Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rēzija Kalniņa. (Foto: Juris Rozenbergs)

Vēlmju piepildījums un cerību krahs: teātra ļaudis pandēmijas laikmetā

Kultūra
11. jūnijā 05:44 2021. gada 11. jūnijā 05:44
 
Marina
Nasardinova
| Pastaiga
Atminaties? Viss sākās tieši pirms vairāk nekā gada, martā – martā, kurš skatuves cienītājiem solīja nemitīgu, nepārtrauktu svētlaimi. Bija paredzētas 14(!) pirmizrādes, un pirmās trīs no tām notika, kā plānots: Tukšais zieds (Jerma), Dzīvnieks un Lepnums un aizspriedumi Nacionālajā teātrī. 9. un 10. martā Operā savu Krievu Hamletu ar dzīvo orķestra pavadījumu nodejoja Borisa Eifmana teātris no Sanktpēterburgas – par to, ka tās būs šā gada pēdējās lielās viesizrādes, neviens pat nenojauta. 12. martā Jaunajā Rīgas teātrī notika Alvja Hermaņa Sieviešu un vīriešu ģenerālmēģinājums. Bet nākamajā dienā viss apstājās. Izrādes, mēģinājumi, visa ierastā dzīve.

Tālāk bija cerību uzplūdi, vairāk vai mazāk veiksmīgi mēģinājumi apgūt interneta telpu, skatītāju skaita ierobežojumi un daži – par spīti visam – īstenoti projekti. Izdevās pat pasniegt Spēlmaņu nakts balvas! Un tomēr jaunā realitāte izauga par sienu, kas mākslas cilvēkus norobežoja no dzīviem kontaktiem ar kolēģiem un publiku. Gribas ticēt, šī siena drīz kritīs un tiks sadalīta suvenīru ķieģelīšos – kā savulaik Berlīnes mūris. Taču par to, ka šo laiku visi atcerēsies vēl ilgi, nav jāšaubās jau tagad.

Rēzija Kalniņa

  • Aktrise un režisore
  • Šā gada laikā kopā ar vīru, Berlīnes Komiskās operas galveno diriģentu Aināru Rubiķi, izveidojusi mākslas telpu OratoriO.
  • Iestudējusi Šona Grenana lugu Tagad un tad.
  • Filmējusies seriālos Nemīlētie, Bezvēsts pazudušās, Projekts: šķiršanās.
  • Spēlē lomas izrādēs Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta un Smiļģis (to pirmizrādes pagaidām ir atliktas, taču tiek gaidītas).
  • Ierakstījusi interviju ciklu OratoriO kanālam YouTube platformā.
Rēzija Kalniņa. (Foto: Rojs Maizītis)

Negribu šo savādo laiku idealizēt. Tiem, kam neklājās viegli jau agrāk, pandēmija ir devusi maz labuma. Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, veciem cilvēkiem… Brīžos, kad stājās spēkā visstingrākie ierobežojumi, viņi vispār tika atstumti, izslēgti no dzīves – bet tieši viņiem palīdzība ir sevišķi vajadzīga. Kaut vai cilvēciska saskarsme. Bet izrādījās, ka saskarsmes spējas pat jaunajiem un veselajiem izsīkst nekavējoties. Mums ļāva nošķirties – un mēs kā gliemeži tūliņ paslēpāmies savās mājiņās. Un trīsreiz apdomāsim, vai tikties ar draugiem un paziņām tīmeklī vai pa telefonu, un kur nu vēl pa īstam…

Mans dzīvesveids šajā gadā mainījās par procentiem 90, ja ne visiem 99. Pamatlietas gan nekur nepazuda un nemainījās. Toties pavisam jauna radās sajūta, ka tagad kā vēl nekad saasinājusies cīņa starp labo un ļauno spēku – globāli, visaptveroši, visos līmeņos, enerģētisko ieskaitot, – un skārusi burtiski katru. Palikt malā stāvam neizdosies. Vai nu mēs apzināti izvēlamies gaismu, domājam pozitīvi, izmantojam iespējas, kuras dod ieilgusī krīze, vai neapzināti nonākam tumsas rokās.

Piepildīta dzīve var notikt arī tad, ja tu neizliec sevi apskatei, negaidi novērtējumu no malas. Tu domāji, ka bez sabiedrības un tās vērtējuma tevis nav vispār – bet tu esi.

Es, protams, esmu par pirmo variantu. Ir tāds teiciens par laimi nelaimē. Tā ir noticis arī ar mums, Aināru un mani: pirms gada, kad tika apturēti visi mēģinājumi kā Rīgā, tā Berlīnē un teātrus slēdza, pēkšņi radās iespēja īstenot senu sapni. Sapni, kurš bija radies jau pirms vairākiem gadiem, Novosibirskā, kur tolaik strādājām. Mēs sapņojām par mājīgu telpu, kur Ainārs sarunātos ar cilvēkiem kamermūzikas valodā, tonī, kas ir personisks un raisa uzticēšanos, bet es ar līdzdomātājiem kolēģiem (esmu aktrise un nesaucu sevi par režisori) iestudētu emocionālas, sirsnīgas lugas, kuras runā par, manuprāt, ārkārtīgi svarīgām tēmām – par attiecībām ar sevi, vecākiem, bērniem, mīļotajiem, sabiedrību. Un šāda telpa patiešām radās – tā ir mūsu mazā sala OratoriO, mūsu otrās mājas. Daudz cilvēkiem tur vietas nav, toties visi ir savējie. Mēs abi pēc dabas esam ļoti viesmīlīgi, taču OratoriO vēlamies redzēt tos, kuri ir ar mums uz viena viļņa. Tos, kuri nāk uz koncertu vai izrādi pēc sirds aicinājuma, nevis tādēļ, ka tas ir tāds labais stils vai brīvdienās vajag kādu izklaidi.

Bija interesanti atklāt sevī introvertu. Jā, tādi ir arī starp aktieriem, vieni kāpj uz skatuves, lai sevi parādītu, citi – lai noslēptos aiz lomām… Vēl viens atklājums bija tas, ka man ļoti patīk klusums un vienatne. Nevis tādā nozīmē, ka man neviena nav līdzās. Vienkārši kļuva skaidrs, ka bagātīga, piepildīta dzīve var notikt arī tad, ja tu neizliec sevi apskatei, negaidi novērtējumu no malas. Tu domāji, ka bez sabiedrības un tās vērtējuma tevis nav vispār – bet tu esi. Un tev ar sevi ir labi.

Kop dārzu, pastaigājies, domā, strādā, izbaudi steigas un rosības trūkumu. Veikali ciet – un nekas, neviens nestaigā kails. Un īpaša vēlme pucēties, izrādīties, ar kādu sacensties nemaz nerodas. Tu lieliski vari bez tā iztikt, tev ir citas rūpes. Un visjaukākais ir tas, ka šādos apstākļos tu izskaties labāk nekā iepriekš, interesantāk, vairāk pēc sevis paša. Jo tev vairs neviens no malas nediktē, kā dzīvot, kurp iet, kādas drēbes valkāt. Un tas ir brīnišķīgi.   

Iespējams, tas man jau ir tāds vecums. Visai ticams. Tā vai citādi, es notiekošo uztvēru ar savu prieku. Bija pavasaris, bija vasara, rudens, ziema, daba atmodās, uzplauka un atkal iemiga – bet es pirmoreiz pa ilgiem laikiem varēju to visu vērot nesteidzoties, rāmi, nevis skrējienā. Pēc visas tās šausmīgās situācijas Dailē, pēc revolūcijas teātrī, pēc iekšējās disharmonijas tagad radās sajūta, ka pasaule ir apstājusies uz pauzi. Un mani tas nemaz nebaidīja. Esmu pieradusi ik sezonu apgūt trīs četras lomas. Tas, no vienas puses, aktieri bagātina, bet no otras – drausmīgi izsmeļ, un es ļoti labi saprotu, kāpēc senatnē garīdzniekiem bija pieņemts sešus gadus kalpot, bet septīto – doties tuksnesī, lai tur Dievs piepilda viņus jauniem spēkiem…

Toties ar kādu prieku aktieri mēģina lomas tagad! Viņi raujas strādāt! Būtiska ir kļuvusi savas misijas apziņa. Ka tev tomēr ir augsti mērķi un uzdevumi, ka tava dvēsele nav nākusi šajā pasaulē nejauši, bet tālab, lai piepildītu savu sūtību.   

Nesen lasīju grāmatu, kurā kāds indietis, pamodies no rīta, pirmām kārtām apstāv sevi, sarīko simboliskas bēres. Lai dienu pēc tam nodzīvotu kā veselu dzīvi, ne sekundi neaizmirstot, cik tā ir vienreizīga un neatkārtojama. Un, raugi, kad skatītāju zālēs atgriezīsies publika – ja tā atgriezīsies –, mēs apzināsimies šo faktu ar pateicību. Pilna zāle vairs nebūs parasta lieta. Un izrādes tiks uztvertas kā notikumi. Es ļoti ceru, ka tieši tā tas arī būs.

Intars Rešetins

  • Režisors, aktieris
  • Debitējis kino režijā ar īsmetrāžas filmu Flauta pēc Rasas Bugavičutes-Pēces scenārija.
  • Nofilmējis divas seriāla Terapeite bez grāda sezonas.
  • Iestudējis izrādes Skolotājs! un Aukle Nacionālajā teātrī.
  • Iestudējis izrādi Totāla izgāšanās Dailes teātrī.
  • Filmējies Aigara Graubas filmā Jumprava.
  • Saņēmis Spēlmaņu nakts Bērnu žūrijas balvu par izrādi Inspektors Tutū Dailes teātrī.
  • Noskrējis pusmaratonu.
  • Izcīnījis sudraba medaļu Rīgas pludmales volejbola nedēļas labdarības turnīrā.
Intars Rešetins. (Foto: Rojs Maizītis)

“Mans gads. Tas bijis notikumiem, piedzīvojumiem, atklājumiem, pārsteigumiem un izaicinājumiem pilns.” Jā, tā es uzrakstīju Instagram, atlasīju dažas bildes, lai dalītos ar man nozīmīgajiem notikumiem 2020. gadā. Patiesībā šī ir vien maza daļa no tā, kas ar mani ir noticis. Instagram vispār ir tāda skaistā dzīve, kur mēs izliekamies mazliet labāki, nekā esam patiesībā, bet tādi ir šīs platformas spēles noteikumi. Savukārt lietotnē Twitter visi ir eksperti un tur visi gānās. Bet, ja atgriežos pie tēmas, kāds man bijis gads, jāsecina, ka vērtīgākā atziņa, pie kuras nonācu, – pats galvenais ir ģimene.

Tā ir tāda īpaša sajūta. It kā jauna, vēl neizbaudīta vai – aizmirsta un beidzot atgriezusies. Esmu sevi pieķēris, cik ļoti man tās trūka. Protams, bez darba arī grūti. Taču, ja darbam atdod sevi visu, pazūd pati dārgākā lieta, kas tev var piederēt, – laiks, ko pavadi kopā ar tuviniekiem, ar bērniem, ar sievu, un emocijas, ko šī tuvība sniedz. Tādēļ pat šajā murgā, kas tagad notiek pasaulē, es atrodu pozitīvo. Un tas man dod stabilitāti un ticību nākotnei.

Tiesa, kad tas viss tikai sākās, es, tāpat kā daudzi, laikam biju nedaudz šoka stāvoklī. Gaidīju. Biju apjucis. Likās, ka pasaule ir apstājusies un paņēmusi pauzi. Bet tad, kad tu nezini, kas notiks tālāk, zūd motivācija darboties. It kā zeme pazūd zem kājām. Kaut kas tāds manā mūžā, cik atceros, notika pirmoreiz. Un tam nebija iespējams pielāgoties. Visi apkārtējie uz trim četriem mēnešiem bija izsisti no ierastā ritma. Bet pēc tam tik sākās! Es dzīvē netiku tik daudz strādājis! Un ar dažām paveiktajām lietām esmu tiešām apmierināts…

Piemēram, man piezvanīja Māra Eglīte no Latvijas Radio – Intar, ir piedāvājums! Izveidosim radioseriālu – nolasīsim Janas Egles romānu Svešie. Un mēs kopā ar lielisku aktieru sastāvu to paveicām! Uztaisījām no tā astoņas sērijas, tagad notiek montāža… Radioteātris ir tik interesants, tam ir milzu spēks! Tik daudz emociju, tik daudz krāsu, kad aktierim loma jārada tikai un vienīgi ar balsi. Milzu gandarījums. Nākotnē noteikti vēl izdomāšu kaut ko radio formātam.

Vasarā ar savu radošo komandu izdevās nofilmēt īsfilmu. Pamazām gatavojos pirmajam pilnajam metram. Dikti vilina kino pasaule. Kad pagājušā gada sākumā saņēmu piedāvājumu adaptēt amerikāņu seriālu, piekritu nedomājot. Darbs ar aktieri man ir kā medusmaize, turklāt kino ir tā burvība, ka vari vienuviet sapulcināt aktierus no visiem Latvijas teātriem. Terapeitē bez grāda vienkopus filmējām aktierus no Dailes, Nacionālā, JRT, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra, nemaz nerunājot par viesmāksliniekiem – piedalījās Ojārs Rubenis, Intars Busulis…

Arī vasaras darbs Nacionālajā teātrī pandēmijas laikā bija īpašs, jo tā bija iespēja strādāt savā profesijā – profesionālā vidē, ar profesionālu komandu. E-teātra Baltais Kubs platformā iestudēju e-vides izrādi Skolotājs ar absolūti lielisku aktieri – Uldi Anži. Šī satikšanās bija milzu notikums, ne vien tādēļ, ka tas bija filmēšanas projekts teātra telpās, bet tādēļ, ka sapratu, kāda mēroga aktieris ir Uldis. Ir bauda strādāt ar aktieri, kurš ir ne vien inteliģenti, bet arī emocionāli bagāts.

Tad sekoja rudens periods, kad turpat blakus zālē iestudēju Leilas Slimanī Aukli. Izrāde piedzīvoja pirmizrādi, gaidām, kad to varēsim rādīt skatītājiem. Brīnišķīga pieredze. No šā projekta atmiņā palicis tas, cik pašatdevīgi strādāja izrādē iesaistītie aktieri, cik godīgi pret tēmu, sevi un profesiju. Mīlu viņus.

Tikko pabeidzu darbu Dailes teātrī. Strādāju grūtākajā no žanriem, proti, kopā ar aktieriem un radošo komandu iestudējām komēdiju Totāla izgāšanās. Kopā izēdām ne vienu vien pudu sāls, jo veidot komēdiju laikā, kad pasaule jūk prātā, kad plosās nāvējošs vīruss, ir dubultsarežģīts uzdevums, nemaz nerunājot par milzu neziņu par to, kas gaidāms nākotnē.

Katrā ziņā, domāju, teātra pasaule būs godam sagatavojusies tam mirklim, kad atkal varēs vērt durvis skatītājiem.

Kad tu nezini, kas notiks tālāk, zūd motivācija darboties. It kā zeme pazūd zem kājām. Kaut kas tāds manā mūžā, cik atceros, notika pirmoreiz. Un tam nebija iespējams pielāgoties.

Tā sanāk, ka atkal runāju par darbu. Bet man taču ir uzradies makšķerēšanas biedrs, jaunākā meitiņa. Riktīgi pieķērusies šai lietai. Tādu līdaku izcēla! Kopā braucam gan uz karpām, gan samiem, gan asariem!  

Ko jaunu esmu atklājis pats sevī? Nezinu. Laikazobu? Ka meitas jau lielas izaugušas. Paskatījos spogulī – o, sirmi mati. Tā pēkšņi. Un tas dod iemeslu ieskatīties pasē. Aizdomāties – cik tad vēl atlicis? Ko labu jāpaspēj izdarīt? Prātā nāk tādas globālas lietas. Protams, tāpēc, ka apkārt plosās tā slimība. Sajūta tāda, ka nāve blakus staigā. Lasi ziņas, un tur visu laiku cipari, cipari, cipari…

Un tā tu lasi, bet paralēli mēģini saprast, kā šo mūsu mainījušos realitāti savienot ar mākslu – pēcāk, kad atkal būs tāda iespēja. Par kādām tēmām runāt, kā veidot dialogu ar skatītāju. Ļoti interesants ir šis mūsu laiks. Ļoti. Laiks pārdomām.

Rasa Bugavičute-Pēce

  • Dramaturģe, prozaiķe, scenāriste
  • Šā gada laikā saņēmusi starptautisku literatūras balvu par grāmatu Puika, kurš redzēja tumsā.
  • Kopā ar aktieri Gati Maliku palaidusi ēterā Liepājas teātra podkāstu Pīpētavas sarunas.
  • Uzrakstījusi scenāriju trim seriāla Lielie Muļķi sezonām.
  • Kopā ar režisoru Valteru Sīli iestudējusi izrādi Man bija brālēns Tallinas starptautiskajā teātra centrā Vaba Lava (Brīvā skatuve).
  • Divu viņas lugu iestudējumi tika atzīti par labākajiem no labākajiem 2020. gada Spēlmaņu naktī: Šekspīrs (Lielās formas izrāde) un Puika, kurš redzēja tumsā (Grand Prix).
Rasa Bugavičute-Pēce. (Foto: no privātā arhīva)

Gads bija piesātināts, daudz piesātinātāks nekā parasti. Visiem steidzami savajadzējās jaunus tekstus, jaunas idejas, teātrim sākās aktīva dzīve tīmeklī, šo virtuālo telpu vajadzēja apdzīvot un piepildīt. Vārdu sakot, ja runājam par darbu, es vispār nesajutu nekādu pandēmiju – darba bija tik daudz, ka atvilkt elpu nesanāca. Sezona, kam bija jābeidzas vasarā, plūstoši pārgāja nākamajā un turpinās joprojām, haotiski un spontāni.

Cita lieta, ka tīri cilvēciski visi teātrī, kā man šķiet, ir beidzot pa īstam noilgojušies cits pēc cita, pēc publikas, pēc mēģinājumiem, pirmizrādēm un pasēdēšanām pēc tām. Pirmā reakcija martā visiem bija – o, beidzot nedaudz atpūtīsimies, cik tad var, visu laiku tās pašas sejas acu priekšā. Taču šo seju ļoti ātri sāka pietrūkt… Gribas beidzot atkal atvērt teātra durvis un sajust, ka ikvienā tā kaktiņā kaut kas notiek – kā agrāk. Bet pagaidām tas ir tukšs. Un mēs cenšamies šo tukšumu kaut kā atšķaidīt. Izveidojām un publicējām YouTube gan bērnu projektu par puteklītes Patakoļako piedzīvojumiem, gan Pīpētavas sarunas…

Podkāsts bija mana, aktiera Gata Malika un teātra mārketinga direktores Jevgenijas Skorajas ideja. Gatis reiz ienāca pie mums kabinetā, sākām runāt par podkāstiem – viņš teica, ka viņam ļoti patīk tos klausīties, viņš ir fans, es teicu, ka esmu tāda pati, un mēs turpat uz vietas nolēmām, ka jāpamēģina uztaisīt podkāstu pašiem. Tā radās Pīpētavas sarunas. Tādas omulīgas, teju mājīgas. Tā šobrīd ir svarīga vērtība – piederības uzturēšana ar skatītājiem, paliekot katram savās mājās. Pēdējā Spēlmaņu nakts ceremonijā (Rasa bija tās scenārija autore. – Red.) bija ļoti labi pamanāms, ka mēs katrs savā teātrī jūtamies labāk nekā lielajā kopīgajā kompānijā, klātesošajās ceremonijās, – visi smejas pa īstam, jūt līdzi pa īstam. Un gaisotne bija brīnišķīga – pozitīva un dabiska.

Vai pastāstīt, kā mēs ar Valteru Sīli mēģinājām izrādi Man bija brālēns? Sākām pirmā pandēmijas viļņa laikā. Es biju Liepājā, Valters bija Rīgā, aktieri – Tallinā, taču mēs visu laiku uzturējām kontaktus un paspējām ļoti daudz izdarīt, pirms satikāmies reālajā dzīvē. Šis neklātienes darba periods izrādījās tik produktīvs, ka uz vietas, Igaunijā, pietika ar divām trim nedēļām, lai visu saliktu kopā un jūlijā palaistu pirmizrādi. Un izrādei veicās ļoti, ļoti labi, neskatoties uz to, ka pati luga man nevedās viegli – es pirmoreiz dzīvē uzdrīkstējos tik daudz izstāstīt par sevi pašu, brālēnu, ar kuru kopā uzaugu, par to, kā mūsu ceļi dzīvē pašķīrās un veda arvien tālāk… Līdz mēs pazaudējāmies viens otram pavisam. Tas ir pieaugšanas stāsts. Tēma, kas šobrīd man joprojām ir būtiska. Puika, kurš redzēja tumsā jau arī ir par to pašu. Grāmata tagad ir pārtulkota igauniski, drīz grasās to izdot…

Vēl šogad man bija kino un televīzijas projekti. Ekrāns man patīk, kā liels, tā mazs, tur ir citi spēles noteikumi, ne tādi kā teātrī – ar vienu asaru uz vaiga vari aizstāt veselu ainu runāšanas. Uz skatuves tas nav iespējams.

Es pirmoreiz dzīvē uzdrīkstējos tik daudz izstāstīt par sevi pašu, brālēnu, ar kuru kopā uzaugu, par to, kā mūsu ceļi dzīvē pašķīrās… Tas ir pieaugšanas stāsts.

Taču ir arī specifiskās grūtības. Esmu sapratusi, kāpēc ārzemju seriālus taisa nevis viens, bet vesela čupa autoru. Tas ir reāli grūti – izdomāt sezonu pēc sezonas, kā man sanāca ar Lielajiem Muļķiem. Seriāls Lielie Muļķi ir mana 2020. gada mīla, tas uztaisīts tā dēvētajā mockumentary jeb pseidodokumentālajā žanrā, kas ir ļoti iecienīts Anglijā. Režisori Alberts Viegliņš un Kristiāns Alhimionoks, kuri lūdza mani, lai uzrakstu scenāriju viņu idejai tieši šajā žanrā, gribēja tikt uz mockumentary viļņa. Un izdevās. Pēc pirmās sezonas pat intelektuāļi teica, ka tas ir foršs un smieklīgs gabals, negatīvu atsauksmju praktiski nebija. Bet lieta tāda, ka pirmo sezonu var sacerēt ātri, viss jaunais aizrauj, ideju ir jūra.

Kad pirmā sezona nāk klajā, tu lasi un klausies komentārus, pēc tam mēģini otrajā kaut ko izdarīt citādi, un uz papīra viss it kā ir labi, radošajai grupai arī patīk, bet kad tas viss nofilmēts, izrādās, ka skatītāji izmaiņas nemaz negrib, viņi grib, lai viss ir kā sākumā… Un tad tu domā: nu labi, mēģināsim atgriezties pie pirmavota. Tikai, lūk, šie sākotnējie risinājumi kaut kā nealkst stāties kontaktā ar jaunajām idejām… Tāpēc es tagad skaidri zinu – trīs sezonas uzrakstīt vienatnē vēl var, bet ceturtā jau būtu tīrās šausmas. Nākotnes plāni? Grāmata. Luga. Operas librets. Mani interesē viss, es gribu izmēģināt visu, kas saistīts ar vārdu. 

Gatis Gāga

  • Aktieris un dārznieks
  • Šā gada laikā filmējies seriālos Aptiekārs Melhiors (Igaunija), Paliec negatīvs, Projekts: šķiršanās.
  • Spēlējis izrādē Ceturtais krēsls Willa Teātrī.
  • Nominēts kino balvai Lielais Kristaps par otrā plāna lomu filmā Ko zina Klusā Gerda.
  • Sācis ražot sulu savā augļkopības saimniecībā Gāgas āboli Ugālē.
  • Apprecējies.
Gatis Gāga. (Foto: Ģirts Raģelis (publicitātes foto))

Nevaru pavisam skaidri un precīzi pateikt, kāpēc pirms 20 gadiem izlēmu iestādīt ābeļdārzu. Izsakoties dzejiski, tas bija sirds aicinājums. Es vispār esmu lauku puisis, tas, kas saistīts ar zemi vai kokiem, man vienmēr ir bijis ļoti tuvs un saprotams. Jā, toreiz, 2001. gadā biju Kultūras akadēmijas režijas maģistrantūras students, taču man negribējās tā pavisam šķirties no savas personības lauku daļas. Bet Ugālē stāvēja tukši trīs hektāri zemes, domājām, ko ar tiem darīt, un izvēle bija ābeles. Domājām arī par ķiršu dārzu, jā. No tā nekas labs nesanāca, šo ideju nācās atlikt. Varbūt kaut kad vēl izdosies īstenot arī to.

Manas ābeles ir daļa no manis. Ne reizi neesmu nožēlojis, ka sāku nodarboties ar lauksaimniecību. Tieši otrādi, visu laiku pārliecinos, ka esmu rīkojies pareizi. Ir vērtības, kuras negribas pazaudēt, gribas tās nosargāt un vairot. Viss, ko daru tur, man sanāk ļoti dabiski. Arī pandēmija pierādījusi, ka tas ir ļoti prātīgs solis.

Pēdējā gada laikā mans dzīvesveids mainījies pavisam maz. Ir apstājies viss, kas saistīts ar teātri, arī kino man šobrīd ir pauze. Aktiera darbs vispār nobīdīts uz otro plānu. Kļuvis par vaļasprieku. Turklāt esmu jau tajā vecumā, kad negribas piedalīties kaut kādos projektos vienkārši tāpat, lai piedalītos. Tagad ir svarīgi, kādu materiālu man piedāvā. Tāpēc esmu kļuvis ļoti izvēlīgs. Ar Ceturto krēslu Willa Teātrī viss bija kā nākas: kā Tonīno Guerras luga, tā Rolanda Atkočūna režija. 

Man šķiet ļoti interesanti, ar ko tas viss beigsies, kādas būs sekas. Droši vien kaut kas mainīsies pašos pamatos, saknē.

Taču tagad prātā ir tikai āboli un saimniecība. Nemitīgi kaļu nākotnes plānus – ko pilnveidot un uzlabot, ko uzsākt. Tāda nepārtraukta prāta vētra. Lai arī nevaru teikt, ka lielāko daļu laika es pavadītu Ugālē. Rēķinājis neesmu, taču domāju, ka pusi uz pusi. Pirmdienas un otrdienas man ir tradicionālās ābolu dienas, piegādāju pasūtījumus saviem Rīgas klientiem, tad vienmēr esmu pilsētā. Taču vismaz pāris dienu nedēļā, protams, man obligāti jābūt laukos, jāapdara saimniecības lietas. Nevaru teikt, ka bieži tur uzņemu viesus. Tuvu draugu, godīgi sakot, man nav daudz, pēc dabas esmu vientuļnieks, vētrainu sabiedrisko dzīvi nemīlu. Brīži, kad gribas izlīst no alas, kādu satikt, papļāpāt, gadās reti. Kad gadās – nu ko, satieku, papļāpāju. Tātad ārēji viss palicis pa vecam. Tie paši cilvēki apkārt, tā pašas ābeles, tā pašas rūpes, tie paši pircēji. Un velti jūs domājat, ka viņi visi mani pazīst. Neuzskatu sevi par lielu slavenību, jā, daži mani ir redzējuši izrādēs, filmās vai seriālos, taču daudzi vienkārši ņem ābolus vai sulas, samaksā – un sveiki, uz redzēšanos.

Taču vīrusa radītā situācija ir ietekmējusi arī mani. Esmu sācis uz zināmām lietām raudzīties ar citām acīm. Ir paplašinājies redzesleņķis. Arvien vairāk jābrīnās par to, cik viss mūsu pasaulē ir nosacīti, cik tievā diedziņā viss turas, ja viens vīruss, kas nav bez mikroskopa saredzams, spēj transformēt dzīvi uz visas planētas. Man šķiet ļoti interesanti, ar ko tas viss beigsies, kādas būs sekas. Droši vien kaut kas mainīsies pašos pamatos, saknē. Gribētos cerēt, ka uz labo pusi. Ka cilvēki par sevi sapratīs kaut ko fundamentāli svarīgu. Pandēmija gluži kā lakmusa papīrītis parāda, cik mēs katrs esam mierā ar sevi. Ja iesprostots četrās sienās, tu jūc prātā, nezini, ko ar sevi iesākt, tas ir jaudīgs signāls, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Iemācies ieklausīties sevī, atrodi sevi pašu, savu īsto es – iespējams, ka tas arī ir galvenais mērķis, ko mums izvirza šis laiks. Un būtu labi to sasniegt. Ideālā gadījumā.

Olga Žitluhina

  • Profesionāla dejas entuziaste
  • Šā gada laikā par projektu #pijamadancepractice izvirzīta Dejas balvai kategorijā Laikmetīgās dejas notikums kā dejotāja, horeogrāfe un producente.
  • Vadījusi meistardarbnīcu X starptautiskajā deju festivālā Vides deja un radījusi tam performanci Mēģinām daiļi.
  • Sākusi projektu #meetingsunrise
  • Piedalījusies festivālā Laiks dejot ar saviem jaunajiem iestudējumiem Es biju šeit un Re Vera!, kā arī atjaunotajām Zūdības dejām, bet laikmetīgās dejas maratonā pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzstājusies ar 20 minūšu solo izrādi.
  • Strādājusi par horeogrāfi Dailes teātra izrādei Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta un M. Čehova Rīgas Krievu teātra izrādei Ienesīga vieta (pirmizrādes pagaidām atliktas, taču gaidāmas).
Olga Žitluhina. (Foto: no privātā arhīva)

Šis man ir bijis vienkārši super, super gads. Nekad neesmu tik daudz dejojusi, bet dejot man ir bijis galvenais kopš paša sākuma, kopš bērnības un līdz šim brīdim. Visam, ko dzīvē esmu paveikusi kā horeogrāfe, kā pedagoģe un producente, visai manai darbībai, tās sākumiem un atklājumiem laikmetīgās dejas laukā ir viens sākumpunkts – šī nerimtīgā vēlme dejot! Cits jautājums, kā es dejoju, labi vai slikti, ar vai bez špagatiem, ko esmu ar to panākusi, vai tikusi pie dzīvokļiem-vasarnīcām-mašīnām-vīriem-bērniem – tas, kā mēdz teikt, be questioned, taču, ja manos 60 gados mani nominē balvai kā dejotāju – jāsecina, ka viss nav bijis velti.

Deja ir pirmā lieta, pie kā ķeros pamodusies. Tāds tests. Kā klājas manam ķermenim, kādā stāvoklī tas ir šodien. Reizēm – ooo! Es varu arī kaut ko tādu?! Vai – oi! Vai – uhhh! Patiesībā tieši no tā ir radies projekts #pijamadancepractice. Esmu ierakstījusi jau 316 epizodes! To var saukt pat par atkarību. Varu līdz vakaram tā staigāt, domāt un pārdomāt kustības, lokāciju, montāžu, pēcapstrādi. Atkārtoties taču negribas. Kaut arī atkārtošanā nav nekā nosodāma… Pārsteidzoši ir tas, ka man pašai patīk šīs “pidžamiņas” skatīties.

Nekad neesmu tik daudz dejojusi, bet dejot man ir bijis galvenais kopš paša sākuma, kopš bērnības un līdz šim brīdim.

Agrāk es nevarēju skatīties uz sevi ekrānā. Es sevi ekrānā neuztvēru. Man nepatika skatīties uz sevi ekrānā. Arī iestudēt izrādes pati ar sevi nemācēju. Tāpēc arī nodibināju savu dejas kompāniju – lai būtu, kam veidot horeogrāfijas, ar ko strādāt. Tikai atvadoties no kompānijas, tās “bērēs” 2012. gadā nodejoju pusstundu garu solo. Taču tas bija izņēmuma gadījums… Kāpēc tagad viss mainījies? Droši vien mainījusies esmu es pati. Neteikšu, kurā virzienā – uz labo vai slikto pusi –, jo virziens ir vienmēr viens: uz priekšu! Esmu kļuvusi maigāka, pielaidīgāka. Nē, joprojām esmu konfliktu cilvēks, strādāt ar mani nav diez ko viegli, taču nevar noliegt, ka tagad laipnāk izturos pret citiem, vairāk saku labus vārdus. Laikam novecoju? (Smejas.) Kļūstu viedāka? Zaudēju tvērienu? Kas vēl var būt saistīts ar vecumu? Taču īpaši dārgas manas “pidžamiņas” man ir tāpēc, ka mani nepārstāj izbrīnīt, pārsteigt un iedvesmot ķermenis, ar kuru jau tik daudz gadus esmu kopā…

Ir cilvēki, kuri dzīvo šodien. Es dzīvoju rīt. Sākt visu no jauna katru pirmdienu, katru dzimšanas dienu, katru 1. janvāri – tas ir tieši mans! Tādēļ tad, kad viss apstājās un mūs vairs nelaida mēģinājumu telpās, es tūlīt uztaisīju sarakstiņu: iemācīties ķīniešu valodu, piesēst un kārtīgi tikt skaidrībā ar datoru, iemācīties vēl vairākas roku stājas, dažādus tiltiņus, pierakstīties uz nodarbībām sporta klubā, lai labāk apgūtu aerobiku… Taču nospraust mērķus un tos sasniegt es neesmu pratusi un neprotu. Esmu taču slinka, esmu hipervērienīga prokrastinētāja. Ar ķīniešu valodu tā arī nav sanācis. Toties seno vēlmi izmēģināt, kā tas ir – celties kopā ar sauli –, gan īstenoju. Tiklīdz 23. martā aizbraucu uz laukiem, tā sāku to praktizēt. Un izrādās – tiešām darbojas! Nebija ne jausmas, cik daudz enerģijas un labuma tā var iegūt.

Bet visinteresantāk bija tas, ka šajās rītausmās pie manis sāka nākt cilvēki… Sociālajos tīklos, protams. Pirmoreiz ieraugot “like” translācijas laikā, biju pārsteigta. Taču man ir draugi visās pasaules malās. Un tā es agri jo agri no rīta eju pa Garciema mežu un runājos ar kādu, kurš šobrīd neguļ, jo ir Tokijā, Ņujorkā, Tihuanā, Braziljā vai Tibetā. Godīgi sakot, visas dzīves garumā neesmu komunicējusi tik daudz, cik šogad savā ētera laikā #meetingsunrise_live. Un šīs sarunas ir bijušas ļoti vērtīgas. Ar kolēģi un draudzeni Elisoni Grīnu, Ņujorkas Universitātes Tiša mākslas skolas rektori, apspriedām teju visu. Pat “pidžamiņām” apmainījāmies. Bet pēc tam beidzās stingrā karantīna, visiem strauji kļuva vairāk darba, un šo projektu nācās pārtraukt.

Taču arī to nav vērts nožēlot, jo vasarā brīnumainā kārtā paspēja notikt festivāls Vides deja, turklāt tas bija pat starptautisks – bijām horeogrāfi no astoņām valstīm, vadījām meistardarbnīcas, pieteicām nākotnē iecerētos projektus, un, raugi, tur man nejauši izdevās pateikt kaut ko gudru, kā tas man reizēm gadās, un pie manis pieteicās rekordliels dalībnieku skaits. Ko es nekādi negaidīju. Viņi bija tik dažādi! Jaunākā mācījās baletskolas sestajā klasē, vecākā bija Laila Kirmuška no Leļļu teātra, jau nobriedusi aktrise, un mēs visi kopā taisījām performanci Mēģinām daiļi par skaistuma būtību. Mani šī tēma aizrauj sen, esmu pie tās ķērusies jau pirms pāris gadiem, kad iestudēju izrādi Tallinā, bet šoreiz zināju precīzi, ka par skaistumu gribu stāstīt bunkurā. Un izdevās. Pat man pašai patika!

Tātad man ir, par ko šim gadam pateikties. Un jā! Es taču beidzot nokrāsoju savas istabas sienas baltas! Sapņoju par to jau 15 gadu, kopš pašas ievākšanās. Bet te pēkšņi pavasarī – bāc! – un viena siena gatava. Rudenī vēl trīs. Ja tā turpināsies, tikšu galā ar visu dzīvokli, labi, ka tas man nav liels, tikai 50 kvadrātmetru.

Saistītās ziņas

Aktieris Ģirts Krūmiņš pamet štata vietu Jaunajā Rīgas teātrī
Nacionālais teātris radījis savu apģērbu līniju
Egons Dombrovskis par teātri, Minesotu un lauku mājām: "Viss tā dabiski salikās - piedzima mana meita"

Vēl portālā

Krāšņā liāna - kampsis. Lai skaisti ziedētu, šim augam vajag minimālu, bet pareizu kopšanu
Piektdien Latvijā atklāti 816 jauni Covid-19 gadījumi; miruši 7 sasirgušie 19
Tas nav Covid-19, bet ļaudis pasaulē sūdzas par sliktāko saaukstēšanos, kāda piedzīvota 7

"Как я любил…": канал НТВ обнародовал сенсационное предсмертное интервью Владимира Меньшова

Впервые услышала голос отца только по телефону: какая была жизнь новой девушки Харламова до их встречи