Veronika Plotņikova par skaistumu un kosmētiku: "Teātrī es sapratu, ka aktrisei nav jābūt skaistulei"

Universālais variants

Neuzskatu sevi nedz par skaistuli, nedz pat varoni (ar to domājot teātra ampluā). Kad man saka, ka būs jātēlo skaistule varone, tā cauri ir – dzēsiet gaismu nost, uzreiz liekas, ka nekas labs nesanāks. Droši vien ārienes dēļ, jā. Skolas gados es biju pelēkā pele, savas pirmās zināšanas par skaistumu neieguvu ģimenē, bet smēlos žurnālā Burda Moden – tur bija kaut kādi skaistumkopšanas padomi, dažādas sejas maskas… Tikai tur.

Tieši nesen domāju par to, kā tik dīvaini sanācis. Es taču nemācēju pat ēst gatavot, kad aizgāju no vecāku mājām. Vai nu biju tāds šausmīgais pusaudzis, kurš neko nepieņem, vai arī grūtie laiki bija pie vainas – deviņdesmitie gadi… Neatceros, ka mani vispār būtu audzinājuši. Atceros, ka mamma un tētis nemitīgi strādāja. Mīlēja mani – neapšaubāmi. To es jutu tad un jūtu tagad. 

Vārdu sakot, jaunībā es, cik spēdama, centos uzlabot savu ārieni, taču, lai ko arī darītu, smukāka nekļuvu un to ļoti pārdzīvoju. No otras puses – es šuvu! Pati sev varēju uzšūt visu – svārkus, blūzi, mugursomu! Un tas ļoti palīdzēja, jo veikalos ar drēbēm bija ļoti, ļoti spiedīgi. Un ar naudu tāpat.

Bet teātrī es sapratu, ka aktrisei nav jābūt skaistulei. Ka skaista āriene reizēm nedaudz palīdz, spēlē tavā labā, reizēm atkal traucē, taču nekad nav pats galvenais, pats svarīgākais. Universāla āriene – tas ir optimālais variants. Lai tu esi tāda, kāda režisoram vajadzīga. Lai esi katru reizi citāda.

Parūka glābējiņa

Profesijas iegrožota, nevaru atļauties vētrainus eksperimentus ar ārieni. Protams, tādas vēlmes palaikam rodas tik un tā. Reiz neizturēju un nokrāsoju matus rudus. Taču ruda es biju tikai dzīvē. Izrādījās, ka uz skatuves, prožektoru gaismā, kļūstu sarkana! Turklāt man to neviens nepateica, un Buņina Natāliju es spēlēju ar koši ugunīgiem matiem! Šausmas!

Vēl es allaž esmu ilgojusies nogriezt matus īsus. Un tad, kad paliku stāvoklī un sapratu, ka tuvāko gadu uz skatuves nekāpšu, uzreiz no tiem atbrīvojos. Biju tik ļoti apmierināta, ka tas nav vārdiem izstāstāms. Īsas frizūras man patīk, un, manuprāt, tās man piestāv. Arī blondas. Man šķiet, ka tad kļūstu gan jaunāka, gan maigāka. Gaišie toņi kaut kā slēpj un nogludina vaibstu nepilnības. Nu, tā vismaz es domāju, varbūt tā arī nav patiesība.

Par blondīni es pārtapu pamazām. Sākumā to vajadzēja, kad dziedāju konkursā Jaunais vilnis. Stilisti teica – vajag izbalināt gaišākas šķipsnas, es balināju, balināju, un aizbalinājos tiktāl, ka jau visa galva bija gaiša. Pēc tam bija periods, kad sagribējās pārvērsties atpakaļ par bruneti, pārkrāsojos un tajā pašā brīdī sapratu, ka tas galīgi nav man. Par visiem simts. Un tās bija mocības. Tāda nostaigāju tikai nedēļu – un nolēmu, ka nu ir viss, laiks atkal griezties atpakaļ… Bet tas bija ļoti grūti, jo tad, kad izbalinātos matos ieēdies tumšais pigments, tie gaišināšanai pretosies līdz pēdējam.

Matus pabojāju, protams. Taču esmu jau pieradusi, ka tie bojājas. Tās ir profesijas blaknes. Ik pa laikam nākas gandrīz katru vakaru uzkasīt frizūru un lokas vīt. Mūsu teātra brīnišķīgā friziere Sanita vienā brīdī man pateica – nē, tā vairāk nedrīkst! – un devās pie mūsu toreizējā direktora Eduarda Cehovala, lūdza, lai atļauj manām vajadzībām nopirkt dabīgo matu parūku – “citādi te jums būs plikpauraina aktrise!” Un parūku nopirka, turklāt ļoti labu, tā tiek izmantota joprojām.

Pati es par matiem diez ko neuztraucos, man šķiet, ka tie ataugs, kaut arī jāatzīst, ka ataug arvien sliktāk un sliktāk. Pērn es vēl arī ilgviļņus ieliku, tātad devu kārtējo triecienu. Mani nabaga mati, izturos pret tiem absolūti nežēlīgi…

Darbs, kas tonizē

Ķermenis mani ir uztraucis vienmēr – taču tas arī saprotamu iemeslu dēļ, man taču ir divi dēli, abi piedzima ļoti prāvi. Taču formu abas reizes atguvu samērā ātri – droši vien tāpēc, ka samērā ātri atgriezos teātrī. Ja tā nebūtu, nezinu, kā es mestu nost svaru. Jo man ir ģenētiska nosliece uz apaļīgumu. Patīk paēst, dievinu saldumus, varu notiesāt šokolādi vienā piegājienā, ko tur runāt – tikšu galā arī ar konfekšu kasti… Īsāk sakot, kad esmu mājās – es ēdu.

Bet darbā viss ir citādi. Tur ir kaudze atturošu faktoru: gan laika nav, gan negribas, gan nervu spriedzīte tāda labā, adrenalīns, kurš jebkuru ēdienu aizstās. Tātad darbs mani tur tonusā. To es skaidri zinu. Raugi, tagad izrāžu nav – un es esmu pieņēmusies svarā par trim kilogramiem. Labi vēl, ka mums teātrī pirms stingrā režīma ieviešanas bija baleta nodarbības ar Artūru Skuteļski divas reizes nedēļā – un tā, ka beigās tu vienkārši rāpo ārā no zāles. Skarbi, jā, taču, pēc manām domām, ļoti forši!

Aristokrātiskais bālums

Bez kosmētikas cilvēkos nerādos, bet, lai cik tas būtu savādi, bieži gadās, ka neviens pat nenojauš, ka esmu uzkrāsojusies: es zinu, kā to izdarīt glīti un nemanāmi. Galvenais kosmētikas līdzeklis man ir tonālais krēms. Jo man ir sārta sejas krāsa. Sārti vaigi. Un tas man kaut kā nepatīk.

Patiesībā tieši tāpēc es vienmēr lietoju tonālos krēmus – aristokrātiska bāluma labad! (Smejas.) Bet visu pārējo lietoju ne tuvu ne vienmēr, pat skropstu tušu. Taču uzskatu par obligātu to, ka dekoratīvajai kosmētikai ir jādod ādai arī kāds labums. Teiksim, Sisley un Lancôme tonālajiem ir arī anti-age efekts. Man tas ir svarīgi.

Spāņu varā

Reiz man uzdāvināja kaut ko no spāņu kosmētikas Sesderma precēm, un viss, es uz šo zīmolu uzsēdos. Neko sev piemērotāku nevaru iedomāties. Man ir divi krēmi no tā visspēcīgākās līnijas Factor G Renew – mitrinošais un atjauninošais –, un divi serumi, abi ar C vitamīnu. Viena nosaukums ir C-VIT, tas paredzēts ikdienas lietošanai, bet otrs – C-VIT Serum Antiox Booster System, kas iepakots ampulās, iedarbojas ļoti ātri un brīnumaini, un to es obligāti izmantoju, kad paredzēta kāda iziešana.

Arī maskas šim zīmolam ir brīnišķīgas, tās es ļoti mīlu. Piecēlos, aizvedu bērnu uz dārziņu – atgriežos, uzkleķēju masku uz sejas uz 15 minūtēm, un viss kārtībā, var braukt uz darbu. To daru gandrīz katru rītu.

Un vēl vieni spāņi, kas ir mans atklājums, – Sensilis. Viņiem ir tik kruts nolobošais pīlings! Melnā krāsā! Strādā teicami! Spānijā vispār ir daudz labu kosmētikas ražotāju. Saprotu, ka arī Latvijā ir uzmanības vērti kosmētikas zīmoli, tostarp ekoloģiskie, taču ar mani tie galā netiek. Un, lai arī pēdējā laikā esmu kļuvusi nedaudz zaļāka – ekokosmētika man šķiet veselīgāka un interesantāka nekā parastā –, uz sejas man tomēr ir vajadzīgs acīmredzams rezultāts.   

Labāk nekā zāles

Vairs neatceros, kad pēdējoreiz pēc kosmētikas gāju uz veikalu. Ļoti sen, vēl ilgi pirms pandēmijas. Palmer’s ķermeņa krēmus un eļļas pasūtu iHerb. Arī iekšķīgos skaistuma līdzekļus turpat. Teiksim, kolagēnu – es to pirku locītavām, bet ātri ievēroju, ka arī viss cits kļuvis tā kā mundrāks un līksmāks. Vispār ļoti labi novērtēju bioloģiskos uztura bagātinātājus.

Piemēram, liposomās iekapsulēts C vitamīns: atšķirībā no askorbīnskābes tas neizraisa alerģijas, organisms to var izmantot par 90 procentiem, nevis par 30. Dzeru un jūtu – tiešām viss ir citādi. Nu, šī vispār ir mana tēma, esmu pārliecināta, ka labāk dzert vitamīnus, nevis zāles. Arī vakcinējos labprāt, ja tāda iespēja ir.

Šokolāde un sapņi

Es dievinu SPA! SPA nozīmē, ka tu jūties omulīgi, ērti un maigi aprūpēta, tas ir pilnīgs pretpols pīlingam, mezoterapijai, visādām injekcijām, kuras ir ļoti vērtīgas un noderīgas, bet sāpīgas. Šokolādes masāža – lūk, pavisam cita lieta!...

Taču no estētiskās medicīnas pavisam izvairīties, protams, nav iespējams. Pirms gadiem sešiem septiņiem gāju pat uz filleru injekcijām, tiesa, atļāvos pavisam nedaudz, tikai pamēģināt.

Reizi pamēģināju, otru reizi pamēģināju, man viss neprātīgi patika – līdz brīdim, kad izlasīju, kas gadās, ja iedur kaut kur nevietā. Un tā nobijos, ka burtiski kā ar nazi nogrieza. Tagad saņemos spēkus, lai lemtu par vēl vienu reizi. Lai gan varbūt nemaz arī nevajag. Kā kosmetoloģe teiks, tā būs – man ir ļoti laba kosmetoloģe Larisa Eriksone. Filleru problēma, redz, ir šāda: līdz noteiktam vecumam tie nav vajadzīgi, bet tad, kad tie jau ir vajadzīgi, tos var arī redzēt. Man tas neder, es ciest nevaru, ka var redzēt. Un vēl es esmu gļēvule – jau reizes piecpadsmit būtu gājusi plastiskās operācijas taisīt, ka tikai tā nebaidītos. Ļoti gribu, jā, bet par 100 procentiem skaidrs, ka netaisīšu. Pasapņoju, pasapņoju, un man kļūst tik labi, it kā viss jau būtu noticis un operācija labi izdevusies!

Vecums?

Vecums? Un ko tad vecums? Nu jā, tas pienāk. Skatos spogulī, redzu, ka neesmu jauna meitene. Droši vien tas mani ļoti nomāktu, ja es jaunībā būtu bijusi skaistule. Bet es visu mūžu esmu bijusi drīzāk apburoša būtne, nevis skaistule, un vienīgais, kas mani dara nemierīgu, ir tas, ka man ir 44 gadi, bet dažkārt jāspēlē lomas, kurās jābūt šai jaunajai meitenei. Es tā kā nedaudz mānu skatītāju. Kas attiecas uz pārējo… Gribētos neslimot. Tikai tādas vecuma izmaiņas varētu mani baidīt. Un viss.

Tomēr ne. Man patīk skatīties uz jaunajiem. Un, lūk, tad es jūtu savu vecumu. Jaunieši ir kaut kā ziņā citādāki. Viņiem ir mazāk kompleksu, viņi nebaidās pašizpausties, arī apģērba ziņā. Īsāk – es bišķi apskaužu viņus ar to, cik viņi ir brīvi. Nezinu, kā viņi ir tādi izauguši, taču esmu par viņiem sajūsmā.