Es nevaru būt soģis citiem. Saruna ar ministru Edgaru Rinkēviču

Nosvērts un komunikabls, ar labu humora izjūtu apveltīts. Un šim sarežģītajam laikam pat pārsteidzoši adekvāts. “Kā jūs to šogad dabūjāt gatavu tādos stresa apstākļos?” es viņam jautāju sarunas beigās. “Garas pastaigas un klasiskā mūzika – es daudz klausījos Verdi un Doniceti operas. Bet, kad vajadzēja noskaņojumu cīņai, – Vāgnera Valkīru,” viņš atbildēja.

Pirms intervijas ar prieku konstatēju, ka savulaik esat beidzis Vēstures un filozofijas fakultāti, – ar tādiem cilvēkiem vienmēr ir interesanti sarunāties. Kurš vēstures periods jums studiju gados likās vissaistošākais?

Divi tādi periodi bija. Viens bija viduslaiki. Bet studiju beigās pētīju Latvijas starpkaru vēsturi, diplomātiju. Bakalaura darbu rakstīju par to, kā Latvijas prese atspoguļoja 1938. gada Minhenes vienošanos par Čehoslovākijas sadalīšanu. 90. gadu sākumā Latvijā vispār bija populāri interesēties par to laiku – 20.–30. gadiem. Mani tas posms interesēja divus iemeslu dēļ. Kā cilvēki reaģēja uz izmaiņām Eiropā, kas bija ļoti straujas.

Daudz lasīju tālaika Latvijas presi, mēģinot izprast lēmumu pieņemšanas stratēģiju un kā to pasniedza sabiedrībai, kurai stāstīja: Eiropā viss liesmo, tur ir šausmas (un tā arī bija), bet mūsu vadonis un valdība ir gudri un gudra ir arī mūsu neitralitātes politika, tāpēc mēs stāvēsim malā, un viss ar mums būs labi. Un tad tu lasi un saproti, ka tas nav gluži tas pats, kādu trauksmi ceļ sūtņi savos ziņojumos. Un ka arī valdības iekšējā izpratne, ka taču ne tuvu viss nav kārtībā, absolūti atšķiras no publiskās komunikācijas. Bet viduslaiki mani vienmēr saistījuši.

Patiesību sakot, tagad, pandēmijas laikā, ļoti daudzas interesantas paralēles veidojas. Tagad mums ir tādi digitālie viduslaiki un liels ciems. Kārtīga epidēmija, cilvēki nezina, kā ar to tikt galā. Domāju, viena otra darbība pēc gadu desmitiem izraisīs vieglu smaidu, gluži tāpat kā tagad smaidām par kādu viduslaiku mediķu ārstēšanas metodi.

Un mēs skaidri varam redzēt, kā sociālie tīkli mūs savā ziņā atmetuši atpakaļ situācijā, kad sadzird to, kurš tirgus laukumā visskaļāk bļauj. Nu, vai atraktīvāk uzvedas – tam arī ir pūļa piekrišana. Es teiktu, ka abi šie vēstures periodi man tagad palīdz katrs savā ziņā. Starptautiskā situācija ir visnotaļ sarežģīta, nepavisam nav tā, ka viss labi un skaisti. Pasaulē notiek lielas pārmaiņas.

Ko jūs domājat, kad sakāt “situācija ir sarežģīta”?

Mums, Latvijai, šobrīd ir objektīvi labākā drošības situācija, kāda iespējama. Salīdzināsim ar 20.–30. gadiem – nebija tādas Eiropas Savienības, NATO. Toreiz mēģināja izveidot Baltijas valstu savienību, atdūrās pret reģiona valstu nespēju vienoties par kopīgu politiku. Tagad mēs esam NATO, ES, EDSO, vēl virknē organizāciju – katra no tām ir sava veida drošinātājs mūsu tā saucamajai maigajai un arī mūsu stingrajai drošībai. Un es esmu absolūti pārliecināts, ka nav tā, kā daži domā, – ka neitralitāte, klusēšana, neiesaistīšanās ir tas ceļš, kas Latvijā jāiet.

Vienlaikus mēs nevaram uzvesties arī kā lielvalstis. Es pats esmu saņēmis kritiku, piemēram: kāpēc mēs nevaram pateikt vienu stingru vārdu, kā citas lielvalstis?! Tāpēc, ka mēs neesam lielvalsts. Mēs esam tur, kur esam, arī tīri ģeogrāfiski – un tas uzliek pienākumus. Studējot labi redzēju, kas notika ar mūsu valsti pirms Otrā pasaules kara.

No otras puses – situācija, kāda izveidojās pēc kara, pēc aukstā kara, arī tomēr ir sākusi mainīties. Tas, kas mums pirms 10 gadiem likās pašsaprotams un uz mūžīgiem laikiem, – tas mainās, turklāt ļoti ātri. Mums jābūt uzmanīgiem. Es tiešām esmu ļoti priecīgs, ka aizsardzības izdevumi šobrīd ir saglabāti. Aizsardzības izdevumus tagad nedrīkst samazināt. Gan nacionālo iemeslu, gan mūsu NATO saistību dēļ. Un vienlaikus mums jābūt labiem transatlantistiem un jābūt labiem eiropiešiem – un tas tagad ne vienmēr ir viegli!

Mēris, tirgus laukuma bļaustīšanās... Kas vēl jums mūsdienās atgādina kādu vēstures posmu?

Kas mani vienmēr ir pārsteidzis un kas, jau esot ļoti jaunam, likās neticami: kā cilvēce varēja pieļaut Ļeņinu, Hitleru, Staļinu? Kur tāds naids, kāre pēc asinsizliešanas? Kāpēc vispār kas tāds varēja notikt? Un vēlāk Otrais pasaules karš un globāls pasaules pārveidošanās vilnis – gan ANO izveide, gan jaunu neatkarīgu valstu izveide – likās, nu, kaut kas tāds taču arī nav iespējams... Bet, ja papētām, kā tas sākās: ar diezgan radikāliem uzskatiem un arī varas elišu nespēju aktīvi reaģēt uz pārmaiņām. Šajā kontekstā mani mazliet biedē tas, kas notiek tagad.

Mēs lēnām par normu uzskatām to, ko vēl pirms neilga laika uzskatītu par absolūti nenormālu situāciju. Tagad varu atklāt: īsi pirms Brexit referenduma mēs ar kolēģiem no Diplomātiskā dienesta un vairākiem jūsu kolēģiem, Latvijas žurnālistiem Briselē, saderējām, ka Lielbritānija nobalsos pret izstāšanos. Un dabūjām pirkt konjaka pudeli laimīgajam uzvarētajam. Jo likās neticami, ka notiks kas tāds. Vairumam ekspertu likās neticami!

Bet noteikts apstākļu kopums rada eksplozīvu situāciju, kur pēkšņi pieņemtās normas brūk, jūk un sākas nekontrolēta, es teiktu, ideoloģiska naida un radikālu ideju sludināšana. Un ko mēs redzam: vai tie būtu radikālie islāma teroristi vai baltais terorisms, vai kustība ASV, kas, cīnoties pret rasismu, kļūst iznīcinoša – vismaz pieminekļiem. Rodas ārkārtīgi spēcīgas turbulences. Tas, patiesību sakot, noteikti rada nelāgas asociācijas ar pagājušā gadsimta pirmo pusi. Revolūcijas, asiņainas ideoloģijas, radikālas izpausmes... Šodien mēs to lasām kā senus notikumus un nespējam ne saprast, ne iztēloties realitātē.

Bet jūs esat vēsturnieks un zināt, ka vēsture mēdz atkārtoties.

Redzot šodienas situāciju ne tikai ar vēsturnieka, bet arī ar politiķa acīm un esot šajos procesos klāt, es teiktu, ka šis posms, kurā dzīvojam, nu nepavisam nav tas vienkāršākais. Un ka var attīstīties dažādi scenāriji. Var būt situācija, ka viss nomierinās, kā, piemēram, 1968. gada studentu nemieri Francijā un 60. gadi kopumā, kad arī likās, ka būs ļoti radikālas pārmaiņas. Tomēr situācija izlīdzinājās, sabiedrība atrada risinājumus. Nu, un ir arī citi iespējamie scenāriji.

Jums ir izdomāta ātrā atbilde tiem, kas uzskata kovidu par izdomātu afēru, runā par čipošanu un to, ka visas pasaules ļaudis kāds grib vadīt uz aizas pusi?

Man vēl neviens šādu jautājumu nebija uzdevis, bet es pats esmu par to domājis. Ļoti negribētu tagad izklausīties augstprātīgs. Bet es atceros, kas notika, kad pats lejupielādēju lietotni Apturi Covid un ierakstīju par to savos soctīklos. Bija dažādi komentāri, arī tagad jūsu pieminētās versijas. Mana atbilde tad un tagad būtu: mīļie cilvēki, vai jūs tiešām domājat, ka valdībai ir tik maz rūpju, lai interesētos, ko Jānis vai Ilze dara no rīta un vakarā.

Tieši otrādi: brīdī, kad jūs sociālajos tīklos ierakstāt vai uzspiežat “like” kādai precei, – vai jūs tiešām neredzat, kā uzreiz pēc tam jums sāk nākt reklāmas par šo tēmu? Mazāk vajadzētu baidīties no valdībām, vairāk paskatīties, ko dara lielās korporācijas, kas gan patiešām jūsu datus izmanto savtīgiem mērķiem. Es tiešām ļoti negribētu izklausīties augstprātīgs, bet valdības neinteresē, ko cilvēki dara, ja vien tas nav kas pretlikumīgs.

Savukārt tam ir citas metodes, ne jau čipošana, vakcinēšana vai lietotne Apturi Covid. Bet būsim arī godīgi: mēs nespējam cilvēkus pārliecināt par pretējo. Divu iemeslu pēc. Jau pieminētais viduslaiku digitālais tirgus laukums un tas, ka politiķiem, amatpersonām viņu darbs uzdod pienākumu būt ne tik emocionāliem un izteikumos spilgtiem personāžiem. Un tā nu mēs līdz šim neesam bijuši pietiekami efektīvi, lai spētu šos populistiskos apgalvojumus arī gudri apgāzt.

Jums ir laba humora izjūta, ko var novērot arī jūsu sociālajos tīklos. Piemēram, nesen ierakstījāt: “Nekas tā neveicina paniku kā ieteikums palikt mierīgiem.” Drosmīgi teikts no ārlietu ministra.

Man bija pašizolācijas laiks, kurā daudz laika pavadīju svaigā gaisā, staigājot un nemitīgi strādājot ar mobilā telefona palīdzību. Un šajā staigāšanas laikā man radās daudz atziņu, tostarp arī gana jautru. Ja šajā saspringtajā laikā (un saspringts tas ir visās sfērās un visiem – kovidkrīze, ekonomiskā, starptautiskā, politiskā) cilvēku pamet humora izjūta un spēja pasmaidīt, nākamais solis būs psihoterapeita meklēšana.

Daudziem jādomā, vai pēc dažiem gadiem maz būs vajadzīga viņu profesija, prasmes. Vai tas, ko protat jūs, – tas būs vajadzīgs arī pēc 20 gadiem?

Par to šajā laikā īsti pārliecināts nevar būt neviens. Attīstās tehnoloģijas, jaunas profesijas. Kad 1995. gadā sāku strādāt Aizsardzības ministrijā, tur bija viens IT speciālists. Un daži datori. Toties bija mašīnrakstītāju birojs. Bet šodien daudzi no mums var strādāt no jebkuras vietas un pat datoru nevajag. Pietiek ar viedtālruni. Straujas izmaiņas rada spriedzi, cilvēki nevar tik ātri pārkvalificēties. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc rodas vispārēja neapmierinātība. Par to smieties vai to ignorēt nevar. Ir jādomā, kā cilvēkiem palīdzēt.

Vēl 2020. gada februārī mēs pat iedomāties nevarējām, ka aviācijas un viesmīlības nozare pieredzēs tādu kritumu. Šīs nozares atgūsies – cilvēki lidos, ceļos. Es tam absolūti ticu. Līdzīgi kā spāņu gripa, beigsies arī kovids. Pasaule atgūsies. Vienlaikus jārēķinās, ka ļoti daudzi cilvēki visdažādākajās nozarēs nevar paredzēt, kad, kā un kas tieši notiks.

Arī jūs?

Politikā vispār viss var mainīties ļoti strauji. Tevi var ievēlēt, var neievēlēt. Es sāku strādāt ārlietu ministra amatā ar domu, ka tie būs pāris gadi. Tagad oktobrī apritēja deviņi gadi. Bet es arī redzu, cik daudzi kolēģi šajos gados ir nomainījušies. Cik mainīga ir politika. Un arī man ir jābūt gatavam apdomāt, ko darīšu tālāk.

Kur jūs redzat Latvijas spēcīgos punktus?

Jāsaprot, ka ļoti daudz kas ir relatīvs. Sākšu ar to, ka mums nebūtu sevi jādēvē par veiksminiekiem vai neveiksminiekiem. Man šajos gados bijusi iespēja apmeklēt ļoti daudzas valstis. Un salīdzinoši mūsu lielākā priekšrocība šobrīd ir tas, ka esam maza valsts un esam arī pietiekami veikli. Spējam mobilizēties un pārkārtoties. Un tas mūs šajā pārmaiņu vētru laikmetā varētu glābt.

Bet vai mēs ar visu savu nelielo skaitu tomēr neesam pārāk sašķelta sabiedrība? Pēc pārliecības.

Jā un nē. Vēl pirms ārkārtas situācijas biju vienā tikšanās reizē kādā valstī, neminēšu nosaukumu. Un šīs valsts vadītāja retorika krasi atšķīrās ne tikai no tā, ko teica šīs valsts premjers un ministri, bet mēs vēl arī noklausījāmies viņu savstarpējo rēķinu kārtošanu visā krāšņumā. Latvijas politiķi starptautiskā sabiedrībā – lai ko mēs te iekšēji viens otram teiktu – uz āru vienmēr ir gājuši ar vienotu nostāju. Mēs nekad ko tādu neatļautos.

Tāpēc es neesmu no tiem, kas saka, ka “latvietis latvietim latvietis” un mēs esam mazi, kašķīgi, nesaliedēti. Jā, mēs strīdamies, ir domstarpības. Bet mums ir divas ļoti labas īpašības: kad jāmobilizējas, mēs to spējam un problēmu pārvaram. Un vēl mums ir teiciens “tas ir smuki”. Un, ja nav “smuki”, tad mums tas neder, jo mums vajag, lai ir smuki un lai ir pieklājīgi. Estētiski. Mēs esam maza, elastīga un gudra tauta. Tikai dažreiz mums pietrūkst pašapziņas. Un dažreiz mums gribas teikt “man ir problēma”, nevis “es zinu, ko darīt”.

Mums patīk mazliet pažēloties, pagausties. Par slikto vēsturi, vēl kaut ko. Bet mēs esam precīzi un gana profesionāli. Paskatieties kaut vai, kā šobrīd tiek novērtēti Latvijas diplomāti: mums ir ANO ģenerālsekretāra vietniece, NATO ģenerālsekretāra vietniece, mums ir Eiropas Savienības komisijas ģenerālsekretāre. Mums ir izcili sportisti un mūziķi. Vēl mums vajag padomāt, kā būt labiem uzņēmējiem un kā būt par sevi pārliecinātākiem.

Ir kāds diplomāts no vēstures, kuru esat vairāk pētījis, varbūt apbrīnojis?

Studējot es aizrāvos ar kardināla Rišeljē posmu Francijā. Un viņa personību. Viņš nebija laikabiedru mīlēts, tas bija ļoti asu cīņu periods, taču vēsturē viņš iegāja kā liela personība. Bet es domāju, ka mums arī šobrīd – un arī Latvijā – ir izcilas personības, ko novērtēs pēc gadiem, varbūt tie jau būs mūsu pēcnācēji, kas to darīs.

Es nesaukšu uzvārdus. Bet jau šobrīd varu izjust apbrīnu un cieņu pret tiem politiķiem, kas spēja atgūt mūsu valsts neatkarību. Jo tas nebija tik pašsaprotami, kā tagad varētu likties. Un pret tiem, kas spēja to noturēt. Valsts valodas jautājumi, iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā... Kur mēs būtu un kas ar mums tagad būtu, ja mēs tur nebūtu? Tas ir ļoti nopietns jautājums. Tai politiķu paaudzei – lai ko mēs par viņiem domātu citos aspektos un lai cik pretrunīgi vērtējami viņi arī būtu – es ielieku vislielāko plusu.

Un par to viņiem jau tagad var teikt paldies. Un ir viens cilvēks, kas mani patiesi iedvesmo: mūsu pirmā vēstniece Francijā Aina Nagobads-Ābola. Ja jums ir vairāk nekā 100 gadu, tik skaidrs un ass prāts un, pat runājot par to, kā Parīzes ielās plosās kovids, jūs spējat dot pozitīvu emociju devu... Tas ir milzīgs diplomātisks un cilvēcisks talants. Viņa arī ir ļoti daudz palīdzējusi citiem Latvijas diplomātiem, valsts vīriem un sievām ar savu padomu un iedvesmu jau daudzus gadus. Personiski man katra tikšanās ar viņu ir neaizmirstams piedzīvojums.

Kā tad tagad pandēmijā notiek diplomātijā tik svarīgā tīklošanās, ko cilvēku valodā sauktu par draudzību profesijas ietvaros? Un ar ko jums pašam visvairāk patīk tikties, sarunāties?

Man patiesībā ļoti patīk izrunāties ar cilvēkiem, kas nav nekādos amatos. Īpaši, ja tās ir tādas nesagatavotas tikšanās. Tas ļoti noliek pie zemes. Nevar visu laiku lidināties politiskos jautājumos. Man šķiet, cilvēkiem ir priekšstats, ka ministri, premjeri, prezidenti pavada laiku smalkās pieņemšanās, pozē fotogrāfiem, tur ir limuzīni, ceļojumi un izsmalcinātas uzkodas. Bet ir jau tā neredzamā darba puse, kuras ir daudz, daudz vairāk. Tā smagā daļa.

Bieži tā ir ne tikai garīgi, bet pat fiziski liela slodze. Jo nav jau tā, ka aizbrauc un ar vienu sarunu kaut ko panāc. Dažreiz jāinvestē mēneši un gadi. Tagad īpaši jūt, ko dod darbs klātienē. Kad mēs skaidri saprotam, ka bez personiskiem kontaktiem, bez dzīvas sarunas lietas nerisinās. Zoom, citas platformas... Pat ja šo cilvēku jau esi dzīvē saticis, ir ļoti grūti pieņemt nopietnus lēmumus attālināti.

Man arī vienmēr ļoti paticis kontaktēties ar saviem reģiona kolēģiem, mēs komunicējam praktiski ik dienu. Kas šajā darbā ir labi jāprot – atrast kontaktu ļoti ātri. Nav laika iepazīt cilvēku pusgadu. Bieži vien svarīgi jautājumi jāatrisina jau pusstundas laikā. Un nav laika ieskrieties. Ir bijušas ļoti jautras tādas ātrās iepazīšanās epizodes, pat komiskas. Ko tomēr pietaupīšu memuāriem. Nu, ja tādi būs.

Tātad pie zemes jūs pietur cilvēki “no dzīves”. Kas vēl?

Es esmu jūrmalnieks kopš dzimšanas. Vienīgi sākumā dzīvojām Majoros, tagad Lielupē. Man patīk staigāt gar jūru, ļoti garus gabalus. Un gadās jautras situācijas. Piemēram, aptur garāmgājēji un saka: “Vai tad jūs tiešām nevarat piezvanīt mūsu mēram, lai taču beidzot saved kārtībā to ielu gar mūsu māju?” Nē, nevaru. Tā tas nenotiek. Bet arī tāda saruna man ir interesanta. Sarunas ar cilvēkiem no dažādām sociālajām grupām, profesijām un no dažādām valstīm – tas ir kolosāli.

Kas ir jūsu tuvākie cilvēki? Kurus mīlat, ko gribat apkampt?

Jā, apkampšanās tagad ir kļuvusi par īpašu tēmu... Mans tuvākais cilvēks ir mamma, kurš gan cits. Un radi.

Un tēvs?

Tēvs nomira 2007. gadā.

Jūsu privātā dzīvē? Jums ir draugs?

Nē, pagaidām man drauga nav. To dzīvē paredzēt un pats nokārtot nevar. Kā cilvēki satiekas un arī kā izšķiras. Es gan arī neesmu liels savas privātās dzīves eksponētājs, lai neradītu liekas iespējas baumot.

Jūs esat Latvijas vēsturē pirmā valsts amatpersona, kas publiski paziņojis par savu netradicionālo orientāciju, turklāt jau 2014. gadā. Arī Ulmaņlaikos neviens ko tādu par sevi neatklāja.

Tolaik jau nebija tvitera. Kaut gan, palasot dažādus memuārus un literatūru, redzams, ka arī tajā laikā mīlēja par šo tēmu paklačoties. Tomēr atklāties – šaubos, vai tolaik kas tāds bija iespējams. Jā, sanāk, ka tieši seši gadi pagājuši kopš tās dienas. Tas bija tāds lēciens nezināmajā, bet pilnīgi pareizs lēmums. Ir lietas, ko var slēpt un tēlot. Un es zinu politiķus, kas to arī joprojām dara, tā ir viņu darīšana, bet... Manuprāt, tas nav godīgi pašam pret sevi. Tas nav godīgi pret tuvākajiem cilvēkiem, pret sabiedrību.

Kas toreiz notika?

Viss iespējamais. No sirsnīgiem atbalsta vārdiem līdz ārprātīgai kritikai. Bet kaut kā man ir sajūta, ka mēs bieži vien domājam par sabiedrību sliktāk, nekā tā patiesībā ir. Jo šī sen jau vairs nav “tēma”. Lai cik dīvaini tas būtu, šī joprojām ir “tēma” ārvalstu žurnālistu intervijās. Kuriem ir priekšstats, ka Latvija ir tāda valsts un te vispār ir tāds reģions, kur valda ļoti konservatīva attieksme pret šiem jautājumiem. Un es vēl tagad maigi aprakstu šos viņu izteikumus un stereotipus.

Ko es varu pateikt: varbūt kāds ar saprātu mazāk apveltīts anonīms komentētājs par šo vēl joprojām uztraucas, bet sabiedrības reakcija bija un ir adekvāta. Normāla. Un vairāk mani kritizē par kādiem izteikumiem vai darbību ārvalstu politikas sakarā. Nevis visam galā pievelk to, ka esmu gejs. Bet bija arī ļoti interesanti. Togad tieši notika Krimas aneksija. Un tad bija daži komentāri, ka “Rinkēvičs asi nerīkojas, jo viņš ir gejs”.

Jums nešķiet – ja cilvēks melo par savu seksuālo orientāciju, tad viņš melo arī par vēl ko citu? Ka tas viņu padara mazāk uzticamu? Jo tieši mūsu noslēpumi ir tie, kas padara mūs ietekmējamus.

Šis ir ļoti labs jautājums. Tiešām. Bet, redziet, kad esi bijis tādā situācijā un pats tam izgājis cauri, tu nevari būt soģis citiem. Es teiktu tā: viena lieta ir melot. Izlikties par to, kas tu neesi. Bet vēl jau ir arī tādi personāži, kas publiski aktīvi “apkaro gejus” un pēc tam paši tiek “pieķerti” tajā. Lūk, tas ir nožēlojami. Bet, ja tu negribi publiski par to runāt vai tev ir apstākļi, kāpēc to nevēlies, – tā ir katra cilvēka izšķiršanās. Jo viegli tas nav. Katram tas brīdis, kad pateikt publiski, var pienākt atšķirīgā laikā, vecumā. Un var arī nepienākt. Reakcijas var sekot visdažādākās.

Es biju tiešām ļoti pozitīvi pārsteigts par attieksmi, kāda bija manā gadījumā. Bet, jā, jums ir pilnīga taisnība: ja tev ir kas slēpjams un tu par to ļoti, ļoti baidies – protams, ka tu esi ietekmējams. Tad nu katram pašam jāizvērtē, ko slēpt vai neslēpt. Un kas ir tas, ka tevi spēj padarīt ievainojamu un vāju. Un es piekrītu, ka cilvēks, kas ko nopietnu par sevi slēpj vienā jomā, var būt neuzticams arī citās jomās.

Ko jūs izjutāt, kad Saeima noradīja dzīvesbiedru likumprojektu? Dusmas, neapmierinātība...

Nē. Es domāju, tas ir jautājums par pacietību. Jāatceras, kur mēs esam bijuši. 90. gadu sākumā homoseksualitāte bija krimināli sodāma. Atgūstot neatkarību, protams, šis pants tika izņemts. 2005. gadā notika pirmais praids Rīgā. Var jau diskutēt: vajag praidus vai nevajag? Vajag tā eksponēties vai nevajag? Bet, manuprāt, tā ir tāda pati demonstrācija kā iet par dzīvnieku tiesībām, par sociālajām tiesībām, par politisko brīvību. Pret vai par kaut ko. Tās ir demokrātiskas valsts pazīmes un tiesības.

Bet nu tās reakcijas sākumā bija baisas... Tiešām baisas. Turklāt valstī, kas nupat iestājusies ES, NATO un deklarējusi, ka tiks ievērota zināma vērtību sistēma. Bet paiet laiks – un vienu geju ministru akceptē. Varbūt pavīpsnā, papukst, bet nu “Dievs ar visu, galvenais, lai nebāžas man virsū”. Es uzskatu dzīvesbiedru likumprojektu par ļoti svarīgu. Bet varbūt šī nebūs īstā vieta, kad plaši pamatot, kāpēc, jo tad tas aizņems trešdaļu mūsu sarunas.

Taču es skatos nākotnē pozitīvi. Neizdevās vienreiz. Neizdevās otrreiz, trešoreiz... Bet kaut kad izdosies. Jo tas ir svarīgi un tas ir godīgi, un tādam likumam ir jābūt. Un tā nav kaut kāda margināla grupiņa, tie ir patiešām svarīgi jautājumi. Un man arī pilnīgi nav pieņemams arguments: ir taču svarīgākas lietas, ar ko nodarboties! Lielai cilvēku grupai šī ir ļoti svarīga lieta. Ikdienā.

Bet esmu pārliecināts, ka pakāpeniski sabiedrības viedoklis mainās. Es pats zinu cilvēkus, kas gadu gaitā ir mainījuši viedokli no “to nedrīkst pieļaut!” līdz “es to atbalstu”. Vienkārši jābūt pacietīgiem un laiku pa laikam par šo likumprojektu jāatgādina. Piliens pēc piliena – tā tie akmeņi sašķeļas.

Kāda nolaidība – aizmirsu jums pajautāt, kādu atceraties savu bērnību.

Tāda pati kā visiem citiem bērniem tajā laikā. Es piedzimu 1973. gadā. Kā jau teicu – Jūrmalā. Bet pilsēta šajā laikā ir ļoti mainījusies. Man bērnībā mājā gan bija pilsētas ūdensvads, bet ziemā tas regulāri aizsala. Un tad bija spaiņi. Un krāsns apkure. Tā pagāja septiņdesmitie, astoņdesmitie un arī daļa deviņdesmito. Mācījos Pumpuru vidusskolā, studiju laikā sāku braukāt ar vilcienu uz Rīgu un atpakaļ.

Pastaiga, kā nojaušat, ir modes un dzīvesstila žurnāls. Jūs jau pirms intervijas devāt mājienus, ka šī tēma nu galīgi nav tas, kas jūs ļoti interesētu.

Galīgi ne.

Bet jūs taču pats sev uzvalkus izvēlaties un zināt, kas jums der un kas patīk.

Jā. Jo šis nu ir tas amats, kas uzliek striktus standartus. Es nevaru parādīties melnā uzvalkā, baltās zeķēs un krāsainās botēs. Tad tas būtu skandāls. Drošākā izvēle ir neuzkrītošs uzvalks. Bet modes tendencēm nesekoju, tas mani tiešām nenodarbina.

Bet vismaz ir kāds zīmols, par kuru nešaubīgi zināt: vienmēr derēs?

Es saprotu, ka man būs vieglāk, ja atbildēšu. Kurpes: Lloyd un Ecco. Kāpēc? Tāpēc, ka ērtas. Un šī darba specifika normālajā režīmā ir tāda, ka pieņemšanas ilgst stundām un tu visu šo laiku stāvi kājās vai pārvietojies sarunājoties. Tāpēc arī ērtums ir tik svarīgs.

Tad kas ir jūsu smalkās vājības?

Es salīdzinoši daudz uzmanības pievēršu aipadiem, datoriem, telefoniem...

Gadžetiem.

Jā, meklēju piemērotu vārdu latviski, nevarēju izdomāt. Es jau desmit gadu esmu pārliecināts Apple produkcijas fans. Darba datori gan nav Apple, mums te tomēr ir savas prasības, un tās jāievēro. Toties mājās man ir tikai Apple. Jā, gadžeti mani interesē. Bet, ja jautāsiet, vai esmu par tiem gatavs izdot lielu naudu: nē. Tomēr es vienmēr izpētu visus jaunos piedāvājumus. Un, kad septembrī ir ANO Ģenerālā asambleja Ņujorkā, kolēģi jau iesmaida, bet zina, ka atradīšu to pusstundu pēc darba, kad aiziet uz Apple templi.

Tomēr daži uzvārdi, ko cienāt pasaules diplomātijā?

Man nav tādas “patīk” vai “nepatīk” attieksmes. Tie ir sadarbības partneri. Daži bijušie ārlietu ministri tagad ir prezidenti vai kancleri. Piemēram, Sebastjans Kurcs bija ārlietu ministrs, tagad ir Austrijas kanclers. Franks Valters Šteinmeijers bija ārlietu ministrs, tagad – Vācijas prezidents. Jau, vadot prezidenta Valda Zatlera kanceleju, nācās tikties ar daudziem tālaika līderiem. Teiksim tā: es ar lielu interesi vēroju pašreizējos lielo valstu vadītājus. Ne tikai to, ko raksta prese, kas pieejams publiski. Es vēroju viņu komunikāciju.

Piemēram, mēs varam nepiekrist Francijas prezidentam Emanuelam Makronam, bet viņa argumentācija, loģika un pārliecināšanas spējas ir vērā ņemamas. Vai mans bijušais kolēģis un tagadējais britu premjers Boriss Džonsons, piemēram. Visi šie cilvēki neatkarīgi no tā, kādai politiskajai pārliecībai pieder, ir ar sev pašiem skaidri zināmu politisko ideoloģiju, filozofiju un arī skaidru ideju, kā viņi grib lietas attīstīt. Tāpēc ar katru no viņiem runāt ir interesanti un no katra var ko mācīties.

Nesen novērojām Amerikas vēlēšanu drāmu. Bila Klintona Latvijas vizītes laikā esmu bijis Hilarijas Klintones preses grupā, toreiz strādāju Latvijas Radio. Vēlāk esmu saticis gan Džordžu Bušu, gan Baraku Obamu, gan Donaldu Trampu. Es teiktu, ka tas arī ir viens fenomens – kā tas, kas notiek ārā un publiski, mainās brīdī, kad tas nav publiski.

Un jūs pats – vai jums ir skaidrs mērķis?

Man pašlaik ir viens tāds mērķis, varbūt drīzāk uzdevums. Lai cilvēki atceras, lai viņu atmiņa ir ilgtspējīgāka. Lai viņi nedomātu, ka pirms 26 gadiem kaut kā pašsaprotami un ļoti vienkārši tika izvesta Krievijas armija, ka pirms 18 gadiem vienkārši vienu dienu iestājāmies NATO un ka tagad varam atļauties ķidāt faktiski tādus... Dzīves sīkumus. Pilnīgus sīkumus! Kā nu kurš neveikli izteicies vai ko ietvītojis. Un šāds uzdevums pasaulē, kas vairāk atgādina mīnu lauku, nav nemaz tik vienkāršs.

Ja jums būtu iespēja paņemt no kādām piecām valstīm viņu spēcīgākās jomas – ko un no kā jūs paņemtu?

Amerikas nodokļu sistēmu, kas ir pietiekami labvēlīga biznesam. Skandināvijas sociālā atbalsta sistēmu. Āzijas valstu disciplinētību. Dienvideiropiešu dzīvesprasmi un prieku. Un vēl es paņemtu Izraēlas ebreju gudrību un radošumu. Viņiem ir ļoti spēcīgs zinātnes un mākslas potenciāls. Pirms astoņiem gadiem man bija vizīte Izraēlā, kurā tikos ar nu jau nelaiķi prezidentu Šimonu Peresu. Tā bija neaizmirstama saruna. Mēs runājām, un pēkšņi viņš man pat tā kā nesaistīti saka: “Latvija un Izraēla ir mazas valstis ar tādiem sarežģītiem kaimiņiem. Un mums nav ne naftas, ne gāzes, ne kādu dabīgo izrakteņu. Viss, kas mums ir, – gudri un talantīgi cilvēki. Un mums tas ir jāliek lietā.” Un kaut kā man tas ļoti aizķērās. Visus šos gadus es ik pa brīdim atceros: mazliet vairāk pašpārliecinātības, enerģijas – un likt to lietā. Jā, tas ir Latvijas izaugsmes ceļš.