Arhitekts ar neizteiksmīgo ilglaicību. Saruna ar Reini Liepiņu

Kā sākās tava mīlestība pret vēsturi arhitektūrā?

Tā sākās sen. Bet svarīgi tas kļuva, kad taisījām Dome Hotel Vecrīgā pirms 15 gadiem. Mans ceļš arhitektūrā sākās ar to, ka nokļuvu birojā pie Anda Sīļa, taisījām klubu Pulkvedim neviens neraksta. Tā bija pirmā tikšanās ar vēsturiskām patinām. Tas bija interesants atklājums: ka tā glezna tur jau pati ir izveidojusies. Vajag tikai radīt fonu, lai vēstures slāņi izceltos.

Tas mani aizrāva. Pieskaršanās kaut kam vērtīgam. Varētu to saukt arī par vērtīgā ierāmēšanu. Tas likās vērtīgs laika pavadīšanas veids. Tajā ir kaut kas no tās aizraujošās sajūtas, ar kādu jaunībā dodies uz ballīti. Tā sajūta, ka nu tik būs! Un tie vērtīgie pārsteigumi jau atklājas, tikai sākot strādāt. Tā bija, strādājot arī Hanzas peronā, tā ir tagad pilī. Ir būts Hanzas peronā? Telpa ir kas interesantāks par sadzīvi, par reālo dzīvi. Tu ieej Hanzas peronā kā pastāvīgā notikumā.

Tu negribi, lai tevi uztver kā “top” arhitektu vai piedēvē titulu “labākais”.

(Smejas.) Diemžēl jāapbēdina – nav nekādu labāko arhitektu. Latvijā šī profesija ir diezgan sarežģīta, ja gribi strādāt radoši un vēl nopelnīt iztikai. Un tie, kas ir profesijā, visi ir spēcīgi. Es vairāk par tiem, kas strādā radošajā sfērā. Latvijā ir spēcīga arhitektūras skola. Tāds latviešu spīts, darba mīlestība. Un darba tikums, kas liek tev izstrādāt to savu projektu vislabāk. Varbūt daži arhitekti ir vairāk redzami publiskajā telpā. Bet daudzi ir vislabākie, patiešām. Mēs jau redzam pēc projektiem.

Un kas tev pašam ir svarīgākais?

Ar gadiem tas ir mainījies. Tā kā ir jau labas lietas uztaisītas, droši vien tagad process kļuvis svarīgākais. Piemēram, Hanzas perona gadījumā tu taisi svarīgu publisku būvi. Un tur nevar kādas detaļas būt nesvarīgas. Jo tas ir projekts mums visiem. Tur arhitekta ambīcijām jāaizvirzās. Ir vienkārši jāuztaisa tā, lai visiem patīk. Priekšplānā iznāk paaudžu jautājums: parādās bērni, vecvecāki. Tas, kas ir pa vidu, nemaz nav tik svarīgi.

Visvairāk es domās izvērtēju, vai projekts omītei patiks. Nopietni. Kā etalonu varam uztvert Dailes teātri. Tā jāizskatās publiskās ēkas objektam. Lai vecākās paaudzes cilvēkiem un bērniem būtu ērti. Tad arī projekts izveidojas tāds daudz foršāks. Bet, kad parādās kāds valstisks uzdevums – kā Rīgas pilī –, vispār ik pa brīdim sev jāuzdod jautājums, vai maz esi tādā formā, ka vari to dabūt gatavu. Vai vari ikdienā sekot līdzi, kas notiek rekonstrukcijas jomā. Publiskajā telpā pat pasaules mērogā nemaz nav tik daudz labas restaurācijas, kur varētu pamācīties.

Tiem, kas nezina, – izstāstīsi, kas tad īsti ir Rīgas pils kastelas atjaunošana?

Dažās rindkopās izstāstīt šāda apjoma projektu nav vienkārši, nepieciešami arī rasējumi uz galda. Rīgas pils sastāv no divām daļām: vecās pils daļas jeb kastelas un priekšpils jeb Valsts prezidenta kanceleja, kuras rekonstrukcija tika pabeigta jau 2015. gadā. Pils kastela ir kvadrātveida būve ar četriem torņiem stūros un iekšpagalmu. Rīgas pils vecā daļa kopā ar terasēm un pagalmu veido 11 000 kvadrātmetru platību. Sanāk, ka pašā Vecrīgas vidū ir varens objekts, kuram vienmēr bijis tāds neatklāts raksturs.

Šo noslēgtību veido vairākas lietas: pirmkārt, vēlākās piebūves noslēpj skatam pils sākotnējo apjomu; otrkārt, neskaidra un neuztverama ir kāpņu sistēma. Šīs lietas esam atrisinājuši savā piedāvājumā, kurā plānojam pili atvērt sabiedrībai kā Vecrīgas publiskās telpas paplašinājumu. Tajā paredzēts neliels jauns stiklots kāpņu apjoms pils pagalmā, kas pils vēsturiskās telpas skaidri savienos vienā gredzenā.

Milzīgs objekts.

Milzīgs gan. Un jebkuram. Milzīga ir arī informatīvā bagāža. Tos vēstures slāņus vispār tikai ar laiku var izprast. Pils ēka ar vairāku simtu gadu garu vēsturi ir piedzīvojusi neskaitāmus varas maiņu pieprasītos telpu pielāgojumus un pārbūves – ir radušies uzslāņojumi, pilij kalpojot gan reprezentatīviem nolūkiem, gan kā fortifikācijas būvei. Aptuveni simts pārbūvju rezultātā gotiska viduslaiku būve ieguvusi tradicionāla klasicisma fasādi.

Mūsu pieeja ir šāda: izpēti veicam tur, kur kaut ko plānots mainīt, kur plānots ieviest, piemēram, inženiertīklus. Vai gadījumos, kad pastāv teorētiskas prognozes par noteiktu substanču esamību. Visu pēc kārtas vaļā vērt nedrīkst – tiklīdz kaut ko senu atsedz, tiek pazaudēts kaut kas cits no vēlākās vēstures. Atsegumos tiek izcelts vērtīgākais, taču pāri visam fokuss ir uz oriģinālās ordeņa pils detaļām.

Kādus noslēpumus pils glabā?

Šeit varu pastāstīt par kapelu un remteri, tātad ēdamzāli. Rīgas pils kapela ir ievērojamākā telpa pilī. 1515. gadā būvētā kapela ar gotiskām velvēm un masīvām akmens kolonnām dažādos avotos tiek dēvēta par Sv. Andreja kapelu. 1870. gadā atbilstoši cara guberņas utilitārām vajadzībām kapelu pārdalīja uz pusēm. Tajā iebūvēja otro stāvu. Šo telpu sadalošo pārsegumu plānots demontēt, tādējādi atgūstot telpas oriģinālo apjomu. Līdzīgi noticis ar remteri 17.–18. gadsimtā, taču tajā lieta ar pārseguma izņemšanu ir sarežģītāka.

Tev bijušas tikai divas darbavietas: birojā pie Anda Sīļa un tagad savā Sudraba Arhitektūrā.

Jā. Sākumā bijām ar kolēģi Jāni Alksni, tad 2005. gadā pašķīrāmies un no tā laika strādājam šeit, Sudraba Arhitektūrā, – es, Ilze Liepiņa un citi kolēģi. Esam uzzīmējuši vai uzbūvējuši pāri pār 100 dažāda lieluma projektiem. Mums ir visradošākais kolektīvs ar plašu skatījumu uz arhitektūru un kritisku skatu uz pilsēttelpu.

Kurp tu ved savus ārzemju draugus vai kolēģus, kad viņi atbrauc uz Latviju?

Ik pa brīdim vadu ekskursijas. Kādreiz arī Dome Hotel palūdz, lai viņu viesiem Rīgu parādu. Ar velosipēdiem. Rūpīgi gatavojos, tā, lai divas stundas ir, ko stāstīt un rādīt. Uz Ķīpsalu aizvedu. Ņemu diezgan triviālu maršrutu: Klusais centrs, jūgendstila apbūve, Vecrīga. Šobrīd gan aktuālāks ir industriālais mantojums: Andrejsala, Kimmel alus darītava. Gribas parādīt, cik fantastiska ir Rīga. Objekti tajā nav mūsu pašu pietiekami novērtēti.

Viens no virsuzdevumiem: lai viesiem par Rīgu paliek pēcgarša kā par metropoli. Jo tā ir tāda pati metropole kā citas Eiropas lielās pilsētas. Mums tikai dažreiz pašiem pietrūkst gan to zināšanu, gan pašapziņas. Vēl viena skaistā lieta mums ir Bulvāru loks – gredzens ap vecpilsētu. Tas ir mērķtiecīgi radīts pilsētbūvniecības objekts. Un liela vērtība. Katra ēka, kas šo gredzenu pārtrauc, savā ziņā ir kaut kāds pārpratums. Piemēram, uzbūvētā Forum Cinemas ēka. Jo ideja bija, ka tas gredzens un kanāls būs kā kādreizējais pilsētas aizsargvaļņu profils.

Ir kāds skaists un nepamanīts Rīgas nams, ko noteikti vērts apskatīt?

Sākot strādāt ar jebkuru no Vecrīgas namiem, pasūtot izpētes arhīvos, atklājas aizraujoša informācija. Zirgu pasta sistēma, fabrikas. Jau pieminētajā Dome Hotel, piemēram, reiz bija cimdu fabrika. Visādi mazie amatnieku iestādījumi. Mazais noslēpums ir aiz katras fasādes. Ir tikai mazliet jāpainteresējas.

Kurai pilsētai pasaulē Rīga ir vislīdzīgākā?

Tie ir tie āķīgie jautājumi... Pēc vecpilsētas izbūves Strasbūra ir līdzīga Rīgai. Domāju, kaut kas arī Vīnē ir līdzīgs. Es diezgan daudz esmu bijis Francijā, un jāsaka, ka pie mums ir autentiskāka vēstures sajūta. Francijā 19. gadsimtā mēģināja taisīt vēsturi pēc sava ģīmja un līdzības, bija tāda mode. Gan Parīzes Dievmātes katedrāli, gan Karkasonas pili – to un daudzus citus pašus ievērojamākos pieminekļus pārbūvēja, pat pārjauca arhitekts Violē le Diks, būtībā pēc savas iedomātās vēsturiskas vīzijas. Tāds jocīgs veids, kā romantizēt vēsturi.

Brīnos, kā frančiem tā varēja paslīdēt kāja. Rīgā tā nav. Rīgā ir pa īstam. Toties Rīgā diemžēl nav apgūtas ūdens malas. Mums nav krastmalu ar kafejnīcām kā lielākajā daļā Rietumeiropas pilsētu. Domāju, mūsu pilsētas vadība diemžēl vairāk nekā 10 gadus izmantojusi pilsētu kā politisko platformu, bez reālas saimnieciskās darbības. Milzīgi daudz laika un spēka aizgājis tai divkopienu padarīšanai, kamēr īstam saimniekam vajadzētu būt interesei, kā tava saimniecība funkcionē. Tas taču ir aizraujoši. Atjaunot ielas, piemēram. Tā vietā daudz kas aizgājis politikā.

Tev nemaz tik ļoti nepatīk, ka asociējies ar pilīm un vēsturiskiem objektiem.

Mums bija viena kliente, kas atzinās, ka mēnesi centusies saņemties, lai mums piezvanītu. Ka mēs jau tik ar pilīm, peroniem... Mēs tagad zīmējam viņai nelielu privātmāju Ogrē. Bet, pirmoreiz zvanot, viņa sāka sarunu ar atvainošanos, ka vispār mums piezvanījusi, ka mūs jau droši vien tas vispār neinteresēs.

Tā tagad patiesībā ir mūsu biroja problēma. Ka cilvēkiem šķiet, ka mēs nu nez kādi arhitekti esam. Jā, vienā brīdī ir ambīcijas, ko gribas realizēt. Bet, kad tās realizētas, ir otrādāk – gribas palīdzēt cilvēkiem uzbūvēt to, ko viņiem gribas. Tieši nevis man kā arhitektam pašrealizēties kādā privātmājā, bet uztaisīt to, ko pats īpašnieks grib. Tas nav viegli. Realizēt pasūtītāja vēlmi viņa konkrētajā gruntsgabalā. Tur apvienojas tehniskais ar radošo, mākslinieciskais ar ilglaicīgo. Un jāuztaisa tā, lai māja “strādā”. Un arī lai tā māja nav pārāk skaista.

Lai nav pārāk skaista?

Tāpēc, ka skaistais ātri apnīk. Mājai jābūt tādai... neitrālai. Nepretenciozai. Un tas atkal nav nemaz tik vienkārši.

Ar skaistiem cilvēkiem ir līdzīgi – viņos palēnām atklājas neglītais. Bet tajos mazāk skaistajos var ieraudzīt arvien ko jaunu un skaistu.

Mišels de Monteņs, 16. gadsimta filozofs, ilgi bija Bordo pilsētas mērs. Uz vecumu viņš sarakstīja traktātus. Arī par to, ka cilvēki pārāk sevi nomoka ar ārējā izskata jautājumiem. Ar to, ka paši sev nepatīk. Tas, ka cilvēka fiziskā čaula vispār kaut kā tiek aprakstīta, ir tik jocīgs fenomens. Un ar mājām ir līdzīgi.

Arhitektūras skaistums slēpjas proporcijās. Radošā momentā. Mājai jābūt tādai, lai tā nevienu nekaitina. Apbrīnoju tos arhitektus, kas lielās pilsētās spēj īstenot savas personiskās ambīcijas. Kā Frenks Gerijs ar Gugenheima muzeju Bilbao, to uzsprāgušo konservbundžu. Pilsētai tas noderēja, bet ambīcija ir baigā. Un iekšējais imperatīvs, kas tev liek noticēt, ka tā vajag taisīt. Turklāt, tik liela ēkas daļa ir tukša, tā ir tikai dekorācija. Lūk, personiskā ego izpaušana publiskajā telpā ir tas, kas mani neinteresē. Lielas ambīcijas – tas nav man. Domāju, mēs Latvijā esam piezemētāki. Un kaut kādā veidā sev un arī pasaulei tieši simpātiskāki ar to savu latvisko pelēkumu.

Ja nu par krāsām. Kādas krāsas piestāv Latvijai?

Jautājums nav tik naivs, cik atbilde uz to: dabiskie materiāli ir tas, kas piestāv Latvijai. Re (Paskatās pa logu uz Doma baznīcu.), sarkanie ķieģeli te strādā. Tur tāds taktilais moments. Bet, ja par krāsām: man ļoti patīk baltā krāsa. Tas gan arī no materiāla atkarīgs. Es teiktu, ka svarīgākais ir, lai izceļas telpa. Tāda iekšējā elegance. Krāsainu krāsu pielietojums interjerā… Ja rūpīgi pavēro, visi raibie, it kā dzīvespriecīgie sabiedriskie interjeri apnīk apmēram divu divarpus gadu laikā, un tad diemžēl īpašniekam rodas neplānoti tēriņi jaunam remontam.

Katram arhitektam ir savs rokraksts. Vai vari vārdos aprakstīt savējo?

Es mēģinu uztaisīt tādu... neko. Māju, kas neizceļas. Kas ir it kā neizteiksmīga. Un tad tajā neizteiksmīgumā ir viena divas tēmas, kas šo neizteiksmīgumu padara ilglaicīgu. Kā audums, kurā ieausts viens īpašs dzīpars. Nu, un ideālā variantā tas audums vēl arī nemaz neburzās. Un tāpēc roka vienmēr pastiepjas, lai uzvilktu tieši to. Citi varbūt neredz, bet pats zini, kāpēc to gribi uzvilkt. Un tas akcents parasti saistīts ar funkcionālo.

Bet tu zini, kādas mājas tev nepatīk?

Es vienmēr brīnos par mājām, kurās kāpnēm nav margu. Tas nozīmē, ka tur negaida ciemos to pašu vecmāmiņu. Un arī bērnus ne. Es pēc tam esmu bijis tādās mājās, un zini, ko viņi dara? Pērk zvejnieku sietus, no tiem visvieglāk pēc tam tās margas uztaisīt. Vienīgi viss interjers tad pārvēršas par tādu pusmilitāru.

Latvijas arhitektūrai ir kāda kopīga iezīme?

Es nezinu visas uzbūvētās ēkas. Un tās, ko vēl uzbūvēs. Bet ir kāda vienota iezīme. Domāju, šobrīd esam ļoti aizrāvušies ar nekontrolētām ārvalstu kapitāla izpausmēm. To var redzēt, piemēram, lielveikalos. Uzzīmēt to, ko pasūtītājs prasa, ir normāli. Tomēr būtu jāvērtē, vai tas ir vajadzīgs Latvijai. Mēs te tā romantizēti runājam par arhitektiem. Bet patiesībā arhitekti ļoti aktīvi piedalās ekonomikas procesos.

Ja mēs skatāmies uz tiem pašiem lielveikaliem – faktiski tas viss pieder dažiem cilvēkiem. Un tad ir patērētājs, kurš visu naudu, ko nopelna, tērē tur. Būtībā strādā to dažu cilvēku labā. Tādā ziņā mežonīgais kapitālisms Latvijā ir ļoti stingri iedzīvojies, mums pašiem to nemaz nepamanot. Milzīgās stāvvietas pie lielveikaliem nav nekāds sasniegums. Vienkāršoti sakot – tas samazina mūsu valsts pilsoņu konkurētspēju Eiropas kontekstā. Jo tikmēr mūsējo mazie veikaliņi, uzņēmumi knapi velk dzīvību. Un varbūt tieši tāpēc cilvēkiem tā gribas aizmukt pie dabas, uz mežu un tiem saviem laukiem. Jo tur šī visa nav.

Ir kāds objekts, kur varēji izpausties, kā vien vēlies?

Gandrīz visi. Bet es jau nemaz negribu izpausties. Gribu dabūt no tā cilvēka, ko viņam vajag. Un uztaisīt to. Nav tā, ka esmu piesātināts ar idejām, kuras nav, kur realizēt.

Kā tu kā arhitekts domā – varbūt tiešām kādreiz kāds koks jānoziedo būves labā?

Marsa parks? Es esmu no tiem koku aizstāvjiem. Viss ir vienkārši: koku ir maz, bet māju var iebūvēt jebkur. Atmostieties, cilvēki brauc prom, iedzīvotāju ir par 200 tūkstošiem mazāk! Pilsēta ir pustukša – kāpēc vēl koki būtu jācērt? Paskatīsimies jebkuru Ķīnas aglomerācijas karti un saliksim ar Rīgas karti kopā – tur viss būs zaļā laukumā. Un tas ir situācijā, kad viņiem ir jāiespiežas un jāsaspiežas.

Mums Latvijā savukārt netrūkst brīvu horizontālu virsmu. Man tā ņemšanās ar Marsa parku un Drošības dienesta ēku šķiet nekompetences paraugs. Kaut kā negribas ticēt, ka tas nu būtu dzīvības un nāves jautājums – uzcelt šo ēku tieši tur. Austrumos cilvēki veic fantastisku darbu, lai sabīdītu cilvēkus ēkās jēdzīgi humānā formā no pirmā līdz pēdējam stāvam, lai visi nav viens otram pretī logā. Bet šeit mums aug daži koki un tie vēl jānocērt.

Cik kvadrātmetrus vajag cilvēkam, lai justos labi?

Kvadrātmetri nav tik svarīgi, cik griestu augstums. Ir jātiecas pēc augstiem griestiem un skata pa logu.

Tev ir intereses ārpus arhitektūras?

Mūzika mani interesē, jau no bērnības. Un vēsture. Bet citas intereses… Es pat teiktu, ka esmu tāds strādnieks, kas strādā katru dienu no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. Man ir vesels paziņu loks, kas janvārī, februārī ik gadu brauc uz Austrumu valstīm. Meditēt, atpūsties. Bet arhitektūrā tad ir karstākais darba laiks.

Neesi gribējis strādāt ārpus Latvijas ?

Mēs tieši tagad par to domājam. Virkne cienījamu objektu tomēr ir uztaisīta, varbūt nāks aicinājums piedalīties kādā ārvalstu klientu konkursā. Gribētos būt noderīgam plašākām ļaužu masām. Rietumos gan starp arhitektiem ir arī lielāka konkurence. Pirms pāris gadiem bija konkurss Helsinku Gugenheima muzejam – to beigās laikam nemaz neuzcels –, tur tika iesniegti 1200 projekti. 1200! Tādi, kas jau ir izstrādāti.

Vēsturiskiem objektiem taču noteikti mazāk gribētāju?

Konkurence mazāka. Bet tur tik viegli nemaz nevar ielēkt. Restaurācijas darbos un vēsturiskajā arhitektūrā ir arī vēsturiski izveidojies noteikts cilvēku loks. Mēs šajā lokā arī esam jaunpienācēji. Un neviens mūs šajā lokā pārāk negaidīja, to var just. Es pie Rīgas pils strādāju jau sešus gadus un jūtu, ka situācija nemainās. Pieļauju, ka Rietumos ir līdzīgi. Es tagad nerunāju par lielajiem muzejiem, kam ir starptautiskas ambīcijas, kas ir konceptuāli meklētāji.

Kā, piemēram, britu arhitekts Deivids Čiperfīlds veica Neues Museum rekonstrukciju Berlīnē. No viņa uzvaras konkursā līdz ēkas rekonstrukcijai pagāja desmit gadi. Kad viņam jautāja, kas tad bija visgrūtākais, viņš atbildēja: visgrūtākais bija pierādīt Berlīnes kultūras sabiedrībai, ka var taisīt tā, kā viņš ir iecerējis, – saglabāt vēstures patinu esošajā novecošanas stadijā. Un tā ir multikulturālā, tik ļoti brīvā Berlīne!

Tev ir labāks raksturs kā arhitektam vai kā cilvēkam?

Vislabākais raksturs man ir kā sabiedrības kalpam dotajā jomā. Man pašam liekas, ka es labi jūtu sabiedrību. Jā, tā ir mana spēcīgā puse. Var uzcelt māju, kas patīk pašam. Bet jāpriecājas par māju ir arī tam, kas dzīvo pretējā ielas pusē.

Un kādu tu sajūti Latvijas sabiedrības noskaņojumu?

Domāju, mēs esam tādi diezgan nomocījušies savās ekspektācijās par to, kāda būs Latvija un kāda tā ir. Mums ir lielas materiālā līmeņa atšķirības. Ir mazie uzņēmēji, kuri ņemas un cīnās. Un pretī ir liels skaits ierēdņu, kas visu mūžu strādājuši valsts darbos ar pilnām sociālajām garantijām. Un viņiem izveidojušās divas pilnīgi atšķirīgas dzīves uztveres.

Noskaņojums ir polarizēts. Daudzi ir negatīvi noskaņoti faktiski pret visu, kas valstī notiek. Pandēmija diezgan labi uzrādīja šīs atšķirīgās grupas: vienai daļai viss beidzās, bet otrai daļai nebeidzās nekas, pat kļuva vēl ērtāk. Vismaz es ļoti jūtu to, ka ir divas dažādas sabiedrības. Un tad vēl ir maznodrošinātie. Un vēl ir tāda ļoti sakarīga vide, kas ir lielie uzņēmēji un varbūt arī daži ministri. Tāds korporatīvais lielais bizness, kas daudzmaz nes atbildību par nodokļiem. Tā tad arī ir tā vitālākā vide, kas redz lietas kopumā. Viņiem ir arī sviras, kā to ietekmēt. Vēl mums pietrūkst juristu ar vēlmi pateikt “jā”, nevis mūžīgo “nē”. Visi būvniecības skandāli būtībā saistīti ar juridisko noliegumu.

Kur tu savu mieru meklē un atrodi?

Man miers iestājas, kad ko jaunu uzzinu savā jomā. Beidzamajā laikā, ja kurp braucu, tad braucu skatīties piemērus, ko varētu īstenot pats. Tad esmu piesātināts un varu doties šo piesātinājuma sajūtu arī atzīmēt. Bet vispār es neesmu no tiem... Kā lai tagad pasaka... Ir tāda tendence beidzamajos nu jau gados desmit, es regulāri to lasu un dzirdu: ka cilvēki pie mazākā satricinājuma dodas mežā vai uz laukiem. Ka pilsēta līdz kaklam.

Jāizdara tikai pats minimums – un atkal atpakaļ uz laukiem, pie sevis, tur miers, klusums, daba... Lūk, man tā nav. Man gribas saprast sociumu. Man patīk būt pilsētā, vēl labāk – pilsētā pie dabas. Neesmu tādā afektētā stāvoklī no pilsētas. Tad jau nemaz nevarētu strādāt šajā profesijā, kur liela daļa laika jāpavada būvēs. Vienmēr ir dedlains, un bieži ir iekšēja neapmierinātība ar to, kas radīts uz papīra. Un tas rada psiholoģisko fonu, ka nekad neesi tā pa īstam no darbiem brīvs. Vienmēr no rīta jābūt darbā, lai turpinātu strādāt. Un to padarītā darba sajūtu arhitekts saņem reti. Ar skaudību skatos, piemēram, uz mūziķiem. Cik viņi ir laimīgi pēc koncerta. Fiziski noguruši, bet tik laimīgi. Vispār performances mākslinieki.

Man kā arhitektam gribētos biežāk tādu sajūtu piedzīvot. Tā varbūt arī ir dzīves gājuma jēga. Mūziķi savukārt droši vien sūkstīsies, ka viņiem viss saplānots trīs gadus uz priekšu. Ir gan arī aizdomas, ka lielā harmonijā nemaz neko no sevis nespētu dabūt ārā. Tai spriedzei jābūt. Piemēram, kopš Stingam parādījās tā foršā lauku māja Vildšīrā, neko izcilu viņš vairs diemžēl nav uzradījis. Viss labais bija līdz 1987. gadam un beidzās līdz ar albumu Nothing Like the Sun. Līdz parādījās fantastiskā studija ar fantastisko skatu un laimīgā ģimene.

Ko tu, esot ārzemēs, noteikti apskati? Vai vienkārši plūsti?

Pilnīgi stingrs taimings ir. Pa dienām un varbūt pat stundām. Nekad nav bezgalīgu laika un finanšu iespēju, tāpēc tās četras piecas dienas saplānotas diezgan stingrā režīmā. Mana māsa dzīvo Francijā, Bordo. Pie viņas diezgan bieži braucam, viņa mums taisa kultūras programmas.

Tevi kāds reizēm ar Alvi Hermani sajauc?

Nē. Bet teikts ir. Mēs ar Hermani esam attālināti pazīstami. Nebūšu oriģināls, patīk tas, ko JRT dara. Caur teātri tomēr satiekas visas dzīves un darbības jomas. Plus tā ir arī vieta, kur beidzot tie dažādie sabiedrības slāņi satiekas. Gan tie, kas maksā nodokļus, gan tie, kas tos tērē.

Kādu objektu tu vēl ļoti vēlētos?

Domāju, ka man jau tāpat ir ļoti paveicies radošajā dzīvē. Uzdevumi nav bijuši tie vienkāršākie, un vienlaikus labākus nemaz nevaru iedomāties.

Bet vēl vairāk gribētos pakalpot. Visvairāk es vēlos atstrādāt savu esību. Palīdzēt citiem uzcelt to, ko viņiem vajag.