Maza sieviete ar lielām ambīcijām. Saruna ar Rīgas Horeogrāfijas skolas vadītāju Agnesi Andersoni

Materializēt domas

Mūsu ģimenes sievietes allaž bijušas vienkāršas, taču apveltītas gan ar sirdi, gan prātu. Mana vecmāmiņa mācēja runāt tā, ka viņas vārdi, viņas padomi palika tevī uz mūžu – un tur strādāja, strādāja… Viņa dzīvoja pie Cēsīm, Ieriķos. Bērnībā pie viņas pavadījām katru vasaru, mūs turp aizsūtīja uz visiem trim brīvdienu mēnešiem, un tā mums bija laime. Mājās Rīgā mitinājāmies visi vienā komunālā dzīvokļa istabā – mamma, tētis un mēs četri: divas māsas un divi brāļi.

Vecmāmiņai tagad būtu jau 100 gadu. Atradām viņas jaunības fotogrāfijas, palielinājām, lai ir par piemiņu. Skaista, acis mirdz… Vecajās melnbaltajās bildēs ir kaut kāda īpaša burvība, vai ne? Tagad tādas neizdodas. Varbūt arī ļaudis kļuvuši citādi, nezinu.

Kad biju maza meitene, vecmāmiņa visu laiku taujāja – ko tad tu īsti iesāksi? Iesi uz baletu vai strādāsi par cūkkopi? Bet es nekādi nevarēju izlemt: no sirds mīlēju gan dejošanu – kopš triju gadu vecuma dejoju ansamblī Bitīte –, gan laukus ar visiem sivēniem, govīm un putniņiem.

Galu galā nospriedu, ka vairāk par visu pasaulē gribu vadīt tautas deju kolektīvu. Jā, tieši vadīt! Tagad patiešām vadu, tikai kaut ko citu. Domas materializējas. Pat ja nedaudz citā plaknē.

Tajos laikos bija tā: tu nevarēsi vadīt tautas deju kolektīvu, ja nepabeigsi horeogrāfus Mūzikas akadēmijā, bet Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas fakultātē neiestāsies, ja tev nebūs baleta skolas izglītības. Anita Markus, kura mums Bitītē mācīja klasiku, arī uzstāja, ka man jāmācās baleta skolā: redzēja, ka ir visas nepieciešamās dotības – lēciens, pēdas pacēlums, kustību plastika... Iestājos, pati nezinot, kur, bet drīz iemīlēju baletu – pat nezinu, cik ļoti… Ar traku mīlestību. Par tautas dejām vairs nedomāju. Atceros, atnesu uz mājām savus pirmos baleta svārciņus, rādīju mammai – redzi, kāds skaistums! Princeses kleita!

Napoleona komplekss

Kompleksi droši vien ir visiem. Reti kurš pats sev patīk. Ja esi liela auguma – komplekss, ja sīka – arī. Es tāda maziņa esmu bijusi vienmēr. Bet kompleksi par augumu, starp citu, man uzradās, tikai mācoties baleta skolā, kad jau sāku apzināties sevi šajā profesijā. Iepriekš man viss bija labi un dzīve – brīnišķīga.

Taču mūsu profesija tāda ir: visas kļūdas nāk no tevis paša, no tava auguma. Un tev nemitīgi par šīm kļūdām aizrāda. Galu galā arī pats pierodi visu laiku rakņāties sevī, meklēt trūkumus, būt ar sevi nemierā. Atceros, ka pēc katras izrādes ņēmu dežūrierakstu – sliktas kvalitātes, filmētu kopplānā – un pārbaudīju katru savu kustību, analizēju, ko esmu izdarījusi nepareizi – gan šis man nepatīk, gan atkal tas. Gribas labāk, labāk, labāk. Bet nesanāk.

“Elločkas Ščukinas augums glaimoja vīriešiem…” (Smejas.) Jā, piekrītu. Ar gadiem esmu sapratusi, ka mazam augumam ir savi plusi. Pret maza auguma cilvēkiem bieži izturas kā pret bērniem – ja reiz maziņš, tātad jaukiņš, labiņš. Kaut kā tā. Bet, runājot par to, ka tādi ļaudis sasniedz vairāk… Nezinu, vai tas saistīts ar augumu, taču pēc rakstura es, protams, spītīga esmu bijusi kopš bērnības un dedzīga taisnības cīnītāja arī.

Ja draudzenei skolotāji darīja pāri – nepatiesi apvainoja –, es par viņu iestājos, aizstāvēju. Un prātā visu laiku virmoja doma: kad es te būšu direktore, viss notiks citādi, godīgi! Godīgi un taisnīgi. (Smejas.) Neatceros, vai to skandēju skaļi vai čukstēju pie sevis. Taču, ja aizdomājamies, kur tagad strādāju un kādā amatā… Vai tas saistīts ar augumu vai to, ka mēs sūtām Visumam pieprasījumu un saņemam atbildi, taču man tas ir izdevies.

Līdz dēlam un pēc

Pēc aiziešanas no teātra klājās ļoti grūti. Jutu, ka trūkst fiziskās slodzes, taču morāli bija vēl daudz grūtāk nekā fiziski. Nē, mani neviens nepadzina, neviens pāri nedarīja, tieši otrādi – baleta trupas vadītājs Aivars Leimanis vienmēr bija man ļoti labvēlīgs, esmu viņam pateicīga par savu baletdejotājas likteni. Man vispār šķiet, ka esmu dzimusi zem laimīgas zvaigznes. Nevaru žēloties ne par ko. Grēks būtu.

Vārdu sakot, lēmumu beigt karjeru pieņēmu pati. Jā, dejot vēl gribējās ļoti, taču dejotāja profesijā ir jābūt perfekcionistam. Sapratu, ka es kā balerīna vairāk vairs nesasniegšu. Visu, uz ko biju spējīga, jau esmu skatītājiem atdevusi. Varu ar tīru sirdsapziņu teikt, ka aizgāju laikus. Tieši tad, kad vajadzēja. Man bija 28. Taču nav atšķirības, vai aizej no baleta skatuves jau pēc pieciem gadiem vai pēc 30 gadu vecuma, pēc savas vai citu gribas. Slikti tev būs tik un tā.

Taču es priecājos, ka toreiz apvērsu savu dzīvi burtiski par 180 grādiem. Ka biju jauna un neprātīga. Ka vienā jaukā dienā izgāju no mājas un kopā ar mīļoto devos uz citu pasaules malu, uz Jaunzēlandi. Tas bija tik forši, tik skaisti – līdz skudriņām pār kauliem. Tagad droši vien es ko tādu neparko nespētu.

Pēc dēla piedzimšanas atguvu formu samērā ilgi, pagāja apmēram gads, līdz atgriezos pie ierastā svara. Man šķiet, ka fiziskais vienmēr iet roku rokā ar garīgo. Arī šajā gadījumā. Mani tik ļoti kremta, tik ļoti nomāca tas, ka esmu pametusi dzimteni, ģimeni… Droši vien Latvijā atgūšanās process būtu ātrāks. Toties tieši tad, kad piedzima mans dēls, es beidzot spēju pieņemt un iemīlēt sevi tādu, kāda esmu. Es vispār visu dzīvi dalu divās daļās: līdz viņam un pēc.

Esam divatā un ļoti tuvi. Tā ir manas dzīves lielākā laime. Domāju, ka viņš ar mani lepojas. Bieži salīdzina manu skolu un savējo un stāsta draugiem: zini, mamma pēc koncerta izvadāja skolēnus pa mājām! Un vēl viņa viņiem zvana un prasa, kā iet… Viņam tas šķiet kaut kas neiedomājams. Skaidroju, ka mūsu skola ir maza, mēs visi cits par citu domājam, cits par citu rūpējamies. Taču viņš tik un tā nespēj iztēloties, kā tas būtu, ja viņa direktors piezvanītu un pajautātu, kā puikam klājas.

Ķermenis pirmajā vietā

Droši vien profesijas dēļ kopš bērnības esmu pieradusi vairāk uzmanības pievērst ķermenim nekā sejai. Nekad neesmu nodarbojusies ar tādu sporta veidu, kas kaut vai tikai teorētiski varētu kaitēt manām kājām. Pat tagad ne. Ir robeža, pie kuras apstājos un saku – pietiek! Kļūst bail, neko ekstrēmu negribu pat izmēģināt. Kaut arī traumas mani nekad nav īpaši mocījušas – vismaz salīdzinot ar kolēģiem.

Vissvarīgākais un galvenais – bez tā es laikam vairs nevaru – ir fizioterapija, ārstnieciskā vingrošana muskuļu nostiprināšanai un traumēto vietu nostiprināšanai. Ar to jānodarbojas regulāri. Žēl, ka mēs par to gandrīz neko nezinājām agrāk, kad mācījos skolā. Un ļoti ceru, ka man šo situāciju izdosies mainīt.

Skaistuma procedūras gan nekādas neveicu. Esmu dabas bērns! (Smejas.) Tikai laiku pa laikam eju pirtī – manam tētim laukos ir gan īpašas slotiņas, gan zālītes, viņš šo lietu pārzina un mīl... Ne tā kā es. Taču dažkārt tā sagribas to visu reizē: rāmo lauku mieru, klusumu, ūdeni, brīnišķīgās pirts smaržas… Ne vien ķermenim, bet arī garam par prieku.

Bez tabu

Kad dejoju, ēdu, tā man tagad šķiet, tikai šokolādi. Drausmīgi daudz šokolādes! Aizgāju no skatuves – un vajadzība pēc saldumiem atbīdījās pat ne otrajā, bet trešajā vai ceturtajā plānā. Sāku ēst normāli. Dažs radinieks saka, ka tagad esmu slaidāka nekā agrāk. Taču tas tāpēc, ka no slodzes man momentā uzauga muskuļu masa. Bija nemitīgi jāvēro svars un, tiklīdz kas, jāsamazina ēdiena daudzums. Ar to man pilnīgi pietika, lai ātri atgrieztos normas robežās, nekādas speciālas diētas nevajadzēja. Tā ka nekādu tabu attiecībā uz pārtiku man nav bijis un nav. Taču uzskatu, ka ļoti svarīgi ir ēst pārdomāti. Nevaru teikt, ka šajā ziņā esmu paraugs, – bieži pašai sevi jāsabar par to, ka nesanāk paēst vienā un tajā pašā laikā. Saprotams, ka tas viss darba režīma dēļ – tas nav tik sakārtots kā birojā, un tomēr…

Toties es sevi lutinu ar labām, garšīgām un vērtīgām lietām. Ēdu ļoti daudz dārzeņu, zaļumu un priecājos, ka dēlam garšo tas pats, kas man: ja pajautāšu, ko viņš grib brokastīs, atbilde visbiežāk ir – salātus ar citronu mērci un sēkliņām. Tie ir mūsu favorīti. Un zivs arī.

Cenšos mājās neturēt neko tādu, kas man negaršo un, manuprāt, kaitē veselībai – kečupus, gāzētos dzērienus. Taču gadās, ka nopērku – dēls paretam palūdz. Man šķiet, ka aizliegt vispār nevajag neko. Atceros vēl no baletskolas – tikko kaut ko aizliedz, tieši to uzreiz arī sagribas, pat ja agrāk par to ne domājis neesi.

Uz nullīti

Bērnībā biju pavisam baltmatīte, augot pamazām tiku pie klasiskā latviešu pelēkā toņa un eksperimentēju ar to tā, ka elpa aizrāvās. Gan šķipsnas balināju, gan zilā krāsā krāsoju, mainīju griezumus… Biju drosmīga. Reiz nodzinu matus pavisam! Iedomājaties? Tiesa, ne pa pliko, lai āda nav zilgana. Atstāju milimetru. Aivars bija ļoti sarūgtināts. Viņam likās, ka tas ir protesta akts. Īstenībā tas nebija saistīts nedz ar teātri, nedz ar ko citu. Vienkārši bija sajūta, ka vajag kaut ko steidzami mainīt. Bet brālis tieši pirms tam bija nocirpies praktiski uz nullīti. Un arī man tā sagribējās. Uz frizētavu negāju, viņš pats arī man galvu noskuva.

Mums ir tāda skaista bilde: abi profilā deguns pie deguna, abi tikpat kā plikgalvji un ļoti līdzīgi. Un zināt, kas bija interesantākais? Mēs taču parasti nemaz nenojaušam, kas mums tur zem matiem ir. Bet izrādījās, ka man ir skaista galvas forma, mazas austiņas, viss kā nākas. Turklāt šis izlēciens iegadījās kaut kā īstajā laikā – pat izrādēm, kuras tam sekoja, mūsu nestandarta Pelnrušķītei, piemēram... Nesen atradu vēstuli ar paskaidrojumiem, ko tad uzrakstīju Aivaram. Domāju, ka viņš mani saprata..

Būt blondīne pie stūres, izlikties par muļķīti? Nu, nezinu. Neesmu mēģinājusi. Nemīlu izlikties. Gribu būt tāda, kāda esmu, un dzīvot godīgi. Reizēm sāp, ja tā nesanāk. Kaut arī saprotu, ka taisnības pasaulē ir maz, un ar šo faktu cīnīties grūti.

Neiejaukšanās princips

Skaistuma injekcijas, plastiskā ķirurģija – tas man ir paralēlais Visums. Sev es to nenovēlētu, bet arī nosodīt citus nav ne prātā. Dzīvē var gadīties tā, ka tas viss palīdz atbrīvoties no problēmām… un no kompleksiem arī. Taču estētisku vērtību tajā nesaskatu absolūti. Un, lai cik skeptiski es izturētos pret savu ķermeņa uzbūvi, to uzlabot līdzīgā veidā neņemtos nekādu ieganstu dēļ. Arī tabletes cenšos nedzert, ja nav galējas nepieciešamības. Jo mazāk, jo labāk.  

Bloknots pūdernīcas vietā

Man ir viens iemīļots krēms – zīmola Bioderma krēms jutīgai ādai. To man vajag visur un vienmēr. Taču tas arī viss. Mīlu vienkāršas, dabiskas lietas, tāda kā gurķa šķēlītes, ko vecmāmiņa mums, meitēniem, deva, lai lipinām pie sejas. Ķermenim nelietoju pat ne tik daudz. Ko nēsāju rokassomiņā? Vasarā – maku, telefonu, atslēgas. Mācību gada laikā – pildspalvas un daudz dažādu piezīmju bloku un blociņu, es tos dievinu – man ir svarīgi visu pierakstīt, fiksēt. Vēl līdzi parasti ir manikīra komplektiņš katram gadījumam. Dekoratīvo kosmētiku praktiski nelietoju, pat ejot uz kādu sabiedrisku pasākumu. Ja nu tikai skropstas uzkrāsošu.

Tās droši vien ir bērnības sekas. Mēs taču vēl teātrī sastapāmies ar veco laiku grima kārbiņām... Ak kungs! Šī šausmīgā smarža! Šī krāsas kārta, zem kuras āda neelpo! Vēlāk, paldies Dievam, viss mainījās uz dabiskuma pusi – sejas tonis, acu grims... Un tomēr: pirms kāpi uz skatuves, bija jāuzziež tik daudz kosmētikas, ka tagad to negribas pat rokā ņemt. Tiesa, arī tad īpaši negribējās.

Un tomēr ir viena lieta, bez kuras nevaru dzīvot. Tas ir matu taisnotājs. Tāpēc ka īstenībā mani mati ir kupli un vijīgi. Man mūždien prasa – kāpēc, nu, kāpēc tu pret tiem tā izturies, kāpēc neatstāj lokas? Bet man nepatīk! Kā iedomājos – maziņa, baltgalvīte un vēl sprogaina! Nu, nē! Taisnoju un taisnošu! Tagad arī braucu uz Latgali – pirmā lieta, ko ieliku somā, ir taisnotājs. Jā, nav matiem ļoti veselīgs, piekrītu… Kā es par tiem rūpējos? Mazgāju!

Agneses Andersones skaistuma līdzekļu tops

1. Matu taisnotājs
2. Sejas krēms Bioderma Sensibio
3. Smaržas Hermès Un Jardin apres la Mousson
4. Laiks sev pašai: saullēkts, klusums, kafija ar pienu.
5. Latvija un sirdij tuvi cilvēki