Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

Vienkārši lidosim! Saruna ar Olgu Kotovu - pirmo sievieti Baltijā, kura uzkāpa Everestā

Cilvēki
29. oktobrī 05:02 2020. gada 29. oktobrī 05:02
  Jeļena Vlasova | Pastaiga
Olga Kotova (42) ir no tiem ļaudīm, kuri nenovērtē iespēju bezrūpīgi peldēt pa straumi, no tiem, kuri tā vien gaida pārbaudījumus un likteņa izaicinājumus. Spoža ekonomiste, kas pēc nopietnas karjeras lielā starptautiskā kompānijā nav baidījusies pamest visu, lai sāktu pati savu biznesu. Turklāt visai neparastu – Olga ir nodibinājusi kompāniju, kas piedāvā pilotu apmācību un konsultācijas aviācijas nozarē.

Plašāka publika par viņu uzzināja 2017. gadā, pēc Everesta iekarošanas, – Olga kļuva par pirmo sievieti Baltijā, kura uzkāpusi pasaules augstākajā kalnā. Taču alpīnisms ir tikai viens no viņas hobijiem. Tagad Olga plāno apceļot pasauli ar jahtu – un ar visu ģimeni, vīru un abiem bērniem (viņas dvīņiem nupat palika divi gadi).

Par ko gribējāt kļūt bērnībā?

Droši vien par ceļotāju un pētnieci. Kopš četru piecu gadu vecuma man ļoti patika televīzijas pārraides Dzīvnieku pasaule un Apkārt pasaulei, aizrautīgi lasīju Žila Verna 20 000 ljē pa jūras dzelmi un Tūra Heijerdāla Ceļojumu ar Kon-Tiki. Sapņoju ienirt Marianas dziļvagā…

Taču galu galā uzkāpāt Everestā.

Es vienkārši sajaucu virzienus. (Smejas.)

Un kādas bija jūsu sekmes skolā? 

Diemžēl labas. Diemžēl – jo teicamnieces komplekss man vēlāk visu dzīvi sagādāja noteiktas grūtības. Skolā man patika viss – gan algebra, gan ģeometrija, gan literatūra… Izvēlējos galu galā ekonomiku. Taču tas, kur mācīties tālāk, nebija īsti skaidrs – 90. gadu vidū mūsu izglītības sistēmu piemeklēja kolapss, bet zviedru ekonomikas augstskolas šeit vēl nebija.

Toties Maskavas Industriālā universitāte tajā periodā Rīgā piedāvāja īpašu programmu vecāko klašu audzēkņiem – varēja apmeklēt vakara nodarbības un tādā veidā apgūt pirmā kursa programmu. Izlēmu, ka tā būs lieliska iespēja ietaupīt laiku. Taču sagadījās tā, ka tieši tobrīd Latvijas skolu programmai pielika vēl vienu gadu. Un sanāca absurda situācija: man vienlaikus bija jāiet gan pēdējā klasē, gan universitātes otrajā kursā. Tad es ātri pabeidzu vidusskolu neklātienē un, turpinot mācīties universitātē, gāju strādāt. Man bija 16.

Foto: Oļegs Zernovs

Un kas jūs tik jaunu pieņēma darbā? Bijāt sekretāre?  

17 gadu vecumā es jau nodarbojos ar eksporta tirdzniecību kokapstrādes rūpnīcā. Citas tirdzniecības tur nemaz arī nebija, jo visu preci ražoja pēc pasūtījuma un visa tika eksportēta. Kad atnācu, gribēju tikai nedaudz piestrādāt vasarā. Taču aizkavējos uz septiņiem gadiem. Tā kā zināju svešvalodas – angļu un franču –, mani aizsūtīja uz starptautisko izstādi Briselē.

Tur man radās pirmie klienti, pasūtītāji. Tālāk man jau bija goda lieta šos pasūtījumus izpildīt… Tā arī tas aizgāja... Joprojām esmu ļoti pateicīga cilvēkiem, kuri man tik jaunai uzticēja tik nopietnas lietas. Tas lielā mērā noteica manu turpmāko dzīvi. Kad šajā uzņēmumā ierados, tur strādāja 70 cilvēku, kad aizgāju, bija jau 700 darbinieku un piecas rūpnīcas. Izaugsme notika manā acu priekšā.

Bet kāpēc aizgājāt?

Man krasi trūka zināšanu – bija tāda sajūta, ka visu laiku no jauna izgudroju velosipēdu. Izlēmu pastudēt kādā labā Amerikas universitātē, iegūt MBA grādu. Jau nokārtoju eksāmenus un ieguvu stipendiju mācībām, taču, kamēr domāju, kur ņemt otru pusi naudas – dzīvošanai –, man pēkšņi piedāvāja interesantu darbu lielā starptautiskā kompānijā. Tā bija izcila iespēja iegūt zināšanas nevis teorētiski, bet praksē. Kompānijas vadība lika savu likmi uz jaunajiem talantiem, meklēja tos visā pasaulē…

Notika starptautisks konkurss, no 150 dalībniekiem izvēlējās septiņus, es biju to skaitā. Trīs gadus tikām intensīvi apmācīti pasaules labākajās universitātēs, lai varam iekļauties biznesa elitē, kam vēlāk būs jāstājas pie kompānijas stūres.

Perspektīvas pavērās vienkārši spožas, ļoti ātri sāku kāpt pa starptautiskās karjeras kāpnēm. Lidoju komandējumos trīs četras reizes nedēļā. Mājās stāvēja sagatavoti divi vai pat trīs koferi. Vēlu vakarā atlidoju uz Rīgu, šādas tādas lietas pārmetu no viena kofera otrā, uzliku modinātāju uz pussešiem un iekritu gultā, bet jau septiņos no rīta atkal sēdēju lidmašīnā. Bet es biju jauna, enerģijas pilna un līdz zināmam brīdim tāda dzīve mani pilnīgi apmierināja.

Un kad sāka neapmierināt?

Kompānijā sākās strukturālas izmaiņas, kam iekšēji nepiekritu, taču man nācās ar tām nodarboties. Bet es nevaru darīt to, kam sirds nepiekrīt. Turklāt tad man jau bija radušies vaļasprieki – ceļojumi, alpīnisms –, ko ar tādu darbu nevarēja savienot. Nu, jā, droši vien arī privāto dzīvi tik traks grafiks ietekmēja negatīvi, kaut gan mans pirmais vīrs bija tieši tāds pats darbaholiķis un tieši tāpat strādāja 20 stundas diennaktī. 

Tagad jums ir savs pilotu apmācības uzņēmums. Aviācijas bizness tradicionāli ir vīriešu nozare. Kā tajā jūtaties? 

Neaizmirstiet, ka es pirms aviācijas strādāju kokapstrādē – un tā ir vēl jo vairāk vīriešu nozare. Tā sanācis, ka nekad neesmu strādājusi lielos sieviešu kolektīvos. Man līdzās vienmēr bijuši vīrieši, man ar viņiem bijis viegli un vienkārši. Droši vien man piemīt kaut kādas vīrišķīgas rakstura īpašības, kas ļauj harmoniski un ļoti dabiski eksistēt šādā vidē. 

Piemēram?

Tiešums. Ja vīriešiem kaut kas nepatīk, viņi par to runā tieši. Konflikts tiek risināts ļoti vienkārši: apsēžaties pie kafijas tases un izlemjat, ko darīsiet tālāk. Un nekādas mieles jūsu attiecībās nepaliek.  

Vai ar sievietēm ir citādi?

Citādi. Nedomājiet, ka cenšos sevi kaut kā nošķirt no sieviešu kopienas, – nepavisam. Es lieliski zinu, cik grūti ir vienlaikus rūpēties par darbu, bērniem, ģimeni un sevi. Sabiedrība no sievietes prasa pārāk daudz – taču mēs pašas arī esam šī sabiedrība! Kāpēc mēs darbā neatbalstām cita citu tā, kā to dara vīrieši? Kāpēc nevis piedāvājam drauga plecu, uzslavējam un pabīdām uz priekšu un uz augšu, bet esam cita pret citu tik kritiskas?

Vai jums ir atbilde, kāpēc?

Man šķiet, problēmu rada tas, ka sievietes ir paškritiskākas nekā vīrieši. Mēs pārāk maz sevi mīlam, daudz slikta par sevi domājam, nospraužam milzīgus mērķus un šausmīgi kritizējam sevi par to, ka esam olimpiādē ieņēmušas nevis pirmo vietu, bet tikai otro. Nežēlojam sevi – un līdz ar to nežēlojam savas māsas.

Vai, strādājot tik vīrišķīgā vidē, jums ir gadījies saskarties ar mačisma un seksisma izpausmēm, #metoo problēmu? 

Ir ļoti grūti runāt par diskrimināciju pēc jebkādām pazīmēm – vecuma, dzimuma, ādas krāsas vai seksuālās orientācijas – tik ilgi, kamēr tev tā ir tīrā abstrakcija. Kamēr neesi uz savas ādas izjutusi neķītrus mājienus vai nepatīkamu uzbāšanos liftā, tev nav īsti labi saprotams, kas tas ir.

Vai tiešām jums nemaz nav bijis šādas pieredzes? 

Nē. Goda vārds. Acīmredzot jaunībā biju tik neatkarīga un pašpārliecināta, ka šīs vētras un dziņas mani nav skārušas. Vai arī, iespējams, es vienkārši pamanījos tādas lietas ignorēt. Nē, protams, jociņus par to, ka tik jauna meitene nevar darīt tik nopietnu darbu, dzirdēju kopš 16 gadu vecuma, pie tiem pieradu un vienkārši laidu gar ausīm. Zināju, ka, tiklīdz man ļaus atvērt muti, sarunas biedrs jau pēc 15 minūtēm būs mainījis savu viedokli un runās ar mani cienīgā tonī, un mums noteikti izdosies vienoties, turklāt, visticamāk, ar man izdevīgiem noteiktumiem.

Taču, kopumā ņemot, manu dzīvi tādas raizes nav aptumšojušas, tāpēc biju pārliecināta, ka visa šī #metoo problēma ir ne gluži izdomāta, bet stipri pārspīlēta. Un, kad mani uzaicināja uz kādu sieviešu pasākumu, lai uzstājos par tēmu, kā sievietei izdzīvot vīriešu biznesā, es atteicos. Man nebija nekā, ko viņām stāstīt… Tiešām biju pārliecināta, ka biznesā ir nevis sievietes un vīrieši, bet gudri cilvēki un dumji cilvēki. Nepaspēju vēl atteikties no piedalīšanās šajā konferencē, kad jau nākamajā dienā…

Foto: Oļegs Zernovs

…jums sāka izteikt nepiedienīgus piedāvājumus.  

Diskriminēt. Mainījās mūsu biznesa partnera – itāļu aviācijas kompānijas – īpašnieki, un tur sākās jezga – līgums netika pagarināts, rēķini netika maksāti. Sapratu, ka man jābrauc turp, lai atrisinātu situāciju. Uzvelku puķainu žaketīti, augstpapēžu kurpes un lidoju uz Itāliju. Ierodos viņu birojā. Senlaicīga ēka, milzīgas, trīsmetrīgas durvis, koka sienas paneļiem apšūts kabinets, garš grīdsegas celiņš, kas beidzas pie liela, ovāla galda. Pie tā sēž pieredzējuši kungi ar galveno sirmgalvi galda galā.

Tas viss atgādina kaut kādu filmu par sicīliešu mafiju. Aizklidzināju ar saviem papēdīšiem pa šo garo grīdceliņu un apsēdos iepretim sirmgalvim. Un tad, pirms ķērāmies pie lietas, viņš savam kolēģim sacīja: “Šī meitene ir pārāk skaista un pārāk jauna, lai mēs ar viņu runātu par kaut ko nopietnu.” Teica itāliski, taču es sapratu. Lai arī izlikos, ka neko nesaprotu. Taču tad asistents man pārtulkoja šo frāzi angliski. Un zināt, ko es tajā mirklī iedomājos? Laikam man tomēr ir vērts aiziet uz to sieviešu pasākumu, kas veltīts dzimumu vienlīdzībai… (Smejas.)

No tā brīža sāku sistēmiskāk aizdomāties par šo tēmu. Jā, mums visām ir dažāda pieredze. Man paveicās, man jaunībā #metoo nebija – kamēr kādai citai meitenei bija viscaur #metoo. Bet, ja kaut kas tāds notiek agrīnā vecumā, tas var ietekmēt karjeru, psihisko veselību, pašvērtējumu.

Bet kā beidzās atgadījums ar sirmgalvi?

Man nācās uzsmaidīt un teikt – ja reiz jaunība un skaistums ir problēma, tā ir problēma, kas ļoti ātri var zaudēt aktualitāti. Pasmējāmies un sākām normālu sarunu. Un galu galā viņi parakstīja jaunu līgumu un nomaksāja visus rēķinus.

Vai esat apmierināta ar to, kā attīstās jūsu bizness? 

Esmu apmierināta ar to, kā attīstās mana dzīve, – kas ir daudz svarīgāk. Biznesā mēdz būt ļoti veiksmīgi gadi un mēdz būt arī zaudējumu gadi. Šis vispār ir ļoti grūts laiks, jo aviācija ir viena no tām nozarēm, kas pandēmijas periodā cieš visvairāk. Šobrīd nav iespējams prognozēt, kad atgriezīsimies pie iepriekšējā darījumu apjoma pirms Covid-19. Martā domāju, ka paies gadi trīs. Tagad saprotu, ka tā bija pārāk optimistiska prognoze.

Patiesībā šai krīzei ir arī pozitīvās iezīmes. Tā izsit tevi no ierastajām sliedēm un ļauj paskatīties uz savu dzīvi no citas perspektīvas. Un, iespējams, arī kaut ko tajā izmainīt. Ne jau bieži dzīve mums sniedz tādu kā “maģisku grūdienu”, un mums ir jābūt tai pateicīgiem par to. Jā, neziņa mūs biedē. Kad nezini, kas tevi gaida tur, aiz stūra, tev kļūst baisi, tavas smadzenes ir stresa stāvoklī. Taču tas ir labi! Stress ir enerģija, ar to var kaut ko iesākt. Letarģiskais miegs – lūk, tas ir daudz sliktāk. 

Vai vēl neesat sākusi piestrādāt arī par psihoterapeiti?  

Jums šķiet, ka ir jau laiks? (Smejas.) Patiesībā gandrīz uzminējāt. Nodarbojos ne tikai ar pilotu apmācību, bet ar vēl vienu lietu – koučingu. Gan ar biznesa jautājumiem, gan pašattīstības un apzinātības jautājumiem. Pie manis bieži nāk cilvēki, kuriem viss it kā būtu labi: viņi ir sekmīgi savā profesijā, labi pelna. Tomēr viņi sazin kāpēc nav ar sevi apmierināti. Viņi grib pārmaiņas, bet nesaprot, kurp iet tālāk.

Koučings ir līdztiesīga mijiedarbība, bez hierarhijas. Tāpēc es viņiem nedodu nekādus padomus, neko neanalizēju. Uzdodu jautājumus, cilvēks uz tiem atbild un pats izdara secinājumus. Un es savus klientus ļoti cienu. Varētu taču gulēt uz dīvāna vai tikties ar draugiem pie pudeles vīna, bet ne – viņi tērē savu laiku, naudu un garīgos spēkus tālab, lai par sevi kaut ko uzzinātu un saprastu, lai kļūtu labāki. Viņi ir vienkārši malači!

Vai jums ir gadījies nonākt dilemmas priekšā – ģimene vai darbs? 

Man nepatīk vārds “dilemma”, tam piemīt traģiska nokrāsa un zināmā mērā pat zaudējuma jēga. Bet es neko negribu zaudēt. Man patīk vārds “izvēle”, un šāda izvēle man ir katru dienu – cenšos sadalīt savu laiku starp bērniem, vīru, biznesu un personīgajiem pašattīstības projektiem: tie man nepieciešami kā gaiss, un no tiem neesmu gatava atteikties. Šāda izvēle var būt grūta, taču tā nav dilemma. Galvenais ir tikt galā ar prioritātēm, tad nebūs nepieciešami nekādi upuri. 

Sievietes, kuras ieņem vadošus amatus, bieži darba attiecības nes mājās, piemēro to shēmu arī ģimenes dzīvei. 

O, jā, mans vīrs par to sūdzas. Pareizāk sakot, agrāk sūdzējās, tagad smejas. Nevis par to, ka daudz pārdzīvoju par darbu, bet par to, ka uzbāžos ar saviem padomiem, kā viņam jāgriež burkāni, – salmiņos vai ripiņās. Jo gatavo viņš vairākus līmeņus labāk nekā es…

Kā jūs atrodat līdzsvaru starp prātu un jūtām? 

Nezinu. Droši vien es to cenšos nezaudēt. Vismaz nejūtu kaut kādu iekšēju konfliktu šajā ziņā. 

Vai ir gadījies, ka zaudējat prātu?

No kā? 

Nu, nezinu. No mīlestības, piemēram.

Nu, es taču divreiz esmu precējusies, tātad tas ir noticis vismaz divreiz. Citādi kāpēc tad precas?

Pat nezinot, ka esat uzkāpusi Everestā, jau uz aci varētu secināt, ka ar sportu esat draugos. 

Jā, es visu laiku ar kaut ko nodarbojos. Bērnībā – ar mākslas vingrošanu, sasniedzu sporta meistares līmeni, vēlāk ar tekvondo. Arī kalni pieprasa, lai nemitīgi esi labā formā. Sports ir ļoti svarīga manas dzīves sastāvdaļa, kas man sagādā milzu baudu. Tagad bērnu dēļ ir nācies nedaudz piebremzēt. Kāds sports, kad bērni naktī praktiski neguļ, mostas trīs četras reizes katrs – un man taču ir dvīņi. Arī darbam vēl spēki vajadzīgi. Taču es nesūdzos. Pati sev esmu izlūgusies tādus pārbaudījumus.

To jūs sakāt nopietni?

Absolūti. Vēlēšanās, lai man būtu bērni, man radās tikai tad, kad sapratu, kālab viņi man vajadzīgi. Iepriekš es to nesapratu. Dzimtas turpināšana – tā ir brīnišķīga motivācija, taču man tādas nekad nav bijis. Par banālo ūdens glāzi, ko man kāds varēs pasniegt vecumdienās, es arī nedomāju. Vienkārši kādā brīdī apjautu, ka man bērni varētu kļūt par jaunu transformējošu pieredzi, par zināmu projektu, ekspedīciju, kura ļaus man atklāt sevī kaut ko jaunu un rezultātā kļūt labākai. Ap to laiku es jau biju visu sapratusi par sevi biznesā, sportā, dzimumu attiecībās. Taču manas personības izaugsmei vēl bija jomas, kas nebija man pieejamas. Un kļuva skaidrs, ka mani nākamie skolotāji būs mani bērni. 

Tas ir, jūs vadīja auksts aprēķins, nevis vēlme pamurcīt bēbīšus?

Bērni nav bēbīši. Viņi, protams, ir ļoti mīļi savas dzīves pirmajos gados – viņiem tik saldi smaržo avotiņa vieta matos, viņi ir tik maigi un aizkustinoši… Taču tie nav bēbji, tie ir cilvēki. Un tev ir jāsaprot, kā un kādēļ tu taisies ietekmēt šīs svešās dzīves. Vai tu vari viņiem kaut ko dot – vairāk, nekā tikai pabarot un apģērbt? Un pats galvenais – kālab tas viss vajadzīgs tev pašam? 

Ja par to aizdomātos visi potenciālie vecāki, cilvēce droši vien vienkārši izmirtu. 

Jā, iespējams, jums taisnība. Tomēr es tik un tā esmu par apzinātību. Un ne tikai bērnu dzemdēšanas jautājumā. Varbūt nav vērts pirkt jaunu mašīnu tikai tādēļ, ka saniezējies tavs ego? Un nav vērts nodot kleitu ķīmiskajā tīrītavā, ja var to izmazgāt ar rokām? Vajag izprast ne tikai to, ko es gribu, bet arī kādēļ to gribu. Iespējams, uzreiz jūs atbildes neatradīsiet, bet jautāt vajag. Esmu pārliecināta, ka, ejot tādiem maziem apzinātības solīšiem, mēs varēsim kaut ko mainīt savā dzīvē un savu tuvāko dzīvē, bet vēlāk tas mūs aizvedīs līdz pozitīvām izmaiņām globālā mērogā.

Nejautāšu par ceļojumu uz Everestu, par to jūs jau daudz esat stāstījusi presei. Bet vai tiesa, ka gatavojaties doties ceļojumā apkārt pasaulei ar buru laivu? 

Jā, mums ar vīru ir tāds plāns. Kad nokāpām no Everesta, sākām domāt par to, kāds būs mūsu nākamais projekts. Parakņājušies savās bērnības atmiņās, atcerējāmies, ka abi esam gribējuši kļūt par ceļotājiem: vīrs sapņoja apbraukt ap Horna ragu, bet es, Heijerdālu salasījusies, – nokļūt Polinēzijā.

“Tas taču ir pavisam blakus, burtiski turpat ap stūri,” izrēķinājām mēs. “Pabrauc garām Horna ragam un pēc 30 dienām jau esi Polinēzijā.” Tā mēs pamazām vienojāmies par ceļojumu apkārt pasaulei. Un vēl sapratām, ka tajā jādodas kopā ar bērniem. Taču bērnu tajā brīdī mums nebija. Tāpat kā nebija ne jahtas, ne kapteiņu tiesību, ne pieredzes… 

Foto: Oļegs Zernovs

Bet tagad?

Jahtas mums joprojām vēl nav. Toties ir kapteiņu licences un pieredze – esam šķērsojuši jūras gan naktī, gan vētrā, kas tik nav bijis… Arī kopā ar bērniem jau burājām. 

Un cik ilgs var izvērsties tāds ceļojums – gadu, divus?

Es gribētu, lai tas ieilgst līdz gadiem trim, varbūt pat pieciem. Taču šim, kā visiem grandiozajiem projektiem, nav gatavas receptes. Es taču neesmu multimiljonāre – būs jāpadomā par to, kā strādāt, uzturēt profesionālo iemaņu līmeni, rūpēties par savu biznesu. Vīrs strādā aviācijā, tātad viņam uz kādu laiku būs jāaiziet no savas profesijas. Vai viņš pēc tam varēs tajā atgriezties? Vārdu sakot, jautājumu te ir vairāk nekā atbilžu.

Taču, ja toreiz teltī Everesta pakājē šis bija absolūti abstrakts sapnis, tagad tas ir jau reāls projekts, uz kuru mēs virzāmies konkrētiem soļiem. Protams, dzīve var šajā projektā ieviest savas izmaiņas. Iespējams, mēs pārpeldēsim pāri okeānam un secināsim, ka tas nav tas, kas mums vajadzīgs. Kā saka, esiet piesardzīgi ar vēlmēm, tās var piepildīties. Taču esmu pārliecināta, ka jebkurā gadījumā tā mūsu ģimenei būs lieliska pieredze. 

Kalni, jūra... Vai debesis jūs nevilina? Esat taču saistīta ar aviāciju.

Pilota licences man nav.

Bet gribētos?

Gribētos. Taču mani interesē nevis parasti lidojumi, bet gaisa akrobātika ar reaktīvajām lidmašīnām, bet, lai nodarbotos ar to, ir jānoiet diezgan ilgs ceļš, kas prasa daudz laika un resursu. Manu dzīves mērķu sarakstā tā pagaidām nav prioritāte.

Rodas iespaids, ka esat īsta supersieviete. Sakiet godīgi – vai jums ir slepenie grēciņi?

Oi, man ir tik daudz atklātu, kur nu vēl slepenu grēku! Piemēram, es bieži kavēju. No biznesa viedokļa tas ir visai nopietns grēks. No aviācijas viedokļa – vispār nepiedodams.

Bet vājības?

Vājības, vājības... (Domā.) Man ļoti nepatīk agri celties un patīk vēlu iet gulēt. Un vēl man kā ēst nepieciešams laiku pa laikam pabūt vienai, pat bez tiem, kurus ļoti mīlu. Ideāli – pie dabas, taču var arī jebkur citur. Ir tik saldi vienkārši klusēt un domāt...

Saistītās ziņas

Uzņēmēja Solima par to, kā grūtajos laikos tur pie dzīvības prestižo viesnīcu
Agita Putāne pēc laikmetīgo rotu galerijas "Putti" slēgšanas: "Lēmums slēgt galeriju nebija spontāns"
Nepāla atkal ļaus alpīnistiem kāpt pasaules augstākajā virsotnē Everestā

Vēl portālā

Viņķele: stacionāru iespējas uzņemt Covid-19 pacientus ir izsmeltas 6
Kariņš vēlētos, lai katrs Latvijas iedzīvotājs veiktu vakcināciju pret Covid-19 54
Pēdējo trīs nedēļu laikā Covid-19 gadījumu skaits Latvijā pieaudzis par 96% 9
Tēmas: Everests, Covid-19

Бритни Спирс и ее бойфренд шокировали фанатов

Выяснилось, почему Ефремов отказался просить Путина о помиловании