Aktieris Edgars Samītis: "Šķiet, esmu veiksminieks"

Iespējams, šajā skatuves mirklī ir sastapies viss. Edgara mīlestība pret ģimeni, pret tēvu, par kuru viņš runā ar neticamu maigumu, krīze pēc aiziešanas no JRT, mēģinājumi mainīt dzīves ceļu. Arī Nobela laureātes Svetlanas Aleksijevičas grāmata Sekondhenda laiks un nodoms vairs neizmainīt sevi sīknaudā…

Esat taču no Talsiem?

Turp pārcēlāmies, kad man bija gadi četri. Iepriekš dzīvojām Rojā, četri vienā istabā. Kad tētim piedāvāja skolas direktora vietu Talsos un trīsistabu dzīvokli, viņš piekrita uzreiz. Tēvs bija ļoti labs direktors, skolai uzcēla stadionu, bija arī vieglatlētikas treneris. Vēlāk viņš aizgāja strādāt uz Jauno tehniķu staciju. Tur mēs taisījām raķetes. Taisi, taisi, bet palaist drīksti tikai reizi gadā, stingrā uzraudzībā...

Mans kaimiņš neizturēja, aizstiepa savu lidmašīnīti uz mājām, un pasākums beidzās ar pamatīgu blīkšķi dārzā, uguns stabs līdz debesīm, es pats viss kvēpos. No vecākiem, protams, to slēpu, neesmu izstāstījis vēl tagad… Nu, tur jau būtu bijis daudz ko stāstīt. Augām taču savā vaļā. Huligāni nebijām, bet klaiņojām pa mežu, kurinājām ugunskurus… Mācījos samērā labi. Neatceros, ka vajadzētu piepūlēties. Problēmas bija tikai sportā un mūzikā, bet vēlāk sāku trenēties – hokejs, vieglatlētika, bija arī šaušana no pistoles, tad jau biju labākais klasē.

Un kur radās teātris?

Par teātri skolā nedomāju vispār. Domāju par kino. Kino man patika ļoti, ļoti. Talsos rādīja izcilas filmas, pat Larsu fon Trīru, nomā varēja ņemt videokasetes… Atceros, reizēm skatījos uz kādu aktieri un domāju – es arī tā varētu. Tāpēc arī gāju uz Kultūras akadēmiju, uz teātra un kino aktieriem. Kino gan tur bija ļoti maz, toties teātra tik daudz, ka mana attieksme pret to ātri mainījās.

Reizēm domāju, ka esmu veiksminieks. Daudzkārt esmu pamanījies pārvarēt barjeru ar pirmo reizi. Zinu, ka citi ir izgāzušies un nākuši atkal un atkal… Neesmu drošs, ka pats būtu gatavs uz tādiem varoņdarbiem. Taču es iestājos uzreiz, turklāt budžeta grupā. Studēt par maksu, iespējams, pat nemēģinātu, vecākiem naudas sevišķi daudz nebija. Iepriekš jau gadu biju nostudējis universitātē. Gribēju tikt angļu filologos, bet tur bija tik liels konkurss, ka nonācu citā filoloģijā, klasiskajā. Grieķu valoda, latīņu valoda… Vārdu sakot, no turienes es aizmuku. Un nonācu Māras Ķimeles kursā.

Vai sportam jūsu dzīvē joprojām ir vieta?

Tas man ir nepieciešams. Sportojot tevī rodas kaut kāda ķīmija, tu kļūsti no tās narkotiski atkarīgs. Kad kādu laiku nav fiziskās rosības, burtiski jūtu tās trūkumu.

Rau, cik braši skaldāt malku Ģertrūdes ielas teātrī, izrādē Malkas ceļi!

Nu, tā vairs nav fizkultūra, tas ir fizisks darbs. Taču malku skaldīt es protu. Deviņdesmitajos tikām pie vectēva zemes. Pēdējos padomju gados tur viss bija alkšņiem aizaudzis. Un tētis izdomāja peļņas iespēju – sacirst tos malkā. Cirtām visu vasaru! Atceros, pa dienu varēju nopelnīt 10 latu – lielu naudu! Taču tikai tad, ja pieskaldīju pilnu kravu malkas.

Velk pie zemes atpakaļ?

Un kā vēl. Kopš bērnības domāju par to vietu, kaut arī dzīvojām pilsētā. Kad sāka atgūt īpašumus, tētis piekrita to paņemt uz mana vārda. Tiesa, dzīvot tur joprojām nevar. Pēdējos gados esmu šo to darījis, lai tur var palikt vasarā. Māju vēl neceļu, taču ceru, reiz tas notiks. Jā, velk gan. Tievās rīkstītes, ko esmu tur iestādījis, izaugušas par lieliem kokiem. Tas ir apbrīnojami, protams, – redzēt, ka tavai rīcībai ir jēga un nozīme.

Esat jaunībā iztēlē zīmējis ideālā vīrieša, ideālās sievietes, ģimenes tēlu?

Nē. Taču vienmēr esmu gribējis ģimeni un zinājis, ko negribētu tajā redzēt. Maniem vecākiem nesakrita intereses – mammai, teiksim, patika ceļot, bet tētim ne visai, mamma brauca uz ārzemēm kopā ar draudzenēm, viņš palika mājās. Man tas šķita kaut kā nepareizi. Ir labi, ja ar sievu vari būt draugs un daudzas lietas darīt kopā – ne tikai audzināt bērnus un domāt par dienišķo maizi. Domāju, ka mums ar Ilzi tas ir izdevies. Kopīgi ceļot arī mums ļoti patīk.

Vai esat ģimenes galva?

Atsevišķos jautājumos. Taču mēs darām to, kas katram labāk padodas. Iepriekš par to nevienojāmies, viss tā iegrozījās pats no sevis. Es cenšos vadāt jaunāko meitiņu uz bērnudārzu, pie ārsta, Ilze uzmanīgāk seko vecākās skolas lietām, zini, kādas drēbes meitenēm pirkt…

Un kurš ir labais, kurš – sliktais policists?

Pēdējā laikā biežāk sliktais esmu es. Daudz strādāju, šķiet, ka par maz piedalos bērnu audzināšanā, redzu – tas nav tā, šis nav tā, uztraucos… Gadās, jā… Kad viss ir mierīgi, iespējams, ļauju meitām vairāk vaļas nekā sieva.

Kā jūtaties pilnīgā sieviešu ielenkumā?

Mums ir arī suns. Kaut nedaudz, bet līdzsvaro situāciju. Taču man nav ar ko salīdzināt. Jā, gribētos jau, lai būtu arī puika. Meitenēm tomēr māmiņa tuvāka, ir tādas tikai māšu un meitu saites. Un tas pats īpašais ir arī tikai starp dēlu un tēvu. Visādā ziņā es to tā jūtu. Un tā jutu arī bērnībā.

Nav jau tā, ka ar savējām es nevaru darīt kaut kādas lietas. Varu. Jo sevišķi ar vecāko, kurai patīk braukt ar kartingu, viņa to dara izcili, arī lāzertags viņai patīk, tāpat kā garas meža pastaigas… Un vispār, kad atveru durvis un viņas visas skrien man pretī, saucot “Sveiks, tēti!”, tas ir tik jauki!

Vai profesija jums liek īpaši rūpēties par savu izskatu, garderobi?

(Smejas.) Labprāt to darītu, taču lietas, kas man patīk, ir samērā dārgas, bet tērēt tām naudu man nepatīk. To atļaujos daudz retāk, nekā gribētos. Vispār esmu sapratis, ka manā dzīvē daudz ko – to, kā rīkojos, to, kā izskatos, – nosaka tas, ko tobrīd spēlēju teātrī. Es labprāt staigātu bārdains, piemēram, taču ir izrādes, kuru dēļ rūpīgi jāskujas.

Kad sapratāt, ka esat izskatīgs? Un kā ar to sadzīvojat?

(Smejas.) Atceros, bērnībā sev šausmīgi nepatiku. Taču man reizēm izteica komplimentus, un es kaut kā nomierinājos – ja reiz kādam es patīku, tātad varu sevi pieņemt tādu, kāds esmu. Pats es gribētu izskatīties labāk un citādi.

Vai skatītāji jūs atpazīst?

Pazīst pēdējā laikā, kopš filmējos seriālos. Un galvenokārt bērni. Pienāk klāt vīrietis, jautā – vai drīkst ar jums nobildēties? Nu, jā. Viņš uzsauc: skrieniet šurp, atļāva! Mazām meitenītēm, pavisam sīciņām. Tā vien šķiet, viņas to televizoru arī skatās. (Smejas.)

Pielūdzējas nav kritušas uz nerviem?

Nē. Ja nu tikai pirmajos JRT gados, kad mums bija ļoti interesantas izrādes – Inertās gāzes, Sarkano lukturu ziema – meitenes atstāja vēstules. Kasieres arī stāstīja, ka prasot – vai spēlēs Gatis Gāga vai Samītis, vai Keišs? Gadījās bāros satikt meitenes, kuras atzīstas – jūs man tajās izrādēs tā patikāt. Tomēr nav vairs tie laiki, kad pie teātra drūzmējās pielūdzēju pūļi. Tiesa, Mihailu Barišņikovu gan pie dienesta ieejas uzpasē, jā.

Kas ir jūsu paraugs?

Ļoti ilgu laiku tāds man bija tēvs. Pret viņu vienmēr jutu milzīgu cieņu – par to, kā viņš strādāja, kā izturējās pret citiem. Viņš bija ļoti labs cilvēks. Izrādē Stāsts par MĪ… manā varonī Gļebā ir kaut kas no viņa. Tā sanāca neapzināti, mēģinājumos un lomai gatavojoties, par to nedomāju. Sapratu tikai pēc pirmizrādes. Arī sieva teica, ka Gļebā ieraudzījusi kādus mana tēva vaibstus. Ir arī citi cilvēki, kam savulaik esmu centies līdzināties, kaut ko ņēmis no viena, no otra, trešā…

Kad taisījām Stāstu par MĪ…, man acu priekšā stāvēja Knuts Skujenieks. Vai Oļegs Sencovs – skatoties Vitālija Manska filmu par viņu, apbrīnoju viņu par rāmo attieksmi pret dzīvi un likteni... Tur taču ir notikušas šausmīgas lietas – kā to visu izturēt, kā tādos apstākļos – cietumos, nometnēs – nesalūzt, nekļūt par zvēru? Viņi to spēja. Vēl es ļoti cienu mācītāju Juri Cālīti… Domāju, ka esmu par paraugu ņēmis arī savus Jaunā Rīgas teātra kolēģus. Tur bija, ko ņemt par paraugu.

Šķiet, neviens intervējamais man nekad nav teicis tik daudz laba par savu tēvu. Un tik maigi. Un kāda ir jūsu māmiņa?

Spēcīgs cilvēks. Viņa ir no zemnieku ģimenes, dzimusi grūtajos pēckara laikos, atceras, ka bija jāstrādā un jāstrādā bez atelpas. Un vienmēr ir ļoti daudz strādājusi, lai mums būtu nauda. Un vienmēr man ļoti daudz palīdzējusi. Mamma bija matemātikas un fizikas skolotāja. Ar tādu enerģētiku! No viņas es baidījos nedaudz vairāk nekā no tēva, sevišķi, ja kaut ko sastrādāju, – ko viņa teiks, kā reaģēs.

Viņai bija grūti pateikt, ka viņa mani mīl. Nebija radusi, viņas bērnībā tādus vārdus nelietoja. Viņai bija citi veidi, kā paust jūtas. “Vai izēdi zupu? Uzvilki jaku? Kā tu jūties?” Viņa bez gala rūpējās par to, lai es būtu paēdis, vesels, silti saģērbts, bet es nekādi nevarēju saprast, nu, kāpēc visu laiku jāprasa tādas lietas?! Tikai nesen sapratu – tā viņa izrāda, ka mani mīl. Es arī viņu ļoti mīlu.

Jūtat, kas jūsos mainījies kopš jaunības?

Protams.

Pašam tas patīk?

Gan jā, gan ne. Kad sāku strādāt teātrī un vēl agrāk, skolas laikā, biju visai pašpārliecināts. Likās, ka visu varu, man viss izdosies. Šī sajūta kļuvusi vājāka, bet žēl… Tagad nākas sevi ilgi pārliecināt, ka esmu kam derīgs. Toties vietā nākusi spēja sevi uzlūkot skaidri, atzīt, ka daudz kur esmu kļūdījies, bijis vainīgs. Gribas domāt, ka dažos jautājumos esmu kļuvis labāks un gudrāks. Ka neesmu vairs tik kategorisks. Kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Jo pienācis laiks profesionāli strādāt ar sarežģītām lietām, uzdot sev lielākus uzdevumus – tur nevar būt vieglu jautājumu un viennozīmīgu atbilžu.

Jums ir izdevies apiet pusmūža krīzi?

Nezinu. Iespējams, tā man vēl priekšā. Krīzes bijušas, bet vai vecuma… Protams, laiks pēc aiziešanas no Jaunā Rīgas teātra bija ļoti sarežģīts. Daudz ko pārdomāju. Arī to, ka, iespējams, vairs nav jāspēlē. Jāizmēģina cits arods. Uzreiz citu neko iedomāties nevarēju, pagāja gads, otrs – un tagad šķiet, ka tas viss jau ir tālā pagātnē, ka varbūt Alvim Hermanim bija taisnība un tā man ir labāk.

Tagad JRT spēlējat ārštatā. Tas droši vien nebija viegls lēmums.

Cilvēki, ar kuriem strādāju teātrī, man bija ļoti tuvi. Kopā ar viņiem pavadīju vairāk laika nekā mājās, tā bija otra ģimene. Reizēm pirmā. Konfliktu nebija nekad. Neatceros! Šķita, ka visas runas par teātra intrigām ir pasakas no aizpērnā gadsimta. Un tad pēkšņi es sapratu, ka tā visa man vairs nebūs. Tas bija visgrūtākais.

Tiekoties ar kolēģiem, redzēju, ka arī viņi pārdzīvo ļoti. Daudzi zvanīja. Teica, ka jūtas šausmīgi, jo nevar mainīt situāciju… Taču man nav, kam un ko pārmest. Mēs kopā bijām ļoti laimīgi. Sevišķi sākumā, kad iekļāvāmies teātra trupā. Vēlākais bija zināmā mērā loģisks un neizbēgams. Negribu nevienu apvainot, taču tāds skaits izcilu vienas paaudzes aktieru nav bijis nevienā citā Latvijas teātra trupā. Un konkurence bija baiga.

Vai protat piedot? Dot otro iespēju cilvēkiem, kuros esat vīlies?

Nu, kas gan es esmu, lai piedotu. Tur būtu nepieciešams cits vārds. Neesmu taču eņģelis, arī esmu darījis pāri citiem. Ne tā reaģējis, teicis neīstos vārdus. Pat vistuvākajiem – kaut gan vienmēr esmu sapratis, cik ļoti man ar viņiem paveicies. Tāpēc cenšos neturēt ļaunu prātu uz tiem, kuri mani aizskāruši, – man gribas, lai piedod arī man. Vilšanās droši vien nekur nezudīs. Taču jāmēģina saprast, kāpēc tā sanācis. Tikt galā ar emocijām, savaldīt vētru, sagaidīt, kad ūdeņi norimst.

Tas atkal atsauc prātā izrādi Stāsts par MĪ... un jūsu varoni Gļebu, kurš mani tik ļoti satrieca. Tādas lomas atstāj nospiedumu uz jūsu iekšējo dzīvi, domāšanas veidu, turpmāko rīcību?

Kad Varis Piņķis atnesa Svetlanas Aleksijevičas stāstu Kādas mīlestības stāsts, visiem uzreiz bija skaidrs, ka tā ir liela mēroga lieta. Gan par vēsturi, gan par cilvēcību, gan par mīlestību. Tieši tāpēc mēs nolēmām mainīt nosaukumu. Citādi tas latviskajā versijā noskaņoja uz kaut ko ierasti romantisku, vieglu pastaigu, ziepju operu. Taču kālab likt skatītājiem vilties? Labāk lai saprot, kurp iet, uz ko biļetes pērk.

Man nesen jautāja – no kā tu baidies? Sākumā domāju – tāpat kā visi, no kaut kā slikta, kas var ar mani notikt. Bet tad sapratu, ka sāku baidīties izmainīt savu dzīvi sīknaudā. Ka tas būtu briesmīgi. Kad dzīve piespēlē iespēju izdzīvot kādu lielu tēmu, iedziļināties tajā, rodas sajūta, ka dari kaut ko ļoti svarīgu. Vispirms pats sev. Kad iestudējām Stāstu par MĪ..., daudz lasīju par Knutu Skujenieku, skatījos filmas par viņu. Lelde Neimane no Okupācijas muzeja man atrada intervijas ar cilvēkiem, kuri nonākuši tādā pašā situācijā kā mans varonis Gļebs… Jā, tas, protams, atstāj nospiedumus. Tu it kā esi bijis iestrēdzis tunelī, kur apkārt tik daudz drazas, liekas un nevajadzīgas informācijas, bet te pēkšņi izlauzies gaismā – un viss ir tik tīrs. Īsts brīnums.

Ko vēl jūs vēlētos apgūt vai iemācīties?

Kopš sevi atceros, man ir bijis sapnis. Kad man prasīja, par ko gribu kļūt, kad izaugšu liels, atbildēju – nezinu, bet es gribu uzkāpt Everestā! Esmu izaudzis, bet gribu to joprojām. (Smejas.) Vēl gribu iemācīties spēlēt klavieres. (Smejas.) Esmu vecākiem pārmetis, ka nesūtīja mani uz mūzikas skolu. Vai mākslas. Man tā patika zīmēt!

Labprāt iemācītos vēl vienu valodu. Kādu laiku mācījos franču valodu un tagad domāju, ka vajadzētu atsākt. Uzlabot arī vācu valodas zināšanas, apgūt itāļu… Jā. Kalni, valodas, klavieres. Varbūt vēlreiz iestāties universitātē. Jo pērn jau izmācījos par mežsargu, un tagad mācību process bija pavisam citādāks nekā jaunībā. Patīkams un apzināts. Mans vectēvs bija mežsargs, man ir mežs, sieva internetā ieraudzīja, ka par Eiropas naudu šo profesiju var apgūt, un es sadūšojos. Ziniet, dzīvo savu dzīvi tā, pa apli ejot, visas taciņas zināmas, sejas pazīstamas… Bet pēkšņi kaut ko nomaini – un tavā priekšā paveras pavisam cita pasaule, jauni, brīnišķīgi cilvēki. Aizraujoša pieredze!