Agita Putāne pēc laikmetīgo rotu galerijas "Putti" slēgšanas: "Lēmums slēgt galeriju nebija spontāns"

Tādējādi galerijas nogrieznim simboliski iemiesojot leģendāro teicienu – dzīvo ātri, mirsti jauns. Un pievienojoties tām mākslas pasaules komētām, kuru spožumu laiks nav paguvis oksidēt ar paguruma un stagnācijas zīmēm, – kā Žans-Mišels Baskjā, Egons Šīle, Džims Morisons, Kīts Herings, Džeimss Dīns u. c.

Tiesa, atšķirībā no augšminētajiem personāžiem, kuru zvaigzni ar ciešu viņu pašu līdzdalību nopļāva dzīve, galerijas PUTTI slēgšana ir pārdomāts, apzināts un savā laikā sakņots lēmums. No vienas puses – radikāls, no otras – ārkārtīgi loģisks un vārda vistiešākajā nozīmē laikmetīgs. Tādējādi tikai vēlreiz apliecinot niansēto pasaules pulsa sajūtu, radošumu un bezkompromisa uzdrīkstēšanos, kas – ar laikmetīgās rotas kā medija starpniecību – tai bijis raksturīgs no pašiem pirmsākumiem.

Kopumā šajos 20 gados galerijā PUTTI sarīkotas 132 izstādes. Tās ne tikai veidoja izpratni par laikmetīgo rotu, bet vienlaikus izaicināja arī pašas rotas, to radītāju, nēsātāju un arī kolekcionāru radošuma robežas. Estētiski, intelektuāli un arī fiziski – uzskatāmi demonstrējot, ka priekšmetam, ko mēs dēvējam par rotu, nav uztveres rāmējuma. Vienīgais, ko par tādu var uzskatīt, ir laika gars.

Galerijas PUTTI nogrieznī zīmīgāko notikumu vidū minama Starptautiskā konceptuālā izstāde (2011), zviedru mākslinieces Mertas Matsones personālizstāde Vienoti nāvē (2013), itāļu laikmetīgo rotu izstāde FANTASTICI! Laikmetīgās itāļu rotas (2013), nīderlandiešu rotu dizainera Teda Notena 25 gadu darbu retrospekcija Zelts, sviedri & pērles. Provokatīva instalācija Gribi samainīt savu gredzenu (2014), igauņu laikmetīgo rotu mākslinieka Tanela Vēnres personālizstāde Vienkārši pārāk NATURESKI (2014), starptautiskā izstāde Dzintars mūsdienu laikmetīgajās mākslas rotās (2014), franču konceptuālā rotu mākslinieka Emanuēla Lakostes izstāde 7 nāves grēki (2014), starptautiskā izstāde Pērļu metamorfozes laikmetīgajās un konceptuālajās rotās (2018) u. c.

Galerijas finisāža notiek brīdī, kad pasaules aktualitāšu degpunktā ir klimata un lielā mērā visas mūsdienu civilizācijas vērtību krīze. Turklāt, kā izrādījies, imunitātes pret to nav nevienam – ne globālajām korporatīvajām haizivīm, ne politiķiem, ne katram planētas iedzīvotājam individuāli –, un tas liek aizdomāties par savu nospiedumu – ekoloģisku, sociālu, morālu, intelektuālu. Jo ir nepārprotami skaidrs, ka patērētājkultūras amoka karuselis šā vai tā, bet aizsit elpu visiem – arī tiem, kuru deguna priekšā nedeg meži un kuru vasaras māju pļavās vēl lidinās taureņi.

Pasaule ir kļuvusi par atvērtu telpu, kurā nekas vairs nepastāv izolēti un skarbi poētiskais stāsts par tauriņa spārnu vēdām materializējas teju ik dienas. No aktuālās leksikas ir izzuduši vārdi “drošs”, “stabils” un “prognozējams”. Pateicoties globālajam tīmeklim un sociālajiem tīkliem, ir atplēsti visi slepenības ielāpi, vienlaikus katra paša uzdevums ir uzbūvēt savu informācijas sietu un neiekrist viltus ziņu lamatās.

Par to, ka pārmaiņu lavīna vairs nav apturama, liecina arī tādi bezprecedenta gadījumi kā vairāku prestižu mākslas institūciju (Gugenheima un Metropolitēna muzeji Ņujorkā, Luvra Parīzē u. c.) atteikšanās no opiātu skandālā iesaistītā farmācijas giganta Sackler ģimenes naudas pagājušajā gadā un britu laikraksta The Guardian pavisam svaigā atteikšanās no reklāmdevējiem naftas kompānijām.

Arvien vairāk tiek diskutēts arī par mākslas balsi tirgus burbuļa apstākļos un mākslinieka atbildību. Par trauslo līniju starp mārketingu un mākslinieka vēstījuma patiesumu. Par atsvešinātu eskapisma dekorativitāti un aktīvu iesaistīšanos dialogā. Jo māksla nav tikai māksla un rotas nav tikai rotas, līdzīgi kā vārdi nav tikai vārdi. Kāds būs to jaunais saturs, un cik tas būs ilgtspējīgs – tas ir viens no šī laika lielajiem jautājumiem, un atbildes uz tiem tiek meklēti arī galerijas PUTTI finisāžā.

Kā saka galerijas dibinātāja un īpašniece Agita Putāne: “Katrai darbībai, cilvēkam un notikumam ir savs laika nogrieznis. Man tie ir bijuši 20 gadi, kurus esmu veltījusi laikmetīgajai un konceptuālajai rotai. Kad atvēru galeriju, noteicošā bija vienīgi mana vēlēšanās ar pasauli runāt rotu valodā. Biju gatava lēkt nezināmajā. Sāku ar jaunajiem latviešu rotu māksliniekiem un tikai pamazām sapratu, cik laikmetīgās rotas lauks patiesībā ir plašs.

Rotas ir vizuālo zīmju valoda – dažkārt pat kodolīgāka un trāpīgāka par vārdiem. Sava laika kodu piesātināta, tādējādi paģērot tikpat virtuozu dialoga partneri (nēsātāju). Var teikt, ka šie divdesmit bija lieliski mācību gadi – gan man pašai, gan galerijas apmeklētājiem un arī māksliniekiem. Līdzās estētiskajai – jau no pašiem galerijas pirmsākumiem man vienlīdz būtiska bijusi arī intelektuālā latiņa.

Galerijas PUTTI pirmais lielais izaicinājums bija izstāde Konceptuālās rotas (2011). Ja latviešu laikmetīgie rotu mākslinieki vietējā vidē bija jau salīdzinoši zināmi, tad konceptuālā rota kā jēdziens joprojām bija nosacīts svešķermenis. Izstādē piedalīties uzaicināju 27 māksliniekus – pasaulē gana atzītus, taču man personīgi nepazīstamus.

Tā kā manī toreiz nebija pieredzes piesardzības sieta, tikai vēlāk aptvēru, kādus rotu pasaules smagsvarus biju uzrunājusi. Teds Notens, Ana Kardima, Džidži Marjāni, Nikolass Estrada, Tanels Vēnre, Felīke van der Lēsta... Šai izstādei pirmoreiz radījām arī scenogrāfiju, kas pastiprināja un veidoja dialogu ar izstādes vēstījumu. Turpmāk šī mijiedarbība – telpa, dizaina detaļas, rotas, teksti – kļuva par PUTTI izstāžu neatņemamu sastāvdaļu. Bija svarīgi, lai izstāde būtu vienlīdz spēcīgs notikums visiem – skatītājiem, klientiem, māksliniekiem un, galvenais, man pašai.

Pamazām galerija iekaroja savu vietu globālajā konceptuālo rotu tīklojumā. Auga kvalitātes latiņa un arī mūsu izstāžu rezonanse.

Lēmums slēgt galeriju nebija spontāns. Manuprāt, galeriju monopols – tādā veidolā, kādā tas pastāvējis līdz šim, – vismaz rotu nišā ir beidzies. Esošais eksistences modelis ir izsmelts, un galerijai kā institūcijai būtu jāmainās. Šo pārmaiņu galvenais dzinulis ir digitalizācija. Mūsdienu realitātē klasiska galerija vairāk sāk līdzināties veikala skatlogam, pie kura var apstāties, visu izpētīt un pēcāk uziet internetā.

Jebkurš rotu mākslinieks ikvienā pasaules malā šobrīd ir sasniedzams. Neredzu nepieciešamību, kāpēc klientam būtu jāmaksā galerijā vairāk, ja viņš var uzmeklēt autoru un iegādāties rotu pie viņa bez uzcenojuma. Sociālo tīklu realitātē mākslinieks pats lieliski var par visu parūpēties. Viņam vairs nav nepieciešams starpnieks galerists, kas dažkārt, iespējams, mājo pat krietni iepakaļ laikam.

Turklāt katrs projekts prasa arī milzīgus enerģijas, naudas un laika resursus. Un aizvien aktuālāks kļūst jautājums – vai tas ir jēgpilnākais šo resursu ieguldījums? Mūsdienu galeriju es drīzāk redzu kā izstāžu telpu – platformu, kurā rosās pats mākslinieks. Tieši viņš ir tas, kas tiekas ar klientiem, kolekcionāriem, pats veido šo atgriezenisko saiti un realitātes pulsa sajūtu. Tiek aiztaupītas arī emocijas un savstarpēji pārpratumi, jo mākslinieks ir klātesošs.

Protams, es zinu vairākus rotu māksliniekus, kuri joprojām strādā tikai ar galerijām un kuriem nav savas interneta lapas. Tiesa, viņi visi lielākoties ir manā vecumā.” (Smejas.)

Vienlaikus Agita atzīst, ka viņas pašas privāto attiecību stāsts ar rotām kā mediju turpināsies arī pēc galerijas slēgšanas – klientes, vērotājas un skatītājas statusā. Arī turpmāk laikmetīgās rotas būs neatņemams viņas ikdienas dialoga partneris un identitātes daļa un ciešas līdzgaitnieces viņas nākamajā radikālajā izaicinājumā – tuvākajos gados pilnībā mainīt dzīvesveidu un pārcelties uz laukiem. “Tas ir mans sens sapnis, un esmu priecīga par iespēju to īstenot.” Agita piebilst, ka tā nav ne norobežošanās, ne bēgšana, drīzāk jauna, jēgpilna dzīves satura meklējumi.

Simboliski – galerijas noslēdzošā izstāde vienlaikus iemiesoja arī visas tās darbības esenci, uzskatāmi apliecinot, ka rota ir kas vairāk par dekorāciju. “Es nedomāju, ka māksla var mainīt pasauli. Taču māksla var mainīt veidu, kā mēs par to domājam,” saka Agita. Un rotas savā ziņā stimulē šo domāšanas procesu – tās veido īstas attiecības un paģēr tikpat intensīvu līdzdalību.

Izstādē "Rotas nav tikai rotas" piedalījās 12 mākslinieki un laikmetīgās rotas domātāji no visdažādākajām pasaules valstīm, kas lielā mērā veido priekšstatu par mūsdienu rotu kā mediju un tā vēstījumu. Viņu vidū – Ana Kardima (Portugāle), Annamarija Canella (Itālija), Barbara Uderco (Itālija), Korrādo De Meo (Itālija), Emanuēls Lakoste (Francija), Felīke van der Lēsta (Norvēģija), Džidži Marjāni (Itālija), Maija Vītola (Latvija), Marija Roza Francina (Itālija), Nikolass Estrada (Spānija), Reka Lorinca (Ungārija), Renco Paskvāle (Itālija), Sara Barbanti (Itālija), Tanels Vēnre (Igaunija), Valdis Brože (Latvija).