Jaunie un karstie. Londonā dzīvojošā Elīza Legzdiņa: "Uzdrīkstos teikt to, ko citi nevar vai negrib"
Par Londonā mītošās dzejas un mūzikas mākslinieces Elīzas Legzdiņas (@legzdinae) mērķtiecību var vien brīnīties. Jau 13 gadu vecumā pārcēlusies uz patstāvīgu dzīvi Anglijā, iztikas labad strādājusi dienu un nakti, tagad viņa drosmīgi un radoši iestājas par sieviešu spēku un pret stereotipiem.
Ko tu par sevi teiktu pavisam svešam cilvēkam?
Visdrīzāk, ka esmu maza, daiļa, dulla un unikāla latviešu sniegpārsliņa, kura ir aizpūsta līdz Londonas torņiem.
Kāds ir bijis tavs karjeras ceļš?
Mācījos angļu valodu Latvijas Starptautiskajā skolā un 13 gadu vecumā vecākiem izlūdzos, lai mani aizsūta uz internātskolu Askotā. Austrumanglijas Universitātē ar stipendiju studēju klasisko mūziku un operas vokālu, ieguvu bakalaura grādu, maģistrantūrai pieteicos Mūzikas un biznesa fakultātē Londonas Goldsmitas universitātē. Tobrīd vecāki nevarēja finansiāli atbalstīt mācības, tāpēc atradu divus darbus, strādāju dienu un nakti.
Esmu strādājusi par bārmeni un telepārdošanas aģenti, stažējos Purple Pr, Canary Wharf finansiālo tehnoloģiju stārtapā, bet, kad sāku strādāt Jukedeck - tā ir sistēma, kas pati komponē mūziku, -, sāku uzstāties ar dzeju un sapratu, ka nedrīkstu atmest ar roku savai mūzikas pieredzei. Kad sāku mūziku rakstīt pati, iepazinos ar menedžeri, kura 2019. gada maijā mani salika vienā tūrē ar Dienvidāfrikas mūziķi Mūnčaildu Saneliju, iepazinos ar saviem producentiem. Esmu pateicīga - ceļš bija garš, bet man nebija jāmainās, lai kādam izpatiktu.
Kuru savu sasniegumu šobrīd vērtē visaugstāk?
To, ka 20 gadu vecumā nepadevos, noticēju saviem radošajiem spēkiem un noturējos Londonā. Pērn janvārī ar labāko draudzeni aizsākām dzejas vakarus Say It Back (@sayitbackldn) un sadarbojāmies ar Medicīnas zinātņu akadēmiju, Gurls Talk un Nike, maijā prezentēju pirmo singlu, bet Varšavā, Hamburgā un Londonā kā Mūnčaildas Sanelijas dīdžejs uzstājos 8000 skatītāju priekšā.
Kas izceļ tavu daiļradi?
Uzdrīkstos teikt to, ko citi nevar vai negrib. Mana mūzika un pasaule ir būvēta no sieviešu skatu punkta: ko mēs patiešām domājam, ko gribam un ko esam iemācījušās gribēt. 2017. gada dzejas projektā Thot Thoughts (tulkojams kā Paklīdenes padomi) rakstīju dzejoļus, kas pauda visintīmākās domas, kaisles, bailes un idejas. Ja vēlamies vairāk pelnīt un atļauties to brīvību, kas ir māksliniekiem vīriešiem, tad ir jāsāk pašām ar sevi. Un jārunā skaļi, jo ar vārdiem piesaucam kā enerģiju, tā nākotni.
Kuri ir tavi elki, iedvesmas avoti, autoritātes?
Bērnībā iedvesmojos no Bejonsē horeogrāfijas un pašpārliecinātības, no Misijas Eliotas mācījos lirisko neatlaidību un manieres. Ērika Badū, Billija Holideja, Džonija Mičela, The Beatles, Torija Eimosa, Rianna, hiphopa grupa Migos, repere Kārdija Bī, Treisija Čepmena… Nevar piemirst Madonnu, manu mūžīgo mūzu, mākslinieci Marinu Abramoviču, kura uzdrošinās uzstāties pat tad, kad pārējie viņu sauc par traku. Mākslinieks Ai Veivejs, komponists Sergejs Rahmaņinovs, horeogrāfe Parisa Goibela, māksliniece Jea Leanga (@creepyyeha), dzejniece Rupija Kaura, mani vecāki…
Labākais padoms, ko esi saņēmusi?
Ja gribi strādāt mūzikā, tev jābūt apsēstam! Mākslinieki nedrīkst paļauties uz datiem, informācijas plūsmām vai citu viedokļiem, mums jāuzticas savam redzējumam.
Kas tevi aizkustina?
Patiesība. Kļūdāmies visi, bet, ja varam to atzīt, kļūstam tikai spēcīgāki.
Cik svarīgs tev ir tavs vizuālais tēls?
Ļoti. Cilvēki uztver vizuālo tēlu - saprot tavas vērtības un idejas, tad vēlas kļūt par draugu, draudzeni vai mīļoto. Stils var mainīties tāpat kā personība, un drēbes to labi parāda.
Kā tu to veido?
Tikai 22 gadu vecumā sāku ģērbties tā, kā pati gribu. Tagad saprotu, ka tāda - ar resnākām kājām un dibenu - esmu tikai es viena, sievišķīga kā Pītera Paula Rubensa mākslas tēli, kā aktrise Sofija Lorēna vai TV zvaigzne, uzņēmēja Kima Kardašjana. Arī tievākas vai lielākas sievietes mēdz man pateikties par to, ka rādu, ka esmu apmierināta ar savu ķermeni, ka izceļu tā īpatnības.
Laimes mirklis ir...
Pēc laba šova noslaucīt sviedrus no pieres.
Kas tevi visvairāk pārsteidz šajā pasaulē?
Esmu vecākā māsa diviem brāļiem un mīlu vīriešus tāpat kā pārējos Dieva radītos mošķus, bet mani vienmēr pārsteidz tas, ka viņi neko nevar izdarīt bez mūsu – sieviešu – palīdzības.
No kā tu varētu atteikties mākslas vārdā?
Tūres laikā bieži jāatsakās no miega, no alkohola - visa, kas varētu ierobežot uzstāšanos. Visi mākslā strādājošie zina, ka bieži jāatsakās no šaubām par sevi un savu darbu.
Kas tev šķiet visgrūtākais dzīvē?
Grūti ir visu darīt vienai bez īsta finansiāla, morāla un radoša atbalsta. Radošiem cilvēkiem pašiem ir jāspēj sevi pārstāvēt līdz mirklim, kad atrodas īstā komanda.
Ko tu gribētu sasniegt?
2020. gadā prezentēt trīs mūzikas projektus, ierakstīties Losandželosā, strādāt ar talantīgiem cilvēkiem, doties pasaules tūrē. Bet jau līdz 2020. gada martam – iemācīties mest kūleni atpakaļ skrējienā!
5 dzīvē gūtās atziņas vai secinājumi
1. Tauki ir jauki!
2. Neatlaidība atmaksājas.
3. Neļauj nevienam noteikt, kas tu esi vai ko tu gribi! Ja vienmēr klausām citus, nekad nenonāksim tur, kur gribējām būt.
4. Attīstībai ir svarīga terapija, psiholoģija un garīgā veselība. Par to daudz nerunājam, jo īpaši šeit, Latvijā, mums liekas, ka prasīt palīdzību ir pazemojoši. Dzīve ir gara, un tā ir jādzīvo kvalitatīvi.
5. Palīdzi citiem, uzticība ir vērtīga, un ar naudu vien nepietiek!
