Luvrā skatāma grandioza Leonardo da Vinči izstāde, kam muzejs gatavojies 10 gadu

Ažiotāža ir viegli saprotama. Leonardo da Vinči vārds jau sen ir viens no slavenākajiem pasaules mēroga zīmoliem, viņa "Mona Liza" – populārākais mākslas darbs vēsturē (neviens cits darbs nav arī tik bieži cietis no vandāļu uzbrukumiem – no 1956. līdz 2009. gadam to sabojāt centušies četrreiz: glezna aplieta ar skābi, appūsta ar krāsu no аerosola baloniņa un apmētāta ar dažādiem priekšmetiem). Izstādē būs jāiztiek bez Džokondas kundzes, jo viņa nepiedalās – tā netraucēti paliek citā Luvras zālē, savā pastāvīgā pieraksta vietā.

Mākslinieka darbi ļoti reti pamet muzeju telpas, un zem viena jumta skatīt tik lielu šedevru skaitu – ap 120 darbiem – patiesi ir liela veiksme. Cīņa par da Vinči radošo mantojumu sākās, vēl viņam dzīvam esot, jo mākslinieku par savējo uzskata kā Itālijā, kur viņš dzimis, tā Francijā, kur gleznotājs bijis varas mīļots un lutināts, nodzīvojis daudzus gadus un arī miris.

Luvrai pieder vislielākā ģēnija darbu kolekcija – piecas gleznas, to skaitā Mona Liza, un 22 zīmējumi. Oficiāli meistara mantojumā iekļautas 14 gleznas ar neapstrīdētām autortiesībām, četri nepabeigti darbi, piecas gleznas, kuru piederība Leonardo otai tiek apšaubīta, kā arī grafikas, freskas un zīmējumi. Izstādes par godu mākslinieka nāves gadadienai, nereti tiek rīkotas vienlaicīgi dažādās pasaules malās, un jautājums, kurp konkrētam darbam šogad doties, var izvērties par noslēpumainu intrigu.

Piemēram, "Madonna Lita"(Madonna Litta") no Sanktpēterburgas Ermitāžas muzeja nepiedalās Luvras veidotā šovā, jo vairāki pasaules eksperti uzskata, ka to gleznojis nevis Leonardo da Vinči pats, bet kāds no viņa skolniekiem – Džovanni Boltrafio vai Marko d’Odžono –, kam Ermitāža, protams, kategoriski nepiekrīt. Protestējot pret tik netaisnīgiem spriedumiem, glezna ir aizdota nevis Parīzes muzejam, bet izstādei "Leonardo" Milānā, Sfrocu pils mākslas galerijā (Castello Sforzesco), skatāma līdz 2020. gada 12. janvārim.

Luvrā neierodas arī skandalozais Pasaules glābējs – glezna, kuras izcelsmi vēl vērtē kā “miglā tītu” (Leonardo autorība neesot līdz galam pierādīta). Šis darbs, kurš vairākus gadsimtus bijis franču aristokrātu dzimtas īpašums, ap 2011. gadu pēkšņi nonāca mākslas tirgū un 2017. gadā tika pārdots Ņujorkas Christie’s izsolē: to par 450 miljoniem dolāru nosolīja Abu Dabi Kultūras un tūrisma departaments, lai izstādītu Luvras muzeja Abu Dabi filiālē.

Pēcāk glezna negaidīti pazuda, lai vēlāk tiktu pamanīta… uz kāda Saūda Arābijas prinča jahtas. Ar faktu, ka šis princis piedalījies minētajā izsolē kā Abu Dabi mākslas institūciju pilnvarots starpnieks, tomēr nepietika, lai izvairītos no turpmākām domstarpībām, – un šajā gadījumā lepnā pozā nostājās pati Parīzes Luvra.

Vārdu sakot, ekspozīcijas izveide ir kļuvusi par īstu politisko detektīvu, un tādēļ jo interesantāk ir pašiem savām acīm noskaidrot, kas galu galā tajā ir redzams. Brīdinām, ka biļetes jāpērk nekavējoties, jo izstāde ilgst tikai četrus mēnešus!

Interesanti fakti par Leonardo da Vinči:

* Viņa īpašais profesionālais paņēmiens bija sfumāto (it. Sfumato – gaistošs kā dūmi): glezniecības tehnika, kas ļauj attēloto priekšmetu aprises izpludināt, burtiski izšķīdināt apkārtējā gaisā. 2010. gadā, izpētot gleznas ar rentgena stariem, tika noskaidrots, ka Leonardo klāja uz audekla ārkārtīgi plānu krāsas slāni – vien pāris mikronu biezumā. Uz darbu virsmas nav neviena treknāka otas triepiena vai pirksta nospieduma.

*    Monas Lizas pasaules slava skaidrojama ne tikai ar portreta augstvērtīgo māksliniecisko izpildījumu, bet arī to noslēpumainības gaisotni, kas gleznu ieskauj joprojām. Ko slēpj Džokondas smaids – romānu ar mākslinieku (maz ticams, ņemot vērā ziņas par Leonardo homoseksualitāti), slepenu grūtniecību vai vienkārši zobu trūkumu (kas renesanses laikmetā nebūtu nekas neparasts)? Atbilžu variantu ir daudz (tostarp, protams, arī populārā gleznotāja pašportreta versija, kam viegls smīns ļoti piedienētu).

Arī gleznas zādzība 1911. gadā kļuva par pasaules mēroga sensāciju. Aizdomu ēna krita pār radošajiem parīziešiem – dzejnieku Gijomu Apolinēru un gleznotāju Pablo Pikaso. Taču izrādījās, ka zaglis ir itāliešu imigrants Vinčenco Perudža, kurš Parīzē strādāja dažādus noformēšanas darbus un vēlāk atzinās, ka Luvrā ielavījies kopā ar citiem strādniekiem, bet slaveno audeklu iznesis rīta agrumā, ietītu savā uzsvārcī.

Perudžu notvēra divus gadus vēlāk, kad viņš mēģināja pārdot Džokondu Florences Ufici galerijas direktoram. Savu rīcību viņš pamatoja ar patriotiskiem centieniem – gribējis gleznu atdot tās dzimtenei. Iespējams, tādēļ Itālijas varas iestādes zaglim piesprieda ne visai bargu sodu, kura izciešanu turklāt pārtrauca Pirmais pasaules karš.

*    Leonardo nodarbojās ne vien ar gleznošanu, bet arī zinātni – matemātiku, hidromehāniku, ģeoloģiju, meteoroloģiju, ķīmiju, astronomiju, botāniku. Viņa inženierzinātņu pierakstos uzieti projekti un skices zemūdenei un elpošanas aparātam peldēšanai zem ūdens, gaisa dzenskrūvei, tankam, mehāniskajām stellēm, lodīšu gultnim un pat lidaparātiem. Da Vinči bija pirmais gleznotājs, kurš secēja līķus, lai izprastu ķermeņa muskuļu novietojumu un uzbūvi. Viņa anatomikuma pētījumu rezultāti apkopoti rokasgrāmatā, kas kļuvusi par pamatu mūsdienu patologanatomijai.

*    Kad gleznotājs mācījās Verokio darbnīcā, viņu apsūdzēja par uzmākšanos zēnam modelim. Toreiz jauno Leonardo attaisnoja, taču viņa seksuālā piederība allaž bijusi tenku un aizdomu objekts. Da Vinči tā arī neapprecējās, turklāt nav nekādu pierādījumu par viņa sakariem ar sievietēm vispār.

*    Leonardo esot aizrāvies arī ar kulināriju un ēdiena servēšanas mākslu. Milānā viņš 13 gadu bijis galma dzīru rīkotājs un vadītājs. Taču atbilstoši atsevišķiem ziņu avotiem pats bijis veģetārietis. Tieši viņam piedēvē slaveno frāzi: “Mēs dzīvojam, nogalēdami citus. Mēs esam staigājošas kapsētas!”

"Leonardo da Vinči" Luvra, Parīze. No 2019.gada 24. oktobra līdz 2020. gada 24.februārim
https://www.louvre.fr