Kerola Foiermane 74 gadu vecumā joprojām rada: "Esmu no māksliniekiem, kam patīk, ka viņu darbus pārdod un pērk"

Pastāstiet par jūsu pirmajām atmiņām, kas saistītas ar mākslu!

Esmu dzimusi 1945. gadā un uzaugusi Ņujorkā – Holishilsā, Kvīnsā un Libertijā. Visu mūžu esmu zinājusi, ka gribu būt māksliniece. Desmit gadu vecumā palīdzēju vectēvam projektēt mūsu mājas, uzpūšot katras telpas kontūru uz zāliena. Pēc tam viņš uzcēla māju maniem vecākiem.

Pamatskolā skolotājs lūdza mani katru nedēļu vadīt savas klases zīmēšanas nodarbības. Mācoties vidusskolā, savu pirmo gleznu pārdevu mūsu kaimiņiem. Vēlāk studēju Hofstras Universitātē, Tempļa Universitātē un 1967. gadā absolvēju Vizuālās mākslas skolu ar bakalaura grādu tēlotājmākslā. Visu šo laiku strādāju par ilustratori, lai apmaksātu savu izglītību. 1964. gadā apprecējos – un tad sāku žonglēt starp izglītību, karjeru un mājas dzīvi, rūpējoties par savu pirmo bērnu.

Esat strādājusi gan par ilustratori The New York Times, gan zīmējusi albumu vākus rokzvaigznēm – Elisam Kūperam un The Rolling Stones…

Astoņus gadus strādāju par ilustratori, saņēmu vairākas nozīmīgas balvas, tostarp augstāko starptautisko ilustratoru balvu Award for Excellence, ko 1976. gadā saņēmu par gleznu Monkey Man pēc The Rolling Stones pasūtījuma. Grupas mākslinieciskais direktors to izmantoja par plakātu viņu pasaules tūres grāmatai.

Glezna, ko radīju rokmūziķim Elisam Kūperam, tika izstādīta Ņujorkas Vēsturiskās biedrības muzejā un pēc tam ziedota muzeja SAMA (Southern Alleghenies Museum of Art) pastāvīgajai kolekcijai. Ar The New York Times sadarbojos kopš 1972. gada, kad sāku veidot ilustrācijas redaktora slejai.

1975. gadā es sāku radīt trīsdimensiju ilustrācijas skulptūras. Manu pirmo skulptūru Ar degunu pie slīpmašīnas (Izteicienu “keep nose to the grindstone” angliski izmanto, raksturojot centīgu, skrupulozu darbu. – Red.) izmantoja humora žurnāla National Lampoon vākam, un to pamanīja visā pasaulē. Pēc tam esmu veidojusi 22 mūzikas ierakstu albumu vākus, to skaitā arī Aretas Frenklinas albums, ko izdeva Time Records. Veidoju arī filmu plakātus vairākām Holivudas filmām.

Savā pirmajā izstādē ""Rated X" 1978. gadā bijāt izstādījusi 13 erotiskas skulptūras, kas Teksasas iedzīvotājiem šķita nepieņemamas. Kā tikāt galā ar  šo neveiksmi ?

Izstādi Rated X  Teksasas štata pilsētā  Fortvortā atcēla tūlīt pēc atklāšanas... Pilnīgi vīlusies, atteicos no erotiskiem darbiem un pievērsos patīkamākām lietām, ko atainot, proti, brīvā laika pavadīšanai – sportam. Divus gadus vēlāk, 1980. gadā, Hansena galerijā, kas atrodas Ņujorkas Fullera ēkā (tagad Flatirona ēka, kur mājvietu ir atradušas vairākas vadošās Ņujorkas galerijas), notika mana otrā personālizstāde – darbi par jauno sporta tēmu.

Kad bija atlikušas tikai dažas dienas līdz izstādes slēgšanai – un pārdošanas rezultāti bija nekādi –, pieņēmu radikālu lēmumu: atvest uz galeriju savus erotiskos darbus. Galvenais nosacījums bija, ka tie tiks izstādīti izstādes aizmugures daļā. Gandrīz visus erotiskos darbus, ieskaitot pašu pirmo – peldētājas skulptūru "Catalina" –, pēdējā izstādes dienā nopirka Malkolms Forbss, žurnāla Forbes izdevējs. Tas deva manai karjerai nepieciešamo stimulu.

Jūsu satriecošā Peldētāju kolekcija iekarojusi daudzu mākslas mīļotāju sirdis. Vai varat atklāt, cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai izgatavotu vienu skulptūru?

Katras skulptūras izgatavošanas process ir diezgan sarežģīts un laikietilpīgs, tas var ilgt no sešiem mēnešiem līdz pat trim gadiem. Man ir teikts, ka cilvēka figūras veidoju tik dzīvas, ka šķiet – tās elpo. Skulptūras izgatavošanu vienmēr sāku prātā, process ietver tēmu un nopietnu izpēti. Idejas izvēle man nekad nesagādā sevišķas grūtības, jo mani interesē cilvēki, viņu emocijas un spēja rīkoties ar neatlaidību, saglabāt līdzsvaru un izdzīvošanu.

Izvēlos modeļus, kuri spēj atbilstošos žestos paust tās jūtas un vēstījumu, ko es vēlos parādīt savos darbos.
Sāku veidot skulptūru ģipsī, pēc tam izgatavoju tās sveķu kopiju, veidoju sīkās detaļas un tad apgleznoju ādu. Rūpīgi atveidoju vēnas, pigmenta plankumus, vasarraibumus un atsevišķi sakņotus matiņus.

Noskatījos video, kā veidojat ASV olimpietes, peldētājas Lorēnas Perdjū skulptūru. Acis nevarēju novērst…

Lorēna Perdjū bija ASV olimpiskās komandas dalībniece un ieguva zelta medaļu 4 × 200 metru brīvā stila stafetē 2012. gada Londonas olimpiskajās spēlēs. 2013. gada 29. septembrī viņa ieradās manā Manhetenas studijā, lai pozētu jaunai skulptūrai, kas vēlāk bija apskatāma manā brīvdabas personālizstādē Džersijsitijas Laikmetīgās mākslas centrā Ņūdžersijā. Izveidoju viņas skulptūru un arī peldbaseina instalāciju – to vēlāk iekļāvu savas personālizstādes "Redzēt un būt redzētam" ekspozīcijā Honkongā.

Ja jums būtu iespēja izvēlēties jebkuru cilvēku, personību, ko attēlot savā nākamajā mākslas darbā, kurš tas būtu?

Izvēlos savus modeļus, balstoties uz stāstiem, kurus vēlos izstāstīt. Tā nonāku pie atbildes.

Procesā vai tā rezultātā?

Vissvarīgākā daļa ir rezultāts – es vienmēr cenšos radīt ievērojamu mākslas darbu, labāku par iepriekšējiem. Taču nekad neaizmirstu procesu. Esmu māksliniece praktiķe, kurai patīk pašai fiziski strādāt pie savām skulptūrām.

Katru gadu izstādāt savus darbus dažādās izstādēs, biennālēs, galerijās. Arī šogad jūsu darbi ir vērojami Toskānā, Venēcijā, Parīzē un daudzās citās pilsētās. Kā tiekat galā ar saspringto grafiku? Vai jums ir liela palīgu komanda?

Man ir liela brīnišķīgu mākslinieku komanda, kuru saucu par A komandu. Kopā esam 14. Man ir arī neatkarīgi būvuzņēmēji, kas sniedz atbalstu ikdienas darbos. Esam kā viena liela ģimene. Man ļoti paveicies, jo maniem darbiniekiem rūp darbs, ko viņi dara, un viņi ļoti atbalsta cits citu. Es regulāri ceļoju un cenšos apmeklēt visas savas personālizstādes, apmeklēju arī galerijas, kurās tiek izstādīti mani darbi, un iepazīstos ar to personālu. Ir svarīgi, lai viņi saprastu, kā mākslas darbi izgatavoti un ko katrs no tiem nozīmē, lai viņi varētu tos pārdot.

Man patīk satikt savu darbu kolekcionārus un presi. Galerijās man par godu mēdz rīkot ballītes un vakariņas, un tas tiešām ir patīkams manas karjeras aspekts. Pirms vairākiem gadiem, kad biju daudz jaunāka, man bija grūti sarīkot vairāk nekā vienu personālizstādi vienlaikus. Kad bērni vēl bija mazi, bija grūti ceļot. Tagad situācija mainījusies, un jāatzīst, ka es to ļoti izbaudu.

Jums ir studija gan Ņujorkā, gan Ņūdžersijā. Kā, jūsuprāt, pēdējā desmitgadē mainījusies Ņujorka?

Pavisam man ir trīs studijas. Taču Ņujorka ir pārsteidzoša pilsēta – tā var jūs sabojāt, un tā var jūs izlutināt. Tajā vienmēr atradīsiet labāko no labākā. Pēdējā laikā tā ir kļuvusi drošāka, taču arī krietni dārgāka.

Jūsu darbus ir iegādājušās daudzas ievērojamas personības – Japānas imperators, ASV politiķi Bils un Hilarija Klintoni, Malkolms Forbss… Kā jūtaties, būdama veiksmīga māksliniece?

Esmu no tiem māksliniekiem, kam patīk, ka viņu darbus pārdod un pērk. Nekad nedomāju, ka mākslas darbs ir tikai mans. Kad darbu pabeidzu, ļoti ceru to izstādīt sabiedrībā un pārdot kādam, kurš to patiešām novērtēs. Nekad neaizmirsīšu, ka esmu tikusi uzaicināta uz Balto namu un klātienē tikusies ar bijušo ASV prezidentu Bilu Klintonu un viņa kundzi, bijušo valsts sekretāri Hilariju Klintoni.

Kādu lomu, jūsuprāt, mūsdienu mākslas pasaulē spēlē sociālie tīkli?

Uzskatu, ka sociālie mediji māksliniekiem sniedz ļoti lielas priekšrocības. Internets ir mainījis pasauli neatkarīgi no tā, vai jums tas patīk vai ne. Sociālie mediji nav pārejoša parādība. Tie mainījuši veidu, kā sazināmies savā starpā, un veidu, kā pārdodam to, ko esam radījuši. Sociālie mediji mākslas tirgū atrodas līdzās mākslas galerijām, žurnālistiem un potenciālajiem pircējiem.

Mākslas radīšana ir pirmā daļa. Otra – ļaut cilvēkiem uzzināt, ko esat izdarījis, kā to izdarījāt, un ļaut sabiedrībai jūs iepazīt. Es izmantoju sociālos medijus pēc pilnas programmas. Sazinos ar saviem sekotājiem, cenšoties atbildēt uz katru komentāru. Man patīk iepazīt savus sekotājus tikpat daudz, cik viņiem patīk iepazīt mani. Vietnē YouTube manam videoklipam "Māksliniece rada pārsteidzošas sieviešu skulptūras" ir 4,7 miljoni skatījumu. Man kā māksliniecei ir Instagram konts, savukārt Facebook man ir vairākas lapas.

Vai esat ievērojusi, ka jaunā paaudze mākslai pievērš arvien lielāku uzmanību?

Mileniāļi apgalvo, ka viņi kaut ko zina par mākslu vai ka mākslu augstu vērtē, gandrīz divreiz biežāk nekā baby boomer paaudze, pie kuras piederu es. Sociālie mediji maina veidu, kā jaunākās paaudzes nodarbojas ar tēlotājmākslu, paver jaunus ceļus mākslas darbu un mākslinieku iziešanai pasaulē. Faktiski četri no pieciem mileniāļiem saka, ka māksla viņiem ir svarīga, – tas ir visaugstākais procents, salīdzinot visas vecuma grupas. Izmantojot internetu, pasaule kļūst mazāka un mēs varam iepazīt cits citu.

Vai sekojat jauno mākslinieku darbībai? Kurus no tiem, jūsuprāt, būtu vērts paturēt redzeslokā?

Atzīšos, ka vēroju daudzus hiperreālistus, bet atzinīgi vērtēju šos māksliniekus – Djēgo Facio, Semu Dženksu, Eimiju Laskinu, Ronu Mjueku.

Kāda ir jūsu ikdiena?

Darbdienās ceļos ap pussešiem. Piecēlusies pārskatu e-pastus, jo īpaši ziņas no Eiropas un Ķīnas. Pusastoņos eju vingrot uz pilates studiju netālu no sava dzīvokļa. Pulksten 8.45 dodos uz darbu, kas atrodas apmēram 30 minūšu gājienā. Ieradusies studijā, pārskatu savu dienas darbu plānu. Katru rītu tiekos ar studijas vadītāju Deividu Braunu.

Mani darbinieki ierodas pusdesmitos. Ap pulksten 10.15 jau esmu satikusies ar personīgo asistentu un grāmatvedi. Kad ar visiem viss izrunāts, atgriežos pie saviem e-pastiem un atbildu uz visiem svarīgajiem jautājumiem. Tad pārbaudu visas skulptūras un modeļus, pie kuriem tiek strādāts, lai dotu norādes par turpmāko darbu virzību.

Pēcpusdienas pavadu, gleznojot un veidojot skulptūras. Septiņos vakarā izeju no savas studijas un, pārnākusi mājās, vakariņoju ar vīru. Vakaru pavadu, atpūšoties kopā ar ģimeni, ja vien nav risināmi svarīgi biznesa jautājumi. Nedēļas nogalēs – vai nu sestdien, vai svētdien – dodos uz savu Ņūdžersijas studiju un tiekos ar palīgiem, kas strādā nedēļas nogalēs.

Brīvdienās veicu arī pārrunas ar galerijām, jo tās ir atvērtas sestdienās. Svētdienas parasti pavadu kopā ar ģimeni, vakariņojot un rotaļājoties ar mazbērniem. Reizi mēnesī dodos darījumu braucienā, tad ar savu studiju strādāju attālināti.

Kā pavadāt brīvo laiku?

Mana otrā profesionālā nodarbe ir astroloģija, tāpēc nedēļu nogalēs mēdzu lasīt lekcijas un braucu uz astroloģijas konferencēm. Tā kā esmu Starptautiskā Tēlniecības centra valdē, brīvdienās nākas dodos uz konferencēm. Esmu iesaistījusies arī dažādās citās valdēs, brīvais laiks paiet apmeklējot dažādus pasākumus un izstādes.

Kas ir pats svarīgākais dzīvē?

Dzīvē noteikti ir svarīgas vairākas lietas. Viena no tām ir mīlēt sevi un citus. Otra ir būt patiesam un uzticamam. Kā saka – vīrs un vārds. Vieni meli liks apšaubīt visu, ko jūs reiz esat teicis. Mākslas radīšana ir viena no vissvarīgākajām lietām manā dzīvē. Savā darbā es pētu godīgumu, neatlaidību un līdzsvaru, kā arī izdzīvošanas prasmi. Tas viss ir svarīgs arī manā personīgajā dzīvē.