Bijusī "Rīgas modeļu nama" modele Inta Vītoliņa: "Tagad manī ir daudz vairāk garšas"
Tagad Inta Vītoliņa (53) vada pašas izveidotu mākslas studiju bērniem, bet 80. un 90. gados viņa bija viena no modelēm "Rīgas modeļu namā", kas vairākas desmitgades noteica modi gan Latvijā, gan lielā mērā arī visā plašajā Padomju Savienībā. Tolaik vienīgās profesionālās pašmāju modeles strādāja tieši RMN un vēl uzrunāja miljoniem sieviešu no žurnāla Rīgas Modes lappusēm.
“Pateicoties tam, ko daba un vecāki man devuši, es šajā jomā varētu strādāt vēl krietnu laiku, bet Latvijā nav pieprasījuma pēc manas paaudzes modelēm, lai gan pasaulē tas ir gana populāri,” Inta raksturo situāciju. Spītējot šiem apstākļiem, mēs tieši viņu uzaicinājām fotografēties Pastaigas vākam un stila lapām.
Inta, nenoliedzami, izskatās jauneklīgi. Kāds ir viņas noslēpums? Gēni! Mantojumā no vecākiem, kuri aktīvu dzīvesveidu nav atmetuši, arī sasniedzot savus skaistos 80+, viņa saņēmusi ne vien slaidu un tvirtu augumu, bet arī gludu un veselīgu ādu, kurai pietiek ar Multilux krēmiem, pašrocīgām masāžām un sejas muskuļu vingrinājumiem. Ķermeņa izvingrināšanai Inta ķeras klāt kampaņveidīgi, ēd, kad un cik daudz gribas, bet ne visu, kas pagadās.
“Vienkārši cenšos uzturēt to, kas man dots, un nedarīt sev pāri. Tas nav grūti, ja visu dara ar prieku un sevi mīlot. Man nav saldsērīgu atmiņu, skatoties jaunības dienu bildes. Skaisti, protams, ka biju tik jauna un smuka, bet tagad manī ir vairāk garšas. Līdz gadiem 30 sievietes nereti ir saspringtas, nemitīgi skatās spogulī, lai pārbaudītu, vai izskats ir perfekts, piekārto matus, pielabo lūpu spīdumu…
Bet tagad es vienkārši esmu un tik ļoti vairs neuztraucos par tādām lietām. Protams, ja pa ceļam gadīsies skatlogs, es tajā uz savu atspulgu paskatīšos, un tas ir dabiski. Sieviete tomēr paliek sieviete. Taču tagad manī ir vairāk pašapziņas un miera. Jūtos lieliski, apzinos sevi, un man ir skaidrs, ka vienkārši ir jāļauj dzīvei notikt.”
Arī par modeli Inta savulaik kļuva, ļaujoties notikumiem – izdzirdēja sludinājumu radio un nodomāja: kāpēc gan ne? No 800 meitenēm, kas bija ieradušās uz atlasi, galu galā līgumu noslēdza viņa viena.
Kāda tolaik bija modeļu dzīve? “Viss bija citādi! Tolaik nebija modeļu aģentūru, nebija tāda konveijera. Bija tikai Rīgas Modeļu nams, kurā strādāja apmēram desmit modeles. Regulāri fotografējāmies arī žurnālam Rīgas Modes – biju gandrīz katrā trešajā lapā un arī uz vākiem. Iestudēt iznācienus palīdzēja horeogrāfs Juris Kaprālis un kustību konsultants Andrejs Žagars, tomēr defilēt mūs neviens nemācīja. Mācījāmies darot un vērojot vecākās kolēģes. Mums bija dzīvi, leģendāri piemēri – Regīna, Iveta, Inese, Gunta.”
Modeļu nama modeles bija apzināti izvēlēti atšķirīgi tipāži. “Tagad nereti meitenes iet pa mēli ar vienādu seju, bez jebkādas mīmikas, kā vienkārši pakaramie. Protams, ja tērpu mākslinieks pieprasa tādu tēlu, tādam jābūt, reizēm arī mēs tā darījām. Bet mums bija dzīvas sejas un acis – tā, ka ir interesanti un gardi uz tevi skatīties.”
Inta atceras, ka, mācoties Mākslas akadēmijā, īrēja mazu istabiņu, kuras sienas bija izlīmējusi ar savām fotogrāfijām. “Ja kāds atnāca ciemos un to ieraudzīja, nosauca par Narcisu. Bet tas man ļoti palīdzēja modeles darbā – es zināju, kā izskatos jebkurā rakursā. Un tas bija svarīgi, jo toreiz, fotografējot vienu tērpu, tika iedalīti četri līdz seši kadri un vienam no tiem bija jāizdodas.
Tagad sabildē 300 kadru un vēl tad datorā pielabo, kā vajag. Šajā skrejošajā laikmetā modelēm diez vai arī pietiek laika noskaņoties, kā to darījām mēs. Šodien viss jādara ātri, jo par patērēto laiku katram iesaistītajam jāmaksā. Un tad ir tā – ja kaut kas nebūs labi, pielabosim, uzzīmēsim, pieliksim, ieliksim! Tagad rezultāts visbiežāk tiek uztaisīts mākslīgi, bet toreiz tas bija īsts.”
Intai gan šķiet, ka vērtēt un salīdzināt, kā bija toreiz un kā ir tagad, nevar un arī nevajag. “Laiks rit uz priekšu, un ir normāli, ka tagad lietas notiek citādi. Tas vienkārši ir jāpieņem. Bija forši toreiz, un ir burvīgi tagad!”
