Laime ir tieši blakus. Somijas zeltkaļu pāris uz Latviju atveduši pārsteidzošu rotu izstādi

Tas ir stāsts par mīlestību – divu cilvēku mīlestību vienam pret otru un pret rotu darināšanu. Mākslinieces Čao Hsjenas Kuo rotas pauž ikdienas laimi – viņas darbi ir ne tikai valkājami objekti, bet spēj arī dzīvot paši par sevi kā skulptūras. Turpretī Ēro Hintsanena darbi ir eleganti raupji, drosmīgi un piesātināti ar spēcīgu un izteikti somisku garu. Pastaigas sarunā ar māksliniekiem – par viņu kopīgo kaislību, sapņu darbu un vērtībām mākslā.

Kādu mērķi jūs vēlaties sasniegt ar savu mākslu?

Čao un Ēro: Mūs vieno iedzimts instinkts radīt, un abi esam izvēlējušies rotu mākslas jomu. Kopīgiem spēkiem meklējam savu ceļu un ceram dot savu nelielo ieguldījumu, kļūstot par paraugu jaunākajai juvelieru paaudzei.

Strādājot ar dārgmetāliem tradicionālajās tehnikās, vēlamies izsapņot jaunas idejas un iepazīstināt sabiedrību ar laikmetīgo rotu pasauli. Mūsdienās, kad visapkārt ir tik daudz fast-made un masu produkcijas, mēs gribam turpināt radīt rotas, kas būs ilgtspējīgas un var kalpot savam valkātājam visu mūžu.

Ticam – jo vairāk cilvēki iepazīst laikmetīgo rotu mākslu, jo vairāk viņi spēj to novērtēt un palīdzēs stiprināt šo nozari. Publicējam savus darbus sociālajos medijos un aktīvi piedalāmies izstādēs visā pasaulē.

Ļoti priecājamies par iespēju rīkot izstādi mākslas galerijā Putti Rīgā, jo Somijā pašlaik nav šādas telpas. Tā būs mūsu lielākā izstāde, ko jebkad esam organizējuši ārpus Somijas, un tā kļūs par milzīgu impulsu mūsu izstāžu tūrei nākamgad, jo 2020. gads būs Chao&Eero 15. jubilejas gads.

Kas jums ir visbūtiskākais rotu mākslā, un ko jūs tajā meklējat? Kāpēc jums ir svarīgi savus darbus no sākuma līdz galam radīt pašiem?

Laba rota rāda tās radītāja pieliktās pūles un centību. Lai arī kādus materiālus un tehnikas izmanto rotas radīšanas procesā, tai jābūt prasmīgi izveidotai un ar personisko stilu. Mēs abi esam meistari sirdī, tādēļ ir pašsaprotami, ka ar mīlestību piedalāmies rotu radīšanas procesā. Ir patiess prieks un gandarījums turēt rokās rotu, ko esam radījuši paši.

Dizaina un pašas rotas izveides process dažkārt ir izaicinājums, jo rezultātam ir tieši jāatbilst mūsu iztēles radītajai bildei. Kad viss saliekas kā nākas un darbs rit uz priekšu, varam strādāt ar smaidu pat līdz vēlai naktij.

Čao ir pilsētas meitene, kas meklē iedvesmu dabas skaistumā; Ēro ir lauku puisis, kuru interesē grafiskais un urbānais dizains. Nākat no dažādām kultūrām – Taivānas un Somijas – un savu kopīgo rotu zīmolu nodibinājāt 2005. gada Valentīna dienā. Kā jūs satikāties?

Čao: Mūs kopā saveda rotu māksla – satikāmies mācību laikā Lahti. Pabeigusi rotu un metāla mākslas studijas ASV, gribēju labāk apgūt zeltkaļu arodu. Mans profesors, kurš no sava somu drauga, pazīstamā metālu apstrādes meistara Heiki Sepes, uzzināja par zeltkaļu skolu Lahti, ieteica man doties uz Somiju.

Savos darbos jūs izmantojat korejiešu tehnikas, iedvesmojoties no ziediem, kokiem un augiem, kas ir “vairāk skandināviski un somiski nekā austrumnieciski”. Kādas jūsu izpratnē ir skaistas rotas?

Esmu diezgan kluss cilvēks, man īpaši labi nepadodas komunikācija ar vārdiem, īpaši runāšana ar cilvēkiem. Rotu radīšana ir labākais pašizpausmes veids, ko zinu. Dzīvojot Somijā, esmu iemācījusies novērtēt apkārtējo dabu un baudīt mazos ikdienišķās dzīves priekus. Savās rotās es attēloju lietas, kuras redzu un piedzīvoju sev apkārt un kuras liek man izsaukties: “Ak, cik skaisti!” Esmu pārliecināta – kamēr vien turu acis vaļā, iedvesmas avoti ir man visapkārt.

Šajos Somijā pavadītajos gados esmu arī iemācījusies gaidīt, cerēt un būt pozitīvi noskaņota. Tumšajās, aukstajās ziemas naktīs vēroju zvaigznes un dienā apbrīnoju mirdzošo sniegu. Gaidu saules gaismu un vasaras puķes.

Vasarā izbaudu laiku, kas pavadīts mežā, vērojot kokus un puķes pa ceļam uz mūsu studiju, jo zinu, ka šis gadalaiks drīz beigsies, tāpēc man jātver visi šie mazie mirkļi. Iemūžinu šīs atmiņas savās rotās, kuras vēsta par vienkāršajiem priekiem un ikdienas laimi.

Ēro, jūsu darbi, gluži pretēji, ir drosmīgi, skulpturāli, abstrakti, tiem piemīt seno somu nostāstu mītiskais valdzinājums. Par ko ir šie stāsti, un kā tie pārtop jūsu radītajā mākslā?

Ēro: Mana dzimtene ir Austrumsomijas novads Sulkava, kam ir bagāta vēsture: leģendas, tautas pasakas par spokiem un arheoloģisko izrakumu vietas, kas bijušas apdzīvotas jau kopš akmens laikmeta.

Viens no maniem mīļākajiem stāstiem ir par purva maldugunīm, ko somiski sauc aarnivalkea, – tas, kuram izdosies šīs noslēpumainās liesmiņas izsekot, atradīs apslēptos dārgumus. Taču jāsteidzas – kad liesma pazūd, zelta nauda nogrimst zemes dzīlēs. Šī leģenda, kas nāk no manas dzimtenes, iedvesmoja mani radīt kolekciju Valakia.

Pateicoties savām patiesi unikālajām rotām, šogad ieguvāt prestižo Somijas Gada zeltkaļa titulu. Ko tas jums nozīmē?

Ēro: Šo titulu piešķir labākie mūsu aroda meistari, tā ir atzinība par darbu un ieguldījumu šajā jomā. Esmu strādājis 20 gadu, lai sasniegtu to, ar ko varu lepoties šobrīd, un man bija īpaša laime saņemt šo balvu tajā pašā laikā, kad viens no maniem elkiem, profesors Bjerns Vekstrēms, saņēma gada balvu par mūža ieguldījumu.

Esat dizainers, mākslinieks un zeltkalis, kurš ir daudz sadarbojies ar modes dizaineriem, stilistiem un fotogrāfiem. Kura bijusi jūsu interesantākā un bagātinošākā sadarbība modes pasaulē?

Ēro: Pati interesantākā sadarbība vienmēr ir darbs ar profesionāļu komandu, kuras sastāvā ir fotogrāfs, stilists, modelis un grima mākslinieks, – viņi rada attēlus, kas tver mirkli, kad rotas, uzvilktas vai apliktas, atdzīvojas. Izstāstīt dažādus stāstus fotogrāfijās ir ļoti nozīmīga mana darba daļa.

Bieži vien uztveru savus darbus kā nepabeigtus, pirms tos nofotografē uz modeļiem, un attēlā līdzās rotām ir vēl ir citi stāsta slāņi. Pateicoties šai sadarbībai, iepazīstos ar daudziem līdzīgi domājošiem cilvēkiem, parasti uzticos fotogrāfiem un tam, kā viņi pasniedz savu redzējumu. Man tas palīdz labāk izprast to, kā manus darbus uztver citi un kāds ir to potenciāls.

Vai daudz laika veltāt rotaslietu skiču zīmēšanai?

Čao: Nē. Man ir pavisam vienkāršas ideju skices, bieži vien tikai vārdi, teikumi – doma, ko vēlos pateikt. Vispirms iztēlojos, kā rotaslietai jāizskatās, un tad daudz laika pavadu, mēģinot to izgatavot, strādājot ar testa paraugiem. Darba gaitā saprotu, vai ideja ir dzīvotspējīga, un gadās, ka atklāju tādas lietas, par kurām pat nebiju iedomājusies.

Ēro: Man ir divas ideju apstrādes metodes. Vai nu zīmēju simtiem bilžu, kamēr atrodu ideālās formas un līnijas, vai arī vienkārši paņemu cietā vaska gabalu – un no tā veidoju jaunas rotas, ļaujoties brīvam plūdumam. Abas metodes darbojas manā labā. Turklāt es saglabāju visus zīmējumus arhīvā, lai varētu vēlreiz iziet tiem cauri un, iespējams, atrastu ko jaunu, kad skatīšos uz tiem ar svaigu skatu.

Ēro, jūs teicāt, ka neticat, ka jaunās tehnoloģijas, piemēram, 3D druka, rotu dizaina laukā spēs aizstāt ar rokām darinātu rotu kvalitāti un perfekto būtību. Kā ir mainījušās laikmetīgo rotu mākslas tendences pēdējo gadu laikā, un kuras no tām, jūsuprāt, ir aktuālākās, populārākās šobrīd?

Par vienu es esmu drošs: ar laiku 3D druka sniegs iespēju radīt lietas augstākā kvalitātē, ātrāk un rentablāk, nekā cilvēks spēj to izdarīt ar rokām. Tad atsevišķas mūsu nozares apakšjomas, iespējams, iznīks, bet tas jau notiek un ir sācies ātrāk, nekā bijām gaidījuši.

3D druka un dizains ir tikai vēl viens instruments rotu radīšanai. Uzskatu, ka profesionālim ir jāpārzina jaunās tehnoloģijas un jāredz, kā tās var iekļaut darbā, lai paplašinātu savu iespēju robežas. Taču viena lieta, kas man nepatīk, ir tas, ka 3D druka bieži vien liek cilvēkiem slinkot dizaina ziņā un palikt komforta zonā – kur atrodas tūkstošiem cilvēku, kas dara precīzi to pašu.

Savā ziņā veidot dizainu ar 3D programmām ir tieši tas pats, kas strādāt tradicionālajās tehnikās. Arī tur ir jāzina, kā pareizi izmantot instrumentus, jāsaprot materiāli, ar kuriem strādā, un pats svarīgākais ir nākt klajā ar jaunām idejām. Taču tad, ja tavas prasmes ir ierobežotas, tu varēsi darīt nevis to, ko vēlies, bet tikai to, ko vari.

Amatniecība ir svarīga cilvēces vēstures sastāvdaļa, jo cilvēku sugas eksistences pamatā ir spēja izgatavot un radīt lietas, izmantojot prātu un rokas. Personīgi es, izmantojot savu prasmju kopumu, daudz ātrāk strādāju ar rokām, turklāt tā varu vairāk eksperimentēt un radīt. Manā darbā rokas joprojām ir instruments, kas pārspēj 3D tehnoloģijas.

Vai privātajā dzīvē daudz diskutējat par rotām un objektīvi kritizējat viens otru?

Mēs daudz diskutējam par dažādām lietām, ne tikai par rotām, jo varam mācīties arī no tā, kas notiek citās jomās, un, iespējams, spridzināt ar svaigām idejām tajos brīžos, kad runājam par tēmām, kas ar rotām nav saistītas. Mūsu studijā ir iekārtota sava veida iebūvētā sistēma, kurā esam pietiekami tuvu viens otram un vienlaikus arī pietiekami attālināti, lai kritizētu viens otra darbus.

Mēs abi ļoti labi pārzinām otra stilu un spējas, mums ir līdzīgi estētiskie uzskati, tādēļ viens otram esam vislabākie kritiķi. Turklāt nav vajadzības pēc tukšiem komplimentiem; zinām, ka dzirdēsim godīgu vērtējumu. Kad vienam no mums apstājies radīšanas process vai aptrūkušās idejas, kā darbu uzlabot, var vienkārši palūgt otra viedokli, lai process atkal virzītos uz priekšu.

Čao, vai jūs valkājat savas vai Ēro rotas, kas veidotas īpaši jums? Kura ir jūsu iemīļotākā rotaslieta un kāpēc?

Čao: Man patīk valkāt gredzenus, bet, lai nesaskrāpētu savus darbus, strādājot tos noņemu. Ejot uz īpašiem pasākumiem vai izstādēm, labprāt aplieku kaklarotu vai piespraužu brošu, jo katru rotaslietu vislabāk var parādīt, ja to valkā cilvēks.

Taču mana visiecienītākā rota ir gredzens ar smaidiņu. Tā dizainu radīju ap 2002. gadu, kad studēju maģistrantūrā Alvara Ālto universitātē Helsinkos. Visi, to ieraugot pirmo reizi, ir par šo gredzentiņu sajūsmā. Man patīk iespēja to valkāt dažādos virzienos – tas uzsmaida vai nu citiem, vai man pašai.

Viens no maniem pēdējā laika favorītiem ir kaklarota Sparkling Forest. Biju patiesi laimīga, kad pirmo reizi to apliku, – tā ļoti eleganti mirdz, pati nevarēju no tās novērst skatienu…

Daudzi cilvēki mākslā meklē kaut ko tādu, ko nespēj atrast ikdienas dzīvē. Vai ticat apgalvojumam, ka māksla var kļūt par sava veida bēgšanu?

Viena no lielākajām amatniecības un mākslas priekšrocībām ir tā, ka tu vari vērot savus darbus procesā, kamēr tie top, un gūsti gandarījumu un apmierinājumu, kad esi pabeidzis faktisku objektu. Tas arī ir iemesls, kāpēc mēs ticam, ka roku darbam ir nākotne, – pat tad, ja mašīnas spēs izgatavot lietas labāk, ātrāk un lētāk. Mākslas darba izgatavošana, tā radīšana nav tikai gala rezultāts; tas ir process, kas veido cilvēka saikni ar objektu.

Vai ticat, ka māksla var padarīt pasauli labāku un mainīt cilvēkus? Vai mākslai piemīt ja ne dziedinošs spēks, tad vismaz pozitīva ietekme uz cilvēkiem?

Māksla neatkarīgi no tās formas ir veids, kā izpaužam savu iekšējo būtību. Tā veido saikni starp cilvēkiem un palīdz mums labāk saprast citam citu.

Kas dara jūs laimīgus?

Mēs esam laimīgi par to, ka darām savu sapņu darbu. Strādājam garas stundas, taču šo darbu mīlam, turklāt tas mums ļauj apskatīt pasauli. Tagad, vasarā, esam laimīgi vienkārši par to, ka spīd saule un zied lauku puķes. Varam iet uz savu studiju pa meža ceļu, bet pēc darba braukt ar riteņiem uz ezeru vērot saulrietu. Mēs ticam, ka laime ir tieši blakus, ja tu vienmēr glabā to savā sirdī.