Pompidū centrā Parīzē skatāmi Bēkona dzīves mirkļi
“Šeit nav nekā cita, tikai dzīve. Nāve pastāv vienīgi dzīvo prātā,” reiz teicis Frānsiss Bēkons (1909–1992), viens no 20. gadsimta izcilākajiem un atzītākajiem gleznotājiem. Un piebildis, ka, viņaprāt, “dzīve ir tikai mirkļu sērija”, bet laime esot traģēdija jau pati par sevi.
Bēkona glezniecība slavena ar savām dīvaini savērptajām cilvēku un dzīvnieku figūrām, kuras izstaro dziļas emocijas un sāpes. Tos ierindo starp 20. gadsimta spēcīgākajiem mākslas tēliem, savukārt Bēkona daiļradi kopumā atzīst par vienu no iekārotākajām un dārgākajām parādībām mūsdienu mākslas tirgū.
Kā apgalvo mākslinieka biogrāfi, Bēkona apetīte pēc ciešanām esot bijusi tikpat spēcīga kā viņa apetīte pēc baudas. Starp citu, Bernardo Bertoluči, filmējot Pēdējo tango Parīzē, Marlonu Brando vedis uz Bēkona izstādi un licis ieskatīties tā gleznu varoņu sejās. Bertoluči fascinējis Bēkona darbu oranžais – kā pasaule, kas it kā iznirst no iekšpuses. Lielā mērā šīs gleznas kļuvušas arī par filmas iedvesmas avotu.
Vērienīgās izstādes "Frānsiss Bēkons. Grāmatas un gleznas", ko šoruden Bēkonam velta Pompidū centrs, fokusā ir pēdējās divas mākslinieka karjeras desmitgades. Tajā skatāmas 60 Bēkona darbi, un īpaša uzmanība pievērsta literatūrai kā vienam no viņa iedvesmas avotiem. “Māksla pati par sevi ir ļoti mākslīga lieta. Es neesmu pārliecināts, ka cilvēki to redz,” mākslinieks savulaik atzinies. “Patiesībā vien dažiem cilvēkiem ir īpašā glezniecības acs...”
Centre Pompidou
Place George Pompidou
11. septembris – 20. janvāris
