Mūziķis Likā Debargs pirms viesošanās Jūrmalā: "Reklāmas aģentu vietā strādā mana klavierspēle"

Savā 24. dzimšanas dienā, 2015. gada 24. jūnijā, Likā Debargs spēlēja Mocarta 24. koncertu Čaikovska konkursa otrajā kārtā. Savam Parīzes draugam pēc tam viņš rakstījis: “Spēlēju kā Dievs.” Izklausās savādi – taču bija pamatoti, jo Maskavas publika domāja tāpat.

Šķietami neveiklais divmetrīgais puisis ar brillēm Krievijas metropolē izraisīja īstu masu psihozi. Te nevienu tā nebija mīlējuši kopš Vana Klaiberna laikiem… (Amerikāņu pianists Vans Klaiberns uzvarēja Maskavas Starptautiskajā Čaikovska konkursā 1958. gadā un vairākkārt viesojās Padomju Savienībā Aukstā kara laikā 60. un 70. gados. – Red.)

Konkursa bukletā Likā biogrāfijā bija lasāms: sācis nodarboties ar mūziku 11 gadu vecumā; 15 gadu vecs to pametis literatūras dēļ; 19 gados atgriezies pie klavierēm un iestājies konservatorijā – un, lūk, tagad piedalās vienā no sarežģītākajiem un neparedzamākajiem akadēmiskās mūzikas konkursiem pasaulē, pirmoreiz (!) dzīvē spēlē ar orķestri. Un saņem Ceturto prēmiju – kaut pats, godīgi sakot, nav cerējis nokļūt pat otrajā kārtā. Ne cilvēks – staigājoša sensācija.

Dostojevski un Bulgakovu viņš iemīlējis ievērojami agrāk nekā no vecmāmiņas uzzinājis par savām krievu saknēm. Arī par pedagoģi Parīzes priekšpilsētas Ruelas-Malmezonas konservatorijā izvēlējies krievieti Renu Šereševsku. Bijusī maskaviete ne brīdi nav šaubījusies, ka satiekas ar ģēniju. Iedzimta virtuozitāte, paradoksāla domāšana, apbrīnojama atmiņa – sākumā Debargs mācījās mūziku pēc dzirdes, tagad notis fotografē ar acīm, iegaumē visos sīkumos ar visiem štrihiem – šos brīnišķos dotumus nācās tikai noslīpēt. Un daudz laika tam nevajadzēja.

Pēdējos četros gados Debargs sniedzis simtiem izpirktu koncertu, ierakstījis trīs soloalbumus mūzikas izdevniecībā Sony Classical, trīskārt paplašinājis repertuāru, ticis pie savas mājaslapas un vairāk nekā 18 000 fanu Facebook tīklā. Iegādājies dzīvokli Parīzē un nopircis… klavieres, kas vēl nesen viņam bijusi neiedomājama greznība. Sacerējis vairākus skaņdarbus, un šķiet, ka komponēšana viņu aizrauj arvien vairāk.

“Jā, es varu drusciņ, drusciņ parunāt arī krieviski,” Likā paziņo tikpat kā bez akcenta, taču intervijas turpinājumā pāriet uz angļu valodu – turklāt ložmetēja kārtas ātrumā.

“Klasisko mūziku atklāju deviņu vai desmit gadu vecumā un uzreiz sapratu, ka esmu atradis kaut ko savai dzīvei ļoti, ļoti svarīgu. Taču nespēju pat iztēloties, ka reiz kļūšu par profesionālu mūziķi. Sevi veltīt šim mērķim izlēmu tikai tad, kad satiku Renu Šereševsku. Viņa mani ļoti atbalstīja, noticēja manām spējām, pateica, ka man pietiek talanta, lai mūzika kļūtu par manu pamatnodarbošanos, – protams, ja pienācīgi mācīšos. Man pašam šķita, ka vienkārši spēlēšu savam priekam, kā dara daudzi.

Būt koncertpianistam, kā izrādījās, nav viegli. Tev pašam jāmeklē savs ceļš, pašam jāsaprot, cik laika tērēt nodarbībām, cik veltīt grāmatām un citiem pašattīstības veidiem. Nemitīgi jābalansē. Jo tad, kad beidzas pirmais – mācekļa – posms, vissliktākais, ko tu vari darīt, ir pie instrumenta pavadīt visu savu laiku, no rīta līdz vakaram.

Ja tas būs tavs vienīgais logs uz pasaules izzināšanu, tu nekļūsi par interesantu mūziķi. Mans dzīvesveids tāpat ir gana specifisks, visu laiku pārbraucieni no pilsētas uz pilsētu un koncerti, un pazīstu daudz kolēģu, kurus šis process ir ievilcis pilnībā, viņi neko citu vairs neredz, taču tas nav tas ceļš, ko es izvēlētos sev. Negribu, lai manā dzīvē ir tikai tas vien. Gribu gūt baudu no tā, ko daru.

Reizēm ir labāk visu dienu nepieiet pie klavierēm, ļaut sev brīvu vaļu. Nekad neveru vaļā instrumentu vāku, ja neesmu tam iekšēji gatavs – ja precīzi nezinu, kas man ir jāizstrādā, kas jāsasniedz.

Nepiebāžu savu galvu ar priekšrakstiem: tev jānosēž pie klavierēm tik un tik stundu diennaktī. Daži mūziķi šajā ziņā ir pagalam jukuši, saka – izlaižot vienu nodarbību dienu, tu jau zaudē daļu meistarības. Man tā nešķiet. Šī ir mūzika, nevis sports. Ja sasniegts augsts līmenis, to nevar zaudēt vienā vai divās atvaļinājuma nedēļās.

Mūzika, pirmkārt, ir idejas tavā galvā, ieceres, ko vēlies īstenot. Smadzenēm ir jāvalda pār pirkstiem, nevis otrādi. Tas ir tāpat kā ar literatūru – nav no jauna jātērē laiks pareizrakstībai, lai sacerētu romānu. Burtus tu jau pazīsti, tu tos neaizmirsīsi. Taču, kad jāsāk gatavot jaunu programmu, bez rūpīga darba nevar iztikt. Tad varu pie klavierēm pavadīt sešas stundas dienā. Tikai ne no vietas, divos piegājienos.

Cenšos neiziet no komforta zonas un spēlēju to, kas man patiesi patīk. Neaudzēju repertuāru plašumā bezjēdzīgi, eju dziļumā tajos skaņdarbos, kurus mīlu. Atbilstoši savām iekšējām simpātijām. Ir ģeniāla mūzika, kuru nez kāpēc spēlē ļoti reti. Gan Karols Šimanovskis, gan Nikolajs Metners – man šķiet, ka abus savās programmās iekļauj izcilais pianists Boriss Berezovskis. Es cenšos rīkoties tāpat.

Iepriekšējā sezonā nospēlēju gandrīz 70 koncertu. Taču tagad cenšos izbrīvēt vairāk laika darbam un atpūtai, tādēļ negribu spēlēt vairāk nekā 50–60, lai neapniktu ne sev, ne klausītājiem.

Svarīgs nav klavieru zīmols, svarīgs ir skaņotājs. Galvenais ir kvalitatīvi sagatavot instrumentu koncertam. Bet salīdzināt pašas klavieres nav jēgas. Kamēr tām nav pieskāries cilvēks, tās ir tikai apstrādāts koka gabals. Esmu spēlējis brīnišķīgus Steinway un Yamaha instrumentus un esmu sniedzis koncertus ar ievērojami pieticīgāku ražotāju klavierēm, kuras ir skanējušas neticami labi. Reiz man gadījās ierakstīt albumu ar behšteinu, un tas man sagādāja milzu baudu. Katram piemīt sava burvība, un man negribētos ierobežot savu izvēli līdz vienam vārdam – tas sašaurina eksperimentēšanas iespējas.

Prātā vislabāk palikušo koncertu grūti nosaukt. Droši vien tā paša Čaikovska konkursa noslēgums. Un drīz pēc tam – koncerts Merano festivālā Dienvidtirolē kopā ar Sanktpēterburgas Marijas teātra orķestri, kuru diriģēja Valērijs Gergijevs. Tad es pirmoreiz spēlēju Čaikovska Pirmo klavierkoncertu, un tā man bija pirmā uzstāšanās pieredze kopā ar orķestri ārpus konkursa – un turklāt ar tik satriecošu orķestri, tik leģendāru diriģentu. Vienkārši sapnis.

Joprojām nesaprotu, kāpēc mani ar tādu sajūsmu uzņēma Krievijas publika. Protams, man bija milzu gods kāpt uz Maskavas Konservatorijas Lielās zāles skatuves, es zināju, cik izcili meistari tur ir uzvarējuši un spēlējuši. Starp citu, Maskavā biju piedalījies konkursā jau agrāk, 2012. gadā, – toreiz kā tāds bērns blenzu uz pilsētu, uz citiem jaunajiem mūziķiem, pārbaudīju sevi. Centos gūt baudu, uzstājoties publikas priekšā, šis tas man izdevās ļoti labi, ar šo to apmierināts nebiju – bija nācies ļoti strauji apgūt vairākus jaunus skaņdarbus, gāja nervozi un grūti. Turpretī Čaikovska konkursam gatavojos ļoti nopietni, vairs nebiju tik nobijies. Tomēr nespēju noticēt, kas esmu viens no 12 pusfinālistiem, jo sākumā mēs bijām 60… Otrajā kārtā jutos ērti, tik ļoti iedvesmas pārņemts, Die’s vien zina, kāpēc, – un pēc tās pēkšņi pārņēma nogurums.

Jā, šajā konkursā es rādīju labāko, uz ko tobrīd biju spējīgs, taču negaidīju, ka tā iepatikšos maskaviešiem. Nespēju izskaidrot, kas tieši tur notika…

Reklāmas aģentu vietā strādā mana klavierspēle – tā popularizē mani bez manas līdzdalības, bez skaļiem paziņojumiem sociālajos tīklos. Tūlīt pēc Čaikovska konkursa, kad profesionāļu un kritiķu viedokļi dalījās 50 pret 50 – vieni mani neieredzēja, otri kvēli atbalstīja –, publika, manuprāt, nāca uz koncertiem ar zināmu piesardzību. Pūlējās saprast, vai šī nav kaut kāda krāpšana, vai neesmu viltus ģēnijs, šaubījās, vai būšu gana profesionāls un nospēlēšu, kā pienākas. Godīgi sakot, manu pārliecību tas nevairoja. Taču tagad, kad pirmā iepazīšanās aiz muguras, mēs abās rampas pusēs esam kļuvuši mierīgāki. Es vienkārši daru savu darbu, cilvēki vienkārši nāk klausīties mūziku.

Savu brīnišķīgo kolēģu teiktajā ieklausos vienmēr. Daudzus lieliskus padomus man ir devis Gidons Krēmers, sadarbību ar viņu atceros ar neticamu prieku. Viņš man ir paraugs gan kā mūziķis, gan kā personība, viņš mani iedvesmo, un es ar ārkārtīgu cieņu izturos pret šo cilvēku, meistaru, filozofu. Daudz brīnišķīgu padomu devis arī Valērijs Gergijevs. Galvenās mācības, ko esmu guvis saskarsmē ar viņu, – mūziķim jābūt patiesam, maksimāli pieticīgam, un viņš nedrīkst nevienu atdarināt. To es visu laiku ievēroju.

Kad šķiet, ka dzīve šobrīd nav diez cik laba, atgādinu sev, cik ļoti man paveicies. Nav vēl pagājuši daudzi gadi kopš brīža, kad manā dzīvē bija smags periods, un iespējams, ka vēl grūtāki laiki ir priekšā. Esmu uz savas ādas izbaudījis bezcerību, cīņu par eksistenci, nespēju savā mūzikā dalīties ar publiku. Strādāju pusslodzi lielveikalā, vakaros spēlēju džeza klubā un gāju no galdiņa pie galdiņa, lai klausītāji samaksā dažus centus. Tagad viss ir daudz vieglāk, taču es nekad neaizmirsīšu, kā bija tolaik.

Zinu, cik daudz ir jaunu un ne visai jaunu, taču ļoti talantīgu mūziķu, kuri nīkst atzinības un naudas trūkumā. Patiesībā arī es esmu viens no viņiem. Viens no daudzajiem. Un tāpēc jūtu lielu atbildību, kad speru soli ārpus kulisēm un dodos uz skatuvi: man ir laimējies ar šo iespēju pārstāvēt viņus visus. Nepavisam neesmu pārliecināts, ka esmu tik izcils, svarīgs un unikāls. Vienkārši cenšos izdarīt visu, uz ko esmu spējīgs.”

1. septembrī Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē – Likā Debarga solokoncerts festivāla Rīga–Jūrmala ietvaros.