Neglītā skaistuma imperatore Mjuča Prada tic - jo seksapīlāk sieviete ģērbsies, jo mazāk seksa viņai būs

1. Filozofijas doktore uz skatuves

Mjuča Prada jeb Marija Bjanki-Prada dzimusi Milānā 1949. gada 10. maijā un uzaugusi kā jaunākā no trim bērniem konservatīvā katoļu vidusslāņa ģimenē. Viņa jutās dumpiniece jau mājās, bet 60. gados, mācoties Džovanni Beršē klasiskajā licejā, lepojās, ka ir pirmā brīvdomātāja skolā, bohēmiski noskaņota hipijmeitene.

Jau jaunībā būdama pārliecināta feministe, viņa ieguva politisko zinātņu doktores grādu Milānas Universitātē, bet radošajam garam ļāva izpausties mīma profesijā – piecus gadus trenējās Milānas Piccolo Teatro, piepelnījās La Scala operu uzvedumos un TV reklāmās. “Tobrīd teātris bija vieta, kur notika viss, – mītne, kur dzima un izauga avangards.”

2. Mode versus komunisms

60. gados Itālijas vidusslānī bija cieņā visas kreisās partijas: “Katrs, kurš nebija stulbs, gribēja mainīt sabiedrību, un komunistu partija bija maigākā izvēle. Mani draugi, īsti ekstrēmisti, uzskatīja, ka esmu konservatīva.” 70. gados Mjuča iestājās Itālijas Konservatīvajā partijā, uzstājās tās sanāksmēs un piedalījās kampaņās par sieviešu tiesībām. Politika bija viņas sirdslieta, taču dzīvi apgrūtināja dreskods, kas nesaskanēja ar Mjučas mīlestību pret sievišķīgu apģērbu (viņa vienīgā savā biedru grupā nevalkāja džinsus).

“Pati uzskatīju, ka pat gribēt kļūt par modes dizaineri ir muļķīgi un konservatīvi, ka tas būtu ļaunākais, kas ar mani var notikt. Taču ģimene man bija ieaudzinājusi gaumi un skaistuma izpratni, attīstījusi modes instinktu, kurš vilka uz savu pusi.” Pamazām mode uzvarēja, un Muiča pameta politiku, lai, palīdzot mātei Luīzei, kura bija mantojusi Pradas ģimenes uzņēmumu, pievērstos somu dizainam.

3. Impērija un mīlestība

Ādas preču veikalu Fratelli Prada 1913. gadā atvēra brāļi Mario un Martīno Pradas, 60. gados tā vadību pārņēma Mario meita Luīza, bet 1978. gadā – mazmeita Mjuča.  Tajā pašā gadā ādas izstrādājumu gadatirgū viņa iepazinās ar Patricio Bertelli – ādas ražošanas uzņēmuma vadītāju, kura eksponētās somas aizdomīgi un kaitinoši atgādināja Prada somu dizainu. Toties izpildījuma kvalitāte Mjuču sajūsmināja, un viņa piedāvāja Bertelli kļūt par Prada ādas piegādātāju. Pēc deviņiem gadiem piegādātājs kļuva par Mjučas vīru (līgava, protams, bija tērpusies pēc savas gaumes – armijas zaļā kokvilnas kleitā, ar pārlielu smilškrāsas vīriešu mēteli uz pleciem).

Tagad Patricio ir viņas divu dēlu tēvs, biznesa partneris un miljardus vērtās Prada Group vadītājs (modes impērijā tagad ietilpst arī Azzedine Alaia, Jil Sander, Helmut Lang u. c. zīmoli). Dizainere nekautrējas slavēt vīru, kurš esot vainojams gan ģimenes uzņēmuma izaugsmē, gan viņas pārtapšanā par apģērba dizaineri (Patricio vienkārši draudējis noalgot kādu citu): “Mēs strādājam smagi. Mūsu attiecības ir ļoti ciešas, un strādāt kopā ar vīru ir nogurdinoši. Taču es viņu apbrīnoju un cienu!”

4. Apģērbs kā intelektuāls izaicinājums

Modes dizainā Mjučas Pradas debija modes dizainā – kolekcija 1989. gada rudenim/ziemai – bija skandaloza. Citiem vārdiem sakot, klasikas cienītājiem par avangardisku, avangardistiem – pārāk klasiska. Jau tad viņa atteicās izdabāt kā vieniem, tā otriem un pārliecinoši uzstāja, ka sievietes skaistums nenozīmē nedz stereotipisku standartu ievērošanu, nedz viņas pielīdzināšanu plastmasas lellītei.

“No sava personiskā skatu punkta esmu principiāli pret slīpā diega piegriezumu, pret visu to, kas, pēc cilvēku domām, rotā sievieti. Tas ir banāli, es vēlos būt gudrāka, sarežģītāka un interesantāka! Kad strādāju, spriežu tā: “Jā, ir skaisti – bet kuru tas interesē? Kāds ir šā skaistuma iemesls un jēga?”

Viņasprāt, modes dizainā svarīgākā ir koncepcija – kad tā ir atrasta un noformulēta, “darbs ir padarīts un varam iet mājās”. Ne velti Pradas kundzi mēdz uzskatīt par aukstu intelektuāli, kura ir apsēsta ar idejām, nevis drēbēm. “Iespējams, es esmu intelektuāle, bet esmu arī īsts, dzīvs cilvēks, un to saprot tikai tie, kuri mani pazīst. Ja ir jāizvēlas starp intelektuālismu un vienkāršu realitāti, es izvēlēšos realitāti.”

5. Neglītais šiks

“Literatūrā, kino un mākslā ir izvirzītas un pieņemtas sliktā varoņa un neglītuma idejas. Modē tas vēl līdz šim nav akceptēts,” neapmierināti prāto Mjuča Prada, kurai nekas nav vienkārši skaists vai glamūrīgs. Viņas darbs modē akcentē sieviešu pašapziņas jautājumus, personības pretrunas un citas mulsinošas tēmas.

Lai tās risinātu, drosmīgā itāliete jau kopš 90. gadiem talkā ņem skaistā neglītuma estētiku jeb modes ironiju. Viņa ir laupītāja Robina Huda pretmets – zog idejas no mazturīgākajiem tautas slāņiem (neilons un poliesters, militārie toņi, vecišķas krāsas, ērtas aizdares), lai apģērbtu bagātos. “Neglītais ir pievilcīgs un aizraujošs. Pētīt neglīto ir daudz interesantāk nekā kopt buržuāziskā skaistuma ideālus. Kāpēc? Jo neglītums ir cilvēcisks.” Labo gaumi Mjuča uzskata par briesmīgu gaumi, un justies kulturālākai vai snobiski pārākai, viņasprāt, nav cēli.

Viens no spilgtākajiem neglītā šika piemēriem ir 1984. gadā tapusī radikāli lietišķā neilona mugursoma, kuras uzdevums bija kontrastēt ar laikabiedrenēm – cēlajām un seksīgajām rokassomām (“Es tā ienīdu visas formālās, dāmu tradicionālās un klasiskās somas!” autore atzīstas.).

Kolekcijas Banālais ekscentriskums (1996. gada pavasaris/vasara) ar brīvu roku zīmētās jūrnieku svītras un dūmakainie toņi 70. gadu gaumē bija gluži vai oficiāls atzinums, ka Prada turpmāk būs negaidītu pārsteigumu un skaistā neglītuma zīmols.

1998. gada pavasarī/vasarā zīmols par zīda un kašmira alternatīvu pasludināja lēto neilonu (“Izaicināju tradicionālo luksusa segmenta konservatīvismu,” tā pati Prada), 2017. gada rudenī/ziemā piedāvāja sniega cilvēku cienīgus kažokādas zābakus, bet kopš Prada 2011. gada rudens/ziemas kolekcijas skates ikvasaras diskusiju objekts ir zeķes, kas ir (vai nav) aujamas sandalēs.

6. Mazmeitiņa - feministe un dažādās sieviešu laimes

Mjučas vectēvs, zīmola dibinātājs Mario uzskatīja, ka sievietēm ģimenes biznesā nav vietas. Likteņa ironija – par viņa darba mantiniecēm kļuva meita un mazmeita. Tā kā modei nemitīgi pārmet sieviešu ķermeņu ekspluatāciju, seksapīlu kā mārketinga stratēģiju un pircēju mudināšanu nepārtraukti tiekties pēc perfekta izskata (protams, pārdzīvojot par tā trūkumu), mode un feminisms parasti nesader kopā.

Tomēr Pradai izdodas tos sakausēt ideāli, viņa iestājas par sieviešu pašizpausmi un katras klientes personību. Modes kolekcijās dizainere slavina sieviešu spēku un jutekliskumu, kas nav nedz uzkrītošs, nedz uzbrūkošs: viņa tic – jo seksapīlāk sieviete ģērbsies, jo mazāk seksa viņai būs…

Taču ar stereotipisku feminisma saukļu skandēšanu Mjuča neaizraujas. “Feminisms ir sieviešu vēsture. Sievietes ir daudz sarežģītākas nekā vīrieši, viņām ir daudz personības šķautņu – viņām ir jābūt mātēm, mīļākajām, darbiniecēm, skaistulēm...

Mēs pētām sieviešu dzīves situācijas, dažādās drāmas un dažādās laimes. Sieviete ir skaista arī tad, kad ir nelaimīga, un sieviete ir skaista, kad ir trausla un ievainojama.” 

7. Mazā māsa konkurente

“Miu Miu es daru to, ko nevaru atļauties darīt Prada. Tā ir cita, spontānāka mana Visuma izpausme,” tā dizainere saka par Prada jauneklīgāko versiju, kas tika izveidota 1993. gadā. Miu Miu ir Mjučas jeb Marijas bērnības iesauka, un otrā līnija tikusi lolota kā mazā māsa.

Parasti modes nami savu otro līniju kolekcijas demonstrē tikai šovrūmos, bet Prada šo pieticības tradīciju lauza – kopš 2006. gada rudens/ziemas Miu Miu pārcelta uz Parīzi un padarīta par patstāvīgu zīmolu, par Prada tiešo konkurenti.

“Vienā objektā cenšos iemiesot daudzas idejas un pretrunas, tāpēc dizaina radīšana ir sarežģīts process,” stāsta Mjuča. “Prada ir ļoti izsmalcināta un pārdomāta, turpretī Miu Miu – daudz naivāka līnija. Arī radošais process ir atšķirīgs – Miu Miu dizains nav tik sarežģīts un smagnējs, tas ir acumirklīgs un spontāns, risinājums top tūlīt. Ja kaut ko apdomāju jau trešo reizi, darbu pārtraucu.” Miu Miu simbolizē vieglumu, brīvību un jutekliskumu, tomēr neatkāpjas no Prada pamatvērtībām.

8. Prada un laikmetīgā māksla

1993. gadā intelektuāle Mjuča kopā ar dzīvesbiedru nodibināja Fondazione Prada jeb Pradas Fondu, lai atbalstītu un izrādītu “radikālākos intelektuālos izaicinājumus mūsdienu mākslā un kultūrā”. Savās Milānas telpās un citviet fonds organizē mākslinieku personālizstādes, veicina dialogus starp māksliniekiem, rīko multidisciplināras un filozofiskas konferences, tā paspārnē top arhitektūras un dizaina projekti.

Fondazione Prada iedvesmo profesionāļus un izglīto publiku. “Mūsu uzņēmumam kultūra ir ļoti svarīga visās tās formās. Noliedzu, ka māksla un kultūra tikai grezno mūsu uzņēmumu, ka Pradas fonds ir kā dārga rota! Cilvēcei kultūra ir vitāli nepieciešama, un fonda loma ir parādīt, ka māksla ir mūsu dzīves sastāvdaļa.”

9. "Sātans Pradas brunčos"

Nav daudz modes namu, kas var lepoties ar sava zīmola vārdu bestsellera un filmas nosaukumā. Pēc Lorīnas Veisbergeres romāna motīviem tapusī satīriskā komēdija Sātans Pradas brunčos (2006.), kurā galvenās lomas spēlēja oskarotās Merila Strīpa un Anna Hetaveja, pus pa jokam, pus nopietni vēsta par modes industrijas skarbajām aizkulisēm, karjeras augstākajiem pakāpieniem un ziedošanos mērķa vārdā.

“Es biju šausmās – grāmata bija briesmīga. Turpretī filma – jautra,” komentēja Mjuča. Arī Conde Nast izdevniecības mākslinieciskā redaktore Anna Vintūra, kuru uzskata par galvenās varones Mirandas Prīstlijas prototipu, nodemonstrēja labu humora izjūtu, uz filmas Ņujorkas pirmizrādi ierodoties, tērpusies iekš Prada no galvas līdz kājām.

10. Pārdot, lai mainītu pasauli

“Vēlos, lai mans modes nams būtu veiksmīgs. Ja cilvēki par kaut ko maksā no sava maka, tas nozīmē, ka tas viņiem ir būtisks. Ceru, ka klienti neiegādājas lietas tikai logotipa dēļ, bet gan pērk to, kas viņiem ir aktuāls un vajadzīgs. Pārdot nozīmē pierādīt, ka darbam ir jēga,” modes dizains Mjučai Pradai esot kā pašportrets – viņas dvēsele un viņas dzīve.

Zīmola Prada veikali (bieži stārhitekta Rema Kolhāsa projektēti un iekārtoti) un Pradas fonds ir kļuvuši par kultūras galamērķiem, dizainere pati tajos ir gide un kuratore. “Kad sāku strādāt modes industrijā, jutos vainīga, ka nedaru kaut ko svarīgāku, kaut ko politiski nozīmīgu. Tādēļ Prada savā ziņā ir arī citu manas darbības sfēru spogulis. Siluets, apģērbs vai stils kā tāds mani neinteresē!”

Un tomēr Mjuča Prada atzīst, ka mode ir viens no lētākajiem sevis mainīšanas jeb pašizgudrošanas veidiem, viens no pirmajiem emancipācijas līmeņiem.