Pilī, bet ne kā princese. Saruna ar Rundāles pils jauno direktori Lauru Lūsi

Pasakas par princesēm, kas dzīvo pilīs – jums bērnībā tādas patika?

Patika gan par princesēm, gan brāļu Grimmu un latviešu tautas pasakas. Lielāko daļu bērnības nodzīvoju Džūkstes pagasta Lanceniekos, kur savulaik mitinājās un pasakas vāca Ansis Lerhis-Puškaitis. No turienes cēlušās Džūkstes pasakas.

Mēdzāt sevi iztēloties arī kā princesi?

Bērnībā bija daudz dažādu rotaļu. Tomēr pils muzeja direktores amats nav princeses amats. Tā ir pilnīgi cita realitāte. Rundāles pils muzejs ar saviem 85 hektāriem ir liels valdījums.

Pastāstiet, kā aizsākās jūsu interese par mākslas vēsturi, kas tai bija katalizators?

Kaut ko vienu izcelt grūti, visdrīzāk tas saistīts ar ģimeni. Mans vectēvs bija tipogrāfijas direktors ar māksliniecisku izjūtu. Arī viņam pašam ļoti patika zīmēt – dabas novērojumus, lielākoties zivis un dzīvniekus, jo viņš bija kaislīgs makšķernieks un mednieks. Šie zīmējumi pamodināja manu interesi par mākslu. Arī man pašai patika zīmēt.

Zīmējat joprojām?

Tās lielākoties ir ceļojumu piezīmes. Ja gadās kāda sevišķi spilgta detaļa, ar parasto zīmuli to uzzīmēju savā ceļojumu dienasgrāmatā. Tas prasa laiku un koncentrēšanos, jo cītīgi izpētu priekšmetu, objektu vai ainavas elementu, ko attēloju. Tā tas spilgtāk paliek atmiņā, un veidojas atmiņu ķēdīte par notikumiem, kas ar to ir saistīti.

Novirzījāmies no vēstures…

Rīgas Celtniecības koledžā, kur studēju restaurāciju, man bija ļoti laba mākslas vēstures pasniedzēja Velta Straustiņa. Uzzināju par daudziem mākslas objektiem Latvijā, par kuriem man iepriekš nebija ne mazākās informācijas.

Restauratora darbs gan arī ir saistīts ar mantojuma mazāk redzamo daļu – to, kas noslēpta baznīcās un muižās. Mani vienmēr ir saistījusi teorētiskā izpēte, tāpēc iestājos Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures nodaļā un pēc laika sāku strādāt Arhitektoniskās izpētes grupā, kas pēta vēsturiskos interjerus un arhitektūru.

Restaurācija kā protesta akts

Kā nācās, ka sākāt ar restaurāciju?

Tas savā veidā bija protesta akts. Vidējo izglītību ieguvu Rīgas Komercskolā, kas izteikti vērsta uz ekonomiku un mārketingu. Loģiski būtu bijis turpināt mācības ekonomikas vai jurisprudences jomā, bet jau studiju laikā sapratu, ka tas nav mans aicinājums.

Izvēlējos kaut ko pilnīgi pretēju un nezināmu. Un tā bija restaurācija, par kuru tolaik man bija romantizēts priekšstats. Bērnībā biju redzējusi Rundāles pils atjaunoto Balto un Zelta zāli, un man šķita, ka restaurators vienmēr visur staigā baltā ķitelītī, tikai mazliet pieveidodams atsevišķas detaļas. Ka tas ir darbs ar ķīmiju, ka jābūt izpratnei par materiālzinātni, par fizikālajiem un ķīmiskajiem procesiem objektos, neapzinājos.

Jūsmojot tikai par skaisto tonēšanas darbu, iestājos Celtniecības koledžā. Un ātri sapratu, ka restaurācija ir daudz sarežģītāks, bet patiesībā arī daudz interesantāks process.

Pirms diviem gadiem nonācāt te, Rundāles pilī – ne vairs kā apmeklētāja, bet kā darbiniece.

Tas bija izaicinājums un pavērsiens karjerā. Pirms tam strādāju Nacionālā Kultūras mantojuma pārvaldē – par eksperti Restaurācijas metodoloģijas un kustamā mantojuma nodaļā. Biju tur nostrādājusi piecus gadus, šķita, ka ir laiks kaut ko mainīt. Rundāles pils muzejs meklēja Mākslas pētniecības nodaļas vadītāju, un es pieteicos.

Tā bija ne tikai darbavietas maiņa, jo no Rīgas pārcēlāties dzīvot uz Bausku. Nepietrūkst galvaspilsētas kņadas un kultūras dzīves?

Rīgā esmu nodzīvojusi lielāko savas dzīves daļu – gandrīz 20 gadus. Pietiekami ilgi, lai pierastu pie pilsētas, tās dzīves tempa, kultūras un kosmopolītiskās vides. Pārceļoties uz Bausku, atšķirība, protams, ir ļoti jūtama, un to nekādi nevar kompensēt.

Negribējās mukt projām?

Rundāles pils tomēr ir unikāla vieta Latvijā, vienīgā tāda… Rundāles pils muzejs atsver to, ko Bauska kā pilsēta nesniedz. Un Bauska jau nav tik tālu no Rīgas, lai vakarā nevarētu aizbraukt uz teātra izrādi vai koncertu. Arī darba darīšanās uz lielpilsētu braucu gandrīz katru nedēļu.

Sākāt kā pētniece, tagad esat direktore. Amats, protams, hierarhijā augstāk, bet – vai nav žēl attālināties no pētniecības?

To, ka muzeja vadību un pētniecību var apvienot, lieliski apliecina Lancmaņa kunga piemērs. Ceru, ka ar laiku to varēšu arī es. Gribētos turpināt pētījumu par tapešu vēsturi Latvijā (Šī bija Lauras doktora darba tēma. – Red.), arī pievērsties Rundāles pils muzeja misijai tuvākām tēmām.

Imants Lancmanis kā Rundāles pils muzeja direktors bija liela autoritāte. Jūs nemulsināja doma, ka no viņa pēcteces uzreiz gaidīs vismaz tikpat daudz, ja ne vēl vairāk?

Paaudžu nomaiņa ir neizbēgams process. Tiem, kas nāk spēcīgu personību vietā, jāmācās ar to sadzīvot. Ikdienas darbā un pienākumos tas netraucē, drīzāk palīdz. Ir skaidrs, ka es neesmu iepriekšējais muzeja direktors un arī necenšos tāda būt. Daru to, ko varu izdarīt.

Kāda ir pašsajūta, kad direktores amatā pavadīts pus gads?

Kopumā laba. Muzejs ir ļoti radoša vide, katru dienu notiek kas jauns. Tikko gatavojāmies Rundāles pils 283. gadadienai, ko ik gadu atzīmē 24. maijā. Tai par godu atklājām kolekciju mini izstādes. Lielākā daļa muzeja kolekcijas priekšmetu ir izlikti pastāvīgajā ekspozīcijā, bet dažu kolekciju komplektēšanai pievēršam īpašu uzmanību. Piemēram, Lielajā galerijā tagad ir apskatāma vēdekļu kolekcija. Tai nākotnē būs veltīta grāmata iecerētajā publikāciju sērijā par Rundāles pils kolekcijām. Tādas būs arī par popurijiem jeb smaržu vāzēm un stikla lustrām Latvijā 18. gadsimtā.

Kā top tādas kolekcijas?

Skatāmies, kā pietrūkst, pētām izsoļu piedāvājumus un par Rundāles pils ieņēmumiem iepērkam papildinājumu. Vēdekļu kolekcijā šobrīd ir 76 eksemplāri, pārsvarā no 18. gadsimta un 19. gadsimta sākuma, bet ir arī vairāki no 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma – izteikti jūgendiski vēdekļi. Tā ka var iepazīt vēdekļu gaumi no rokoko līdz pat jūgendstilam.

Savukārt lustras Rundāles pilī nonāca jau 20. gadsimta 60., 70. un 80. gados, kad muzeja darbinieki devās ekspedīcijās pa pamestām Latvijas baznīcām un pārņēma kolekcijā priekšmetus, kam draudēja bojāeja.

Tā Rundāles pilī izveidojās kristāla lustru kolekcija. Sākumā tās pārsvarā bija tikai atsevišķas lustru karkasa detaļas. Vairākus gadu desmitus muzeja restauratori strādājuši, lai tās izzinātu, izpētītu, rekonstruētu trūkstošās detaļas un nokomplektētu atpakaļ skaistās stikla lustrās. Viens no brīnišķīgākajiem komplektiem ir Spāres baznīcas lustras, kas šobrīd apskatāmas pils ēdamzālē.

Gods strādāt muzejam

Atklāsiet, kura ir jūsu īpašā vieta pilī?

Lai smeltos enerģiju dienai, vienmēr ir patīkami iziet pils parkā. Pašā pilī telpu, kuras man ir mīļas, kļūst arvien vairāk. Sākumā tā, protams, bija Baltā zāle, kas ir viena no skaistākajām svinību zālēm, ņemot vērā tās graciozos dekorus un balto toni, kas rada atturīgu majestātiskuma iespaidu. Bet ar laiku sāk iepatikties arī tās telpas, kuru ekspozīcijā notiek izmaiņas, padarot tās noapaļotākas un pabeigtākas. Piemēram, Medību kabinets, kurā tagad pie sienām ir vairāk gleznu.

Ekspozīcijā No gotikas līdz jūgendstilam 15 zālēs izvietotas dažādu stilu mēbeles un mākslas darbi. Tur ir viens īpašs kabinets, ko dēvē par Puzes muižas zaļo salonu. Tā sienu apdarē izmantoti koka paneļi, kas tika izglābti no Puzes muižas, pirms buldozers to sagrūda kaudzē. Tā ir vienīgā tāda veida rokoko apdare Latvijā.

Stājoties jaunajā amatā, minējāt, ka esat gatava pilij veltīt visu savu dzīvi un laiku. Skan tā pamatīgi, ņemot vērā mūsdienu praksi mainīt darba vietas ik pēc dažiem gadiem.

Šobrīd esmu apņēmusies strādāt Rundāles pils muzeja labā, un tas ir mans galvenais fokuss. Vai tam tiks veltīta visa dzīve? To neviens nevar prognozēt. Bet, jā, es redzu šeit ilgstošas darba iespējas. Šāda apjoma muzeja vadību nevar apgūt pāris mēnešos, tāpēc stabils un ilgstošs muzeja vadītājs var sniegt tikai un vienīgi labāku rezultātu.

Pasaulē šobrīd vērojama tendence vēsturiskās vietās iepludināt laikmetīgus pasākumus. Piemēram, Ermitāžā pirms pāris gadiem bija provokatīvā mūsdienu mākslinieka Jana Fabra izstāde, Versaļas pilī šovasar notiks elektroniskās mūzikas ballīte. Kā jūs skatāties uz laikmetīgās mākslas ienākšanu Rundāles pilī?

Nav tā, ka pils neko laikmetīgu nebūtu pieredzējusi – laikmetīgās mākslas izstādes te notika jau 90. gadu vidū. Tā ka šis koncepts nav svešs un nav arī pretrunā pils būtībai. Vai uz to būtu jāfokusējas – visdrīzāk ne, jo, manuprāt, ir svarīgi saglabāt šeit vēsturisko sajūtu. Taču kā atsevišķas epizodes tas varētu notikt. Koncertdzīvē jo reālāk, īpaši, ja tiek izmantots Zaļais teātris, kurā iespējams realizēt ļoti dažādas ieceres.

Kas jums pašai šķiet interesants mūsdienu mākslā?

Nevaru teikt, ka esmu laikmetīgās mākslas eksperts, taču, esot Londonā, labprāt apmeklēju Tate Modern muzeja mainīgās izstādes. Rīgā novērtēju pasākumus, ko rīko kim? Laikmetīgās mākslas centrs un Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Īpaši interesants man šķiet viņu organizētais festivāls Survival Kit.

Un kāda ir jūsu muzikālā gaume?

Braucot mašīnā, parasti klausos LR3 Klasika. Mājās – vairāk 60. gadu beigu, 70. gadu amerikāņu mūziku, kurā ir mazliet psihodēlijas un utopiskās noskaņas, piemēram, Nīla Janga vai The Rolling Stones agrīnos ierakstus.

Īpaši interesants man liekas no Brazīlijas nākušais tropikālijas virziens. Tā ir 1968. gadā Brazīlijā izveidojusies kultūras kustība, kas apvienoja avangardu, mazliet arī roka elementus un tradicionālo brazīliešu mākslu un kultūru. Ļoti interesantas ir tieši viņu muzikālās izpausmes, kas līdz mūsdienām saglabājušās vairāk nekā dzeja vai skatuves māksla. 

Ar vēstures garšu pat pie maltītes galda

Esat teikusi, ka jums patīk ceļot – ar draugiem mēdzat doties kultūras, vēstures un gastro tūrēs.

Mēs esam neliela draugu kopa – trīs mākslas vēsturnieces un baznīcu pētnieks -, kas reizi ceturksnī sanākam, lai kopīgi gatavotu kādas konkrētas valsts vai laikmeta dažādas sarežģītības pakāpes ēdienus. Visas dienas garumā gatavojam un vakarā sēžamies pie galda.

Mūsu galdā bijusi 19. gadsimta Krievijas virtuves maltīte, 20. gadsimta sākuma Latvijas nabadzīgā pilsētnieka maltīte, ļoti izmeklēta muižkungu maltīte 18. gadsimta beigu garā. Ir gatavots pēc Ņūorleānas, Vjetnamas, Levantes reģiona receptēm, arī Itālijas ēdieni.

Mūsu grupas kopīgais projekts ir arī Itālijas izzināšana – tur savijas gan kultūras un mākslas vēsture, gan gastronomija. Ikreiz izvēlamies citu Itālijas reģionu – ir būts Romā, Neapolē, Sicīlijā, Turīnā. Šajos braucienos noteikti nobaudām vietējo ielu ēdienu un aizejam uz kādu restorānu. Sicīlijā mani visvairāk pārsteidza lieliskā saldo ēdienu izlase – dažādās kūkas un kannoli rullīši ar aitas siera pildījumu.

Nākamais mūsu ceļojuma mērķis būs Bazilikatas reģions, pilsēta Matēra. Tā atrodas ļoti nabadzīgā Itālijas rajonā, kur vēl pirms 50 gadiem cilvēki dzīvoja klintīs izgrebtās alās. Tur regulāri plosījās malārija, daudzi gāja bojā. Valdības reformu rezultātā vēsturiskās Matēras iedzīvotājiem tika izbūvēti jauni mājokļi, tāpēc šobrīd pilsētiņa palikusi kā kultūras apskates objekts.

Itāliju esat izbraukājuši krustām šķērsām – kurš reģions jums kļuvis vistuvākais?

Visvairāk ir būts Toskānā, bet tas nenozīmē, ka tas ir mans mīļākais reģions. Itālija apceļota no ziemeļiem līdz dienvidiem, un katrā no vietām ir bijis kas skaists un krāšņs.

Arhitekta Andreas Palladio villas, Venēcija vai Ravennas stikla mozaīkas ir tikpat skaistas kā grieķu tempļu paliekas Pestumā, Pompeju pilsēta netālu no Neapoles vai Turīnas valdnieku rezidences, kas atbilst laikam, kad celta Rundāles pils, proti, 18. gadsimtam. Itālijā jebkura vieta piedāvā ļoti plašas kultūrvēstures izzināšanas iespējas. Bet Itālijas būtība cilvēku savstarpējā komunikācijā vislabāk atklājas dienvidos – Kalabrijā, Neapolē, Sicīlijā. Tur ir sajūta, ka esi nonācis Itālijas sirdī.

Kas vēl ir jūsu interešu lokā? 

Gastronomija un ceļošana laikam ir tās galvenās lietas. Bet nav noteikti jāceļo uz Itāliju. Tie var būt arī Latvijas izzināšanas braucieni. Strādājot iepriekšējā darba vietā, man bija iespēja doties ilgstošākos izbraukumos, lai pētītu Latgales baznīcas. No tiem laikiem arī nomaļākās Latvijas vietās atrodamā arhitektūras un mākslas mantojuma daļa man kļuvusi ļoti mīļa un tuva.

Ar vēsturi nesaistītas lietas jūs nemaz neinteresē?

Es nevaru pavisam aiziet projām no vēstures, jo vēstures izzināšana ir manas būtības daļa.

Varbūt jums ir zaļie īkšķi?

Nē, nemaz!

Bet plāns par siltumnīcām Rundāles pils parkā gan!

Jā, ir iecere izbūvēt divas siltumnīcas. Viena būtu tehnoloģiskā, kur pārziemināt parkam nepieciešamos augus un audzēt piķējamās vasaras puķes. Otrā plānots veidot augu kolekcijas, kādas bijušas hercoga Pētera laikā. To varētu iznomāt arī dažādiem pasākumiem.

Vēl gribētos izveidot tādu augu dārzu, kurā izaudzētie ziedi izmantojami smaržu maisījumu veidošanai. Popuriju maisījumus, sajauktus no ziediem, augu lapām, dzīvnieku valsts produktiem, sāls, spirta un dažādām eļļām, fermentē jeb, vienkārši sakot, pūdē gandrīz gada garumā. Procesā rodas aromāts, ar kuru telpai var piešķirt patīkamu un atsvaidzinošu smaržu. Es teiktu, ka tas piešķir telpai raksturu.

Ja reiz par aromātiem, kas atbilst jūsu gaumei?

Šobrīd manas mīļākās smaržas ir Acqua di Parma. Iecienītākais ir rožu, bet ļoti patīk arī bergamotes aromāts.

Nevaram nepajautāt arī to, kādas ir jūsu attiecības ar modi.

Nesekoju līdzi modes aktualitātēm, izvēlos drēbes, kas man patīk un kurās jūtos ērti. Protams, mainoties amatam, mainījās arī nosacījumi, kādam jābūt apģērbam, – mans stils kļuvis mazliet lietišķāks. Iepērkos pārsvarā divos veikalos: COS un Ivo Nikkolo. Internetā to darīt nepatīk, jo man ir svarīgi apģērbu piemērīt, sajust. Arī rotas nemeklēju internetā, bet klātienē, īpaši ceļojumos, izvēlos kaut ko mazliet neparastu, kas efektīgi izskatās. Lielākoties – auskarus.

Konferencēs satiekat plašu muzejnieku loku. Vai muzejniekiem ir kāds vienots stils? Mākslinieku un arhitektu dreskods ir melnais.

Muzejnieki lielā mērā pievienojas – tumšie toņi un melnais viņu apģērbā ir dominējošie. Arī mana garderobe lielākoties ir tumša. Praktiski, un kalpo ilgāk – melnais nav vienas dienas apģērbs, tas derēs ilgākam periodam. Tagad gan manos tērpos parādījušies arī krāsu akcenti – koši dzeltens, rožains un dažādas zilo toņu variācijas.

Pilīm savukārt vienojošais elements parasti ir spoku stāsti. Rundāles pilij ir savējais?

Neesmu te sastapusi nevienu spoku vai garu. Es gan arī esmu pārāk skeptiska, lai tiem ticētu. Taču no kolēģiem, kas te ir no muzeja pirmsākumiem un savulaik mitinājušies muzeja telpās, ir dzirdēts, ka te tādi manīti. Pavisam nesen gan bija ieradies viens no Taleirānu dzimtas attāliem pēctečiem un savas tantes, ievērojamās Francijas kultūras personības Beatrises de Andijas vārdā lūdza noturēt aizlūgumu visiem Kurzemes hercogiem. Aizlūgums arī notika, un jādomā, ka pēc tā hercogi varēs atdusēties mierīgi – un spoki, ja arī bijuši, pieklusīs.