Venēcijas biennāles ceļvedis: 7 paviljoni, kuros noteikti jāiegriežas

Jau kopš pirmās tālajā 1895. gadā sarīkotās biennāles Venēcija reizi divos gados dod mājvietu megaizstādei, kuras veidolu rada ne tikai tās galvenā stilista jeb komisāra iecere, bet teju visas pasaules mākslas ideju saplūsme. Kas garantē daudz vairāk pārsteigumu un atklājumu iespēju nekā jebkurš cits mākslas notikums pasaulē.

Ne velti biennāli dēvē par mākslas olimpiādi. Tās iedarbīgumu īpaši spēcina norises vieta – Venēcijas vēsturiski bagātā pilsētvide.

Tiesa, 58. biennāles izlaiduma galvenā izstāde, kuras kurators ir Heivorda galerijas Londonā direktors Ralfs Rugofs, šogad noris ar devīzi: “May you live in interesting times” (Šīs angļu frāzes izcelsmi ierasts atvedināt uz ķīniešu lāstu “Kaut tu dzīvotu interesantos, tātad nemierīgos, laikos.” – Red.), piedāvājot visai tiešu pašpietiekamības un mītu kūniņā eksistējošās Venēcijas konfrontāciju ar realitāti. Pasaule mainās, un vienīgais veids, kā tajā izdzīvot, ir mainīties līdzi.

7 biennāles paviljoni, kuros noteikti jāiegriežas

Latvijas paviljons. Daiga Grantiņa

Latvijai šis biennāles gads ir dubultzīmīgs. Pirmkārt, ekspozīcija iekārtojusies gandrīz tūlīt aiz kuratora galvenās izstādes Arsenālā, otrkārt, šobrīd Parīzē dzīvojošā Daiga Grantiņa ir viena no starptautiski atzītākajām latviešu izcelsmes māksliniecēm. Viņas darbi materializē gaismu, poētisks jutekliskums tajos savijas ar zinātnisko fantāziju. Lielā sprādziena tukšums – ar plastmasas pārapdzīvotību.

Francijas paviljons. Laure Prouvost

Franču mākslinieces Loras Pruvo izstāde Visaptverošais dziļās jūras zilums (Deep see blue surrounding you) ir stāsts par nesaprašanos un tās izraisītajiem pārpratumiem mūsdienu pasaulē – starp paaudzēm, identitātēm, kaimiņiem, vietējiem un iebraucējiem. Izstādes scenogrāfija apzināti veidota kā aicinājums saplūst/vienoties.

Lielbritānijas paviljons. Cathy Wilkes

Glāsgovā dzīvojošā īru māksliniece Ketija Vilksa rada skulptūras no parastiem materiāliem – cepuru kārbām, pārtikas iesaiņojuma utt., kas iemieso ikdienišķus dzīves rituālus, vienlaikus trāpīgi un tieši runājot par eksistenciāliem jautājumiem. Tostarp cilvēka ievainojamību un viņa dzīves trauslumu. Zīmīgi, ka viņa ir jau trešā sieviete pēc kārtas, kas Lielbritāniju pārstāv Venēcijas biennālē, – aiz Sāras Lukasas (2015.) un Filidas Bārlovas (2017.).

Islandes paviljons. Hrafnhildur Arnardóttir, Cromo Sapiens

Islandiešu mākslinieces medijs un instruments vienlaikus ir mati. Gan dabīgi, gan sintētiski. Viņas darbi ir stāsts par matu simbolisko nozīmi mūsdienu sabiedrībā, to vizuālo un radošo spēku. Hrafnhilduras Arnardotiras darbos iespējams ienirt, pazust, iesēsties, tiem pieskarties... Vārda “neaiztikt” viņas vārdnīcā nav. Viena no mākslinieces rokraksta zīmēm ir arī izteikti košas krāsas – viņa sludina savu teoriju par to, ka krāsa piesātina acs tīkleni, pa nervu kanāliem nonāk smadzenēs un izraisa dabisku ekstāzi.

Japānas paviljons. Cosmo-Eggs

Japānas ekspozīcija ir kopdarbs starp mākslinieku, komponistu, antropologu un arhitektu, un tās fokusā ir mūsu planētas trauslā ekosistēma, kurā savstarpējā mijiedarbībā atrodas cilvēks un daba. Sakņojusies mūsdienu Japānas dzīves realitātē, dabas un cilvēka izraisīto katastrofu pieredzē, tā ir stāsts par robežām, kuru pārkāpšana ved bezdibenī.

ASV. Martin Puryear

Amerikas paviljonam šis ir zīmīgs gads, jo pirmo reizi tā vēsturē ekspozīcijas kurators ir institūcija, kuras fokusā ir māksla publiskā telpā, – Madison Square Park Conservancy. 78 gadus vecais amerikāņu tēlnieks Martins Parjērs ir slavens gigantisku skulptūru autors, kurš savā mākslā bieži izmantojis brīvības simboliku; speciāli biennālei viņš radījis arī vides objektu ārpus paviljona.

Beļģijas paviljons. Jos de Gruyer un Harald Thys, Mondo Cane

Kolorītais beļģu mākslinieku duets vienmēr pamanījies izcelties ar savu brīžiem grotesko un paskarbo humoru. Tāds solās būt viņu projekts arī šajā biennālē: ekspozīcija divās līdzās esošās telpās prezentē divas kardināli atšķirīgas pasaules, kas pastāv vienlaikus, bet meistarīgi izliekas viena otru nemanām.

Pastorālā tradīciju pasaule un teritorija, kurā mīt zombiji, dzejnieki, psihopāti un citi neprātīgie. Skaistums un neglītums jeb antropoloģisks klejojums tā dēvētajā vecajā Eiropā.