"Meklējot Mr. Kauliņu" producente Undīne Buka: "Šī filma ir par īstu draudzību, ko nespēj izjaukt distance un laiks"

Pat, ja Undīnes vārds ne visiem zināms, viņas darbi gan. Undīne producējusi dokumentālās filmas Rīgas kungi un Prāta Vētra: starp krastiem, grupas Prāta Vētra un mūziķa Dona pēdējo gadu koncertierakstus un videoklipus, kā arī piedalījusies koncertu un tūru organizēšanā.

Jau trīs gadus viņa dzīvo Amerikā, Losandželosā, kurp devās, lai Dienvidkalifornijas Universitātes Kinomākslas skolas maģistrantūrā studētu Peter Stark producēšanas programmā. Paralēli viņa guvusi pieredzi Paramount Pictures, Bold Films, Amazon Studios, eOne/Sierra Pictures. Šobrīd paralēli darbam Sierra Pictures Undīne strādā pie vairāku projektu attīstīšanas.

Bet saites ar Latviju viņai joprojām ir ciešas, jo “21. gadsimts ļauj būt elastīgam ar lokāciju tāpēc, ka lielāko daļu producēšanas darbu var paveikt datorā”. Arī Meklējot Mr. Kauliņu tapa, tikko Undīne bija pārcēlusies uz Ameriku.

Kas tev patīk sadarbībā ar Kasparu Rogu?

Kasparam piemīt ļoti labs līdzsvars starp radošo un racionālo jeb praktisko. Filmēšanā parasti viss nenotiek, kā plānots. Un tad rodas grūtības, ja pārāk ieciklējas uz ieplānoto, nespējot pielāgoties situācijai. Kaspars šajā ziņā ir ideāls. Viņš radoši spēj novērtēt, kas ir izdarāms un kas ne, un māk ātri atrast citus risinājumus, ja tas nepieciešams.

Režisoriem nereti pietrūkst šā racionālā skatījuma. Turklāt Kaspars ir dzinējspēks visai radošajai komandai, viņš māk uzturēt grupas radošo garu. Daļa šīs filmas komandas – producents Sandijs Semjonovs, montāžas režisore Audinga Kuncinskaite un arī es – nākam no dokumentālās filmas Prāta Vētra: starp krastiem, kurā mums izveidojās lieliska sadarbība.

Kas tev ir būtiskākais pārdomu temats filmas sakarā?

Filmā ir daudz tēmu – tā ir par dimantiem, bankas krahu, naudas pazaudēšanu, biznesiem, kas iet vai neiet… Bet manā skatījumā tā ir par draudzību. Par īstu draudzību, ko nespēj izjaukt distance un laiks. Varbūt tie kaut ko maina, bet drīzāk saliedē – rada citādus apstākļus, kuriem esi gatavs pielāgoties, jo tev ir svarīga šī draudzība.

Kauliņš dzīvo Āfrikā, Kaspars – Rīgā, viņi ilgus gadus nav tikušies, bet viņu savstarpējā saikne ir tik stipra, ka viņi saprotas no pusvārda. Bet tajā pašā laikā izrādās, ka viņi viens par otru daudz ko nezina. Šis Kasparam ir ceļojums pie sava drauga, atklājot daudz jauna par viņu.

Mr. Kauliņš dzīvo ārpus noteikumiem. Vai kaut ko sasniegt virs vidusmēra var tikai tad, ja pārkāpj noteikumus?

Neuzskatu, ka jāpārkāpj likumi, bet sabiedrības uzlikti noteikumi gan. Ja domā standarta rāmī un visu dari pēc noteikumiem, ir grūti radīt vai izgudrot kaut ko jaunu. Nav iespējams uzņemt filmu, ievērojot visus noteikumus. Ir daudz neparedzētu situāciju, tāpēc nākas improvizēt, rīkoties ne pēc standartiem. Pati nepiedalījos filmēšanas posmā Āfrikā, bet zinu, ka puišiem uz vietas bija diezgan daudz jāimprovizē, lai varētu filmēt tur, kur viņi gribēja, un dabūt gatavu to, ko viņi gribēja.

Kas tev kā producentei bija visgrūtākais un kas sniedza vislielāko gandarījumu?

Prieku sagādāja komanda. Ja apkārt ir aizrautīgi cilvēki, kam patīk tas, ko viņi dara, rodas sajūta, ka darbs drīzāk ir hobijs. Grūtākais noteikti bija lokācija. Sjerraleone ir nedaudz neparedzama un var kļūt arī bīstama. Man paveicās, ka komanda bija ļoti elastīga un neviens negaidīja, ka filmēšanas apstākļi būs kā Londonā.

Kāpēc izvēlējies producēšanu par savu nodarbošanos?

To, ka gribu darboties filmās, zināju jau, šķiet, no 15 vai 16 gadu vecuma. Man ir augsti darba un kvalitātes standarti, tāpēc esmu apzinājusies un pieņēmusi, ka nebūšu režisore vai scenāriste. Bet man patīk apziņa, ka ir ideja, ko, kafiju dzerot, ar kādu pārrunā, un no tās pamazām izaug gala produkts – filma.

Turklāt producents piedalās visos filmas tapšanas posmos: ir klāt pie stāsta attīstīšanas, filmēšanas, pēcapstrādē. Iesaistoties filmā citā ampluā, tās dzīvē ienāc uz noteiktu brīdi, bet man gribas būt kopā ar filmu visu tās tapšanas laiku. Man patīk stāstīt stāstus, un kino dod iespēju ar tiem iespaidot citu cilvēku dzīves. Vai vismaz kaut uz brīdi radīt nospiedumus.