Katrīna Neiburga: "Frizieris ir kā garīdznieks, kurš pieņem grēksūdzes"

Savai ģimenei Katrīna matus ir griezusi vienmēr. Pēdējos gados pie viņas uz šo procedūru mēdza pieteikties arī draugi. Vienubrīd šķita, ka varbūt pamatīgāk jāapgūst friziera amats, tāpēc viņa pieteicās par mācekli pie sava laba drauga pazīstamā friziera Pēra.

“Mums īsti nesanāca, jo draugam draugu mācīt ir sarežģīti – tas ātri vien pārtop sarunās,” Katrīna atzīst. Taču kādā brīdī interesantas kļuva tieši šīs sarunas par profesiju.

Reti aizdomājamies, ka friziera darbs psiholoģiski ir ārkārtīgi smags. Tikko vēl veidoji frizūru kāzu vai kristību viesim, bet nu jau klienta krēslā sēž bērinieks.

“Mēdz apgalvot, ka tad, kad cilvēkam aiztiek galvu, viņš atslābinās, atveras un ir gatavs izstāstīt ļoti daudz ko. Lielākoties frizieris nav ne draugs, ne radinieks, tu pie viņa aizej reizi mēnesī, divos, trijos un šajā reizē vienkārši ļauj sev izrunāties – izgāz pār frizieri visu pozitīvo un negatīvo. Manuprāt, frizieris ir kā garīdznieks, kas pieņem grēksūdzes. Un viņam visi šie stāsti ir jāiztur.”

Aizrautībai antropoloģiski izpētīt tēmu, kas raisījusi viņas interesi, Katrīna Neiburga savā mākslinieces praksē ļāvusies vairākkārt. Gan iejūtoties taksometra vadītājas ādā un ar slēpto kameru filmējot klientus, gan dodoties uz garāžu kooperatīvu, lai filmējot izprastu vīrus, kas lielu daļu savas dzīves pavada tur – garāžās.

Šoreiz Katrīnas uzmanību notvērusi friziera profesija. “Man ir lieliska iespēja iedziļināties jebkurā tēmā. Mākslas projekts ir attaisnojums, kāpēc varu izprašņāt cilvēkus. Tā ir iespēja iziet ārpus savas komforta zonas pastarpināti, izmantojot man svešu profesiju pārstāvjus vai citā vidē dzīvojošus cilvēkus, izpētīt jaunas robežas un attīstīties. Šie antropoloģiskie pētījumi ir ļoti bagātinājuši manu dzīvi.”

Katrīna vēlējās frizieru stāstus dokumentēt. Tāpēc, apbraukājot 25 lielākas un mazākas Latvijas frizētavas, sēžoties klienta krēslā un ļaujot friziermeistaram  radīt viņa iecerētu frizūru, vienlaikus sarunājoties un caur spoguli filmējot savas pārvērtības un ikreiz citos ceļos aizplūdušo sarunu, tapa filma. Un tā ir viens no izstādes Mati galvenajiem elementiem.

Patiesībā sākotnēji nekas vairāk nemaz nebija iecerēts, taču tēma izrādījās tik intriģējoša, ka Katrīna aizrāvās ar informācijas meklējumiem un pat iegādājās grāmatas, kurās mati aplūkoti antropoloģiskā, sociālā un vēsturiskā aspektā. (Ieinteresētajiem, lūk, saraksts: Emma Tarlo, Entanglement: The Secret Lives of Hair; Rose Weitz, Rapunzel’s daughter’s; Alf Hiltebeitel, Barbara D. Miller, Hair: Its power and meaning in Asian Cultures.)

“Lasot sapratu, ka tēma ir ļoti dziļa, ir ļoti daudz jautājumu, par kuriem ikdienā, iespējams, neaizdomājamies.” Nu, piemēram, ka mati ir elements, ar kura palīdzību ir visvieglāk izmainīt savu tēlu. Ka mati jau pa gabalu ziņo, kā cilvēks vēlas sevi pasniegt. Ka mati tiek uzskatīti par galveno savaldzināšanas instrumentu sievietes arsenālā.

Ka senāk, jo īpaši 18. gadsimtā, bija populāri kulonā nēsāt mīļotā, bērna vai mirušā radinieka matu šķipsnu vai no viņu matiem veidot kaklarotas. Ka pēc Otrā pasaules kara franču sievietes, kas bija sagājušās ar vācu kareivjiem, sodīja, viņām nodzenot matus. Ka matu nodzīšana var būt arī reliģisks ziedošanās rituāls.

Ka indiešu tempļos ziedotie mati nonāk Eiropas un Amerikas parūku darbnīcās un frizētavās. Ka daudzās tradīcijās, sievietei apprecoties, jāapsedz galva, matus paslēpjot. Ka ortodoksālās ebrejietes apprecējušās īstos matus slēpj zem dārgām parūkām, kas arī veidotas no īstiem matiem...

Ka 2004. gadā rabīns Josefs Šaloms Eljašivs aizliedza ebrejietēm nēsāt indiešu matu parūkas tāpēc, ka mati piederējuši citas reliģijas pārstāvjiem, un tas izraisīja milzīgu krīzi matu tirgū. Un, protams, ezoteriskais priekšstats, ka matos ir enerģija un tie ir kosmosa saknes. Arī ticējums, ka grūtnieces nedrīkst griezt matus, lai bērnam prātu neapgrieztu. Vai senču tradīcija audzēt garus matus, jo ticēja, ka bize kā vairogs aizsargā mugurkaulu – cilvēka iekšējo serdi.

Pārdomu vielas matu tēmā kļuva arvien vairāk… Bet ko tad īsti var redzēt izstādē, kuras kuratore ir Elīna Sproģe? Jau pieminēto filmu papildina fotogrāfijas, kurās fiksēts ceļojums uz frizētavām un turpmākās dienas gaitas ar jauniegūtajām frizūrām. Viena telpa atvēlēta artefaktiem, kas uzieti, tiekoties ar frizieriem. Tur var atrast matu cepures, matu vainagus, matu ragus, matu ziedus, no matiem darinātas bildes un citus brīnumus.

Atsaucoties mākslinieces aicinājumam, savas esejas par matiem izstādei sarakstījuši Agnese Krivade, Pauls Bankovskis, Vents Vīnbergs un lietuviešu rakstnieks un kurators Valentins Klimašausks. Intīmāko un jutekliskāko izstādes sadaļu veido Katrīnas pašas mākslas darbi no matiem (“Es aizrāvos ar matiem kā ārkārtīgi interesantu materiālu – tas spēj iedvest šausmas, likties pievilcīgs vai atgrūst.”), un viens no interesantākajiem starp tiem ir no vīra matiem darinātā maska sevis aizsardzībai no ļaunas acs, uzliekama, izejot sabiedrībā.  

Pirms pāris mēnešiem savā Facebook profilā Katrīna aicināja uz izstādes laiku viņas rīcībā nodot savas nogrieztās matu bizes vai astes. Kolekcija savākusies intriģējoša, un arī tā ir apskatāma izstādē.

“Šobrīd mana darbnīca ir pilna ar dažādiem matiem. Man ir milzīgs prieks, ka cilvēki uztic man savus matus un varu ar tiem darboties. Bet vēl nesen sarunā kāda friziere man teica: tev jābūt ļoti stiprai, lai to izturētu. Nezinu, vai ticu šim ezoteriskajam uzskatam, bet man ir interesanti to uzklausīt.”