Madara Botmane par tērpiem, teātri un attiecībām: "Daudz interesantāka ir nepareizība"

Madara, kā tu jūties šobrīd?

Daudz darba. Nogurums iekrājies. Gribas gaisu. Bet citādi viss labi, nesūdzos. Šī bijusi ļoti pilna sezona. Pūt, vējiņi!, kostīmi izrādei Kaisles vilciens Dailes teātrī, arī 18. novembrim, ko Jānis Vimba taisīja, tad dejas izrāde Visas manas vājības ir tavas lūpas, Ziemassvētku koncerti, nesen Ceļojums uz ziemeļiem, tagad top balets. (Latvijas Nacionālajā operā un baletā Madara veido kostīmus Elzas Leimanes baleta viencēlienam (Ne)stāsti man pasakas, kura pirmizrāde - 12. aprīlī. – Red.)

Visu laiku viens liels domu ritulis. Izdari vienu lietu un ķeries klāt nākamajai. Madara – dara-dara-dara. Tā mēs par mani ironizējam.

Traki daudz... Kā tu to visu galvā paturi – kārto kastītēs?

Lai izdarītu lietas, ir brīnišķīga metode – ir jādara. Turklāt – jo vairāk ir dažādu virzienu, jo man vairāk veras vaļā. Man arī nepatīk strādāt vienādi. Ja vienreiz uztaisu kaut ko askētisku, tīru un foršu, tad nākamreiz gribas kaut ko ārprātīgāku. Un, ja ir darbs, kur to var atļauties, kā Ivanovā, – aiziet! (Izrāde Ivanovs Dailes teātrī, ko režisēja Madaras vīrs Regnārs Vaivars. – Red.) Tur bija totāls sprādziens.

Tā bija tava pirmā izrāde kopā ar vīru?

Pirmais bija mans maģistra darbs Valmieras drāmas teātrī Klusa nakts. Dzēra nakts.

Tas ir ļoti interesanti – iebāzt degunu katrā teātrī, saprast, kā tur dzīve notiek. Cita domāšana, enerģētiski katrs teātris ir kaut kas pavisam cits. Man ir ļoti nepieciešams mainīt kosmosus, kuros atrodos. Es sāku smakt, ja tie nenomainās, ja man jāpaliek tikai vienā kastē, ja jāoperē ar to, ko viena vieta spēj piedāvāt.

Kurā teātrī vieglāk strādāt?

Kā kostīmu māksliniecei – Dailes teātrī. Tur ir sakārtotāka sistēma. Galvenā piegriezēja un šuvēja Maija ne tikai tehniski izdara to, kas jāizdara, bet arī emocionāli pieslēdzas. Tas ir ļoti patīkami. Strādājot komandā, ir svarīgi, ka cilvēks iedziļinās sīkumos un mēģina saprast, kāpēc tas ir tā – vai nav.

Tas, ka pati esi aktrise, tev palīdz būt kostīmu māksliniecei?

Jā. Noteikti. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ aizgāju mācīties. Vizuālais ļoti spēcīgi ietekmē to, kas tu galu galā esi uz skatuves un kā tu jūties tajā.

Man kā kostīmu māksliniecei ir cita izpratne par to, kas ir loma. Jau pirmo reizi lasot dramaturģisko materiālu, es domāju, kā šo lomu pagriezt, ko tai inčīgu iedot klāt. Šajā posmā es domāju kā aktrise. Kā šai lomai pietrūkst. Kā to padarīt dziļāku arī ar vizuālo tēlu. Lai nav – ja jauka meitene, tad puķaina kleita. Negribu izklausīties iedomīga, protams, ir situācijas, kur tieši to arī vajag.

Tas neizslēdz to, ka es domāju vizuāli. Ir daudzas lietas, ko teātrī bieži neizmanto. Ja vajag, teiksim, specifiskāku gaitu, var aktrisei uzvilkt svārkus ar ļoti mazu šķēlumu. Vari palīdzēt cilvēkam. Ja vajag, pieliec klāt kaut vai četrreiz lielāku dibenu.

Protams, ir jautājums, vai aktieris ir gatavs to ņemt pretī. Ir bijuši arī tādi gadījumi, kad gribi, lai ir tā krāšņi, lai tas cilvēks nomet savus aizspriedumus vai valgus, kas viņu ir ielikuši kādā kastītē... Manuprāt, uz skatuves ir vieglāk būt neglītam nekā glītam. Man vienmēr vairāk ir interesējusi nepareizība nekā pareizība. Nepareizību skatīties ir daudzreiz interesantāk.

Esi piedzīvojusi arī to, ka aktierim ir pretenzijas pret to, ko tu piedāvā?

Jā. Daudz gan nav. Ar šuvējiem un frizieriem visbiežāk sanāk pacīkstēties, jo esmu diezgan sīkumaina.

Ko tad dari?

Mēģinu skaidrot, kāpēc man tā vajag. Pieļauju, ka skaidroju arī kā aktrise, kāpēc man šķiet, ka tas ir vajadzīgs. Ja cilvēks saka kategorisku nē, varam izrēķināt un iet vidējo aritmētisko ceļu. Saprotu – viņam taču jākāpj uz skatuves, viņam tas tērps jāiznes. Ja viņš jūtas slikti, tad – jāmaina.

Ar režisoriem strīdies?

Protams. Priekšrocība, diezgan daudz strādājot ar Regnāru, ir tā, ka tiešām varu darīt to, ko es domāju. Mums ir dzīvs dialogs, varu atļauties reizēm arī nefiltrēt, kā es ko pasaku. Varu būt absolūti brīva tajā, ko domāju, kā jūtos. Ar citiem režisoriem līdz tam neesmu nonākusi.

Arī Regnārs pret mani atļaujas kaut kādā ziņā vairāk. Un man tas šķiet baigi labi. Gan man, gan viņam. Cita kostīmu māksliniece, iespējams, teiktu: “Jā, nu labi, tad es tā arī darīšu, kā tu saki,” es atļaujos pateikt: “Nē, vecīt, nu, paga! Ja tu gribi tā kā saki, tad skaidro man vēlreiz un no sākuma!” Reizēm man viņu izdodas pārliecināt, reizēm viņam mani. Bet galavārds, protams, pieder režisoram.

Redz, man kā aktrisei ir nepārtraukti jārealizē cita cilvēka ideju pasaule. Gribas realizēt arī savas radošās izpausmes. Tā kā ir bijis tik aktīvs periods, gribu tā svētsvinīgi ieiet savā istabā, aizvērt durvis, apsēsties pie galda... Man jāķeras klāt nākamajam tērpu projektam.

Filmas Dvēseļu putenis režisors Dzintars Dreibergs, ar kuru esam seni, labi paziņas, izdomāja, ka vajadzētu modes kolekcijas skati kā reklāmas pasākumu filmai. Jau kādu laiku par to domāju, eju uz muzejiem, skatos, ko un kā. Tēma “karš” nav no tām vienkāršākajām. Pagaidām netieku pie tā svētsvinīgā brīža, lai apsēstos pie skicēm.

Ja strādāju, man vajag emocionāli saprast, ko tieši es gribu pateikt. Var jau izdomāt visādus brīnumus – asprātīgi vai interesanti. Un? Tas ir jautājums no aktiermeistarības. Es varu nodziedāt tā, nospēlēt šitā – jā, varu, bet – lai ko? Man ļoti būtisks ir vēstījums. Bez tā nevaru. Pieļauju, ka citiem tas nav svarīgs, viņi var negribēt to uzvert vai meklēt, tā ir viņu izvēle. Bet man, lai radītu, jābūt skaidrai domai, kas tas ir un kāpēc.

Kā atnāk atbilde?

Esot tajā tēmā. Ejot pa ielu, braucot, domājot. Tagad pie tā strādāju. Man bieži ir tā, ka sajūta ir diezgan skaidra, bet tas ir tikai un vienīgi sajūtas līmenī, ko es nevaru noformulēt. Pa to laiku ir tāda radošā šķēre. Nevis tas, ka es nespēju radīt, bet meklēju atbildi. Uzzīmēju un pajautāju sev – un? Ko tu ar to gribēji teikt?

Par Dvēseļu puteni klikšķis jau ir noticis, domāju par transformāciju. Es gribu, lai mode nav tikai skaisti vai interesanti izskatīties. Uzskatu, ka mode vispār ir ļoti spēcīgs medijs, kurā var izdarīt daudzas labas lietas. Latvija turklāt ir tāds lauks, kur nekā daudz šajā ziņā nav.

Būsim reāli. Es ļoti vēlētos, ka šī nozare Latvijā tiešām attīstītos. Skaidrs, ka bez valsts subsīdijām to nevar. Diez vai teātris vai filmu industrija Latvijā būtu tāda, kāda tā ir, ja nebūtu subsīdiju. Arī mode ir pelnījusi subsīdijas.

Mācoties Mākslas akadēmijā, redzēju, cik daudz tur ir supertalantīgu cilvēku. Bet daudzi pēc tam pazūd tieši tā iemesla dēļ, ka nav sistēmas, kur un kā viņiem tālāk darboties. Cik tu pats kaut ko saķepuro. Tas it kā ir pareizi. Nav jau jāieliek zelta bedrē, kur kaut ko rada.

Bet man personīgi modes pasaulē trūkst alternatīvās vides. Ir tikai Latvijas Mākslas akadēmijas modes skate, kur kaut ko tādu rāda. Piemēram, mans maģistra darba vadītājs Artis Štamgūts aizvēra savu salonu – man ir reāli žēl. Var patikt vai nepatikt, tā ir gaumes lieta, bet viņš radīja savu dizainu.

Skaidrs, ka mēs nevaram bez trendiem, tos tev pludina iekšā pa visiem iespējamiem galiem. Īpaši, ja esi jūtīgs pret šādām lietām, nevari tos neuztvert, nezināt, nejust. Mani interesē, ko dizainers izdara ar trendiem nākamajā pakāpē. Man Latvijā pietrūkst šīs it kā nelietojamās, nevalkājamās modes. Skaidrs, ka tai nepieciešama ļoti liela nauda.

Visa dzīve – viena dabiska pāreja

Ja jau sākām par modi, pastāsti, kādas attiecības ar to ir tev pašai.

Jo vairāk ar modi strādāju, jo mazāk veidoju savu āriņu. No rīta pieceļos un apģērbjos. Man vienmēr ir patikušas lakoniskas lietas, kaut mani radītie kostīmi tādi nebūt nav. Pēdējā laikā staigāju tēkreklos un klasiskās biksēs, uzvelku džemperi pa virsu. Re, tēkrekls, vakar nopirku. Balts uz balta rakstīts Natural Transition – Dabiskā pāreja. Ieraudzīju un sapratu, ka tas ir par šo brīdi, kurā tagad esmu. Dabiska pāreja. Gan jau pēc gada, diviem vai vairāk būs vēl viena dabiska pāreja. Visa dzīve viena dabiska pāreja.

Man vienkārši ir attiecības ar modi. Jau agri bērnībā man nevarēja uzvilkt to, ko es negribēju. Arī bērnudārzā uz izlaidumu – man vajag sarkanas kurpes, un iepūtiet man! Pie princeškleitas netiku, bija balta blūzīte un melni svārciņi, bet kurpes man vienkārši vajadzēja sarkanas, un viss.

Mamma mani pucēja, jo man bija visādi dziedāšanas konkursi, entās lietas, kur piedalījos. Mamma no kaut kurienes izvilka audumus, gājām pie šuvējas. Mamma arī sev lielākoties šuva drēbes, pati adīja. Arī es diezgan daudz adīju. Naudas bija tik, cik bija, un tad tu iemācies radīt no nekā.

Īstenībā modi es apzinājos tikai tajā brīdī, kad aizgāju mācīties. Bija kārtējā dabiskā pāreja, gan smagākā formā, stipri depresīvāk, ar jautājumiem, ko un kā darīt. Kāpēc darīt. Vai darīt. Izdomāju, ka vajag iziet to teātra izglītību līdz galam un stāties maģistrantūrā. Bet tajā gadā teātra mākslā neuzņēma. Ko nu? Man ir brīnišķīga draudzene, ar kuru varam analizēt un urdīt sevi, un kādā sarunā ar viņu bija tāds klikšķis – klausies, bet es taču kādreiz zīmēju tērpus…

Par ko tu gribēji kļūt bērnībā?

Profesija katru vasaru mainījās. Vispirms balerīna. Skolotāja. Dziedātāja. Kādā ceturtajā klasē gribēju kļūt par bērnu filmu režisori – i bitīt’ matos, kāpēc nav daudz latviešu bērnu filmu? Gribēju šo lauku aizpildīt, lai man pašai būtu ko skatīties.

Vēl mani interesēja interjers. Bija vasara, kad ar opapa vecajām krāsām pārkrāsoju visas iespējamās mēbeles. Bija periods, kad reizi mēnesī pārkārtoju istabu, jo vajadzēja, lai ir citādāk. Pūres mājā vasarās bieži vien dzīvoju teltī vai saimniecības ēkas otrajā stāvā, kur bija siens. Man bija sava pasaulīte. Tagad trūkst šīs gulēšanas svaigā gaisā.

Vienu vasaru izdomāju, ka varētu kļūt par dizaineri. Paņēmu rūtainu burtnīciņu un sāku zīmēt žaketes, svārkus, bikses. Visu dienu zīmēju. Nākamajā dienā – tiešām joprojām atceros to bildi un savu sajūtu – atvēru, un – ārprāts, cik slikti! Nē, šito es nedarīšu. Man bija kādi 11 gadi... Starp citu, aktrise es nekad neesmu gribējusi būt, tas nebija mans sapnis.

Pēc 12. klases stājos četrās vietās: sabiedriskās attiecības, vēsturnieki, politologi un aktieri. Mani nenormāli interesēja vēsture, bija arī superīga skolotāja.

Bet politika... Tevi tiešām interesē?

Šobrīd es no politikas ļoti apzināti distancējos. Es to uztveru ļoti emocionāli.

Pirms daudziem gadiem, apmēram desmit, bija kārtējās vēlēšanas un, protams, publiskā telpa pilna ar dažnedažādām reklāmām un saukļiem. Viena no tām arī pielika punktu vēlmē interesēties par politiku. Tā bija Saskaņas reklāma, kur viens no kandidātiem, kura vārdu vairs neatceros, klubā dejoja.

Tajā pašā gadā bija vēl viena super reklāma no šīs partijas puses, kura, manuprāt, arī bija ārpus laba un ļauna, un tad bija Saskaņas uzvaras balsojums. Viss. Man tas bija viss. Es trīs dienas nevarēju atjēgties. Ne jau par to, ka Saskaņa uzvarēja, bet par to, par kādu kvalitāti mēs balsojam.

Un kopš tā brīža es ar politiku nodarbojos tikai sava mikrokosmosa sakārtošanai un personīgās dzīves labiekārtošanai. Jo sajūta, ka tu esi te un neko nevari mainīt, ir baisa.

Es vienu brīdi dzīvoju Avotu un Bruņinieku krustā, man bija franču balkoniņš, no kura redzēju visu, kas notiek uz ielas. Un nevarēju sagremot to, ko redzēju. Ļoti daudzus nelaimīgus cilvēkus. Viena epizode – mašīnas sēdeklītī guļ bērniņš un pāris, kas viņu nes pa ielu, abi streipuļo. Stāvu pie tā sava balkoniņa un neko nevaru izdarīt. Neko taču nemainīs, ja es viņiem pieiešu klāt un teikšu: klau, džeki, var dzīvot arī citādāk! Tur redzēju daudzas tādas epizodes. Un tu neko nevari izdarīt. Līdzīgi ar politiku.

Kas šobrīd nodarbina tavu prātu?

Domu kaujas.

Kad sasniedz vienu savu eksistences, izpratnes līmeni, ir tā kā forši. Uz īsu brīdi it kā iestājas mini miers. Un tad atkal nāk nākamais tilts, kad saproti, ka neesi vairs tur, kur biji, ne arī tur, kur gribētu būt. Tas vidus periods, kad vajag atrast ceļu. Tas man notiek galvā. Pārejas posms uz citu izpratni. Man tā veidojas ar tādu kā bardaku, kas izriet no manām sajūtām. Līdz ar to uzdod sev visādus jautājumus, uz kuriem atbildes tā ar klikšķi uzreiz nevar atrast.

Kādi ir šie jautājumi?

Par cilvēcību. Par savstarpējām attiecībām – ar cilvēkiem kopumā, ne par partnerattiecībām. Par pieņemšanu, nepieņemšanu. Par to, kā nepazaudēt tīru skatu un neiepērties sīkumos. Tad, ja ritenis griežas un ir jau kādu laiku griezies bez brīvdienām, sīkumi sāk kaitināt vairāk nekā tad, ja esi ar biki lielāku enerģētisko ādu ap sevi.

Mācos negaidīt no cilvēkiem. Zinu, ka man apkārt ir daudz superforšu, talantīgu cilvēku. Skaidrs, katram no mums ir personības šķautnes, kaut kādas bailes, kas neļauj vai arī tik viegli neļauj ieiet nākamajā attīstības līmenī. Ir cilvēki, kurus pat mīlēdama gaidu, lai viņi šo soli spertu... Bet tā ir mana lieta. Tas nav saistīts ar otru. Viņš jau dzīvo tā, kā dzīvo.

Vienā brīdī saproti, ka tas cilvēks šo soli nevar spert, jo negrib. Un tad sāp man. Kāpēc? Tā jau nav mana problēma. Zinu, ja šis cilvēks šo soli spertu, iespējams, vide, mūsu kopējā eksistence nokļūtu čut-čut pakāpīti augstāk. Laikam šī ir mana galvenā tēma šobrīd. Es prasu no sevis, bet prasu arī no citiem. Bet es nevaru prasīt no citiem.

Es vēl ļoti daudz ko nezinu pasaulē. Un ļoti daudz ko vēl neesmu darījusi. Nedomāju, ka mana vieta ir tikai teātrī. Tāpēc jau arī ir tas bardaks galvā. Gan jau kādā brīdī apstāšos, bet man tas urdījiens nepazūd. Man tas ir bijis visu dzīvi. Nekad neesmu darījusi vienu vienīgu lietu. Man ir skaidra sajūta par to, kā es vēlos dzīvot.

Un, paldies Dievam, tas pamazām kārtojas, un es to ceļu meklēju, lai dzīvotu, darītu, strādātu, mīlētu, sarunātos tā, kā man tas šķiet vērtīgi un jēgpilni. Bet tā iemesla dēļ, ka neapstājas mans iekšējais dzinulis, man ik pa laikam rodas jautājums – ko tagad?

Man ir dabiski aizrakties līdz tādiem dziļumiem, ka tas pat vairs nepalīdz eksistencei, izdarīt darbu vai tamlīdzīgi. Bieži esmu dzirdējusi: “Madara, ņem to visu vieglāk!” un “Neroc tik dziļi!”

Domā par to, kas ir tavs dzīves uzdevums?

Jā. Man ir trīsdesmit viens, un es joprojām meklēju.

Ar aktrises būšanu ir par maz?

Es vairs neķeru no tā tādu kaifu. Zinu to sajūtu, kad izrādē var sevi pazaudēt. Kad saslēdzas daudzi elementi – režija, darbs, partneri, vizualizācija –, izrāde būtībā ir kā meditācija. Spēlējot tu vienkārši atpūties no sevis. Tas iedod spēku. Bet šādi gadījumi nav bieži. Pirmā izrāde, kad sapratu, kas ir aktiera profesijas brīnums, bija Heda Gablere Andrejsalā, kur mana partnere bija Sandra Kļaviņa. Vēl nebiju beigusi aktierus, biju jaunākā un varēju daudz iemācīties. Tur viss bija tāds pilns.

Sapratu, kas tas ir. Okei, skaidrs. Kas tālāk? Jā, es dzenos pēc šīs sajūtas un gribu, lai katrs darbs tāds būtu, bet... tur veidojas atkarība. Savukārt dzīve ir par veselu cilvēku, nevis atkarīgu. Citādāk ir, ja tu nevari nerakstīt dzeju. Nesaku, ka teātris ir sūds, visu labu, arrivederci! Nē, tas nav tas. Bet es zinu arī to, kas ir repertuārteātris.

Redzi, aktiermeistarībā ir brīnišķīga lieta – šodien, šeit un tagad. Otra – pārsteidz sevi un partneri. Acīmredzot es kaut kādas lietas esmu tik ļoti uzsūkusi un sublimējusi, ka jautājumus, kuri ir jāuzdod, strādājot pie lomas, esmu spēcīgā veidā pārnesusi uz savu eksistenci. Tas ir brīnišķīgi aktiera profesijā – tu nepārtraukti atrodies kaut kādā analīzes stāvoklī. Skaties uz sevi, vēro cilvēkus, tu bez tā nevari.

Satiekot cilvēku pirmo reizi, tev jau veidojas kaut kāda pasaule. Mēģini saprast, kas ir kas. Tas viss ir ļoti inčīgi, arī attiecībā pret sevi. Tas ļoti attīsta un ir visādi citādi vērtīgi. Bet reizēm tās durtiņas ir arī jāaizver. Man laikam ar to durtiņu aizvēršanu attiecībā uz pašanalīzi reizēm ir problēmas.

Izdarīt sev labu

Kas tevi spēj sakaitināt?

Mamma. Viņa to var izdarīt mirklī. Tāpēc, ka viņa ir tuvākais cilvēks.

Vispār mani daudz kas kaitina. Kaut vai tā pati lieta, ka cilvēki negrib saņemties un pārkāpt sev pāri. Neadekvāta lepnība. Kas gan ir adekvāta lepnība... Pārākuma sajūta. Virspusējība. Ļoti. Skatīšana no cepures. Tie visi mazie cilvēka netikumi.

Un ar kādiem netikumiem tu sevī cīnies?

Ar visiem šiem arī cīnos. Ja es to redzu, tātad tas ir arī manī. Nenoliedzu, ka esmu visas šīs lietas darījusi. Neesmu superlabā meitenīte. Bet esmu ļoti apzināti ar to strādājusi. Jo vairāk ar to strādāju, jo arvien lielāku žēlumu izjūtu pret tiem cilvēkiem, kuri to piekopj. Bet žēlums nav labākais, ko just pret otru cilvēku. Empātija, kas tev nedara labu. Lai gan skaidrs, ka sievietes dabā ir pažēlot.

Par ko tu mēdz raudāt?

Raudu tikai tad, kad ir izmisums. Un izmisums man rodas no tā, ka es nespēju ietekmēt lietas. Raudu arī tad, kad zinu, ka varu kaut ko izdarīt, bet tajā brīdī nespēju. Nesen raudāju... Redz, Ziemeļmeitā (Ceļojums uz ziemeļiem. – Red.) man ir jādzied ļoti augstas notis, ignorējot manu dabīgo sievietes basu.

Pati vainīga, parakstījos uz to. Varēju pateikt Jēkabam Nīmanim: nē, vecīt, nedziedāšu! Bet ne – padod man tikai kaut ko citādāku padarīt. Okei, laižam! Tad es raudāju, ka nevaru nodziedāt, ka tas skan tik briesmīgi, ka brīnums nenotiek. Protams, sapratu, ka tās ir tādas mazas meitenes asaras.

Vecums tevi nebaida?

Es vienmēr esmu jutusies veca. Sevišķi, kad biju jaunāka. Kad man bija 23 un kādam jautāju – pasaki, cik man gadu? “Trīsdesmit.” Man vienmēr ir devuši vairāk. Bet es to vienmēr esmu uztvērusi kā komplimentu.

Man interesē, kāda es būšu, piemēram, septiņdesmit gados. Ja es varētu ieskatīties! Kas notiks manā paurī. Kā kaut kas būs īstenojies, neīstenojies.

(Paskatās spogulī.) Nu, es jau redzu, ka nav vairs divdesmit. Man patīk krunkainas sievietes. Pieņemu, ka grūtākais ir tas vidus periods, kad tu redzi, kā tu noveco. Es pagājušogad novecoju, un es to redzēju.

Man vienmēr vecums ir licies skaists. Protams, arī jaunība ir skaista. Bet, ja man jāizvēlas parunāt ar jaunu zaķi vai ar septiņdesmitgadīgu zaķi, es runāšu ar otro variantu.

No kā tev ir bail?

No tā, ka es varētu nepamanīt to brīdi, kad man atkal jākāpj čutenīti augstāk, bet es samierinos ar to, kā ir. Jo tad es sev melotu. Tas nebūtu forši. Esmu atnākusi šeit – tā taču ir dāvana, kas man iedota. Tātad kaut kas ar to ir jādara.

Kā ar slinkošanu?

Patīk.

Ko tu dari brīvā dienā?

Lasu. Zvanu Edijam, vedam Diktatoru izskrieties. (Restorāna Kolekcionārs īpašnieka Edija Eihmaņa suns. – Red.) Braucu pie ģimenes. Satieku cilvēkus. Apkalpoju savu un citu vēlmi pēc komunikācijas. Jo, kad tu rukā, tad rukā un īsti nevienu nesatiec.

Esmu laimīga, jo beidzot esmu tikusi pie vannas. Man beidzot ir mājas. Pagājušajā februārī sapratām, ka jāpārvācas. Dzīvoklis nav remontēts, bet nav arī nedzīvojams. Visus šos gadus, kopš dzīvoju Rīgā, man nebija māju. Ar to sajūtu kā bērnībā, kad vakarā pēc skolas un entajiem pulciņiem beidzot aizej mājās – ahhh...

Gadiem braucu uz bērnības mājām, tad vienreiz aizbrauc un saproti, ka tur nav tavas mājas. Atbrauc uz Rīgu, un arī te nav tavas mājas. Man mājas kā vieta ir baigi būtiskas. Man arī ļoti patīk mājās strādāt. Esmu laimīga, ja no rīta nekur nav jābūt, varu uztaisīt tējas krūzi un halātiņā lēnā garā kaut ko padarīt, ka varu atļauties izbaudīt mājas. Un satikt vīru.

Esmu atklājusi televizora burvību. Kad nogurums tāds, ka vakarā vairs nevari neko, tinkš, ieslēdz seriālu. Gandrīz vai kauns atzīties, bet nesen noskatījos Seksa un lielpilsētas sesto sezonu. Man to reāli vajadzēja. Ak Dievs, cik forši! Normālā dzīve.

Beidzot jūties kā rīdziniece?

Ironizēju par sevi, ka esmu princese no laukiem. Man ļoti vajadzīga daba. Bet – tāpat kā pilsēta – tik lielā mērā, cik tā ir mana izvēle. Ja es visu laiku būtu tur, kur man nav iespējas izvēlēties, man būtu pasmagi. Cilvēki parasti brīnās, kad pasaku, ka neesmu rīdziniece, bet no Kandavas. Tiešām no laukiem?

Zini, kā man vislabāk patīk atpūsties? Vasarā nonākt siltajās zemēs, paņemt vairākus Rīgas Laikus un lasīt intervijas. Ja man ir šādas divas trīs dienas gadā, tad viss ir okei. Izlien no tiem žurnāliem – nu, tā, ko darām tālāk?

Tev sanāk normāls atvaļinājums?

Pirms diviem gadiem bija desmit brīvas dienas pēc kārtas, aizbraucu uz Itāliju. Pagājušajā gadā, kad bija pauzīte mēģos, uz četrām dienām aizbraucu uz Dubaiju, tur draudzene dzīvo.

Man nāca laukā kostīmi Dailē, sapratu, ka grūti būs šā kā tā – aizbraukšu vai neaizbraukšu. Protams, telefons zvanīja, visādas lietas bija jākārto no turienes, bet es dabūju to nepieciešamo sajūtu.

Starp citu, arābu radītais dizains ir ļoti interesants. Ja skatāmies modes vēsturi no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām, Rietumu sieviešu apģērbs ir gājis tikai un vienīgi mazumā. Tur ir otrs ceļš – tev ir jāapsedz un jāapģērbj tā, ka ir šiki. Paskaties... (Rāda fotogrāfijas pinterestā. – Red.). Šiki!

Vai tu gribētu mācīties vēl kaut ko jaunu?

Pagaidām vēl ne. Bet es absolūti ticu tam, ka cilvēks nevar nedarīt to, ko viņš nevar nedarīt. Tu vari strādāt jebkur, bet to, kas tev būs jāizdara, izdarīsi. Vari strādāt par grāmatvedi, bet, ja gribi rakstīt romānu, tu uzrakstīsi.

Strādājot ar sevi, esmu iemācījusies neuztvert lietas tik atkailināti, uzaudzēt ādu. Esmu iemācījusies, ka negatīvās emocijas, kas tevī rodas, jāmēģina pārvērst kaut kamī, kas tev dara labu.

Tā vispār ir ļoti būtiska lieta. Iesaku to katram iemācīties – saprast, ko tu sev vari izdarīt labu. Nevis gaidīt no citiem cilvēkiem, ko viņš tev var izdarīt labu, bet pats sev. Katru mīļu dienu. Tas nav stāsts par iepirkšanos. Kā savas dusmas, neapmierinātību, aizkaitinājumu pārvērst tā, lai tas tevi neēd. Okei, šo es spēju absorbēt. Tas mani vairs emocionāli nerausta.

Nodarbojies ar garīgām praksēm?

Diezgan daudz lasu šāda veida, kā es to saucu, smadzeņu skalošanas literatūru. Esmu gājusi arī pie astrologiem. Man ir nepieciešams dialogs. Nepasaka jau neko jaunu. Bieži vien pats sev nespēj pietiekami spēcīgi atzīt lietas, kuras tu jau zini.

Tev tas jādzird no cita cilvēka mutes, lai – jā, nu labi, skaidrs. Okei. Zināju, bet – jā. Labi, ka tādi cilvēki uzrodas tajā brīdī, kad tiešām vajag, un spēj tevi salikt pa vietām vai pateikt īstos vārdus, lai mugurkauls iztaisnojas.

Es mēģinu sevi programmēt, jo man ir dabiski sevi drīzāk ārdīt, nekā vākt. Nepamosties no rīta ar to, ka tu jau sev kaut ko pārmet. Mācos darīt sev labu. Citādi jau grūti šajā pasaulē.