Mūžīgais kinofestivāls. Saruna ar "Kino Augusts" radītāju Dāvi Kaņepi
Kopš 1. aprīļa Kaņepes Kultūras centra (KKc) kino telpa ieguvusi gan jaunu elpu un saturu, gan nosaukumu – Kino Augusts. Ideja to veltīt kinofestivāla Arsenāls tēvam Augustam Sukutam pieder KKc izveidotājam Dāvim Kaņepem.
"Reizēm pārdzīvoju, ka ar pārāk lielu kāju esmu iebridis producēšanas un menedžmenta laukā, kino jomu – savu profesiju un lielāko aicinājumu – atstājot pabērnos. Taču arī KKc un festivāls Komēta ir kā viens liels kino,” Dāvis samiernieciski nosaka.
Nesen viņš noslēdzis jaunu līgumu, kas ļauj KKc ēkā saimniekot vēl 15 gadus, taču divu gadu laikā jāpabeidz ieilgušie un finanses negausīgi ēdošie ēkas remontdarbi. Tā tagad būs Dāvja prioritāte.
Labi, ka var sevi mierināt ar nesen paveikto. Tikko lielos ekrānus sasniedza Gata Šmita filma 1906, kuras uzņemšanā Dāvis bija režisora asistents. Un pavisam drīz gaidāma pirmizrāde Andra Eglīša un Katrīnas Neiburgas ierosinātajām Brick Bar sērijām – septiņu režisoru 10 minūšu filmām, kas uzņemtas abu mākslinieku RIBOCA ietvaros veidotajā bārā bijušajā tekstilrūpnīcā Boļševička. Dāvja režisētajā sirreālistiskajā epizodē bārs būs kā zīlēšanas salons: “Viens iet pie zīlnieces, cits nāk uz bāru noskaidrot, kā rīkoties nākotnē.”
Turpmāk kino aurā Dāvi turēs arī Kino Augusts. Viņš būs atbildīgs par filmu programmu. KKc kino telpa tika iekārtota jau sen. Savulaik Dāvis Kaņepe, Māris Prombergs un Jānis Žogots tur izveidoja Kino Bize, ar ambiciozu mērķi rādīt vairākus filmu seansus dienā.
Bet ātri vien saprata, ka kultūras centrā vienlaikus notiekošo pasākumu skanējums savstarpēji rīvējas. Māris ar iedzīvināto nosaukumu Kino Bize pārcēlās uz Elizabetes ielu, bet KKc kino zāle palika bez vārda un regulāra pielietojuma.
“Organizējot starptautiskus projektus, mums izveidojusies laba sadarbība nu jau ar septiņām vēstniecībām un ārvalstu kultūras centriem. Tiem ir pieejamas un izrādīšanai dodamas daudzas labas filmas. Sapratām, ka tas jāizmanto un kinoteātris atkal jāver vaļā ikdienā. Lai cilvēki zina, ka te ik vakaru būs kino.”
Dāvis uzsver, ka Kino Augusts būs pirmais kinoteātris, kur visas filmas rādīs oriģinālvalodā ar subtitriem angliski. Rīgā ir daudz ārzemnieku, kuri nevar ārpus festivāliem noskatīties ne Latvijas, ne Baltijas filmas, jo nesaprot latviešu vai krievu valodu.
Meklējot nosaukumu kinoteātrim, izskanējuši dažādi varianti, bet vienmēr sekojusi piebilde: programma būs kā Arsenālā.
“Viendien, kārtojot ofisā papīrus, uzgāju fotogrāfiju ar Sukutu, kurš pirms trim gadiem bija iegriezies apskatīt mūsu kinozāli. Satikāmies, kārtīgi papļāpājām. Viņš priecājās, ka te ir kino, uzskatīja, ka tas jārāda iespējami daudzās vietās. Tad es sapratu – ja Latvijā kāds kaut ko svarīgu kino popularizēšanā ir izdarījis, tad tas ir Augusts Sukuts un viņa komanda!”
Pret Arsenālu izveidojusies zināma pietāte, tāpēc Dāvis tikās ar Sukuta līdzgaitniekiem Māri Gaili, Kristīni Matīsu un Uldi Tīronu, lai saprastu viņu attieksmi pret zāles jauno nosaukumu. Viņi Kino Augustu akceptēja. Turpmāk kino gājējus KKc sagaidīs un uz zāli pavadīs Kates Krolles zīmēts Sukuta pakausis – tā Augusts sevi portretējis arī uz grāmatas Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture uz aizmugurējā vāka.
Starp citu, arī Dāvim Arsenāls bija pirmā darba vieta. Arsenāla nedēļā viņš bastoja skolu, lai no rītiem brauktu pakaļ viesiem, tostarp režisoram Otaram Joseliani, bet pēcpusdienās skatītu cauri visu filmu programmu. “Kino festivāli ir kļuvuši par industrijas producentu biznesa tikšanās vietām. Tie, kas reāli taisa kino, – režisori, operatori, aktieri – ir otrajā plānā. Arsenāls bija festivāls, kas orientējās tieši uz autoriem. Kurā festivālā vēl žūrija atlasa filmas konkursa programmai, bet galvenās balvas ieguvēju pēc tam izlozē!”
Īpašas atmiņas Dāvim ir par Arsenāla atklāšanām, kurās runas tika aizstātas ar grandiozām performancēm. Vienugad Arsenāls bija veltīts Gruzijai, pie Kongresu nama fasādes karājās milzīgs vīnogu ķekars, bet ekrānam priekšā uz skatuves bija sakrauti vairāki tūkstoši tukšu vīna pudeļu. Pēkšņi viss ar milzīgu troksni nogruvis un sākusies pirmā filma. Tikpat spilgti prātā palikušas arī Arsenāla ballītes.
Vienā tādā Dāvis noklausījies franču mūziķa un režisora Siegfried uzstāšanos (togad Arsenālā izrādīja viņa drāmu Sansa) – un vēlāk uzaicinājis viņu piedalīties KKc atklāšanā. Tagad abi kļuvuši par ļoti labiem draugiem. KKc ierakstīti 15 Siegfried koncerti, kuru fragmenti veido viņa Rīgā uzņemtās filmas Riga (Take 1) skaņu celiņu. Par lomu šajā filmā pērn Elita Kļaviņa saņēma Lielo Kristapu kā labākā aktrise. Taču filmu Latvijā parādīja tikai dažos seansos, tāpēc tā iekļauta Kino Augusts programmā viena no pirmajām.
Nav nejaušība, ka jaunā kinoteātra atklāšana bija ieplānota joku dienā. “Arī Sukuts dzīvei piegāja ar humoru un daudzas savas idejas bāzēja absurdā. Šis datums mums ļauj pret visu izturēties ar zināmu vieglumu. Saturiski latiņu esam uzlikuši augstu. Tāds mūžīgais kinofestivāls! Bet tonim, kādā par to komunicējam, jābūt vieglam un humorpilnam.”
Starts dots vērienīgi. Arsenāla plakātu izstāde, koncerti, performances, instalācijas un citas trakulības. “Bet tas nekādā ziņā nebūs Arsenāls,” Dāvis ir noteikts. “Tā būs maza nodeva foršam vēsturiskam notikumam un cilvēkam. Lai tas paliek un turpinās jau citā veidā, kā atgādinājums, ka reiz kaut kas tāds ir bijis.”
“Ja Augustam būtu sava nedēļa, tajā noteikti būtu astoņas dienas, un augusts ir astotais mēnesis, tāpēc katra mēneša 8. datumā aicināsim kādu Augusta draugu vai līdzgaitnieku parādīt, pastāstīt, padiskutēt par filmu, kas viņam palikusi atmiņā no Arsenāla. Secinājām, ka ar Arsenālu ir saistīta vesela kultūras paaudze – lielākā daļa kultūras darbinieku virs 35 tā vai citādi ir līdzdarbojušies Arsenālā.”
Noslēgumā iegriežamies kinozālē, Dāvis ieslēdz gaismas, apsēžas vienā no krēsliem un neviļus paceļ acis pret griestiem, kur lampiņas izkārtotas astotniekā jeb bezgalības zīmē. “Tikai tagad man saslēdzās,” viņš iesmejas.
