Maskaviete Ksenija Daņilova pārcēlusies uz Siguldu un atvērusi cepuru darbnīcu: "Patīk, ka Latvijas sievietēm ir vīzija par savu tēlu"

Ksenija, pastāstiet, kā nokļuvāt Latvijā?

Pirms pieciem gadiem mūsu ģimene pārcēlās šurp no Maskavas. Pārcelties ierosināja mans vīrs, uzņēmējs. Viņam ir savs viedoklis par politisko un ekonomisko situāciju, kas izveidojusies Krievijā, tāpēc arī pieņēmām šādu lēmumu.

Pārvākšanās mani nebaidīja: esmu mobila, no bērnības pieradusi pie klejotāju dzīves – uzaugu aktieru ģimenē, bieži kopā ar vecākiem braucu viesizrādēs. Sākumā domājām par Vāciju, taču tur izjutu zināmu iekšēju diskomfortu. Bet Latvijā viss izdevās. Lielu lomu nospēlēja arī vide. Kaut ļoti mīlu Maskavu, tās enerģiju un vērienu, aizbraucot sajutāmies kā izrāvušies brīvībā, ar pilnu krūti ieelpojām Latvijas svaigo gaisu. Vēl te man ļoti iepatikās dzīves rāmais temps. Kaut gan tagad, kad esmu aizņemta no rīta līdz vakaram, vairs nevaru to izbaudīt pilnībā. (Smejas.)

Vai radās arī problēmas? Tomēr jauna vide, jauna valoda...

Mēs ļoti ātri adaptējāmies. Par laimi, pēc pārvākšanās pietika laika mierīgi iedzīvoties jaunajā gaisotnē. Vienkārši braukājām pa Latviju, iepazinām vietējo dzīvi. Tajā laikā nestrādāju – tikko bija piedzimis mūsu otrais bērns, tāpēc varēju vienkārši satikties ar cilvēkiem, iepazīties.

Māju nopirkām Siguldā, kur iedzīvotāju vairums ir latvieši. Par pirmajiem draugiem mums kļuva kaimiņi, atvērti un patīkami cilvēki. Visi pret mums bija noskaņoti ļoti pozitīvi, tāpēc nekādu problēmu, arī ar valodu, neradās. Vēlāk vīram radās profesionālie kontakti, arī man savi. Bet vispār mēs esam ļoti ģimeniski, burziņiem nav laika. To pavadām tikai mājās vai darbā.

Jums ir materiāli nodrošināts vīrs, trīs bērni, mierīgi varētu baudīt mājsaimnieces dzīvi. Tomēr izlēmāt taisīt cepures...

Man ir senas attiecības ar modi. Visa mana agrā bērnība pagāja teātra ģērbtuvēs, jo vecāki tolaik strādāja Omskas Drāmas teātrī. Kad man bija seši gadi, ģimene pārvācās uz Maskavu. Pēc skolas iestājos Tekstila universitātes Lietišķās mākslas fakultātē. Tā ka esmu profesionāla modelētāja, kaut specialitātē strādājusi neesmu.

Bērnu dēļ?

Nē. Vēl, mācoties augstskolā, kādā brīdī pārdegu. Visu bērnību biju sapņojusi kļūt par modelētāju, bet trešajā kursā pēkšņi izjutu vilšanos. Mums bija ļoti spēcīgi pasniedzēji tēlotājmākslā, bet speciālajās modes disciplīnās mācības bija visai konservatīvas.

Tāpēc es apzināti aizgāju no modes un sāku nodarboties ar glezniecību un grafiku. Vēl bija diezgan ilgs periods, kad taisīju autorlelles. Ar to, starp citu, nodarbojos joprojām, kaut arī laika atliek arvien mazāk. Bez darba nekad neesmu sēdējusi. Un, lūk, nokļuvusi Latvijā, atkal atgriezos pie savas pamatprofesijas.

Bet kāpēc tieši cepures?

Mana Rīgas draudzene Kristīne Rapohina nolēma atvērt ateljē un piedāvāja man pamēģināt taisīt cepures. Sākumā pret šo ideju izturējos piesardzīgi. Cepures taču ir ļoti specifisks žanrs. Bet tad ieniru internetā, sāku rakt un atklāju pārsteidzošu pasauli…

Cepures mani aizrāva, nolēmu pamēģināt. Starp citu, Kristīne drīz pievērsās glezniecībai – viņa ir talantīga māksliniece un tagad ļoti veiksmīgi darbojas šajā sfērā. Bet es, viņas iedvesmota, paliku modē.

Latvijā šī niša ir faktiski tukša. Cepurnieku vairs gandrīz nav.

Jā, savulaik šis arods Latvijā bijis līmenī, bet šobrīd daudz kas jau zudis. Palikuši teātra cepuru meistari, bet viņu specializācija ir visai šaura – viņi spēj uztaisīt lielisku klasisko modeli, bet, kad jārealizē kāda avangardiska ideja, apmulst. Zinu to, jo pie manis ik pa laikam ar šādiem lūgumiem vēršas kostīmu mākslinieki.

Tomēr, man šķiet, Latvijā ir saglabājusies galvassegu valkāšanas kultūra. Droši vien tas ir kaut kas līdzīgs ģenētiskajai atmiņai. Daudzas sievietes, pat tās, kuras cepuri nevalkā, vismaz pieļauj, ka tā varētu parādīties viņas garderobē. Man vispār patīk, ka Latvijas sievietēm ir vīzija par savu tēlu, ka viņas nevis pucējas, bet strādā ar stilu. Tās ir dažādas lietas. 

Kur mācījāties cepuru mākslu?

Pēterburgā pie Marinas Sedovas. Viņa nodarbojas ar galvassegām vairāk nekā 20 gadus, 2001. gadā atvēra savu salonu, sadarbojas ar daudziem pazīstamiem Krievijas modes dizaineriem. Viņa, šķiet, ir Krievijā vienīgā nopietnā cepurnieku skolotāja. Mācību kurss nav ilgs, bet intensīvs.

Marina vispār savu darbu – cepuru lietas attīstīšanu – uzskata par kulturoloģisku misiju. Turklāt viņa ir ļoti silta un draudzīga rakstura cilvēks, savus audzēkņus uztver nevis kā konkurentus, bet kā domubiedrus un dāsni dalās ar saviem profesionālajiem kontaktiem. Viņa mani iepazīstināja ar savu cepuru veidņu – koka galviņu meistaru. Tas vispār ir pats svarīgākais cilvēks mūsu arodā! Tiesa, mans meistars dzīvo Maskavā, un tas rada daudz neērtību.

Pagaidām neizdodas tādu meistaru atrast Latvijā?

Viņi visā pasaulē ir zelta vērtē. Parasti savu amatu manto, meistarību nodod tēvs dēlam, dzimta rūpīgi sargā savus profesionālos noslēpumus. Kad lūdzu savam meistaram, vai varu pie viņa iziet meistarklasi, viņš atklāti pateica: “Ksenija, tu joko? Kāpēc lai es atdotu tev savu maizi?” Tiesa, tagad esmu tepat, Latvijā, atradusi cilvēku, kurš strādā ar koku, un ceru, ka abi kopā mēs apgūsim šo lietu. Tiesa gan, tai ir tik daudz nianšu...

Kur iegādājaties izejmateriālus?

Vasaras cepurēm tos pērku Florencē. Mani piegādātāji ir ģimenes uzņēmums, kas izsenis nodarbojas ar cepuru salmiem. Viena no retajām firmām, kurai izdevies izdzīvot cauri visām ekonomiskajām krīzēm. Ļoti noslēgti cilvēki, sākumā ar mani pat runāt negribēja. Nācās braukt uz Itāliju, iepazīties personīgi, ilgi dzert tēju...

Laikam es viņiem iepatikos, tagad ar itāļu salmiem man nav problēmu. Ziemas materiālus gan meklēju nepārtraukti. Dažkārt izmantoju itāļu filcu, bet tas ir diezgan rets, dažkārt čehu, ar kuru strādā faktiski visa Eiropa. Tagad atradu vācu filcu, drīz braukšu iepazīties ar tā ražotājiem – uzņēmums atrodas uz Vācijas un Nīderlandes robežas.

Cik cepures tika sabojātas, pirms sanāca kaut kas jēdzīgs?

Tonna! Sākumā taču pirku visu pēc kārtas, neorientējos kvalitātē, nezināju, kā viens vai otrs materiāls uzvedīsies. Tad no šā tā atteicos. Tagad esmu sašaurinājusi materiālu sortimentu līdz minimumam, toties precīzi zinu, ka tas būs kvalitatīvs. Interesanti – piecus gadus nomācījos augstskolā, bet tā arī neiemācījos šūt. Protams, mūsdienās no dizainera to neviens negaida, tomēr jocīgi, vai ne? Bet, tikko sāku ņemties ar cepurēm, uzreiz apguvu arī šo lietu. Brīžiem vajag kaut ko nošūt, un es iemācījos! Pati par sevi brīnos. (Smejas.)

Kā izskatās jūsu darbnīca?

Ilgu laiku strādāju mājās, man bija vesels stāvs – mana personīgā paradīze. Bet nu man ir darbinieki, ir pienācis laiks pārvākties uz atsevišķu darbnīcu tepat, Siguldā. Ņemsim praksē arī studentus – jaunos dizainerus, kurus šis virziens interesēs.

Ar ko sākas darbs pie cepures?

Iedvesmas avoti ir visdažādākie. Pirmkārt, manas klientes. Šīm sievietēm jau ir savs izveidojies stils, un viņas zina, ko grib. Taisot cepuri konkrētam cilvēkam, ņemu vērā visas viņa vēlmes, visas viņa tēla nianses, un tas ir ļoti interesanti. Otrs variants – taisu cepures jaunajai kolekcijai. Tad iedvesmas avots var būt jebkas – materiāls, krāsa, apdare.

Piemēram, ieraudzīju kādu neparastu lenti un izdomāju tai klāt cepuri. Dažkārt iedvesmojos no kādas skates, pat, ja tur nav bijis cepuru, es tās uzzīmēju iztēlē. Protams, nedrīkst aizmirst arī par tendencēm. Kur nu bez tām!

Un kas šobrīd ir trendīgs?

Visaktuālākais modelis – tā sauktā gaučo cepure, par kuras dzimteni uzskata Dienvidameriku, – ar plakanu dibenu, platām, stingrām, horizontālām malām. Gana pretenciozs modelis, ikdienā to valkāt nav diez ko ērti. Bet tā ir ļoti efektīga, kad ir jāiziet sabiedrībā, ballītēm, modes skatēm. Šāds modelis gan nepiestāvēs visām, bet daudz kas ir atkarīgs no cepures valkāšanas veida.

Vēl ekstravagantāks, pavisam teatrāls šā modeļa variants – ar pavisam šauru dibenu. Kad tādu taisīju pirmoreiz, baidījos, ka cepure būs šausmīgi neērta. Galu galā tā izrādījās pat ērtāka par dziļajām, jo to galvā notur lentes, ko var sasiet gan zem zoda, gan pakausī.

Pagājušajā vasarā par īstu hitu kļuva franču zīmola Jacquemus gigantiskā salmu cepure. Šis modelis, protams, ir labs tikai instagramam, bet, ja tādas cepures malas uztaisītu šaurākas, būtu gluži labi valkājams arī ikdienā. Līdzīgs modelis no itāļu salmiem bija ļoti iepaticies mūsu klientēm. Arī klasiskās canotier – salmu platmalītes – ir vēl viens vasaras hits. No ziemas modeļiem gribu izcelt katliņu. Vairumam tas asociējas ar Čārlija Čaplina kino varoni, taču ar katliņa palīdzību var izveidot arī citus, absolūti mūsdienīgus un stilīgus tēlus. Nu, un, protams, berete – jau vairākas sezonas ļoti aktuāla. Turklāt tā piestāv absolūti visiem.

Jūs taisāt arī plīvurus...

Es tos dievinu! Turklāt jebkādus – gan vienkāršus plīvurus, gan greznotus ar spalvām, bantēm, ziediem. Tas ir ļoti spēcīgs aksesuārs, precīzi strādā uz sajūtām, izraisot īpašas, pat neticamas emocijas gan vīriešiem, gan sievietēm. Arī pati esmu izjutusi plīvura maģiju, un visu laiku dzirdu komplimentus par to no savām klientēm.

Atceraties savu trakāko modeli?

Pirmo interesanto darbu uztaisīju Kristīnes Rapohinas debijas skatei. Tā bija kruīza kolekcija pludmales stilā, un to demonstrēja Jūrmalā. Uztaisīju salmu platmales, bet vienu, galveno, uz kuru bija koncentrēta kolekcijas ideja, – kā kuģa priekšgalu, ar plīvuru un lentēm. Ilgi ar to nomocījos, daudzas reizes maketēju, pārtaisīju. Rezultātā cepure sanāca ļoti efektīga, un pēc tam to vairākkārt izmantoja modes fotosesijās.

Vai, jūsuprāt, cepuri var valkāt kopā ar džinsiem?

Protams. Klasisku platmali var valkāt gan pie zīda kleitas, gan plēstiem džinsiem, un tas izskatīsies superīgi. Viss, protams, ir atkarīgs no stila izjūtas. Arī salmu cepure ir universāla. Ar to var gulšņāt pludmalē, bet pēc tam doties uz pieņemšanu pie karalienes. Protams, ja cepure ir kvalitatīva, no smalki pītiem itāļu salmiem.

Kas jums kā dizainerei nav pieņemams?

Man nepatīk, ja izstrādājums izskatās amatniecisks, cenšos radīt īstu augsto modi. Tas attiecas pirmkārt uz tehnoloģisko kvalitāti, bet beigās ietekmē arī stilu un tēla uztveri kopumā. Otrs man svarīgs moments ir sievišķība. Uzskatu, ka jebkurai tendencei ir jānāk par labu sievietes izskatam. Varam vilkt jebko, bet, ja tas izskatās muļķīgi vai kropļo figūru, – es esmu pret.

Jūsu personīgais stils atspoguļojas jūsu izstrādājumos?

Mans stils nepārtraukti mainās, esmu aizrautīga pēc dabas. Tāpēc arī radošajā darbā nepārtraukti meklēju kaut ko jaunu. Ar milzīgu prieku tagad sadarbojos ar Latvijas zīmolu Aristocrat Kids, kas rada brīnišķīgas lietas bērniem. Sākot no pagājušās kolekcijas, sadarbojos ar Katju Šehurinu. Ir zīmoli, kuri nepasūta cepures paši, bet bieži ņem tās savām skatēm un fotosesijām. Pirms Rīgas Modes nedēļas man vienmēr ir karsts periods. Priecājos, ka izrādījos tik pieprasīta.

Ko vēl jums gribētos izmēģināt?

Man interesē Askotas virziens – ekstravagantās, groteskās cepures britu dāmu iznācieniem Askotas zirgu skriešanas sacensībās. Vērīgi sekoju līdzi šiem pasākumiem un māksliniekiem, kuri rada tiem galvassegas. Atsevišķas lietas man ļoti patīk – bet, kad tā visa ir tik daudz, tas pārvēršas vienā raibā masā. Uztaisīt kaut ko tikpat spilgtu, bet izcelties spējīgu – šāds uzdevums mani interesētu.

Kurš gan te pirktu tādas cepures? Anglijā ir pavisam citas galvassegu valkāšanas tradīcijas. Kad kādā vietējā pasākumā parādās dāma ar fantāzijas žanra cepuri, tas izskatās diezgan pretenciozi un nevietā.

Piekrītu, mums ir cits dzīvesveids, citas tradīcijas. Bet vienalga jūtu, ka mani velk uz šo, teatrālo pusi. Es labprāt nodarbotos ar teātra kostīmiem, turklāt ne tikai cepurēm. Man ir bijusi neliela pieredze darbā kino, vienai īsfilmai biju ne tikai kostīmu, bet arī filmas māksliniece. Tas ir brīnišķīgs process, kas neatstāj vienaldzīgu. Būtu interesanti izmēģināt savus spēkus arī šovbiznesā. Tur var vienkārši radīt, ko vēlies, ne par ko citu nedomājot.

Vai ir iespējams restaurēt cepuri, ja, piemēram, gadās uz tās nejauši uzsēsties?

Restaurēt var, bet būs jāiegulda faktiski tikpat daudz darba, cik nepieciešams, lai uztaisītu jaunu cepuri. Tāpēc es iesaku izturēties pret cepurēm ļoti saudzīgi – nevalkāt tās lietū, nenomest, kur pagadās. Manas cepures ir iepakotas ļoti skaistās kārbās, kurās tās arī jāglabā. Ja cepuri pareizi valkā un glabā, tās lietošanas termiņš ir neierobežots.

Pirms sākāt nodarboties ar cepurēm, pati tās valkājāt?

Nē. Bet tagad valkāju ļoti čakli. Kurpnieks parasti ir bez kurpēm, tomēr es pamanos kaut ko sev izķert. Bez cepures staigāju tikai kopā ar bērniem, kuri pagaidām mani rausta uz visām pusēm. (Ksenijai ir trīs dēli – 8, 5 un 2,5 gadus veci. – Red.) Bet, ja taisos uz teātri, tikšanos vai ballīti, man noteikti būs galvassega. Arī mans vīrs valkā cepures.

Viņam vispār ir ļoti laba stila izjūta, es bieži konsultējos ar viņu. Savā laikā viņam Krievijā bija ļoti liela virsapģērba un aksesuāru ražotne, tā ka viņš modes jautājumos ir īsts speciālists. Un absolūts kvalitātes maniaks. Viņš ir arī manu darbu kvalitātes kontrolieris. Kad radu kārtējo modeli, viņam pieder galavārds. Arī mani puikas dievina cepures un ļoti lūdz man uztaisīt īpašas platmalītes arī viņiem, grib izskatīties kā īsta itāļu banda. (Smejas.)