Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Muzeja "Arken" preses dienests

Patrīcija Pičinīni rada tēlus, kuri atgādina citplanētiešus vai gēnu modifikāciju upurus

Cilvēki
18. martā 09:02 2019. gada 18. martā 09:02
Jeļena Vlasova | Pastaiga
Austrāliešu māksliniece Patrīcija Pičinīni rada dīvainus tēlus – faktiski jaunas radības, kuras izraisa emocijas neparasti plašā gammā – no izbrīna un pārsteiguma līdz nepatikai, no empātiska aizkustinājuma līdz nelabuma lēkmei.

Taču par savas daiļrades vadmotīvu viņa pasludinājusi mīlestību. Un jaunajai izstādei, kas Dānijas laikmetīgās mākslas muzejā ARKEN tika atklāta Valentīndienas mēnesī, dots nepārprotams nosaukums – Mīlestības pasaule.

Acis, kas īstākas par īstām

Viņa nebūt nav vienīgā mūsu laikabiedre, kas fokusējusi uzmanību uz monstru radīšanu. Līdzīgi tēli – ne īsti citplanētieši vai viesi no citām pasaulēm, ne īsti gēnu modifikāciju upuri – blīvi apdzīvo mūsdienu populāro kultūru: animāciju, komiksus, kino. Taču atšķirībā no visām tām popsīgajām šaušalām, ko parasti neņemam tuvu pie sirds, Pičinīni skulptūrām nez kā izdodas mūs aizkustināt līdz pat dvēseles dziļumiem.

“Kad uzlūkojat manus darbus, jūs ievelk tiem piemītošais skaistuma elements, piemēram, cilvēciskais acu skatiens. Rodas izpratnes sajūta, saprašanās ilūzija – un jūs jau piedalāties stāstā,” sievišķīgi trauslā, pat apgaroti skaistā tēlniece pati lieliski apzinās, kādu iespaidu viņas gara bērni atstāj uz auditoriju. “Taču vienlaikus tie liek novērsties un atgrūž, jo manis veidotais tēls ir ačgārnība, monstrs, nevis kāda mums pazīstama dzīvības forma.”

Saikne, 2016. (Foto: Muzeja "Arken" preses dienests)

1965. gadā Sjerraleonē dzimusī Patrīcija Pičinīni, kura uzaugusi un strādā Kanberā, darbojas dažādās tehnikās – no digitālā foto un video līdz instalācijām, taču pasaules slavu ir izpelnījusies tieši ar hiperreālistisko tēlniecību. Pirmā skaļā pasaules atzinība viņu piemeklēja 37 gadu vecumā – 2003. gadā, kad Patrīcija pārstāvēja Austrāliju 50. Venēcijas biennālē. Tad viņas radītā visādu šķirņu monstru kolekcija izraisīja vētrainas debates par to, kas mūs gaida nākotnē un pie kā var novest aizraušanās ar biotehnoloģijām.

Neatvairāmi spēcīgo iespaidu, ko Pičinīni veidojumi rada, var izskaidrot ar to neticamo atbilstību, khmm, realitātei – līdz pat sīkākajām grumbiņām un ādas krociņām, matiņiem un porām.

Citējot postmodernisma filozofu Žanu Bodrijāru, varētu teikt, ka šie radījumi ir “īstāki par pašu īstenību”. Un Tiso madāmai nekas tāds pat sapņos nav rādījies... Tik jaudīgs hiperreālisms kļuvis īstenojams, pateicoties jauniem materiāliem un tehnoloģijām.

Savas skulptūras Patrīcija rada no silikona, stiklšķiedras un cilvēku matiem, un viņas darbnīca, kur tēlnieces vadībā jau 15 gadus strādā nemainīga, saliedēta domubiedru komanda, atgādina nelielu zinātniski pētniecisko institūtu.   

Bailes, ko var/vajag iemīlēt

Hiperreālisma žanrā tagad strādā daudzi, arī Patrīcijas tautietis, Austrālijā dzimušais  Rons Mjueks, kurš savulaik kļuva slavens, no dabas atveidodams sava mirušā tēva skulptūru.

Vispār šā relatīvi jaunā māksla virziena vērtējums ir diametrāli atšķirīgs un bieži vien kategorisks: vieni uzskata, ka hiperreālisms ir grandioza kultūras kraha sākums, savukārt citi – pavisam pretēji – to uzlūko kā absolūti jaunu redzējumu, mākslas tālākas attīstības ceļu.

Lai kā arī būtu, hiperreālistu skulptūras šobrīd ir ārkārtīgi populāras un regulāri viesojas pasaules muzejos. Tomēr arī kuplajā kolēģu pulkā Patrīcija Pičinīni izceļas kā savpate.

Runājot par viņas darbiem, mēdz lietot terminu biopunck, jo vairums to varoņu izskatās kā biedējoši mutāciju upuri. Ne pavisam ne pēc padomju multeņu Pekauša vai Harija Potera drauga elfa Dobija (lai gan, ticiet ir arī tādi mīlulīši!). Drīzāk prātā nāk šaušalīgie Deivida Kronenberga filmu tēli.

Māksliniecei, kura ikvienu savu radīto izdzimteni mīl ar mātes jūtām (Patrīcijai tās nav svešas arī dzīvē, viņai ir divi dēli), ir jāprot pieņemt publikas attieksmi – tipiskas nesagatavotas auditorijas atsauksmes pēc izstādes apmeklējuma ir “slimīga fantāzija”, “izvirtības”, un “jukuša prāta augļi”.

Un viņa teic, ka ir šo prasmi apguvusi. Jo nevar skatītājiem pārmest spriedzi, satraukumu un nelabuma sajūtu – Pičinīni skulptūras ir ļaužu slēpto baiļu un nakts murgu spogulis, un ko tādu cilvēks alkst uz līdzenas vietas aizmirst. Taču tā nav vienīgā pieredze, ko sniedz viņas darbi, – viss ir neizmērojami sarežģītāk.

…Gultā, cieši apkampušies, guļ divi dažādu dzimumu briesmonīši (to vaibsti, pūkainās pēdas un smailie nagi liek atminēties kā neandertāliešus, tā hobitus). Viņš, kopošanās nogurdināts, guļ. Viņa, apskāvusi mīļoto, rāmi un piepildīti – vai tomēr sērīgi – lūkojas augšup.

Skulptūrai Pāris (2018.) par apakšvirsrakstu varētu likt latīņu aforismu “Omne animal post coitum triste est” (“Katrs kustonis pēc kopošanās ir skumjš”).

Pāris, 2018. (Foto: Muzeja "Arken" preses dienests)

Un te, palūk, guļoša suņ-cūk-ēzeļmāte ar primāta plaukstām un pēdām kopā ar ēdelīgiem mazuļiem (Jaunā ģimene, 2002.) – īstena himna mātišķumam!

Jaunā ģimene, 2002. (Foto: Muzeja "Arken" preses dienests)

Darbā Mierinātāja (2010.) atveidota tumšu vilnu noaugusi meitene, kas maigi auklē savādas būtnes mazuli. Normāla cilvēka atskaites punkts visus šos tēlus liek uzlūkot kā kroplus. Taču kurš ir teicis, ka mēs, absolūtais vairākums, esam norma? Un kāpēc mēs, uz šiem monstriem raugoties, izjūtam maigumu?

Mierinātāja, 2010. (Foto: Muzeja "Arken" preses dienests)

Kāds kritiķis par Pičinīni darbiem ir teicis: “Šie ir mīlestības meklējumi uz tās pasaules drupām, kas sajukusi prātā no cilvēkiem, kuri iedomājušies dievi esam.”

Līdzības starp nedzīvo un dzīvo

Taisnības labad jāsaka, ka Patrīcija Pičinīni atveido ne tikai bioloģiskas būtnes (lai arī pagaidām zinātnei nepazīstamas). Viņa atdzīvina arī absolūti nedzīvu matēriju. Viens no agrīnajiem tēlniecības darbiem – 1999. gadā tapušie Kravas auto mazuļi – ir rūpīgi izloloti 18 riteņu kravas mašīnu embriji, kas krāsoti rožaini zili.

Savā mājaslapā autore ir atzinusies, ka darba ideja tapa ilgā pārbraucienā no Ņūorleānas līdz Niagārai: “Fūres nemitīgi rēca man garām, milzīgas kā vaļi, un faktiski bija vienīgā savvaļas suga, ko sastapu šajā ceļā.” Un piebildusi – kā visi jaundzimušie, arī šie auto mazuļi ir mīlīgi un atbaidoši vienlaikus… Savukārt skulptūra Cīņa (2017.) ataino sadursmi, kurā viens skūteris uzbrūk otram gluži tāpat, kā izsalcis vilks krīt pie rīkles briedim.

Cīņa, 2017. (Foto: Muzeja "Arken" preses dienests)

Taču visbiežāk tēlniece mums rāda cilvēka un grūti identificējamas, atvainojiet par rupjību, biomasas attiecības. Un tas nebūt nav karš starp divām pasaulēm – tieši otrādi, satuvināšanās mēģinājums.

Sentimentālais motīvs, kam Stīvens Spīlbergs reiz lika ieskanēties filmā Citplanētietis, Pičinīni improvizācijās ietiecas biedējošās dzīlēs. Māksliniece ir pārliecināta, ka cilvēks, ja vien nav nocietinājies dvēselē, spēj iemīlēt jebko – pat ja šim kaut kam ir astoņas ķepas, mitrenes zvīņas uz muguras vai ķermeņa lejasgals sejas vietā.

Viens no viņas nodomiem ir pārliecināties, cik lielā mērā svešajam tiek ļauts atšķirties no mums (vai mūsu priekšstatiem par pieņemamo), lai mēs to spētu atzīt par savu – kā esam taču pieņēmuši sfinksu šķirnes kaķus vai dīvainos suņukus, ko selekcionē suņkopji ar savādu gaumi.

“Mani tēli neapšaubāmi ir nepatīkami – taču, no otras puses, tik bezpalīdzīgi un aizkustinoši, ka izraisa līdzjūtību un empātiju,” saka Patrīcija Pičinīni. “Šo divējādo sajūtu es radu apzināti – tā liek skatītājiem domāt. Jo tas, ko redzam Holivudas filmās, ir, kā likums, viennozīmīgs. Vai nu piemīlīgi citplanētieši, kurus gribam padarīt par rotaļlietām, vai groteski monstri, kas nešauboties jāiznīcina.”

Jautāta par savas daiļrades pirmavotiem, austrāliete visbiežāk min divus vārdus. Pirmais ir francūzis Šarls le Bruns, Luija XIV galma gleznotājs, kurš vaļasbrīžos – starp Versaļas pils dekorēšanu, galminieku portretēšanu un akadēmiski cēlu kaujas skatu atveidošanu uz audekla zīmēja kā zvēru un putnu galvas, tā cilvēku sejas, labprāt apcerot to līdzības un miksējot vienu vaibstus ar otriem. “Manā izpratnē le Bruna tēli ļoti labi sasaucas ar mūsdienu zināšanām par ģenētisko saikni starp visām dzīvajām būtnēm. Cilvēka DNS ir daudz kopīga ar, piemēram, lāča vai papagaiļa DNS. Sakritību ir ievērojami vairāk nekā atšķirību.”

Otrs ir gotiskās literatūras šedevrs – Mērijas Šellijas Frankenšteins. Romānā šajā vārdā sauc monstra radītāju, zinātnieku Viktoru Frankenšteinu, kurš spēja izveidot dzīvu būtni no mirušu ķermeņu daļām. Cilvēku atstumts, šis zinātnes izdzimums kļūst par ļaundari. Tāpēc Pičinīni grāmatu uzlūko kā pārdomas par atbildību par tiem, ko esam radījuši: “Tas ir stāsts nevis par monstru, bet par humānismu.”

"Radinieku tapšanas laiks bija 18 mēneši - un visu pusotru gadu strādāja visa mana komanda." Patrīcija Pičinīni un Radinieki, 2018. (Foto: Muzeja "Arken" preses dienests)

Zinātnes savaldzināta māksla

Patrīciju interesē zinātne – sākotnēji skumja iemesla dēļ. Kad viņas māte saslima ar vēzi, 13 gadu vecā meitene sāka lasīt zinātniskus pētījumus, meklējot atbildi, kā māmiņu glābt. Slimniece nodzīvoja vēl desmit gadu, bet Patrīciju ieradums interesēties par zinātnes atklājumiem pavada visu mūžu.

Vienu no saviem agrīnajiem darbiem – foto sēriju Proteīna struktūra (1997.) – viņa atvedināja no nupat notikušā ķirurga Džeja Vakanti un mikroinženiera Džefrija Borenšteina eksperimenta: viņiem izdevās pelei uz muguras pieaudzēt cilvēka ausi. Tieši šādi briesmonīši spieto ap kailām sievietēm, kas attēlotas fotogrāfijās, vai ir iekārtojušies daiļajām būtnēm līdzās, uz pleca un rokās – viena no kompozīcijām visnotaļ atgādina slaveno Leonardo da Vinči Dāmu ar sermuliņu.

Pirms pāris gadiem Pičinīni kopā ar izciliem traumu ķirurgiem un autokatastrofu izpētes ekspertiem radīja skulpturālu tēlu – tādu cilvēka modeli, kas spējīgs izdzīvot autoavārijā (projekts tapa Austrālijas kampaņas par drošu braukšanu ietvaros).

Šim mūsdienu satiksmes grūtībām pielāgotajam bastardam nav kakla (tātad arī iespējas to nolauzt), galvaskauss ir gana biezs un pieres kauli stipri izvirzīti, galva plūstoši pāriet krūšukurvī, ribas sniedzas teju līdz zodam, bet neskaitāmās ādas krokas uz krūtīm var kalpot par drošības spilvenu...

Tomēr par zinātnes eksperti Patrīcija sevi neuzskata. “Es neorientējos kvantu fizikā un neprotu lasīt DNS ķēdes. Vispār nezinu, kā tas viss darbojas – vienkārši tam ticu. Ticu zinātniekiem, kā savulaik ļaudis ticēja garīdzniekiem.

Un tieši tāpat, kā garīdznieku stāsti savulaik iedvesmoja viduslaiku un renesanses māksliniekus, mani iedvesmo zinātne, kura rada mūsdienu mītus un leģendas. Tas ir karkass, uz kura var būvēt stāstus par to, kas notiek cilvēka dvēselē.”

Foto: Muzeja "Arken" preses dienests

Kāds tad ir mākslinieces vēstījums? Vai darbi runā par bailēm nākotnes priekšā? Brīdina par gēnu inženierijas sekām? “Neesmu no tiem māksliniekiem, kuri skaidri zina, kas ir labi, kas slikti,” atbild Patrīcija Pičinīni.

“Skaidrs, ka biotehnoloģijas neiznīks, tās strauji attīstīsies un gribot negribot būs jārisina to ētikas jautājumi. Savu vietu es redzu procesa katalizatora lomā. Taču neesmu tiesīga vērtēt.

Nupat Ķīnā radīta ģenētiski modificēta aita, kura savā veidā ražos zivju eļļu (Aitas genomā ievadīts gēns, kurš atbalsta organisma taukskābju ražošanu, kas līdzinās laša organismā sintezētajām taukskābēm. – Red.). Ja šādas lietas var padarīt mūsu dzīvi labāku un ērtāku – kāpēc ne? Taču mani interesē, vai tas patiesi ir būtisks iemesls mainīt dabu. Aita taču nevar uzdot šādus jautājumus – tas ir jādara mums.”

Muzejs ARKEN, arken.dk, no 9. februāra līdz 8. septembrim.

Saistītās ziņas

Nakts, kas nekad nebeidzas: izstāde Briselē aicina iepazīt naktsklubu kultūru 3
Sajūtu tūristiem: vecā "Carlsberg" alusdarītavā Kopenhāgenā atvērta jauna viesnīca
FOTO: gleznaina pastaigu taka virs koku galotnēm - Dānijā sāk koka debesskrāpja būvniecību 10

Vēl portālā

Internetā jūsmo par korpulento sekretāri, kura zobojas par slaidajām “Instagram” modelēm 3
Vakarpuse dienai piešķirs asumu: prognoze visām zodiaka zīmēm 16. oktobrim
Rudens darbi siltumnīcā - kas jāpaveic, kad noņemti pēdējie dārzeņi 13
Pievienot komentāru

«Золотые пропорции»: Модель Беллу Хадид признали самой красивой женщиной в мире

«Хюррем вернулась»: в сети обсуждают преображение звезды «Великолепного века» 1