Keita visu dara pa īstam. Jaunās filmas "1906" aizkulises

Un sākumā bija… zīmējums

Stāsts par filmas tērpiem sākas pirms Keitas pirmā šujamadatas dūriena, jo režisors izmantoja Holivudā ierastu, bet pie mums reti pielietotu praksi vispirms pasūtīt māksliniekam, lai vizualizē filmas tēlus. Šim darbam tika pieaicināta māksliniece Baiba Baiba, kura uz papīra uzzīmēja visus filmas varoņus.

Savulaik Baiba pēc japāņu tērpu mākslinieces Eiko Išiokas aicinājuma reiz jau bija tā strādājusi – iztēlojusies un sazīmējusi aristokrātu tēlus ļaunās pamātes kāzām pavisam nelielai epizodei Tersena Singa Holivudā uzņemtajai filmai Spogulīt, spogulīt.

“Zīmējusi esmu visu mūžu. Un man vienmēr ir paticis apģērbs kā mākslas forma. Ilgus gadus strādāju Ralph Lauren vīriešu apģērbu departamentā, kur daudz zīmēju šlipses, lakatus, dažādus ilustratīvus zīmējumus. Filmas tēlu radīšana apvieno šīs abas lietas un, kā secināju jau strādājot ar Išioku, ir manai sirdij ļoti tīkama nodarbe. Un, re, Gatis tieši to man piedāvāja!” Baiba ar prieku atceras.

No režisora viņa saņēmusi detalizētu katra tēla aprakstu, pat par tiem, kas filmā pavīd tikai īsu mirkli. Tajos izskaidrota katra izcelsme, dzīves pieredzes un tas, kā viņu mainīs filmas notikumi. Ar šo bagāžu prātā Baibai bija jāizdomā, kā nu katrs izskatīsies, sākotnējo ideālistisko ideju spārnots un vēlāko norišu iedragāts.

Caurskatījusi tā laika fotogrāfijas, Baiba ļāvās iztēlei, īsto laikmeta izpēti un tērpu detaļu precizēšanu atstājot Keitas ziņā. Baiba smej, ka viņai ticis patīkamākais darbs – radošs, viegls un bez atbildības. Patiesībā gan viņas skices izrādījās ļoti vērtīgs instruments – vienota vadlīnija visiem filmā iesaistītajiem, jo īpaši tērpu, grima un frizūru meistariem.

Teātra tērpu otrā dzīve

Radošais tandēms Gatis Šmits un Keita izveidojies pirms vairāk nekā desmit gadiem, un šī ir otrā filma, kurā viņi sadarbojas. Pirmā bija Seržanta Lapiņa atgriešanās. Keita veidojusi kostīmus arī vairākām Šmita teātra izrādēm, tostarp 2009. gadā Nacionālajā teātrī pirmizrādītajai 1906. jeb Trakāk vēl kā piektā gadā, kuras idejas tagad attīstītas filmā. Par šīs izrādes tērpiem Keita saņēma savu pirmo Spēlmaņu nakts balvu kā Gada labākā kostīmu māksliniece.

Diemžēl filmā izrādes ģērbus izmantot nevarēja, jo tās vīriešu kostīmi teātrī joprojām tiek valkāti, bet dzejnieces tēls pa desmit gadiem bija stipri mainījies. “Tagad man arī gribējās viņas tērpus veidot citādākus, turklāt kino kostīmi pēc būtības atšķiras no teātra kostīmiem,” skaidro Keita.

Toties ļoti noderējuši kostīmi no citas abu kopīgās izrādes, Jaunajā Rīgas teātrī pēc Ļeva Tolstoja lugas motīviem tapušās Tumsas varas. Visu 13 izrādes tēlu kostīmi tika veidoti pēc tā laika piegrieztnēm, maksimāli tuvu oriģinālam. Jā, tā ir Krievijas mode, bet tolaik daudzi ceļoja gluži kā tagad, un Rīgā krievu valodu dzirdēja biežāk nekā latviešu. “Veidojot izrādes tērpus, veicu pamatīgu izpēti un biju atklājusi dažādus nosaukumus. Tie ir tik skaisti, ka nevarēju nelietot,” atceras Keita.

“Piemēram, šarovari ir bikses ar visplatāko staru, apmēram metru perimetrā, turklāt bikšu piegrieztne ir pavisam citādāka nekā mūsdienās – veidota no ģeometriski precīzām formām, bez noapaļojumiem, pietaupot audumu. Pantaloni ir šaurāki, bet portki skaitījās elegantās bikses, ko var ievilkt stulma zābakos. Zipuns un šušpans ir mēteļu modeļi, arī tulups – aitādas mētelis ar audekla kārtu pa virsu.

Panova ir pirmsākums svārkiem – četrkantīgs gabals, ko apliek apkārt un ar augšmalā tunelītī ievilktu aukliņu viduklī sasien. Sievietēm vēl bija dušegreikas jeb dvēseles sildītāji – tāda kā vestīte ar volānu. Tik skaista forma! Turklāt – uzvelc tādu, un ir tiešām silti.”

Lai silti – to Keita piemin vairākkārt, gan stāstot par tolaik valkātajām korsetēm, cieši piegulošajām vestēm un biksēm ar paaugstinātu vidukli, kas nosedz nieres, gan atceroties, kā sildījuši aktierus, lai tie, filmējoties drēgnā un lietainā gada nogalē, neapaukstējas: “Visu dienu esi ārā dubļos un aukstumā, un nākamajā dienā atkal tas pats. Tad nu centāmies kā varējām. Sašuvām aktieriem silto vilnas apakšveļu, devām vilnas zeķes, likām siltās pēdiņas apavos. Ja saslimtu kāds no galvenajiem aktieriem, viss taču apstātos!”

Apģērbtie cilvēkstāsti

Viens no izrādes Tumsas vara mēteļiem – Pjotra tulups – tika filmas galvenajam varonim Pelēkajam, citos izrādes kostīmos ieģērba masu skatu dalībniekus. Dienas, kad tika filmēti masu skati, tērpu departamentam bija vislielākais izaicinājums. “Bez savas sešu asistenšu komandas es nevarētu neko. Meitenes bija mana kreisā un labā roka, arī kājas un dažkārt pat galva.

Pēc pašu iniciatīvas viņas no saviem krājumiem sanesa apģērbus un interesantas detaļas, kas papildināja filmas kostīmu klāstu. Masu skatu filmēšanas dienās jo īpaši novērtēju viņu līdzdalību. Katrs dalībnieks filmēties nāca ar savu attieksmi, prieku un enerģiju, galu galā arī izmēru un stāju.

Dažs ieradās kā vampīrs, nevienu vārdu nevarēja pateikt un izsūca mani tukšu, cits atkal uzlādēja. Man ir svarīgi sajust cilvēku un saģērbt viņu tā, lai galu galā viņš ne vien izskatās atbilstoši, bet arī jūtas saderīgs ar tēlu un filmēšanas laukumā iziet itin priecīgs, lai vai kā ir ar mani pašu. Tas jau ir mans uzdevums un misija!”

Keitas stāstījums par tērpiem brīžiem aizslīd pie aktieriem un filmas veidotājiem – pie cilvēcības un attieksmes. Gata prasmi atrast aktierus, kas ir ne vien talantīgi kadrā, bet patīkami arī aizkadrā, Keita izceļ īpaši. Viņai ļoti patīkot strādāt kopā ar Šmitu.

“Gatis savā jomā ir augstas klases meistars, arī ap sevi viņš bija savācis īstu profesionāļu komandu. Filmēšanas laukumā nekad nebija asu domstarpību. Gatis nekad nerājas un nevienam nepārmet, viņš uzticas un paļaujas, un katrs arī izdara labāko, ko var. Ja man kāds diktētu, ko un kā darīt, nekas nesanāktu, man vajag brīvību un uzticēšanos. Gatis to dod.”

Vīlītes zem lupas

“Kino ir pilnīgs tuvplāns, viss redzams kā zem lupas, neko nevari samelot. Ja teātrī no attāluma varbūt nemanīs kādu nenostrādātu vietu, kino to redzēs. Man gan nekad nav bijis vēlmes melot, man tieši patīk, ka viss ir pa īstam – īsti materiāli un kvalitāte, lai ir sajūtama enerģija, ko tērpos ieguldām,” Keita pauž savu nostāju, izsaiņojot no drēbju maisa Pelēkā draudzenes Violetas kostīmu.

Tam rūpīgi nostrādātas pat iekšpuses vīles un odere, ko filmā taču neredz. “Violetai ir arī korsete, jo kā citādi es to tievo viduklīti dabūtu. Ir apakšsvārki un biksītes ar neaizšūtu vīli, kā tolaik taisīja, lai var aiziet uz mazmājiņu nenoģērbjoties. Tās ir detaļas, kas paliek neredzamas, bet kā es uztaisīšu neuztaisot? Un, uzvelkot aktrisei pareizās apakšbikses un korseti, es varu palīdzēt viņai iejusties laikmetā un tēlā. Tas sagādā visvairāk prieka – uztaisīt pa īstam!”

 “Pa īstam” tapa arī apavi, rēzeknieša Andra Kačkāna meistaru darināti. “Nudien necerēju, ka vēl kaut kur atrodami apavu meistari, kuri ir gatavi tik ļoti iedziļināties. Ikdienā viņi taisa apavus dejotājiem, bet mums uztaisīja gan bikšturus un jostas, gan pa apavu pārim visiem galvenajiem aktieriem. Es pat izlūdzos ādas zoles, kas filmēšanā izrādījās nepraktiskas, jo slīdēja pa dubļiem. Toties apavi izskatījās gluži kā pagājušā gadsimta sākumā,” Keita ir gandarīta.

Arī uniformu zābaki un masu dalībnieku kājavi tapa Andra darbnīcā. Pašas uniformas šūtas Liepājas teātrī, bet kreklus zaldātiem un strādniekiem darināja suitu sievas Alsungā. Filmas tapšanā tika iesaistīti meistari no gandrīz visas Latvijas.

Uniformas – vesela zinātne

Stāstot par uniformām, Keitai acis iemirdzas. Vairākas dienas filmas veidotājus izglītojis militāro tērpu konsultants ar enciklopēdiskām zināšanām, rezerves kapteinis Georgs Kuklis-Rošmanis.

Veselām lekcijām viņš stāstījis par uniformu specifiku, uzplečiem, pogām un kokardēm. Tas liek domāt, ka šī kostīmu departamentam izvērtās par vienu no sarežģītākajām sadaļām. “Jā, bet man tā šķita arī viena no vērtīgākajām. Jo apakšsvārkus esmu šuvusi arī agrāk, bet šis bija piedzīvojums, kurā uzzināju ļoti daudz jauna.”

Izrādās, 1905. un 1918. gadā uniformas nebūt nav bijušas vienādas, un tās atšķīrušās pat 1905. un 1906. gadā. Varas nemitīgi mainījās, un reformu rezultātā – arī amatpersonu formas. “Mēs centāmies pienākt patiesībai iespējami tuvu, taču tādus materiālus kā tolaik vairs neražo. Tik izturīgu un melnu drēbi nevarēju atrast, lai arī ikdienā strādāju ar dažādiem smalkiem un dārgiem audumiem.

Toreizējā auduma pinums ir tik blīvs un termiskā pēcapstrāde to vēl nostiprinājusi, ka varēja atstāt grieztu malu un tā neira. Nesaprotu, kāpēc 21. gadsimtā nevar uztaisīt tik smalku audumu kā tajos laikos. Tādā tiešām varēja sēdēt un gulēt, to valkāt visu mūžu – un vēl tad tas izskatījās gandrīz kā jauns!”

Ierasts domāt, ka visai armijai formas tērpi bija pilnīgi vienādi. Nē, tie atšķīrušies pa Latvijas reģioniem un pat pa apgabaliem. Katrā mazliet citā tonī, no nedaudz citāda materiāla, ar atšķirīgiem uzplečiem. Pilsētā pat katrs policijas iecirknis bijis kā sava republika ar savām uniformām. Pēc priekšrakstiem bija jāģērbjas arī sētniekiem, izsūtāmajiem, tramvaju konduktoriem, kasieriem, jo arī viņi bija oficiālas amatpersonas.

“Sētnieks mājā darbojās kā pārvaldnieks, kurš zināja visu par visiem. Ja kaut kas notika, vērsās tieši pie viņa, tāpēc viņam pie darba apģērba bija jābūt nozīmei ar ciparu. Izsūtāmie, kurus tolaik sauca par eksprešiem, nēsāja cepures ar konkrētām kokardēm, un arī viņiem bija numuri. Ja gribēji kļūt par rakstvedi, pašam bija jāsagādā darba uzvalciņš. Cik naudiņas bija, tādu arī uzšuva. Katra zelta poga pašam bija jānopelna.”

Ceļojums laikā

No jauna šuva ne vien uniformas, bet, protams, arī tērpus galvenajiem varoņiem. Smalkās detaļas un cepures – cilindrus, katliņus, naģenes – Keita veda no Londonas, kur ir ļoti plašs piedāvājums. “Daudz ko radījām arī ģērbtuvē piecas minūtes pirms kadra,” Keita atzīstas.

Cik ļoti kostīmu māksliniece galu galā turējusies pie Baibas Baibas radītajām tēlu skicēm? Dažiem tēliem visai precīzi, citiem – ar atkāpi, jo realitāte allaž ievieš savas korekcijas. Visas revolucionāres, šķiet, kļuvušas sievišķīgākas nekā Gata aprakstos, ko Baiba izmantoja par pamatu savām skicēm.

“Centos veidot maksimāli atbilstoši laikmetam, tomēr tā ir mūsu versija. Un process bija vienkārši superīgs, lai arī nevaru teikt, ka pilnīgi ar visu izdarīto esmu apmierināta. Kad filmēšana gāja uz beigām, teicu Gatim, lai aši raksta nākamo filmas scenāriju, jo tagad saprotu kļūdas un zinu, kam vajadzēja veltīt vairāk uzmanības un kam mazāk. Kamēr neaizmirstas…”