Operdziedātāja Kristīne Zadovska: "50 gadi nav briesmīgs vecums"

Vecums

Atklāti sakot, vienmēr esmu domājusi par to, kā tas ir – būt piecdesmitgadīgai sievietei. (Smejas.) Bet tagad, gatavojoties koncertam, pirms fotosesijas pielaikoju savas mīļākās kleitas, uzvilku arī Fenēnas tērpu operai Nabuko, kas tika sašūts vairāk nekā pirms 20 gadiem… Viss sēž kā nākas! Viss der! Tātad šis vecums nav tik briesmīgs, kā jaunībā likās. Godīgi sakot, es to vairs nemaz nejūtu. Varbūt tad, kad Ādams, mans dēliņš, apsteigs mani augumā – viņš ir prāvs puika, kā mēs visi, – sapratīšu, cik man patiesībā gadu. Pagaidām jūtos jauna māmiņa.

Vasarā satikos ar savu mīļo diriģentu Gintaru Rinkēviču, kopā ar viņu Liepājā nodziedāju Verdi Rekviēmu. Teicu: maestro, atbrauciet uz manu koncertu, pirmo daļu veidosim kopā. “Ak, man pavasarī darbs Vācijā… Bet labi, labi, atbraukšu.” Sākām apspriest programmu. “Neuztraucieties,” viņš saka, “ja izdevās Rekviēms, tātad varam ņemt jebko.”

Ziniet, dziedātājam taču ir ļoti grūti novērtēt sevi pašam, jo no iekšienes skaņu dzird pavisam citādāk. Atliek tikai paļauties uz to cilvēku viedokli, kuriem uzticies. Un pateikties Dievam, ka tas man ir devis balsi un gana daudz saprāta, lai to pārvaldītu. Jo katrus desmit gadus viss vokālista darba aparāts mainās. Nemācēsi pielāgoties pārmaiņām – viss, tev kā māksliniekam ir beigas.

Divdesmitgadīga būdama, es vispār nedomāju par to, kā dziedu. 30 gadu vecumā pieņēmos prātā. Bet pēc tam piedzima mani dvīņi Ādams un Magda, un man ilgi nācās atgriezties formā, ļoti daudz strādāju ar pedagoģi Margaritu Gruzdevu, mūžam būšu viņai par to pateicīga… Padziedāju, skrēju uz mājām, palaidu prom auklīti, paņēmu ratiņus, pastaigāju ar bērniem, tad atpakaļ uz klasi – un Margarita to visu izturēja, mani saprata, palīdzēja.

Bet 40 gadu vecumā atkal bija viss jābūvē no jauna. Arī tagad jūtu, ka atkal ir jāelpo taču drusku citādāk. Bez vingrinājumiem – kā vokālajiem, tā ķermeņa –, bez skaidra plāna galvā neko labu nevar gaidīt. Tā ka es strādāju, visu ierakstu, analizēju, kas ir izdevies, kas nav, klausos agrākās nodarbības ar pedagogiem, un, lūk, kaut kā virzos uz priekšu.

Vecmāmuļu mantojums

Mans vecvectēvs Zadovskis bija tīrs polis. Viena vecmāmiņa ir no Kurzemes, otra no Sēlijas. Kad sākās karš, viņa pati savām acīm redzēja, ka visa lielā jo lielā ģimenes saimniecība uzlido gaisā… Bāc, un viss… Labi, ka paši palika dzīvi, paspēja izglābties, pārvācās uz Jelgavas rajonu…

Viņas bija vienkāršu ļaužu, ļoti strādīgas, ļoti, ļoti. Kurzemes vecmāmiņa mīlēja dziedāt, skaisti ģērbties. Teica: katrai sievietei skapī jābūt puķainai kleitai. O, jā, es atceros viņas skapi. Kleitas tiešām bija ļoti skaistas… Bet virs tām, uz plauktiņa, maza lādīte ar rotaslietām. Ja vecmāmiņa būtu zinājusi, ka es kļūšu par Latvijas Nacionālās operas solisti, ai, kā viņa būtu priecājusies! Taču viņa to diemžēl nepieredzēja. Aizgāja uz dejām, uz kādu pensionāru vakaru, un iemiga… uz visiem laikiem. Viņa mūs traki mīlēja, neko mums, mazbērniem, nežēloja. Ja Mažeiķos (Pierobežas latvieši padomju laikos regulāri devās iepirkties uz Lietuvas pilsētām. – Red.) tirdzniecībā parādījās velosipēds Lastočka, mums to nopirka pirmajām…

Otra vecmāmiņa, jelgavniece, bija reti akurāta. Kāda tīrība valdīja viņas mājās! Grīdas berza līdz spīdumam, ūdenim piepilināja terpentīnu, šī vaska smarža man joprojām ir degunā… Atceros viņas lielās pavasara tīrīšanas… Bet kā viņa klāja galdu! Viss pēc likumiem, servīze, porcelāns… Ēdienu gatavojot, sēja vienu priekšautu, viesus sagaidīja ar citu, sniegbaltu, ar brošiņu piespraustu. Un viņai vienmēr bija frizūra…

Mēs katru vasaru dzīvojām pie vecmāmiņām, te pie vienas, te pie otras, un mums bija tik laimīga bērnība, ka tas nav vārdos izstāstāms. Lai arī strādāt vajadzēja daudz. Iemācījos visu – gan govi slaukt, gan sienu ārdīt un zirga vezumā mājās pārvest, gan dārzu kopt un traukus nomazgāt trijās bļodās – ūdensvada mājās taču nebija – tā, ka spīd, un pēc tam noslaucīt sausus jo sausus… Apguvu pilnīgi visus lauku darbus, arī smagos. Darba nebaidījos ne toreiz, ne tagad. Un visu dzīvi esmu pedantiski akurāta. Tādu mantojumu esmu saņēmusi.  

Diēta

Nekad neesmu bijusi slaida kā niedrīte, atbraucu uz konservatoriju mācīties no laukiem – piens un asinis. Taču pienāca brīdis, kad mana brīnišķīgā pedagoģe Ludmila Brauna teica: “Būs jāvājē! Man ir draudzene, ļoti gudra, viņa neēd tajās dienās, kad mainās Mēness fāzes. Četras reizes mēnesī organismam ir brīvdiena – vajag tikai dzert.”  Paklausīju. Kilogrami nesāka kust gluži acu priekšā. Taču pēc pusgada mājās, Jaunpilī, uzvelku bikses, un tās ap mani plandās, bet mamma saka – nu, protams, tu esi novājējusi, meitiņ! Visbeidzot es ļoti loģiski nonācu līdz tam svaram, kuru esmu saglabājusi visu pieaugušo dzīvi.

Protams, pēc bērnu piedzimšanas man nācās sev pieķerties no jauna, un arī tagad, kad abas ar māsu Andu (Producente Anda Zadovska. – Red.) nolēmām, ka būs šis jubilejas koncerts, viņa teica: dari ko gribi, bet esi formā! Atceries, tev bija tā diēta? Bet Andai ir tāds raksturs – ja viņa ko izlēmusi, tā arī būs. 

Un vēl mēs, visa ģimene, kopš 1. jūnija dzīvojam bez maizes. Magda to neēd kopš dzimšanas, viņai maize ar desu ir nesaprotama lieta, desiņu – jā, bet viss tas, kas ir no mīklas, it kā principā nemaz neeksistē. Pēc tam Andris (Kristīnes vīrs, Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs. – Red.) pateica – es arī neēdīšu. Ādamam uztaisīja analīzes citā sakarā, bet pēc tam ārsts viņam ieteica atteikties no miltu ēdieniem. Tā nu pamazām pienāca arī mana kārta. 

Ai, cik man sākumā bija grūti! Manas brokastis bija kafija ar sviestmaizīti. Bērnības garša. Bet pēc tam pieradu. Un pamazām, pamazām pazuda 10 kilogrami. Turklāt, kas interesanti, nevis no tās vai citas vietas, bet no visa ķermeņa vienmērīgi. Platāki kļuva gan zābaki, gan svārki… Nu, tagad turamies, turamies.

Grims

Tās runas, ka grims kaitējot ādai, balstītas pagātnes aizspriedumos. Ar to mūs baidīja konservatorijā, operas klases nodarbībās, taču teātrī kosmētika jau bija pavisam citādāka. Kad par direktoru kļuva Andrejs Žagars, viņš šajā jomā mainīja visu. Uzaicināja strādāt Dailes teātra grimētājas, un viņas bija pieredzējušas meitenes, mācījušās Kinostudijā pie vecajiem meistariem, izmantoja labu kosmētiku.

Tiesa gan, pie skropstu saknēm man ir gaiša josliņa – tur, kur tika līmētas skropstas. Noņemam – pielīmējam, noņemam – pielīmējam… Un tā katru dienu, tas jau bija tikpat dabiski kā maizi galdā likt. Taču, ja skatos uz seju, – nav nemaz tik traki. Domāju, ka, jā, pirmkārt, kosmētika, bija laba, bet, otrkārt, es četrreiz nedēļā sev izmasēju seju, kamēr ņēmu nost grimu.

Nekad dzīvē pēc izrādes neesmu atstājusi uz sejas neko! Labāk pavadīšu darbā lieku pusstundu, bet seju notīrīšu pamatīgi. Tā ka, iespējams, tas arī labi, ka ir bijis grims. Pēc tam tu par ādu parūpējies īpaši un vēl nomazgā to arī mājās. Man ļoti patīk mazgāties ar vienkāršu siltu ūdeni. Uzklāj krēmu uz nakti, un viss kārtībā. Taču iespējams, ka palīdz arī gēni. Manai vecmāmiņai bija tik burvīgi vaigi – kā rožu ziedlapiņas.

Seja

Ar savu seju es nedaru neko. Ļoti reti – droši vien, pārāk reti – palutinu sevi ar masāžām, kaut arī tās man ļoti patīk. Kauns pat teikt, kad biju uz masāžu pēdējoreiz. Katru gadu sāku ar domu – tagad nu gan iešu regulāri. Tūlīt no februāra arī sākšu. Āha, kā tad. Nespēju iedomāties savu dzīvi bez manikīra un pedikīra, bet seja…

Līdz salonu procedūrām esmu tikusi tikai trīs četras reizes, un arī tikai tāpēc, ka mani pierunāja draugs, Institut Esthederm Paris Latvijas pārstāvniecības direktors Uldis Veits. “Kristīn, tev tas ir jādara, mums taču ir tāda meistare!” Un tā bija ļoti patīkama pieredze. Starp citu, toreiz izmēģināju šā zīmola kosmētiku un pie tās arī paliku. Pat vīrs galu galā uzsēdās uz tās. Man patīk, ka kosmētikas aromāts ir tik tikko manāms, jo ne sevišķi tīk pārāk uzmācīgas smaržas, bet šī ir tieši tāda, kāda vajadzīga, – rūgtena, ar zāles un siena notīm, nedaudz pat pēc slimnīcas. Tajā ir kaut kāda tīrība, kaut kādas bērnības atskaņas.

Kopjošā kosmētika

Es kosmētikai pieķeros. Protams, kad māsa man uzdāvināja La Praire bundžiņu, visu laiku skrēju pie spoguļa – nu, tagad esmu nudien jaunāka… Taču ikdienā lietoju tikai Esthederm, šā zīmola krēmus, tā micelāro ūdeni (vienkārši ideāls, nav jāpērk nekāds līdzeklis acu kosmētikas noņemšanai!), bet jo īpaši – serumu zeltainā flakoniņā City Protect InCellium Spray.

Uldis man to ieteica ar vārdiem – pamēģini, nenožēlosi! Un es patiešām nenožēloju. Agrāk izkāpu no lidmašīnas ar pavisam izžuvušu seju, tagad uzsmidzinu serumu, un viss kārtībā! Man reiz uzdāvināja pilnu Sensai kosmētikas komplektu, viss bija tik brīnišķīgos trauciņos, skaistos, elegantos, tā vien prasījās paņemt rokās, attaisīt.

Un ko jūs domājat? Man apsārta acis, sāka kņudināt ādu. Es asarām acīs prasu kolēģēm – nu, meitenes, kurai? Meitenes ar prieku savāca un lietoja, viņām viss derēja vienkārši lieliski. Kāpēc es par to – ja reiz esmu savu atradusi, man neko citu nevajag.

Mājas receptes neesmu iecienījusi. Reiz salasījos padomus, sajaucu kefīru ar medu… Kā tas viss uz sejas oda, oi… Mēģināju zem acīm likt nevārītus kartupeļus. Manu ādu šis tautas liftings vienkārši briesmīgi sausina! Tad jau vienkāršāk ir atteikties no asajiem Āzijas virtuves ēdieniem, kurus es dievinu – un no kuriem no rīta ir maisiņi zem acīm –, lai neradītu šādas problēmas.   

Dekoratīvā kosmētika  

Ļoti bieži iztieku bez kosmētikas, lai gan viens mans labs draugs mani strostē, kad satiek nekrāsojušos: “Tu esi skatuves māksliniece! Tu nedrīksti iet cilvēkos ar kailu seju!”

Tad es viņam skaidroju – mīļais draugs, man taču piecos pēcpusdienā uzklāja lielo etiopiešu grimu Aīdas izrādei, es šajā krāsojumā pavadīju sešas stundas un tikai nupat esmu to notīrījusi. Nu, piecietīs mani tauta nedaudz arī tādu.

Godīgi sakot, man pašai arī patīk tā mazliet uzkrāsoties. Taču visbiežāk es vienkārši nopūšu seju ar to pašu serumu no zeltainā flakoniņa, pat krēmu nevajag, seja elpo, un tad, kad uz tās krīt sniegs, ir tik patīkama tīrības un svaiguma sajūta…

Man ļoti patīk pastaigāties sniegā, un es redzu, kā uz citu sieviešu sejām izplūst kosmētika un viņas, nabadzītes, sāk līdzināties pandām. Tad jau labāk nekrāsoties nemaz nekā izskatīties tik nevīžīgi. Vai jāņem līdzi kosmētika un jāsaved sevi kārtībā.

Ko es nēsāju līdzi? Tonālo krēmu un skropstu tušu. Man ir labas, skaistas skropstas, taču gaišas – tās obligāti jākrāso, un tad, kad es to izdaru, man visi saka – tikko esi bijusi pie vizāžistes?

Tušu esmu izvēlējusies jau sen. Ir viena konkrēta Chanel tuša, ko man reiz ieteica grima meistare, un tā man ir iepatikusies. Tikko beidzas, tūlīt pērku nākamo tādu pašu. Bet nesen man parādīja Avon skropstu tušu. Tā arī ir ļoti laba, neizplūst, nebirst, izskatās ļoti dabīgi, un tagad man ir divas mīlules. Tiesa, Chanel tomēr ir pirmajā vietā.

Bet trešā man nepieciešamā lieta ir lūpu eļļa. Un tieši eļļa, nevis spīdums, balzams vai lūpu krāsa. Reiz – pagaidām tā ir bijusi pirmā un pēdējā reize – visa ģimene aizbraucām atpūsties uz Sarkano jūru, Šarmelšeihu, bet tur ir ļoti sāļš ūdens, un man Stockmann pārdevēja ieteica Clarins lūpu eļļu ar spīdumiņiem. Tā ir tāda ne īsti eļļa, ne īsti želeja. Lieliska manta, sargā gan no saules, gan no sala, tās arī pietiek ilgam laikam.

Mati

Man ir paveicies gan ar matiem, gan frizieriem. Mati, paldies manam tētim, ir viegli audzināmi, paklausīgi, ar labu atmiņu. Kā ar roku sakārtosi, saglaudīsi, tā arī turēsies, ar vienu ieveidošanu pietiek trim dienām. Taču pēc bērnu piedzimšanas nācās nogriezt. Reizi, divas, trīs, četras… septiņas reizes matus grieza īsus, pirms tie atkal kļuva biezi un vijīgi un mans frizieris Pērs teica – tagad beidzot tie ir atgriezušies. Bet līdz tam brīdim man bija īsa, īsa frizūra.

Atklāti sakot, tā man ļoti patika, uzklausīju daudz komplimentu, feisbuka profilā man joprojām ir tāda bildīte. Taču izrādījās, ka tādu uzturēt ir diezgan dārgi. Tā jau tikai šķiet, ka ar īsiem matiem nav problēmu. Ja gribas, lai tie izskatās skaisti, uz friziersalonu jāiet divreiz biežāk nekā parasti. Toties bērni ir laimīgi, ka tagad mani mati ir garāki. Mums tas ir īsts rituāls – es sēžu, un viņi katrs no savas puses man taisa kaut kādu frizūru. Ādams saka – man tā patīk, ka tev ir tādi mati! Un, ja reiz tā saka dēls – viss… Un Magda matos meditē – vai, māmiņ, es jau iemiegu. Tādēļ pašreizējais matu garums ir garantija, ka trīs četras reizes nedēļā, kad es vakarā esmu mājās, mums noteikti būs, lūk, šādas 20 minūtes vai pusstunda mūsu laika. Tikai mūsējā. Mūsu triju.

Radikāli pasākumi

Nekad nedrīkst teikt nekad, bet uzpumpētas lūpas tiešām nav priekš manis. Pirmkārt, man nepatīk, kā tās izskatās. Otrkārt, tam vajadzīga liela drosme. Bet es baidos! Baidos no tik radikāliem pasākumiem attiecībā uz seju un ķermeni. Esmu lauku meitene, man ir svarīgi zināt, kāds būs iznākums un kādas var būt sekas.  Piemēram, mani slimnīcā sašpricēs – skaidrs, ka tas sāpēs, būs zilums, tā es esmu iekārtota. Bet kurš man paskaidros, kā seja pēc ķirurģiskas iejaukšanās izskatīsies pēc 20 gadiem? Kādas būs reakcijas? Ja noslīd plakstiņi un tas traucē dzīvot, sievietes iet uz operāciju. Ar to viss ir saprotami: ir problēma, un ir risinājums. Tam es piekristu, ja būtu tāda vajadzība. Taču pagaidām vajadzības nav. Vārdu sakot, viss, kas ir miglains un nav pierādīts, nav man domāts.