Marija Linarte: "Teātri iemīlēju tikai otrajā kursā"

Strādāt štatā gan viņu tā arī neuzaicināja, atjokoja, ka esot pārāk daudz tetovējumu. Un balvu neiedeva. Bet bez darba Marija nepalika. Nofilmējās valsts galvenajā seriālā Ugunsgrēks, piedalījās neatkarīgajos projektos, bet Ģertrūdes ielas teātrī pat iestudēja izrādi – Anna: люболь pēc Annas Kareņinas motīviem.

Bija apmierināta ar to, ka var brīvi izvēlēties lomas, skatuves, cilvēkus apkārt... Līdz saņēma piedāvājumu, no kura nespēja atteikties. No šīs sezonas Marija ir Jaunā Rīgas teātra štatā.

Ar ko tev sākās teātris?

Ar iestāšanos Kultūras akadēmijā. Pirms tam nodarbojos tikai ar mūziku, neskaidri sapņoju kļūt par ārsti, bet literatūras skolotāja pateica, ka man jāiet uz aktieriem – un es nez kāpēc arī aizgāju. Un pēc tam jutos ļoti, ļoti neveikli: eksāmenos redzēju cilvēkus, kuri mēģinājuši iestāties gadiem... Viņiem tas kārtējo reizi neizdevās, bet mani, kurā šāda vēlme nedega, uzņēma uzreiz. Teātri iemīlēju tikai otrajā kursā. Un sapratu, ka uz šo profesiju mani atvedis pats liktenis.

Esi trīsreiz nominēta Spēlmaņu nakts balvām. Kad bija visvairāk izredžu balvu saņemt?

Tieši nesen par to domāju, jo atkal to nesaņēmu. Vissliktāk jutos pagājušajā gadā. Kaut gan no visām manām nominācijām vispelnītākā droši vien bija pirmā – par Pētera Krilova izrādi Rudens Pēterburgā Nacionālajā teātrī. Es tolaik mācījos otrajā kursā un šajā lomā ieliku ļoti daudz darba. Bet, ja godīgi saku, ko domāju, – mūs visus vajadzēja izvirzīt par Melno spermu. Lūk, tas būtu bijis taisnīgi.

Kuru no saviem aktierdarbiem pati uzskati par labāko?

Tajā pašā Vlada Nastavševa izrādē Melnā sperma.

Esi izaugusi Jūrmalā. Ko tev nozīmē jūra un daba vispār?

Tas ir tas, ko es mīlu. Vienatnē staigāt gar krastu... Ar sunīti – jo vairāk... Un vēl – lauki, pļavas... Tur jūtos ļoti labi.

Pasaulē ir maz cilvēku, kuri spēlē kokli, bet tu esi viena no viņiem. Kad pēdējo reizi spēlēji?

Pirms pusotras nedēļas. Ieraudzīju kokli mājās, nodomāju, cik viņai, manai maziņajai, bez manis skumji. Sākumā baidījos, ka būšu visu aizmirsusi. Izrādījās, ka ne, nekā tamlīdzīga. Sliktāk nekā agrāk, tomēr spēlēju!

Kādas ir tavas attiecības ar savu ārieni?

Ļoti sliktas. Ļoti. Septiņdesmit gadījumos no simts man nepatīk, kā izskatos. Trīsdesmit – patīk, gadās, ka pat ļoti patīk. Cenšos šo procentu palielināt, bet tas nāk grūti.

Tev ir viegli skatīties uz sevi ekrānā?

Nē. Tur es esmu kaut kāda sveša.

Jaunā Rīgas teātra izrādē Cerību ezers aizsalis tu spēlē suni. Bet kurš dzīvnieks ir līdzīgs tev?

Nekad neesmu par to aizdomājusies… Nu, man ļoti patīk ziloņi. Viņi visu atceras. Viņi izjūt asas emocijas, redzot, ka cilvēki valkā ziloņkaula rotas. Viņi ir uzticīgi un mīl ļoti ilgi. Jā, es esmu zilonis.

Apģērbs tev ir līdzeklis pievērst sev uzmanību vai, gluži otrādi, iespēja paslēpties pūlī?

Ne viens, ne otrs. Apģērbs atspoguļo to, kā jūtos konkrētajā brīdī.

Kura ir mīļākā lieta tavā garderobē?

Kurpes, kuras sagrauza mans suns. Parastas, melnas, ādas, bet ļoti mīļas... un zaudētas.

Diēta vai sporta zāle?

Sporta zāle.

Rīcība, par kuru tu lepojies?

Nevaru nosaukt neko konkrētu. Bet katru reizi, kad godīgi cenšos pārvarēt slikto sevī un pasaulē, es lepojos ar sevi.

Kam tu tici?

Dievam. Varbūt ticu kaut kā nepareizi, ne tā, kā pieņemts, bet es skaidri zinu, ka dievs ir un viņš visiem ir viens. Un es ļoti bieži ar viņu sarunājos.

No kā tu visvairāk baidies?

Zaudēt mammu.

Kas tevi visvairāk iepriecina?

Kad mamma ir laimīga.  

Brīdis, kad esi bijusi visvairāk izmisusi?

Tāds ir bijis. Bet es negribu par to runāt.

Par ko tu sapņo?

Iemīlēt sevi.

Tu mēdz Google meklētajā ievadīt savu vārdu?

Agrāk to darīju, tagad vairs ne, un jau diezgan sen. Negribu lasīt, ko par mani raksta.

Plāno studēt režisoros?

Es plānoju iestudēt vēl vienu uzvedumu. Kaut gan pēc Annas pirmizrādes jutos šausmīgi... Tagad vairs ne, izrāde beidzot ir kļuvusi tāda, kādu es to iedomājos... Bet par stāšanos režisoros vēl neesmu izlēmusi. Režija ir tik dzīva profesija, ka to, manuprāt, labāk apgūt darot.

No kā tu varētu atteikties teātra dēļ?

No ģimenes. Bet tad man pašai tas ir jāsagrib. Citu vēlmēm nepakļaujos.