Latvijas Radio kora diriģents Kaspars Putniņš: "Mēs esam ļoti kritiski pret saviem līderiem. Ne tikai politikā"
1. februārī Svētā Jāņa baznīcā Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā aicina uz cikla Sakrālie dziedājumi jauno programmu Avilas Terēzes lūgšanas. Tikmēr pats Putniņš ir ar vienu kāju Tallinā, kur vada pasaulslaveno Igaunijas filharmonijas kamerkori.
Mamma viņu ņēma līdzi uz kora Ave Sol mēģinājumiem. Dārziņskolā un konservatorijā viņš mācījās kordiriģentu nodaļā. 20 gadus vecs, Kaspars Putniņš kļuva par vienu no kora Balsis dibinātājiem.
26 gados viņš pieņēma Sigvarda Kļavas piedāvājumu strādāt ar Latvijas Radio kori un no šā kolektīva nav šķīries joprojām – kas neatceļ viņa ārzemju projektus un, pats galvenais, sadarbību ar Igaunijas filharmonijas kamerkori, ko Kaspars vada jau piekto sezonu.
Viņu pēdējais kopīgais albums ar Arvo Perta un Alfrēda Šnitkes garīgo mūziku iekarojis britu mūzikas žurnāla Gramophone balvu un Diapason d’Or godalgu Francijā. Protams, arī Latvijā Putniņš ir novērtēts – par izcilu radošo ieguldījumu Latvijas koru kultūrā un Latvijas un tās mūzikas atpazīstamības veicināšanā pasaulē saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, ir arī Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāts.
Kāpēc tāda emigrācija? Kaspars smejas, ka pavada mājās tikpat daudz laika, cik agrāk. Vienkārši nācies atteikties no daudziem priekšlikumiem. Rīta reiss Rīga-Tallina pirmdienās. Tajā pašā dienā dienas vai vakara mēģinājums, pēc tam vēl un vēl, plus bezgalīgas tikšanās, sarunas, pārrunas, savi un citu koncerti. Nevienas brīvas minūtes. Bet piektdienas vakarā Kaspars atgriežas Latvijā. Jā, viņa dzīve tagad organizēta sarežģītāk. Bet ir interesantāk!
“Igauņu kamerkoris ir viens no labākajiem pasaulē, un tāds tas ir jau labu laiku. Un kad tu ne tikai veido ar to kopā programmu, bet atklāj jaunas muzikālās un apziņas teritorijas... un vienlaikus atklājat viens otru, atklāj sevi... tas ir ļoti aizraujošs process, ļoti. Jo vairāk tāpēc, ka kultūras vide it kā ir līdzīga mūsējai, bet tomēr citāda. Gribas tajā būt nevis viesim, bet savējam.”
Zināmi igauņu estētiskie priekšstati esot ļoti tuvi un saprotami bez jebkāda tulkojuma. Arī – attiecības starp cilvēkiem. “Protams, es nerunāju igauniski un mani priekšstati ir nedaudz izkropļoti un droši vien arī virspusīgi – es taču nelasu turienes avīzes, nepretendēju uz neapšaubāmu situācijas pārzināšanu...
Bet tas, kā cilvēki apspriež problēmas valstī, pie kādiem secinājumiem nonāk, liek man domāt, ka diskusijas kultūra Igaunijā ir augstāka. Un kompetentus cilvēkus tur ciena daudz stiprāk. Man šķiet, ka tieši šis ir iemesls, kāpēc Igaunija mūs apsteidz ekonomisko un citu rādītāju ziņā. Mēs vienmēr esam ļoti kritiski pret saviem līderiem, pret saviem profesionāļiem visdažādākajās nozarēs, ne tikai politikā.
Nenovērtējam viņus emocionāli un praktiski. Piemēram, igauņu politiķi pelna daudz vairāk nekā mūsējie un neproporcionāli vairāk nekā pārējie valsts iedzīvotāji. Es domāju, ka tas ir pareizi.
Ja līderiem visu laiku, nepārtraukti sit pa galvu un turklāt vēl nebaro, galu galā visa dabīgā un psiholoģiski gadiem noregulētā hierarhijas sistēma sāk šūpoties, tāpēc ka cilvēkiem zūd motivācija kļūt par kompetentiem līderiem. Tas diemžēl redzams Latvijā.”
Putniņam patīkot ielūkoties svešās pilsētās – kādas tur kafejnīcas, ļaužu apģērbs, sejas izteiksmes. “Kad biju jaunāks, ar to nodarbojos apzināti. Vienkārši klīdu pa ielām, muzejiem, meklēju ievērības cienīgas vietas, uzsūcu enerģiju, noskaņojumu... Bet ar gadiem nepieciešamība pēc tā kaut kā zūd. Profesionālais kretīnisms... Arvien mazāk un mazāk atliek laika kaut kam ārpus darba.”
Bet kā ar atšķirīgo Igaunijā? “Atšķirības ir, bet vārdos tās izteikt grūti. Man ir svarīgi, ka reakcijas ziņā igauņi ir līdzīgi latviešiem – un, starp citu, zviedriem –, visas reakcijas man ir saprotamas. Rietumu kolēģiem ar šo gan klājas grūtāk. Viņi dažkārt vispār nesaprot, kā mūsu mākslinieki uztver viņu priekšlikumus. Pēc sejām neko nevar nolasīt, tik savaldīgas tās ir. Tikai – pēc atsaucības darbībā. Nīderlandieši un vācieši šajā ziņā ir daudz emocionālāki.”
Diriģents atzīst, ka mēdz notikt koncerti, kurus negribas atcerēties. “Gadās vienkārši sliktas dienas. Mēdz būt situācijas, kad tu jau iepriekš, objektīvu apstākļu dēļ, zini, ka simtprocentīgu rezultātu nesasniegsi. Ja dziedātājam ir pamatīgas iesnas, viņš fiziski nevar izdarīt to, ko no viņa gaida. Bet klimats mums ir tāds, kāds ir. Iedomājieties, ka no septiņiem soprāniem trīs pēkšņi ir slimas, turklāt divas vispār nespēj izkāpt no gultas...
Bet vissarežģītākais profesijā man ir tas, ka mēģinājumu plāni ir jāsastāda gadu, pat divus uz priekšu. Ar to nekādi nespēju sadzīvot. Turklāt dažkārt runa ir par darbiem, kuru vēl nav, tie nav uzrakstīti, tikai pasūtīti. Un diemžēl mēdz gadīties, ka izej uz skatuves, zinot, ka bija absolūti nepieciešami vēl viens vai divi mēģinājumi... un absolūti neiespējami. Šie mūsu dzīves tehniskie rāmji ir ļoti skarbi. Iespiest tajos savas idejas, ideālus un prasības ir ārkārtīgi sarežģīti.”
Taču runājot par skaisto... “Es ļoti mīlu šo pasauli, mīlu cilvēkus, mīlu dabu – un šī sajūta ar gadiem progresē. Agrāk mani interesēja civilizācija un kultūra, tagad arvien vairāk vērtēju dabisko vidi, kalnus, mežu, jūru, kokus. Visas šīs neticamās formas, krāsas, skaņas un sajūtas. Un, protams, mani tuvie, mīļie, ģimene...”
Viena liela hobija Kasparam neesot. Agrāk gan nopietni nodarbojies ar basketbolu, kam veltīta liela daļa viņa dzīves. Vēl viņam patīk kalnu slēpošana, bet pagājušajā gadā tā arī nav sanācis uzkāpt uz slēpēm. “Turpinu ticēt, ka man tiks mazliet sniega un brīvā laika. Vējš sejā un spārnu sajūta aiz muguras – kas var būt brīnišķīgāks?”
