Ksenija Sidorova-Arizaga: starp vīru un akordeonu

Kopš 16 gadu vecuma tu dzīvo tālu no dzimtenes. Tā ir smaga nepieciešamība, aizraujošs piedzīvojums vai kas cits?

Sākumā tā bija nepieciešamība – nepieciešamība mācīties. (Ksenija studēja Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā. – Red.) Citas izejas nebija. Nē, izeja bija palikt Latvijā. Bet, kad uzzināju, ko nozīmē lielisks pedagogs, kad manā priekšā pavērās durvis un nezināmas tāles...

Un tomēr es biju pārliecināta, ka atgriezīšos mājās. Mājās man tolaik bija milzīga mīlestība. Atceros, ka viņam visu laiku teicu: izmācīšos un atgriezīšos... Kā no armijas. Taču atgriezties nesanāca. Londona kļuva par manām mājām uz nākamajiem divpadsmit gadiem, un neradās vēlme pārcelties kaut kur citur – tikai vienu brīdi gribējās padzīvot Berlīnē. Bet tad es satiku savu nākamo vīru... Tagad mana dzīve, manas mājas ir Spānijā.

Bet kāds bija sākums – sešpadsmitgadniecei svešā valstī?

Akadēmijā biju visjaunākā. Pārējiem bija vismaz divdesmit. Man vienkārši bija ātrāk jāizaug. Mācījos un tikai mācījos, aizmirsu pat paēst un – pārpūlējos. Mēnesi pēc studiju sākuma saslimu, vietējie dakteri domāja – tas tāpēc, ka neesmu pieradusi pie Londonas klimata. Pieradīsi, pāries, man teica. Bet man bija 40 grādu temperatūra un nedēļu nekritās. Biju pavisam zaudējusi spēkus. Tad gan ātri lidoju uz Rīgu, pa taisno uz 1. slimnīcu, izrādījās, ka tas bija plaušu karsonis, nogulēju tur divas nedēļas. Tā dzīve mani piebremzēja.

Un kā gāja Londonā pēc tam?

Ai, biju taču nokļuvusi pavisam citā zemē, kur pat krāni ir divi – viens aukstajam, otrs siltajam ūdenim. Viss ir cits. Cilvēki pavisam citādāki. Viss tik kosmopolītisks. Sākumā man šķita, ka cilvēki tur ir daudz priecīgāki nekā šeit, jo vairāk smaida. Pēc kāda laiciņa sapratu, ka tas ir feiks. Bet arī tā bija labi. Vieglāk, ja ir tas smaids, nekā tad, ja smaida nav nemaz. Lūk, Spānijā smaids ir īsts.

Londonā mācījos jaunu dzīvi. Līdz aizbraucu turp, pat suši nebiju vēl ēdusi. Un vēl man tur nozaga akordeonu. Kādus trīs mēnešus biju kā bez rokām. Bet satiku arī daudzus liktenīgus cilvēkus, kuri man palīdzēja. Bija sajūta, ka man viņus Kāds ir atsūtījis. Joprojām draudzējamies, viņi mani atbalsta.

Londonas naktsdzīvi sanāca pabaudīt?

Nē, es neesmu tāds cilvēks. Jutu, ka man jātaupa laiks. Zināju, cik daudz mani vecāki ir strādājuši un cik daudz lietām pateikuši nē, lai es varētu tur mācīties. Arī brālis mani daudz atbalstīja. Bērnībā dzīvojām vienā istabā un daudz plēsāmies. Kopš biju Londonā, kļuvām arvien tuvāki. Kad man nozaga akordeonu un bija jābrauc uz Itāliju pēc jauna, tieši viņš, mans vecākais brālis, brauca līdzi. Tagad esam labi draugi, tikko kas, tā zvanām viens otram. Arī ar vecākiem ir tāpat – attālums padarījis mūs tuvākus.

Kā tevi pieņēma Spānijā?

Ļoti bieži kā savējo. Sākumā gan spāniski varēju pateikt tikai “čau” un “kā iet?”. Tagad jau varu viena pati aiziet uz banku vai pie daktera. Parasti visi brīnās, ka neesmu spāniete, izskatos taču tā. Tas ir patīkami. Arī temperaments man ir atbilstošs.

Man patīk spāņu dzīvesstils – viņi nesteidzas, nestreso. Bet tas droši vien tāpēc, ka Madridē esmu faktiski kā atvaļinājumā, varu izbaudīt to nesteidzību, atslābināties starp tūrēm. Ja ar to saskartos visu laiku, būtu traki. Kad remontējām dzīvokli, mums teica: “Uz Ziemassvētkiem noteikti tiksiet iekšā, gatavojieties eglītei!” Pagāja desmit mēneši, un mēs joprojām nebijām tikuši mājās. Viņi visu dara tik lēni…

Tas nav kaitinoši?

Mani tas skar mazāk. Vīru gan tas kaitina, sevišķi darbā. Ja kādam piezvani vai kādu satiec, vispirms jāapjautājas, kā iet visām tantēm, onkuļiem un slimajai vecmāmiņai. Turklāt vēl jāatceras viņu visu vārdi. Nevar tā, kā Londonā – ja tev ir tikšanās, sāc uzreiz runāt par darbu.

Starp citu, kā tu iepazinies ar Hosē?

Nejauši. Mana draudzene reiz stāstīja, ka esot kāds foršs cilvēks, kas strādā kopā ar viņas vīru, mēs būtu skaists pāris. Bet viņam tolaik bija draudzene. Paldies, mani tas neinteresē! Pēc pāris mēnešiem viņa man saka: draudzenes vairs nav, aizej vismaz pusdienās! Saku, ka negribu būt spieķis pēc izirušām attiecībām, man tam nav laika. Viņa mani tomēr pierunāja. Nu, labi, aizejam pusdienās, būs jauna pieredze. Pēc trim mēnešiem jau bijām saderinājušies.

Saderinājāmies Jūrmalā, Dzintaros. Ziema, janvāris, bija ļoti auksti. Pateicu jā, jo bija tik auksti. (Smejas.) “Labi, labi, precamies.” Tagad esam kopā četrus gadus un varu teikt, ka viens otru pazīstam, daudz kas ir aiz muguras. Protams, trīs mēnešos neko nevarējām uzzināt.

Vai grūti būt precētai ar ārzemnieku?

(Bez pauzes) Jā. Atbildēju uzreiz, jo pēc kāzām esmu daudzkārt par to domājusi. Man gandrīz visi puiši ir bijuši ārzemnieki. Ļoti ilgi tikos ar cilvēku no Serbijas, tomēr viņš bija slāvs, mums bija kaut kas līdzīgs pat mentalitātē.

Spānija ir cita lieta, tā ir Rietumeiropa, turklāt mans vīrs ir dzimis Amerikā, un, kad es viņam stāstu par savu bērnību, viņš izbrīnā iepleš acis. Kaut esmu viņam skaidrojusi, ka mums bija labi, viņam to ir grūti saprast, viņš taču audzis pavisam citādāk.

Amerika 80. gados bija stipra, veiksmīga valsts – kā seriālā Santa Barbara. Viņa vecāki kokakolu ir dzēruši visu dzīvi, mēs to atklājām deviņdesmitajos. Viņa tēvs bija ģenerālis, un mamma visu laiku bija kopā ar viņu, nestrādāja. Vai – ēšanas paradumi. Viņiem vakariņas ir desmitos, daudz vēlāk, nekā man gribētos, bet tas ir tik spāniski...

Tātad pamatlietas mums pamatīgi atšķiras. Esam arī ļoti dažādi cilvēki. Tomēr cilvēkos jāmeklē nevis atšķirīgais, bet līdzīgais. Un tie pirmkārt ir jautājumi, kas saistīti ar ģimenes vērtībām: laulību, bērniem, kādu vietu tavā dzīvē ieņem darbs, utt. Mēs abi nākam no vides, kur ģimenes sajūta ir viena no svarīgākajām lietām. Mani vecvecāki bija precējušies 60 gadus, tad vectēvs nomira. Vecākiem būs 40 gadu kāzu jubileja. Jā, ģimene – tas mums ir tā pa īstam.

Un kā tradicionālajos priekšstatos par ģimenes dzīvesveidu ierakstās tavi daudzie viesizrāžu ceļojumi?

Kad beidzu akadēmiju, manī bija tādas bailes: “Ak Kungs, kā gan es izdzīvošu? Ko tad, ja man nepietiks koncertu? Vai man būs jāstrādā par pasniedzēju?” Nē, domāju, tad labāk kļūšu par fitnesa treneri, vispār nenodarbošos ar mūziku. Man bija skaidrs, ka spēlēt koncertus – tas ir vienīgais, ko varu un gribu darīt labi. Tiesa, tolaik nespēju iedomāties, ka nāksies tik daudz ceļot...

Tātad man nav citas izvēles. Teorētiski es varētu sēdēt mājās, bet mans vīrs saka: ja tev ir tāds darbs un neviens cits to neizdarīs tā, kā tu, būtu grēks tevi turēt aiz atslēgas! Viņš ļoti, ļoti priecājas par mani, ja godīgi. Turklāt arī Hosē bieži brauc darba ceļojumos. Nākamnedēļ viņš būs Meksikā, es pusnedēļu pavadīšu Austrijā, tad uz mājām. Šoreiz es viņu gaidīšu.

Dažkārt mums, protams, pietrūkst saskarsmes, gribas vairāk pabūt divatā, pat zināmu rutīnas devu gribas: atnākt mājās no darba, kopā pavakariņot, aiziet gulēt. Mūsu kopīgais laiks mums ir svētki. Man ļoti patīk gatavot un priecājos, ja ir iespēja izbaudīt šo procesu. Tā teikt, pabūt sievai. Kad sākām tikties, Hosē brīnījās, ka no rīta ir gatavas brokastis, šampanieša glāzē ielieta svaigi spiesta apelsīnu sula... Tā nemēdzot būt, sievietes mūsdienās tā nedara. Latvijā tā šķiet norma, bet viņam tas bija milzīgs pārsteigums. Nezinu, varbūt milleniāļi tā vairs nedara...

Es vispār esmu ļoti mājīgs cilvēks, varu ilgi sēdēt mājās. Bet pēc pāris nedēļām man jau atkal gribas braukt. Tas jau ir asinīs. Desmit gadus esmu braukusi nonstopā, dažkārt piecas reizes nedēļā lidoju, nereti nebiju mājās mēnesi. Bet tagad vienmēr mēģinu atlidot uz mājām, kaut vai uz pusi dienas. Man taču ir vīrs.

Manas mājas – mans cietoksnis: tas ir par tevi?

Jā, noteikti.

Neesmu nekāda zvaigzne

Cik lielā mērā tu piederi pati sev, cik brīvi vari rīkoties ar savu laiku, repertuāru, imidžu?

Simtprocentīgi. Šobrīd esmu diezgan priviliģētā stāvoklī, man ir ļoti labs angļu menedžments – aģentūra Harrison Parrott, kas pastāv jau vairāk nekā pusgadsimtu un strādā ar pasaules vadošajiem mūziķiem. Ar viņiem es, protams, apspriežu, cik koncertus gadā gribu vai, teiksim, cik nedēļas mēnesī gribu ceļot. Mēdz gadīties piedāvājumi, par kuriem saku – jā, noteikti, šo vajag nospēlēt, turp vajag aizbraukt, ar šo cilvēku kopā vajag uzstāties, viņš taču ir tāda mēroga cilvēks! Bet viņi manu degsmi aptur un saka, ka, iespējams, man tas būtu par daudz, mazliet tomēr apstāsimies...

Līdzīgi ar imidžu. Tā kā šī aģentūra nodarbojas ar klasisko mūziku, vienmēr ar viņiem konsultējos par katru uzstāšanos, kurai nav sakara ar klasisko repertuāru. Negribas pārkāpt zināmas robežas. Mums ir sava publika, un tā ir citādāka nekā populārajai mūzikai. Tiesa gan, gribas arī to dažādot, jo pati klausos daudz ko, man ir interesanti izmēģināt citus žanrus.

Piemēram, piedalījies Laimas Vaikules festivālā Jūrmalā. Kādi iespaidi?

Tā ir pavisam cita pasaule. Pilnīgi atšķiras no tā, kas ar mani parasti notiek. Tur ir tik svarīgs ārējais izskats, sarkanais paklājs, fotogrāfi... Protams, sarkanie paklāji ir patīkami – kad sāku koncertēt, arī domāju, cik gan labi būtu kļūt slavenai, bet...

Skatījos, kā iet Filipam Kirkorovam – parādās aiz skatuves, fotogrāfi visapkārt, solis pa labi, solis pa kreisi – viņi pakaļ... Ak Kungs, nodomāju, nabaga cilvēks, viņam taču arī gribas atpūsties. Redzi visu to karuseli un dažkārt domā: bet kas tur ir iekšā? Tur vispār ir kāds dziļums vai nav nemaz?

Pieņemu, ka cilvēki droši vien iet uz tādiem koncertiem, lai izklaidētos, lai novirzītu domas, lai ne par ko nedomātu. Ar klasiku tomēr ir jāiespringst, jāzina, ko klausies. Nevar tā vienkārši iekrist krēslā un baudīt. Iespējams, kāds dara arī tieši tā... Pati gan vienmēr, ja gadās iet uz nezināma autora koncertu, pirms tam sagatavojos, palasu.

Kopumā šovbizness man tomēr šķiet tāds ārišķīgi spožs. Bet reizi gadā var atļauties tajā piedalīties, kāpēc ne.

Kā pie tevis atnāk tas, ko tieši tu gribi spēlēt?

Kaut kā atnāk. Dzīvē vispār daudz kas notiek nejauši – līdzīgi, kā satiku savu vīru, – un tas ir vislabākais.

Piemēram, Latvijā spēlēju pirmatskaņojumu – skaņdarbu Pelnrušķīte. Reiz abi ar brāli uzdāvinājām tētim mobilo telefonu bez podziņām, ar skārienjutīgo ekrānu. Nākamajā dienā viņš to bija iemetis kaktā, jo neko nesaprotot, nevarot ne piezvanīt, ne uzrakstīt. Okei. Velti notriekta nauda. Pēc diviem mēnešiem saņemu draudzības uzaicinājumu feisbukā. Tētis! Sapratu, ka viņš tomēr ir paņēmis to telefonu un sācis. Sekoja Youtube.

Tētis bija skatījies video, atsūtīja man balalaikas skaņdarbu – “Re, cik forši,” uzrakstīts piebildē. Jā, forši. Pēc divām dienām atsūta: “Te ir akordeona versija. Tev jāspēlē!” Sāku meklēt notis. Pa vidu vēl aizgāju uz kino, skatos reklāmas un dzirdu, ka vienai no jaunajām filmām mūzikas celiņā skan šis pats skaņdarbs. Nu, tātad bija jāspēlē.

Apģērbs iespaido tavu pašsajūtu uz skatuves?

Protams. Domāju, ka visas sievietes ir tādas – dažādās drēbēs izjūt sevi atšķirīgi. Piemēram, ja trīs dienas esmu nosēdējusi mājās, staigājusi sporta tērpā, jūtu, ka viss, laiks saposties. Bet jebkurš koncerttērps palīdz ieiet tēlā, rada pavisam īpašas emocijas. Tādas pacilātas, pat kosmiskas. It kā tūlīt noteikti notiks kaut kas interesants un neticams.

Kaut arī man parasti ir ļoti stingri kostīmi. Es taču pozas dēļ nevaru uzvilkt kleitu, sēžot kājas jātur plati. Nākas iztikt ar biksēm, šaurām vai platām, atkarībā no noskaņojuma. Un vēl es nekādā gadījumā nespēju uzvilkt koncertblūzi tāpat vien, uz kādām vakariņām. Man uzreiz rodas sajūta, ka esmu formas tērpā. Tāpēc manā skapī viss ir stingri nošķirts – atsevišķi skatuves apģērbs un atsevišķi viss pārējais.

Pati sev sameklē tērpus?

Pārsvarā, jā. Šobrīd bieži sadarbojos ar zīmolu Amoralle. Izstāstu viņiem, kāds būs koncerts, ar ko kopā spēlēju, un viņi sāk domāt, ko man piedāvāt. Tad es aizeju uz šovrūmu, un mēs kopā izvēlamies. Bet, protams, es nekad nevilktu to, kas man nepatīk. Tā ka gala vārds pieder man.

Ko tu uzskati par stila ikonu?

Instagramā sekoju dažādiem cilvēkiem, un gadās, ka mani kāds ietērps iedvesmo. Bet izcelt vienu cilvēku gan nevaru. Ja nu vienīgi Diānu fon Firstenbergu. Pirms dažiem gadiem izlasīju viņas grāmatu Sieviete, kura es gribēju būt (The Woman I Wanted To Bee), un viņa man iepatikās ne tikai kā cilvēks, bet arī kā dizainere. Viņas kolekcijas ir ļoti sievišķīgas. Bet nosaukt viņu par savu personīgo stila ikonu arī nevaru.

Bet tev ir svarīgi, lai cilvēki, ieraugot tevi uz ielas, uzreiz saprastu – re, zvaigzne iet?

(Smejas.) Nē! Pirmkārt, es neesmu nekāda zvaigzne. Taču man patīk skaisti ģērbties. Pat mājās. Vīram. Un es viņam neteikšu – mana seja atpūšas no koncerta grima, tāpēc šodien nekrāsojos.

Es tomēr gribu, lai viņam ir patīkami, viņam nav jāskatās uz mani nekoptu. Tāpēc cenšos labi izskatīties arī ikdienas dzīvē. Tā kā 99 procentus sava laika pavadu biksēs – mēģinājumos, koncertos, pārlidojumos –, ikdienā dodu priekšroku svārkiem un kleitām. 

Režisors Žans Liks Godārs reiz teicis, ka viņam vajag pēc iespējas vairāk staigāt, lai uzņemtu labu filmu. Kas tev nepieciešams, lai labi nospēlētu koncertu?

Ir vairākas lietas, ko ievēroju. Pati būtiskākā – man jābūt labā noskaņojumā. Lai būtu labs noskaņojums, nepieciešams izgulēties, bet pirms tam nestrīdēties ne ar tuviniekiem, ne draugiem. Man tas ir ļoti svarīgi. Ja ģimenes dzīvē gadās kādas nesaskaņas, man noteikti vajag pirms koncerta salabt, citādi nevarēšu mierīgi spēlēt. Un vēl vajag kārtīgi paēst. (Smejas.)

Zinu, ka daži mūziķi nemīl pirms koncertiem ieturēties, bet man tas ir obligāts rituāls. Un, pats galvenais, – zināt, ka esi labi sagatavojies, ka tev ir bijis gana laika patrenēties un padomāt. Par to, ko paveiks tavi pirksti, taču nav atbildīgs neviens cits. Tikai tu pati.

Cik stundas dienā tu parasti spēlē?

Šodien pavisam nav sanācis, bet tagad, pēc koncerta, man ir neliels atvaļinājums. Pirms koncertiem – faktiski visu dienu. Sāc no rīta spēlēt, tad atceries, ka vēl jāatbild uz kādu e-pastu vai jāizskrien uz kādu sarunu, interviju, tikšanos ar komponistu... Bet lielākoties līdz brīdim, kad vīrs pārnāk no darba, esmu ar instrumentu. Ja viņš strādā mājās, jautāju – varbūt man aizvērt durvis? Nē, nē, atstāj, viss kārtībā. Pēc kādām piecām stundām skatos, ka durvis klusām aizveras.

Pēc piecām stundām... Viņš nu gan ir pacietīgs.

Jā, Hosē ir pacietīgs. Brīžos, kad mācos ko jaunu, es taču atkal un atkal atkārtoju vienu un to pašu. Lai kaut ko iemācītos ātri, atkārtošana ir pats galvenais. Es pati nevarētu izturēt, to klausoties.. Bet dažreiz viņam patīk, un viņš var strādāt. Es gan nevaru strādāt ne ar kādu mūziku fonā. Ja man būtu kaut kas jāuzraksta, man traucētu jau šī kafejnīcas fona mūzika.

Es sāktu klausīties, ko viņi tur dzied, dažreiz tas ir kaut kas stulbs...  Nē, es nenievāju, es vispār klausos ļoti daudz popmūzikas. Īpaši, ja braucam mašīnā. Ja kāds mūziķis redzētu manu Spotify, būtu pavisam traki. (Smejas.) Tur ir gan krievu, gan spāņu pops, laundža mūzika. Protams, man ir arī klasiskais saraksts.

Kad bērnam ir divdesmit viens kilograms

Ir teiciens, ka nevajag cilvēciskot datorus, viņiem tas nepatīkot. Kādas ir tavas attiecības ar akordeonu?

Vārdā viņu nesaucu, kaut zinu, ka daudzi mūziķi saviem instrumentiem dod iesaukas. Bet man viņš tiešām ir kā dzīvs cilvēks, pat ja tas varbūt izklausās dīvaini. Ļoti uzmanīgi par viņu rūpējos un jūtu, ka viņš par to man savā veidā atbild. Viņš taču ir mans galvenais partneris uz skatuves. Pēc katra koncerta domās viņam pateicos.

“Viņš” ir vīriešu vai sieviešu dzimuma?

Neapšaubāmi vīriešu. Tāpat kā valodā vīriešu dzimtē. (Smejas.) Man vispār dzīvē vienmēr bijis vieglāk kontaktēties ar pretējo dzimumu. Pat draugu attiecībās. Un akordeons arī man ir vīrietis.

Starp citu, cik viņš sver?

Divdesmit vienu kilogramu. Tāds liels bērns, ko visu laiku nēsāju uz rokām. Jūsu fotogrāfs Oļegs Zernovs palīdzēja man akordeonu aiznest no fotostudijas līdz mašīnai un teica, ka esot smags, smagāks nekā kontrabass, ko spēlē viņš.

Lidmašīnā akordeons sēž blakus?

Jā. Nesen gan šajā sakarā man radās problēmas ar AirBaltic, viņi izdomāja, ka man jāpērk nevis viena, bet divas papildvietas – nesapratu, vai viņi gribēja, lai izsēdinu to atvāztā veidā... Bet nekas, problēmu atrisināju, tagad lidoju ar Lufthansa.

Vai šis smagais bērns liek pašai vairāk padarboties ar hantelēm?

Uz sporta zāli eju diezgan bieži, trīs četras reizes nedēļā. Un izlieku spēkus tur ļoti nopietni. Instruments man tiešām ir ļoti fizisks. Tā kā daudz nodarbību man bija jau kopš bērnības, ķermeņa augšdaļa, īpaši pleci, ir stipri attīstījušies. Bet bez sporta nevar iztikt neviens mūziķis, kas tik daudz ceļo. Citādi ķermenis vienkārši neizturēs nepārtrauktos pārlidojumus, mēģinājumus un koncertus.

Kas tevi kā mūziķi ir iespaidojis visspēcīgāk?

Ir daudz cilvēku, kuri man palīdzējuši kļūt par to, kas es esmu, un viņi joprojām seko manai muzikālajai un cilvēciskajai izaugsmei. Pirmkārt, mani vecāki. Viņi nenāk no mūzikas pasaules. Tāpēc arī spēlēju akordeonu – iespējams, tad, ja viņi būtu mūziķi, es spēlētu vijoli. Kaut ko “normālu”.

Man ir ļoti strādīgi vecāki. Vienmēr salīdzinu, cik daudz strādā viņi un cik nodarbojos es. Kad biju jaunāka, man bija liela problēma: bailes no skatuves. Tik ļoti uztraucos pirms katras uzstāšanās, ka pat domāju – vai tiešām man to vajag? Bet tētis, viņš ir celtnieks, reiz teica: “Iedomājies, ka tu katru dienu ej uz darbu un katru dienu nervozē. Cik ilgi varēsi tā nodzīvot?” Padomāju: tiešām... Respektīvi, pirmie manā sarakstā ir mani vecāki un mani pedagogi – Marija Hasele un Ovens Marijs. Viņi deva man zināšanas un rūdījumu, kas ļāvuši man izdzīvot šajā profesijā.

Pēdējā laikā no daudziem mūziķiem dzirdēts: lasu psiholoģijas grāmatas, regulāri apmeklēju psihoterapeitu. Tā ir modes lieta vai nepieciešamība..?

Tā ir mūsu profesijas daļa, tāpat kā iešana uz sporta zāli. Mums jāprot turēties formā ne tikai fiziski, bet arī garīgi, morāli. Izejot uz skatuves, izjūti milzīgu atbildības nastu. To komponistu priekšā, kuru darbus spēlē, savu pedagogu, klausītāju, arī savā priekšā.

Jā, arī es esmu lasījusi daudzas grāmatas par psiholoģiju, trīs gadus apmeklēju kursus Bailes uz skatuves – tas bija darbs ar psihologu, un varu teikt, ka joprojām ik pa laikam atgriežos pie tolaik saņemtajiem padomiem. Tas palīdz atsvaidzināt atmiņu un attīstīties tālāk, saprast cilvēkus, viņu uzvedības mehānismus. Man tas šķiet ļoti interesanti.

Veiksmei ir sava cena. Ko tu esi samaksājusi par savu?

Nevaru atbildēt. Šajā frāzē “maksa par veiksmi” ir kāda līdzcietības nots, bet es par savu dzīvi un profesiju nežēlojos. Man kaut kā ļoti paveicās. Nokļuvu īstajā laikā īstajā vietā, līdzās īstajiem cilvēkiem. Pat tobrīd, kad man nozaga akordeonu un es Londonā paliku faktiski bez rokām, bez darba, bez iespējas mēģināt, iepazinos ar cilvēkiem, kuri man ļoti palīdzēja. Es ļoti augstu vērtēju manu vecāku ieguldījumu. Viņi nodrošināja manu dzīvi, kamēr studēju.

Principā es varēju, kā to dara daudzi studenti Anglijā, piestrādāt, lai sevi pabarotu pati. Bet mans brīnišķīgais pasniedzējs Ovens Marijs pateica: “Jā, lūdzu, ej vakaros spēlēt valšus restorānā! Bet atceries, ka tu to dari tad, kad varētu mācīties, šo laiku ieguldīt sevī.” Tas man uzreiz iestādīja smadzenes vietā. Jā, vajadzēja taupīt, nevarēju atļauties daudzas lietas, dzīvoju diezgan tālu, nēsājos ar savu instrumentu pa sabiedrisko transportu, bet tālākā perspektīvā man tas ļoti nāca par labu.

Ko es maksāju šobrīd? Droši vien to laiku, ko gribētu pavadīt kopā ar savu ģimeni, bet nevaru, jo tā ir ļoti maz. Uz Latviju atbraucu pārsvarā koncertēt. Mēģinu atbraukt – kaut pāris reižu gadā – arī tikai pie vecākiem, vecmāmiņas, draugiem. Par laimi, ir internets.

Taču arī tā ir sava veida nelaime. Varu godīgi atzīties, ka tā ir mana atkarība – tikko ir brīvs brīdis, sēžu telefonā. Skatos instagramu, feisbuku vairs ne. No rīta vispirms apskatos, kas telefonā pa nakti uzpeldējis.

Agrāk biju pieejama 24 stundas diennaktī, tagad devu solījumu sev un vīram – viņam nepatīk, ka sēžu telefonā, – aparātu pirms gulētiešanas izslēgt, kaut visu laiku uztraucos, vai neesmu kādam steidzami vajadzīga. Apzinos, ka telefons atņem laiku tiešām svarīgām lietām. Bet esmu pie tā pieradusi. Braucu pa pasauli, esmu ar telefonu.

Ar menedžmentu mums ir WhatsApp grupa, un, ja esi tajā, cilvēki grib, lai atbildi uzreiz. Ja stundu neatbildi – what the hell? Ir mazliet tā, ka paši radām sev to sajūtu, ka visu laiku jābūt pieejamiem. Bet ilgtermiņā tas var būt kaitīgi. Skatos, ka arī mani vecāki, kuri agrāk teica, ka es par daudz sēžu telefonā, dara to pašu. (Smejas.) Pat mana vecmamma ir vatsapā, sūta selfijus un visu ko. Forši, ka esam kontaktā. Bet tas nav reāls un atņem daudz laika.

Man tagad ir sapnis, ka abi ar vīru aizbrauksim uz trim vai četrām dienām – nezinu, vai spētu izturēt nedēļu, – kaut kur turp, kur vispār nav zonas. Nu, skaisti!

Un – arī seriāli?

O, jā, esmu Netflix fane. Sēdi lidostā, gaidi – seriāls. Ielādē telefonā nākamo sēriju un vari arī lidmašīnā skatīties. Viss ir pārdomāts.

Ko iesaki?

Labā sieva (The Good Wife). Nav no jaunākajiem, pēdējā sezona bija pirms pāris gadiem. Kāds ieteica, sākām skatīties kopā ar vīru, tad viena stunda, divas – un jau nakti nevari aizmigt, vajag noskatīties vēl vienu sēriju. Kā jau visiem. Šobrīd gan nav daudz laika skatīties… Vīrs saka, ka esot jau sestajā sezonā, es vēl tikai piektajā. Traki, netieku līdzi. 

Tomēr esmu apprecējusies!

Kāda ir lielākā auditorija, kurai esi spēlējusi?

To gan nesavācu es pati, bet, kad uzstājos festivālā Night of the Proms, kas notika Vācijas, Nīderlandes un Beļģijas pilsētās, lielākais laukums bija Antverpenē – 22 tūkstoši.

Ak kungs.

Tieši tā padomāju arī es. (Smejas.) Patiesībā koncertus, kurus translē televīzija, redz daudz vairāk skatītāju. Bet dzīvajā – jā, tas ir aizraujošs piedzīvojums.

Patika?

Ļoti. (Smejas.) Bija bailīgi, bet lieliski. To nevar salīdzināt ne ar ko citu. Esmu lēkusi ar izpletni, gan kopā ar instruktoru, bet spēlēt pārpildītā stadionā – tas ir vēl krutāk.

Vai mēdz gadīties arī sarūgtinājumi, vilšanās profesijā?

Nu, jā, kad skumstu pēc mājām vai kaut ko daru ne tā. Ir taču koncerti, kas izdodas labāk par citiem, bet gadās arī tie gluži pretējie. Un, protams, kad ar sevi neesi īsti apmierināts, sāc pārdomāt, vai tiešām esi izvēlējies pareizo dzīves uzdevumu un vispār – kālab viss šis... Bet pēc tam es ātri attopos, ka ne jau nu man vienīgajai grūti un ka citiem mēdz būt daudz sliktāk...

Vai tu tici, ka cilvēka liktenis ir viņa paša pūļu rezultāts?

Nē. Jo es bieži redzu, ka cilvēks cenšas no visa spēka, bet viņam nesanāk un nesanāk... Vai otrādi – burtiski uz galvas uzkrīt neprātīga veiksme. Droši vien cilvēka dzīvē patiešām ir kaut kāds līdzsvars starp baltajām un melnajām strīpām. Es tam tiešām ticu. Man arī tā mēdz būt: ļoti labs periods, un pēc tam pilnīgi pretēji – sabrūk visi plāni. Vispār jau mēs ļoti daudz ko nespējam saplānot... Tāpēc domāju, ka liktenis ir kā kokteilis – gan tas, kas jau zvaigznēs paredzēts, gan tavs veikums.

Cik svarīgs stimuls radošajā darbā ir mīlestība un trūkums?

Stimuli... Oi… Par trūkumu neesmu pārliecināta. Tas dažkārt dzen galējībās. Kad vajag sevi elementāri pabarot, par radošumu nedomā... Bet mīlestība. Protams, salauzta sirds liek just dziļāk. Tāpēc domāju – zināmā dzīves posmā, jā, tas man palīdzēja izaugt kā cilvēkam.

Vai vari nosaukt trīs lielākos sasniegumus savā dzīvē?

Tas nav viegli, bet pamēģināšu. Sākšu ar acīmredzamo: esmu priecīga, ka man ir izdevies saistīt savu dzīvi ar koncertdarbību un ka man ir Echo Klassik – tas ir Grammy vācu analogs – balva. Iespējams, daudzi kolēģi šo neuzskata par kaut ko sevišķu, bet man šī balva ir īpaša, jo pirmo reizi tika piešķirta akordeona spēlētājam (Ksenija tika nosaukta par 2017. gada labāko instrumentālistu, aiz viņas uzvārda bija rakstīts Instrumentalist/Accordion. – Red.) Tālāk: man ir ļoti labas attiecības ar vecākiem. Vai katra mūsu saruna beidzas ar vārdiem: “Es tevi mīlu.” Nezinu, kā mēs to esam sasnieguši, bet es par to lepojos. Un trešais – es tomēr esmu apprecējusies!

Bet trīs vakarus, kas īpaši iespiedušies atmiņā?

Oi... Par bildinājumu jau stāstīju. Šķiet, bija jau trīs naktī, mīnus 25, ļoti daudz ledus apkārt, es neko negaidīju, un pēkšņi Dzintaros, jūras krastā viņš nometas uz ceļa... No pēdējiem – es biju mājās, man bija vienīgā brīvā diena, un es to veltīju to savai ģimenei, diemžēl brāļa nebija. Mēs neko tādu nedarījām, vienkārši bijām kopā. Un, lūk, nesen: abi ar vīru bijām Madridē, pēc tam katram bija jālido uz savu pusi, bet mēs lieliski pavadījām vakaru mājās. Tie ir ļoti vienkārši, bet ļoti dvēseliski mirkļi.

Teici, ka tev patīk gatavot. Vai esi iemācījusies kaut ko no spāņu virtuves?

Protams! Gaspačo, piemēram. Cita lieta, ka spāņu virtuvē pārsvarā ir cepti ēdieni, bet mēs cenšamies ievērot veselīga uztura režīmu. Taču, ja vajag uztaisīt kaut ko spānisku, uztaisīšu. Iespringšu, bet – visu varu! 

2018. gada septembrī tevi nosauca starp līderēm Pastaigas sieviešu līderu topā. Vai jūties kā līdere?

Nezinu. Varbūt starp sievietēm, kas spēlē akordeonu... Jo tādu nav daudz. Bet visādi citādi – es, tāpat kā jebkura sieviete, cenšos, lai mājās ir omulīgi, lai apkārt ir laimes un prieka sajūta... Ja kāds uzskata, ka esmu līdere savā profesijā, – paldies, tas man glaimo. Bet strādāšu tālāk. Jo to, kur ir griesti, es nezinu.

Kad tevi atkal redzēsim Rīgā?

Jūnijā Lielajā Ģildē būs Artura Maskata skaņdarba pirmatskaņojums kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Andri Pogu. Zvanīja arī Laima Vaikule, atkal aicina uz savu vasaras festivālu.