Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs
 

Aurēlija Anužīte: "Gribu būt vecmāmiņa, kura met salto uz batuta"

Skaistums
2018. gada 28. decembrī 06:04 2018. gada 28. decembrī 06:04
  Jeļena Vlasova | Pastaiga
Pēdējā laikā Aurēliju Anužīti-Lauciņu (45) kino un TV ekrānā redzam reti. Sievietei ar sešiem (!) bērniem, no kuriem mazākajiem, dvīņiem, vēl nav divi gadi, filmēšanās ir pārāk dārgs prieks. Jo vērtīgāka ir viņas loma simtgades filmā Homo Novus, kur Aurēlija demonstrē ne tikai izcilu aktierspēli, bet arī nevīstošu skaistumu! Kā viņai izdodas allaž būt tik nevainojamā formā un kur meklējams jaunības noslēpums, aktrise stāsta žurnālam "Pastaiga".

Neslinko!

Esmu pieradusi daudz strādāt. Bija tāds dzīves periods, kad vajadzēja pašai gan dēlu audzināt, gan par dzīvokli maksāt, strādāju divos trijos darbos. Tagad mans galvenais darbs un dzīves jēga ir ģimene. Filmēšanās man ir atpūta, goda vārds! Tā ir greznība, ko varu atļauties visai reti. Tikt galā ar bērniem man palīdz tikai viena aukle.

24 gadu laikā viņas ir bijušas piecas, un katra ir kļuvusi par mūsu ģimenes locekli, katru atceros ar pateicību. Sākumā auklei pie mums iet ļoti grūti, viņa sūdzas, ka nevar visu paspēt. Es atbildu: “Vari! Es taču paspēju. Ar vienu roku turi mazuli, ar otru cep kotletes, bet ar kāju atsit bumbu.” Un pēc mēneša pusotra viņai viss jau sāk izdoties...

Katram cilvēkam ir milzīgas slēptās rezerves. Mēs vienkārši slinkojam. Nevis kaut ko izdarām, bet izdomājam kaudzi attaisnojumu: nav spēka, slikti jūtos, ir svarīgākas lietas. Vēl neko neesam izdarījuši, bet domās jau trīskārt esam noguruši. No slinkuma, starp citu, ļoti nogurst. Neciešu šo stāvokli! Man patīk vakaros nokrist bezspēkā, domājot par to, cik daudz pa dienu izdarīts. Lūk, šis ir patīkams nogurums.

Enerģija

Ne vienmēr esmu bijusi tik enerģiska. Šis vulkāns manī atvērās pēc ceturtā bērna piedzimšanas. Ar pirmo vēl biju pārāk jauna un vispār neko nesapratu (Aurēlijas vecākajam dēlam ir 24, viņš ir students. – Red.). Otrs nāca grūtāk. Ar trešo vispār bija šausmas: staigāju kā ēna, biju pārgurusi.

Un tad dzīve man piespēlēja īstu pārbaudījumu. Ceturtais bērns piedzima priekšlaicīgi. Bija jautājums – izdzīvos vai neizdzīvos. Izsaucām pat mūsu draudzes mācītāju – trešajā dienā mazulīti kristīja inkubatorā. Pusotru mēnesi nodzīvoju slimnīcā, kur saskatījos tādas lietas!...

Visas dzīves laikā nebiju tik daudz lūgusi Dievu kā tajā pusotrā mēnesī. Un tad es sapratu, kas ir dzīve, cik tā trausla un cik svarīgi ir to novērtēt. Manī atvērās slepenie enerģijas krājumi, un tālāk man vairs nebija bail. Kad atklājās, ka gaidu dvīņus, bija jāievēro stingrs gultas režīms. Bet kāds režīms, ja tev ir četri bērni? Jaunākajai – Marijai tad bija tikai divi gadi!

Turklāt vajadzēja braukt uz Austriju – tur beidza restaurēt mūsu māju, vajadzēja izvēlēties tapetes, santehniku. Un nekas – ieklāju sev mašīnā porolonu gulēšanai, un braucām. Vīrs pie stūres, es gultas režīmā. Tagad, ar sešiem bērniem, jūtos daudz jaunāka nekā pirms desmit gadiem.

Liekas, jo vecāka kļūsti, jo mazāk spēka būtu jāpaliek. Bet man viss ir otrādi. Laikam tas tomēr ir atkarīgs no iekšējā stāvokļa. Būt atvērtai, viesmīlīgai, mīlēt cilvēkus, mīlēt dzīvi – lūk, kas dod man enerģiju. Protams, šad tad domāju par to, ka šī baterija var beigties, ka vajag sevi pasaudzēt. Bet pagaidām dzīvoju ar lieliem apgriezieniem. Jo vairāk tērēju, jo vairāk tā uzlādējas.

Foto: Oļegs Zernovs

Racionālisms

Mamma man iemācīja dzīvot racionāli – lieki nerosīties, neveikt nevajadzīgas kustības, nekrāt liekas mantas. Manās mājās viss ir ļoti praktisks. Neesmu lietu verdzene. Tās man palīdz dzīvot. Bet, ja nepalīdz, es no tām atbrīvojos. Tas attiecas gan uz apģērbu, gan mēbelēm – uz visu. Ja lieta nekalpo man, lai kalpo kādam citam.

Saimniecību vadu ļoti racionāli. Daudzu gadu laikā esmu izveidojusi savu sistēmu: kur un cik pirkt, kā gudri izmantot produktus. Taisos pat uzrakstīt grāmatu par to, kā ātri, garšīgi un kvalitatīvi veidot ēdienkarti visai ģimenei. Kad nopirkām māju Austrijā, tā nebija iegriba, bet absolūti racionāls lēmums.

Mums taču ar tādu lielo ģimeni pat aizbraukt atvaļinājumā ir sarežģīti: jebkurā viesnīcā uzreiz jāpārbīda mēbeles. Un vēl savākties, čemodāni... Murgs! Bet tagad mums vienmēr ir atpūtas vieta – īsta māja, kur viss ir iekārtots atbilstoši mūsu ģimenes vajadzībām. Turklāt tur ir tik skaisti! Blakus Vīne, Alpi, tik daudz kas, ko redzēt, nekad neapniks. Pie mums bieži brauc viesi. Šovasar tur dzīvoja 17 cilvēki. Un visi jutās kā mājās.

Savs laiks

Iedomājieties manu rītu. Trīs vidējos bērnus vajag aizvest katru uz savu vietu. Vienu uz bērnudārzu, otru uz skolu Mežaparkā, trešo uz skolu Teikā. Katram vajag veltīt laiku, samīļot, atrast vajadzīgos vārdus. Bērni ir bērni: kāds aplējies ar pienu, kādam nepatīk drēbes, kāds nevar atrast tik ļoti nepieciešamu rotaļlietu… Un paralēli dvīņi mostas.

Aprakstīt mūsu mājas gaisotni šajā stundā var tikai ar vārdiem: „Ārprāts! O-ho-ho! Uhh!” Mums tā ir skaista, normāla ikdiena, bet no malas laikam trako māja. Šāda rīta laikā es paspēju izdarīt tik daudz, cik cits, iespējams, neizdara pa visu dienu. Bet, kad tas beidzot ir galā, visi bērni izvadāti, mazākie pabaroti un spēlējas ar aukli, sākas mans laiks – likumīgā kafijas krūze ar divām sviestmaizēm.

Dažkārt, tas gan nesanāk bieži, varbūt reizi nedēļā, varu pat ielīst atpakaļ gultā un kādu stundiņu svētlaimīgi pagulēt. Jo naktīs arī ir jāstrādā – viens bērns klepo, otrs runā miegā – visu laiku esmu modrībā, jebkurā brīdī gatava lēkt ārā no gultas. Hroniski, gadiem ilgi esmu neizgulējusies, tāpēc, ja sanāk šī rīta stunda, momentā iegrimstu saldā miegā, tikko nolieku galvu uz spilvena.

Lūk, šis ir mans laiks. Bet vēl mans laiks ir mašīnā pie stūres. Es taču trīs stundas dienā strādāju par šoferi. Kamēr stāvi sastrēgumos, var vismaz pa telefonu mierīgi parunāties, jo neviens nerausta aiz piedurknes un nemēģina izraut klausuli no rokas. Visjaukākais brīdis ir vakarā, lūgšanas laikā. Saprotu, ka viss, kas man dzīvē ir dots, nav mans nopelns, bet dāvana no augšas. Katru dienu par to pateicos Dievam.

Divatā

Šajā pavasarī mēs ar vīru sākām apmeklēt pilates. Starp citu, tieši viņš mani pierunāja. Šie treniņi ir gandrīz vienīgais laiks, kad mēs ar Andri varam pabūt divatā, bez bērniem. Pēc tam vēl ilgi sēžam, dzeram tēju. Nu, cik ilgi, – minūtes desmit… Nē, nu, dažkārt, protams, aizejam uz teātri, kino, bet tas negadās bieži.

Reiz Austrijā, kurp, kā parasti, aizbraucām visi kopā, mums radās iespēja doties romantiskā atvaļinājumā. Mums bija divi palīgi, un viņi mūs palaida divatā uz kalniem – uz veselām piecām dienām! Staigājam pa kalniem vienu dienu, divas... Un saprotam, ka garlaicīgi. Ātri nobraucām ar moci lejup pa serpentīnu un – pie bērniem. Tāpēc ka bez viņiem mums vairs nav interesanti. Jā, ar viņiem ir grūti, bet, kad redzi rezultātu, saproti, ka visas grūtības ir tā vērtas.

Sports

Kad skolas pēdējā klasē izlēmu, ka stāšos aktieros, sāku sevi mocīt ar sportu. Kā gan citādi? Aktierim ķermenis taču ir darba instruments, un šim instrumentam jābūt labā kārtībā. Ja nu man prasa nosēsties špagatā? Man jābūt tam gatavai. Šobrīd gan ar sportu esmu uz jūs. Spēka treniņi man nav nepieciešami.

Kam man hanteles, ja divas reizes nedēļā no Rimi iznesu sešas pakas ar produktiem, bet mani dvīņi katrs sver 15 kilogramus – un dažkārt nesu viņus abus reizē? Pat ļaunākajā murgā nespēju sevi iedomāties trenažieru zālē – rutīna mani nogalina. Fiziskās aktivitātes nedrīkst kļūt par pienākumu. Manā dzīvē jau tā ir daudz pienākumu.

Foto: Oļegs Zernovs

Sportam jābūt kā svētkiem, jāiedvesmo, jāsagādā pozitīvas emocijas. Lai tās būtu dejas, darbs dārzā vai pastaiga ar slēpēm, nevis dzenoties pēc olimpiskiem rekordiem, bet izbaudot skaistu skatu ar apsnigušām eglēm. Sports man nepieciešams nevis muskuļiem, bet grācijai. To sniedz pilates. Pēc treniņa jūtos aktīva, atpūtusies, jauna, nekas nesāp. Masāža man to nedod. Masāžā nespēju atslābināties, jo visu laiku domāju par veicamajiem darbiem. Bet treniņā atslēdzos pilnībā, nodarbojos tikai ar sevi.

Skaistums

Bērnībā uzskatīju sevi par neglīteni. Atceraties veco padomju laika multeni – “Rižij, rižij, konopatij!” (“Rudais, rudais, vasarraibumainais!” – kr.val.)? Tā arī mani apsaukāja. Jā, pieaugušie man pievērsa uzmanību, mākslinieki sauca pat par skaistu, bet man gribējās patikt saviem klasesbiedriem. Taču tad vienā brīdī sāku pārvērsties no neglītā pīlēna par gulbi. Te, protams, sava loma bija gan kosmētikai, gan stilīgam apģērbam.

Atceros, par pašas nopelnīto naudu nopirku pie spekulantiem skaistu firmas lietusmēteli, spilgti uzkrāsojos un uzreiz sajutos kā karaliene. Sāku arī izturēties kā karaliene – parādījās kaut kāda augstprātība, pašiemīlēšanās. Un vienu dienu mana tante teica: “Zini, Aurēlija, ir tāda pasaka par meiteni, kura ārēji ir skaista, bet iekšā satrunējusi. Tas gadījumā nav par tevi?”

Dabūju kā ar bomi pa galvu. Tā man bija mācība uz visu dzīvi. Kuram gan vajadzīgs tukšs skaistums? Cilvēkā jābūt iekšējai gaismai, kaut kam, kas gan sagādā prieku pašam, gan nāk par labu citiem. Manas mīļākās aktrises ir Bārbra Streizande un Inna Čurikova. Jā, viņas nav klasiskās skaistules, bet man šķiet brīnišķīgas, pateicoties savam talantam.

Ēdienkarte

Esmu izaugusi garīgi bagātā ģimenē. Visi vecāku līdzekļi tika tērēti manai un māsu izglītībai un attīstībai – grāmatām, mūzikai, zīmēšanai. Bet mamma speciāli atlika naudu, lai reizi nedēļā aizvestu mūs uz restorānu. Jau no bērnības mācīja mums galda kultūru. Gatavot ēst viņai ne īpaši patika, bet viņa izmantoja tikai labākos produktus vai no pašu dārza, vai tirgus.

Īsts gardēdis bija mans vecaistēvs – ļoti izglītots cilvēks, estēts, angļu valodas pasniedzējs un vispār anglomāns. Viņš vienmēr dzēra tēju ar pienu un bija īsts džentlmenis. Tā kā biju diezgan izvēlīga ēdiena ziņā, vienā brīdī sāku gatavot sev pati. Pētīju receptes, eksperimentēju, un viss beidzās ar to, ka kļuvu par ģimenes galveno pavāru. Arī tagad man ļoti patīk gatavošana.

Protams, cenšos ievērot veselīga uztura principus. Nekad nepārcepinu ēdienu, visu gatavoju ātri uz lielas uguns. Nekad nepērku gatavu malto gaļu, tikai svaigu gaļu, turklāt no viena un tā paša ražotāja. Bet esmu pret galējībām. Kas gan ir mazkaloriju krējums? Tas nav krējums. Krējumam jābūt treknam, tā, lai karote stāvētu! Vienkārši nevajag to ēst daudz.

Mums nav aizliegto produktu. Dažkārt arī čipšus var atļauties, arī hamburgeru. Un kolu var iedzert. Ja bērnam sāp vēders, tas vispār ir pirmais līdzeklis. Vienkārši nevajag ar to aizrauties. Mērenība – lūk, mana galvenā devīze! Bet stingri aizliegumi nāk tikai par sliktu.

Āda

Man ir tikai viens sejas krēms. Daudzus gadus mazgājos ar parastajām ziepēm un smērēju uz sejas, kas bija pa rokai. Nomazgāt kosmētiku pirms miega ir laba recepte, bet man tam ne vienmēr pietiek laika. Par skaistumkopšanas saloniem vispār klusēju. Kādi saloni, ja tev ir seši bērni? Tā ka man nav tiesību kādam dot padomus par sevis kopšanu. Viegli būt skaistai, ja ir veiksmīgi gēni un āda nesagādā īpašas problēmas...

Bet vienā receptē varu dalīties. Tas ir pārbaudīts līdzeklis, ko izmantoju pirms filmēšanām vai svarīgiem pasākumiem. Vispirms uz sejas uzlieku kafijas biezumu skrubi – vislabāk izmantot kafiju no kapsulām. Pēc tam apleju ar verdošu ūdeni divas tējas paciņas un ar tām notīru seju. Kofeīna, vitamīnu un mikroelementu trieciendeva lieliski tonizē ādu un padara to svaigu.

Vēl var norīvēt seju ar ledus gabaliņiem – arī tas lieliski uzmundrina. Tā kā esmu emocionāls cilvēks un man gadās paraudāt, no rītiem mēdz būt aizpampušas acis. Tādos gadījumos mani glābj šveiciešu zīmols Cellcosmet. Bet, ja tā nav, gana labi palīdz arī svaigs kartupelis.

Rokas

Man viens no ļoti svarīgiem kosmētikas līdzekļiem ir roku krēms. Lūk, šajā ziņā esmu īsta fanātiķe, tam man nav žēl naudas. Man ir sausa āda, tāpēc rokām visu laiku nepieciešama palīdzība.

Turklāt es tās nesaudzēju, pat dārzā strādāju bez cimdiem, man patīk taktilās sajūtas. Vienīgais līdzeklis, kas lieliski notīra jebkurus netīrumus, ir citrons, kas, starp citu, arī lieliski mīkstina ādu. Citrons man ir produkts numur viens. Dzeru ūdeni ar citronu, arī tēju un pat kafiju. Ja nepieciešams uzmundrināties, uztaisu sev maziņu kafijas krūzīti, iespiežu tajā veselu citronu un pievienoju lielu karoti medus – sanāk īsta enerģijas bumba. Citrona sulu var izmantot arī kā matu laku. Tā lieliski notur lokas.

Saule

Vairums rudo cilvēku sauļojoties uzreiz apdeg, bet man ar sauli ir normālas attiecības. Varu iedegt līdz skaistam persiku tonim. Taču es esmu netipiska rudmate. Mamma pārsūtīja pētniecisko rakstu par zilacainām rudmatēm – tas ir izzūdošs tips, parasti ir brūnas vai zaļas acis. Man patīk vasara, siltums, bet nepanesu karstumu – 25 grādi ir mana robeža. Tad jau labāk aukstums. Vari siltāk apģērbties, pakustēties, sasildīties. Bet karstumā tev nav kur likties, vīsti kā ziediņš. Tāpēc man nepatīk arī pirts.

Eksperimenti

Reiz, pirms kādiem 18 gadiem, nolēmu izbalināt matus – nu, sagribējās iejusties blondīnes ādā. Bet, tā kā pirms tam biju lietojusi hennu, mati ieguva pretīgi zaļganu nokrāsu. Nācās balināt vēlreiz, un tas matus faktiski nogalināja. Bija jānogriež īsi. Turklāt es ne tikai gandrīz zaudēju matus, bet arī blondīnes tēls man galīgi nepiestāvēja. Vairākas dienas noraudāju.

Lai atgūtu savu dabisko krāsu, vajadzēja daudz laika un spēka. Tētim tomēr bija taisnība, kad viņš teica: ruds – tā nav krāsa, tas ir raksturs. Kopš tā laika savu dabu pārtaisīt nemēģinu.

Vispār es esmu ļoti konservatīva, „ožu pēc naftalīna”. Dodu priekšroku pārbaudītai klasikai, neskrienu pakaļ modei, nesekoju tendencēm. Bērnībā mamma man teica: “Rotājies ar vienkāršību.” Ar gadiem esmu pārliecinājusies, ka viņai bija taisnība.

Jaunība

Šobrīd visapkārt valda samākslots, pārspīlēts skaistuma un jaunības kults, bet man patīk sievietes, kuras nekaunas par savu vecumu. Piemēram, Merila Strīpa. Neredzu novecošanā neko sliktu. Katra mūsu krunciņa kaut ko stāsta par mūsu dzīvi. Kā gan var to vienkārši paslēpt? Kādēļ? Vīrs, uzzinājis, ka mani fotografēs žurnālam, teica: “Tikai paseko līdzi, lai tev nenotīra visas krunciņas!”

Zinu, ka dažas kolēģes, lai uzturētu ādas jauneklīgumu, špricē kaut kādus vitamīnus un tas viņām palīdz. Pati neko tādu neesmu mēģinājusi – vienkārši ļoti baidos no sāpēm. Šķiet savādi to dzirdēt no sievietes ar sešiem bērniem?

Bet sāpes ir dažādas. Galvassāpes vai zobu sāpes mani tracina. Bet sāpes, kas saistītas ar bērna piedzimšanu, ir pavisam citādākas. Kad tev rokās ir šī sīkā radībiņa, šī dievišķā dāvana, jebkuras sāpes atkāpjas otrajā plānā. Tāpēc vienmēr saku, ka man ir vieglāk piedzemdēt, nekā aiziet pie zobārsta. Kaut mana zobārste ir vislabākā pasaulē.

Aromāti

Man ir ļoti jutīgs deguns. Pagaidām vēl neprotu atpazīt visas aromātu sastāvdaļas, bet jūtu, ka man ir liels potenciāls. Ja varētu pamācīties šo mākslu, tad, visdrīzāk, izlaistu savu smaržu līniju. Parastās smaržas, arī luksusa zīmolu, man vairs nešķiet interesantas.

Kādreiz mīlēju Chloé, bet tagad arī tas ir noiets posms. Kaut ko neparastu var atrast tikai starp nišas aromātiem. Bet visskaistākais aromāts, manuprāt, ir ziedoša liepa. Tas ir rūgti svaigs, satriecošs. Tādu aromātu nevaru atrast nekur. Vēl man patīk rozes un olīvu lapu smarža. Lūk, trīs mani favorīti. Tīra harmonija.

Saistītās ziņas

Sešu bērnu māmiņa Aurēlija Anužīte: sabiedrība vēl nav gatava daudzbērnu ģimenēm
6 bērnu māmiņa Aurēlija Anužīte: "Man ir ļoti svētīga dzīve"
FOTO: Keišs, Anužīte, Znotiņš un citi komēdijas "Homo Novus" aktieri lielveikalā sniedz autogrāfus faniem 4

Vecums

Šodien jūtos jauna, dzīvespriecīga un spēcīga. Bet, kad redzi, ka noveco tavi mīļie un cik ātri tas notiek, tad saproti, ka arī tevi reiz gaida tas pats. Es ļoti baidos kļūt kādam par slogu. Kas būs, ja, piemēram, nevarēšu kustēties? Bet es zinu, kas tas ir, – gulēju ar dvīņiem. Nevarēju uzkāpt otrajā stāvā, apiet kvartālu ap māju.

Muskuļi ļoti ātri atrofējas. Tāpēc, kamēr ķermenis turas, cenšos nosargāt savu iekšējo spēku. Tāpēc nodarbojos ar sportu, neļauju sev novecot, nolaisties, kļūt grūtsirdīgai.

Kad pēc dzemdībām man nāca smagas domas – kas tagad būs, kā tikšu galā, kā viss sāp – ārsts mani nomierināja: “Tā nav depresija, bet vienkārši lielas skumjas, normāls stāvoklis pēc dzemdībām.” “Nav depresija? Tad labi!” nopriecājos. Saņēmos, ātri uztinu matus uz ruļļiem, uzkrāsojos un sāku gaidīt izrakstīšanu. No kurienes ruļļi? Es vienmēr ņemu tos līdzi uz dzemdību namu. Un ūdensnoturīgu tušu – ja nu sagribēsies paraudāt. Kā gan citādi? Man arī dzemdību namā jāizskatās labi.

Priecāties par dzīvi

Kad mani mazākie sāks iet skolā, man būs 51 gads. Bet mums ar vīru taču vēl jāiemāca viņus slēpot, braukt ar divriteni... Un tad nāks mazbērni. Pa kuru laiku novecot? Tāpēc pati pie sevis nolēmu: darīšu visu, lai arī 70 gados varētu uzkāpt Everestā, ja man pēkšņi ienāks prātā tāda doma!

Mums ir draugi, laulāts pāris, cilvēki jau diezgan cienījamā vecumā, bet viņi ir tik aktīvi, enerģiski un jauni, ka var tikai pabrīnīties. Nekad nedrīkst apstāties, samazināt apgriezienus.

Jo vecāki kļūstam, jo vairāk mums ir iekšēju ierobežojumu. Mēs zaudējam savu atvērtību, spēju priecāties par dzīvi – visu to, kas mums bija raksturīgs bērnībā. Bet tas ir ļoti svarīgi – nepazaudēt bērnu sevī. Andris ziņās izlasīja par vecmāmiņu, kuru aizveduši uz slimnīcu ar traumu pēc tam, kad viņa bija mēģinājusi uztaisīt salto uz batuta. “Lūk, tā es gribētu novecot!” viņš man teica. Arī es tā gribu! Gribu būt vecmāmiņa, kas met salto uz batuta.
 

Vēl portālā

Jauna un veiksmīga. Linda Riekstiņa-Šnore eksportē bērnu mēbeles uz 50 valstīm: "Visgrūtākais ir sākt darīt"
Vesela sauja ērču - sociālajos tīklos ļaudis dalās ar šim gadalaikam netipisku foto 3
"Cik reizes var atkārtot!?" Montesori metode, kas iemācīs bērnu visu izdarīt pēc pirmā lūguma 1

«Я где-то не справилась»: Муцениеце продолжает интриговать на тему развода с Прилучным

Автор хита Киркорова рассказала о "болезни как у Жанны Фриске", из-за которой прибегла к суррогатному материнству