Dita Lūriņa-Egliena par skaistumu un grumbiņām: "Mūsu aktrises ļoti skaisti noveco"

Vecums

Uz saviem gadiem raugos viegli. Pēc jubilejas vakara kāds paziņa man pavaicāja, kādas ir sajūtas, pārkāpjot 40 gadu slieksni. Tad sapratu, ka mūs ietekmē konkrētā brīža notikumi – kā dzīvojam, ko darām. Varēja būt bēdīgāka notikumu sakritība – un man jubilejas gadā iekristu tukšā sezona, neziņa par to, kas gaida nākamajā sezonā, vai kāds režisors gribēs ar mani strādāt vai ne.

Jo aktierim ir periodi, kad daudz strādā, un pēkšņi ir atvilnis. Ja šis apaļais skaitlis pār mani nokristu tādā atviļņa brīdī, iespējams, varētu noķert depresiju... Bet man šobrīd ir vidusskolas beigšanas sajūta, kā putnēnam uz ligzdas malas, kurš tūlīt pacelsies un aizlidos tālāk. Tāpēc nekādas drūmas domas par vecumu prātā nenāk.

Nesen ar draudzeni Zani Dombrovsku spriedām – labi, ir dzimšanas diena. Bet tas skaitlis ir jāsaka man pirmajai! Nevis jāgaida, ka citi to pasniegs. Man ar to nav nekādu problēmu. Ir pat tāda kā misijas sajūta – no vienas puses, mēs dzīvojam jaunības kulta laikmetā, bet no otras, – mūsu dzīvesveids sola garāku mūžu un ilgāku jaunību. Viss ir atkarīgs no domāšanas un dvēseles stāvokļa.

Par to ir jārunā, nevis jābaidās, jākautrējas un jāmēģina iekļauties standartos. Būtībā standarti jau sen ir atcelti. Protams, ka cilvēkiem ir ļoti grūti pierast pie pārmaiņām, pieņemt laikmeta maiņas, bet sākt mēs varam tikai ar sevi. Un es sāku ar sevi. Saprotu, ka jūtos tā, kā jūtos, un kāpēc lai vecu pieklājības normu vārdā man būtu jāsāk pret to izturēties kaut kā savādāk?

Kompleksi

Kad skolas laikā biju tāds apaļš un neveikls neglītais pīlēns, nospriedu – jo vecāka es kļūšu, jo labāk izskatīšos. Tā dvēselē pieņēmu, sevi mierinot – neuztraucies, tu izskaties galīgi garām un tā savā ķermenī arī jūties, bet ar gadiem kļūsi labāka, skaistāka un foršāka!

Tie dziļie, bērnībā pieņemtie lēmumi ir tik tīri savā emocijā, būtībā kā savdabīga lūgšana. Un šī doma tika burtiski palaista kosmosā caur tādām dvēseles asinīm. Vēl arī atceros to, kā mamma ar kolēģēm sprieda, ka nereti ir tā, ka ikdienas dzīvē ārkārtīgi skaista, pareizi veidota, nu, tāda neapstrīdami skaista sieviete uz skatuves nobāl. Tas skaistums it kā pazūd, nav redzams. Es tiešām no tīras sirds ticēju – lai dzīvē ir, kā ir, klasiska skaistule neesmu un uz to pretendēt nevaru, bet es gribu mirdzēt uz skatuves!

Ķermenis

Man ļoti patīk kustēties, dejot, braukt ar riteni. Taču dzīvesveids ir tāds, ka tas sanāk kampaņveidīgi. Vajadzētu regularitāti.

Neesmu arī no tiem, kuriem svars pazūd pats no sevis. Kultūras akadēmijā mani uzņēma ar solījumu, ka ievērošu diētu... Tāpēc dažādi meklējumi, ēdienkartes maiņas un diētas mani ir pavadījuši nepārtraukti. Tolaik par to visu nebija daudz informācijas, saklausies kaut ko pa ausu galam un eksperimentē. Ēd rīsus nedēļu vai dari līdzīgas aplamības, kas, protams, atņem spēku.

Varu pateikt paldies savam ķermenim, ka visu to ir pacietis un neesmu izjutusi rikošetu. Protams, beigu beigās, kuļoties cauri visām iespējamām diētām, nonāk pie dzīvesveida un domāšanas maiņas. Kad roku rokā ar ķermeni iziets cauri, ak Dievs, kam tik ne, tad vienā brīdī viens otram varam panākt pretim un sajust – ko mums gribas, kur mēs atlaižam bremzes un kur dzīvojam, kā vēlamies. Jo brīvāki, atbrīvotāki un laimīgāki esam, jo vieglāk notiek visi procesi – gan garīgie, gan fiziskie.

Uzturs

Ilgu laiku biju liela saldummīle. Tortes, kūkas, bulciņas man patiešām ļoti garšoja, bet nu jau gadiem tās neēdu. Nu, negaršo vairs. Sēžot mēnesi, piemēram, uz olbaltumvielu diētas, nomainās garšas sajūtas. Absolūti. Sāk garšot kaut kas pilnīgi cits, sāc novērtēt citas garšas, un tās vecās vairs tevi nespēj iedvesmot. Mana pieredze rāda, ka olbaltumvielu diētu – mēnesi, pēc priekšrakstiem – var izturēt vienu reizi mūžā.

Pēc tam esmu to ievērojusi nedēļu vai divas, ķermenis to atceras un met nost, spēks pazūd. Lai arī esmu gaļēdāja, šovasar atteicos no gaļas. Sevi par veģetārieti nesaucu, man nav tādu psiholoģiski filozofisku uzstādījumu, vienkārši klausos, ko saka organisms. Jāņos paņēmu šašlika gabaliņu un sapratu, ka noticis tas pats, kas ar bulciņām, nav nekādas sajūsmas par to.

Mati

Ar matiem man iet krāšņi. Kā saka mana friziere – vai nu maini profesiju, vai esi tumšmate, citādi būs tādi periodi, kādi ik pa laikam ir, – ar problēmām. Uz ko es atbildu – tumšmate būt nevaru, visu bērnību zināju: kad izaugšu liela, būšu blonda! Un visu bērnību to gaidīju. Kad studiju laikā izbalināju šķipsnas, kursabiedri atviegloti uzelpoja – beidzot pēc sevis sāk izskatīties.

Man no dabas ir gaišas uzacis un skropstas, bet mati ļoti, ļoti tumši. Nu jau padsmit gadus nemainu frizieri, kas man krāso matus, jo neviens cits nevar notrāpīt toni ar pirmo reizi. Diemžēl blondās krāsas uzturēšana reizēm beidzas ar periodiem, kad mati vienkārši izkrīt. Parasti tie izlūst jaunās izrādes frizūrai nepieciešamajā zonā, kas tiek visvairāk apstrādāta. Tad nu nākas ataudzēt.

Mani mati ir tik sausi, ka lietoju visas iespējamās eļļas, keratīnu, zīdus, maskas un tā tālāk. Kad rekomendācijās raksta, ka nepieciešams daudzums zirņa lielumā, es pie sevis nosmejos – man vajag pilnu sauju un neviens tāpat neko neredzēs! Mati savā izsalkumā visu apēd.

Mani ikdienas pavadoņi ir profesionālie L’ANZA matu SPA, tos lietoju arī mājās. Esmu ļoti apbēdināta, ka John Frieda pārtrauca ražot savu trīs dienu taisnotāju. Tas bija vislabākais, ērtākais, fantastisks un brīnišķīgs! Esmu izstaigājusi visus veikalus. Viss tikai lokainiem matiem. Nekā taisnošanai! Gribas pavaicāt – kas jums visiem noticis?

Sejas kopšana

Par savu ārieni man jāpasakās gēniem. Kad mamma (Aktrise Marita Lūriņa-Stelmakere. – Red.) svinēja savu 50 gadu jubileju, viņai bija loma, kur jāspēlē četrpadsmitgadīga meitene.

Kosmetologu apmeklēju laikā, kad cīnījos ar problemātisku ādu, tagad sen nav sanācis. Neesmu arī pārsmalka attiecībā uz sejas krēmiem. Jo vienkāršāks un dabiskāks, jo labāk. Neesmu arī dārgo zīmolu medniece, patiesībā ir pat bail – pag, pag, ko jūs tur esat iekšā sabāzuši? Pieradināsiet, būšu no tiem ingredientiem atkarīga un iepīšos jūsu valgos.

Tas, kas man patiešām patīk, ir Mádara SOS krēms – absolūti fantastisks! Pēc smagas darba dienas, kad uz sejas bijis grims un saprotu, ka no rīta būs ārprāts, uzlieku SOS krēmu uz nakti, un līdz rītam āda ir atguvusies. Droši varu ieteikt visiem, kuriem ir sausa āda.

Sejas attīrīšanai izmantoju divfāžu attīrītāju acīm un papildus Bioderma micelāro ūdeni, kas nesavelk seju. Vienīgais, kam tiešām sekoju līdzi, ir pigmentācija, tāpēc SPF 50 ir mans ikdienas sabiedrotais. Vienā brīdī jau sāku domāt – nu, jā, paskaties pasē, līdz dermatoloģe Linda Kapteine pateica, ka mana pigmentācija saistīta ar tā dēvēto grūtniecības masku. Sākumā nesapratu. Grūtniecības laikā tādu problēmu nebija, bet izrādās, ka pigmentācija var parādīties arī vēlāk. Sajutos kā jaunā māmiņa un pārstāju par to kreņķēties.

Sevis lutināšana

Esmu ļoti priecīga, kad man kāds uzdāvina SPA apmeklējumu. Tie ir svētki. Bet vislabākais SPA ir vasarā, kad varu būt ar bērniem, visu dienu kopā peldēties. Tas vislabāk ietekmē ādu un acu mirdzumu. Šajā gadsimtā, kad visiem plānotāji pierakstīti pilni pa stundām, ir jāprot paņemt laiku sev. Viens ir reālie darbi, bet mūsu gars nevar nomierināties arī pārējā laikā – virpuļo, visu laiku laika šķiet par maz.

Šajā ziņā es gribu būt brīvāka, būt lielāka noteicēja pār savu laiku, interesēm, izvēlēm. Mēģinu ieplānot laiku sev, ģimenei, draudzenēm. Galvenais ir nejusties par to vainīgai. Man to vajag, un visiem tā būs labāk. Jā, man ir pasaulē atkarīgākā profesija, taču līdz ar gadiem tu vairs nevari sevi pierunāt uz to, ko varēji 20 gados.

Un nevajag! Tas ir tas smalkais līdzsvars, kuru jācenšas noturēt, neiet ne pret savu, ne pret profesijas būtību. Nav vienas konstantas formulas, ko tu pieņem un tā dzīvo, tur rīvējas tās kantes. Jābūt ļoti elastīgam un jāsaprot, ko kurā brīdī, kā vārdā upurēt, kur ir kompromiss un sarkanās līnijas. Aktierim gan šo sarkano līniju jābūt ļoti maz, tikai tāds absolūtais iztikas minimums.

Ģimene

Ja es spētu atrast kaifu plānošanā, tas veiktos labāk. Tas ir tāds ikdienas dzīves brīnums – visu paspēt. Ja mēs saliekam līdzās savus ienākumus ar izdevumiem, laika resursus ar vajadzībām, tad tas nav iespējams. Bet mēs aizmiedzam acis, pieņemam, ka var, un viss notiek.

Protams, paldies visiem, kas ir ap mūsu ģimeni, jo ik pa laikam loģistikā pieslēdzas visi. Itāļiem ir tāds teiciens – lai izaudzinātu vienu bērnu, vajag visu ciemu. Tā tas tiešām ir. Nav nekā grūtāka, kā vieniem audzināt bērnu. Bet nevaru sūdzēties, mēs esam diezgan liels čigānu tabors, kas viens otram palīdz, atbalsta, pieskata.

Manā profesijā grūtākais ir nenest darbu mājās. Ir brīži, kad tas nav iespējams, bet galvenais, lai tie periodi neievelkas. Sievietēm ir drusku vieglāk nekā vīriešiem. Man skrien pretim viens bērns, otrs bērns, suns lēkā, šis jāizdara, tas jāpagūst – un tas liek pārslēgties.

Dekoratīvā kosmētika

Vieglu grimu es lietoju arī ikdienā, jo esmu pieradusi, ka sejai kaut kas ir uzklāts. Ieskatīties spogulī un nobīties gluži negribas. Saprotu, ka pie dabīgā skaistuma būtu jāpieradinās gluži tāpat kā pie ēdienkartes maiņas, bet man tas nav iespējams. Esmu pieradusi pie lielāka vai mazāka grima. Protams, cenošos tonālo līdzekli nelietot biezā kārtā, bet BB krēms un skropstu tuša ir katru dienu.

Mākslīgais skaistums

Neesmu kategoriski pret plastisko ķirurģiju, bet ar vienu noteikumu – to nedrīkst redzēt. Man bija ļoti skumji filmā Oušenas 8 raudzīties uz Sandru Buloku, nevarēju padomāt ne par ko citu... Viņas specifiskā seja un skaistums ir pazuduši, tā vietā nācis uztjūnēts standarts. Un viss. Burvība beigusies.

No Bulokas vecuma kategorijas sajūsminos par Keitu Blanšetu. Varbūt viņa ir veikusi kādu korekciju, bet to neredz. Viņa ir viņa – tā ir viņas seja un personība. Viņa nav pārdevusi savu dvēseli par jaunību. To nevar nopirkt. Daudz skaistākas ir tās krunkainās. Noliec blakus seju, kas kustas un kas nekustas. Tad es domāju – kāpēc un kurā brīdī tas notiek? Tas patiešām ir kā pārdot dvēseli velnam un atdot savus ieročus, zaudējot profesiju.

Kā vārdā? Tā taču ir aktrises būtība. Krievu teātra skolā, kurā arī mēs esam audzināti, pirmais, ko māca visām meitenītēm, kuras grib būt skaistas aktrises, ka lielākā vērtība ir nebaidīties būt neglītai savā lomā. Tā ir liela kvalitāte. Vienu vakaru tu esi skaista, bet otru – tik neglīta, cik vien spēj. Tas ir tavs instruments. Olga Dreģe, Lidija Pupure – kā viņas spridzina uz skatuves! Mūsu teātrī Lolita Cauka – vienkārši karaliska! Vai Inta Tirole, cik viņa ir jauneklīga savā domāšanā, izskatā, ģērbšanās stilā. Astrīda Kairiša, kurai tāds likteņa tīklojums uz sejas, – cik tas ir skaisti!

Mūsu aktrises ļoti skaisti noveco. Varbūt brīžiem tas ir smagi un likteņi ir dažādi. Taču fokuss ir uz garu, dvēseli, jēgu, personību. Neviens tās krunkas neskaita, tas nav būtiski. Tu nevari sevi 60 gados pārdot par divdesmitgadīgu, dvēsele to nevēlas. Dvēsele vērtē savu noieto pieredzes ceļu un nevar gribēt, lai to neredz. Vajag tieši gribēt, lai to redz!