Vēsture bez vienīgās patiesības. Režisors Dāvis Sīmanis par savu filmu "Tēvs Nakts"

Skatoties Dāvja Sīmaņa filmas (Pelnu sanatorija, Escaping Riga), grūti iedomāties, cik dzīvespriecīgs un enerģisks, pat saulains Dāvis kursē pa Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās Filmu skolas kabinetiem (Dāvis ir LKA asociētais profesors).

“Šī pretruna mani pavada jau ilgi – dzīvē būdams samērā nenopietns un bezrūpīgs, filmās mēdzu kļūt smagnējs un pat ļoti nopietns.” Varbūt tas līdzsvaram, jo komēdiju režisori ārpus kino nereti slīgst depresijā. “Jā, no izdzīvošanas viedokļa mans gadījums ir labāks,” Dāvis smejas.

Arī filma Tēvs Nakts ir pietiekami skarba un, pretēji Ineses Zanderes stāstam, īsti nav adresēta bērnu auditorijai.

“Zandere ir atradusi labāko veidu, kā runāt par smagu tēmu ar zināmu vieglumu – no bērna, Lipkes dēla Ziga perspektīvas, kas ļauj iesaistīt arī sapņus, humoru, savādāk tulkot situācijas.

Grāmata ir dzīvi apliecinoša, jo tajā ieraudzīta cilvēcisko attiecību gaišā puse arī kara laikā. Filmā iekodēta smagāka tematika, jo mana interese no puikas ir pārbīdījusies uz pašu Žani Lipki. Ir grūti par šo totālā ļaunuma periodu un Lipkes neapzināto varonību runāt vieglos toņos.”

Filmas scenārijs, ko Dāvis veidojis kopā ar Matīsu Gricmani, nav tiešs grāmatas pārlikums kino, tas tapis vienlaikus ar grāmatu no tās pirmajām tekstuālajām skicēm un sarunām ar rakstnieci.

Dāvim vienmēr ir licies, ka labu grāmatu adaptācijas kino allaž ir vājākas par oriģināliem. Tāpēc labi, ka filma ir mainījusi fokusu, jo tas ļauj abiem darbiem būt un palikt oriģināliem, vienam otru papildinot. Dāvis cer, ka filmas Lipke bagātinās arī skatījumu uz pašu Žani Lipki, ko veidojis galvenokārt Žaņa Lipkes memoriāls.

“Muzeja Lipke, iespējams, ir bezrūpīgāks, īsts cilvēku mīlestības piemērs un vienlaikus arī sava veida avantūrists. Bet vienlaikus iespējams, ka viņš – kā filmā – bija skarbs vecis, kontrabandists, kas nebaidās nevienā situācijā un pieņem lēmumus, uz kādiem reti kurš būtu spējīgs. Viņš kā Daugava spēj visur izlocīties un plūst līdzi straumei, bet vienlaikus izglābj citus.”

Filma ir par ziedošanos un izvēli rīkoties – izvēli būt cilvēkam absolūtas necilvēcības laikā. Kāpēc Dāvis gribēja izstāstīt tieši šo stāstu? “Filmas veidotāji savā ziņā ir kā plēsēji – viņi vienkārši meklē laupījumu, kurā ieķerties,” režisors nekautrējas atzīt. Viņaprāt, filmām ir pamats tapt situācijās, kur kaut kas nav tā, kā tam vajadzētu būt, – ir kāda neskaidrība, noslēpums, neatbilstība.

“Žanis Lipke ar savu personību ir viena no tādām mīklām un neatbilstībām savam laikam un vēsturiskajai situācijai. Viņa altruistiskā rīcība ir fenomens, kas ir interesants arī no psiholoģiskā viedokļa.”

Otrs iemesls ir kārtējā iespēja caur filmu atgriezties vēsturē, kas Dāvim kā vēsturniekam vienmēr šķitis aizraujoši. Laužot nopietnību, viņš teic – kā filmu režisors-vēsturnieks izvēlējies vieglāko ceļu, jo atšķirībā no akadēmiska vēsturnieka var justies atbrīvotāks, vairāk improvizēt, pasniedzot  vēstures faktus, nebūt tik cieši piesaistīts avotiem.

Starp citu, tieši to, kā vēsture tiek interpretēta kino, Dāvis pētīja savā doktora disertācijā kino teorijā. “Galvenais secinājums man kā autoram – ka jāizvairās veidot vēsturiskas filmas ar uzstādījumu: tā bija. Vēsturiskais kino taču melo visos veidos, sākot ar vides un kostīmu atveidojumu un beidzot ar notikumu hronoloģiju, kas izmainīta filmas dramaturģijas vārdā, jo būtu muļķīgi, ka galvenais varonis nomirst filmas vidū.”

Un kāda tad būtu laba vēsturiskā filma? Tai jārada sajūta par vēsturisko laikmetu, uzskata Dāvis. Viņaprāt, filmām nav jābūt tikai tūlītējam piedzīvojumam – noskaties, secini, kāda ir morāle, un ar to viss beidzas. “Savos labākajos paraugos vēsturiskais kino raisa kritisku domāšanu par vēstures parādībām, uzaicina uz diskusiju par vēsturi, nevis nāk kā viedokļu līderis. Es būšu priecīgs, ja manas filmas rosinās skatītājus konkrēto vēstures periodu papētīt plašāk.”

Kas vēl dara režisoru priecīgu, jo skaidrs, ka kino veidošana ir intelektuāli un arī fiziski smags darbs? “Mūsdienu pasaulē, kur visu kino politiku nosaka festivālu tirgus, režisors un arī pašas filmas jūtas ļoti vientuļas. Vienīgais gandarījums ir, kad redzi, ka skatītāji burtiskā nozīmē skatās tavu filmu, domā tai līdzi un reaģē uz to. Tā ir mūsdienu ekstāze, nevis pati braukāšana pa festivāliem un burziņi ar cilvēkiem, kuri bieži vien izliekas par to, kas viņi nav.”  

Nu jau arvien biežāk Dāvim vaicā, vai viņš negrib atkāpties no vēstures un uzfilmēt ko vieglāku. Grib un beidzot esot tam arī nobriedis. Pirmie soļi jau sperti – kopā ar producentu Robertu Vinovski sākts darbs pie jaunas spēlfilmas Gads pirms kara. Lai nebiedē nosaukums, noskaņa būšot pavisam jautra, jo notikumi patiesi risināsies pirms kara.

Tas būs Dāvja pirmais mēģinājums spēles kino radīt viegli uztveramu komēdiju – “ar padziļinātu saturu”, režisors steidz piebilst. Un vēl viņš sola, ka nākamā spēlfilma pēc šīs beidzot liks mierā arī vēsturi un būs par mūsdienām. Turēsim pie vārda!