Irina Mirošņika: "Biznesā tu nevari būt laba. Jābūt taisnīgai – tas ir cits jautājums"

Irina Mirošņika ir Ukrainā dibinātās kompānijas IMMER Group prezidente, un viņas uzņēmums ieņem stabilu vietu Eiropas elastīgā iepakojuma ražotāju top 15. Kopš nesena laika Irinas dzīve un biznesa darbība ir cieši saistīta ar Latviju – 2017. gada februārī Ventspilī tika atklāta rūpnīca IMMER Digital, kurā Irina ir investējusi piecus miljonus eiro un sarūpējusi darbavietas pieciem desmitiem vietējo iedzīvotāju.

Gadu agrāk Rīgā sāka darboties IMMER Design Studio, kur mūsdienīgu un stilīgu iesaiņojumu rada jaunie Latvijas dizaineri. IMMER drēbītēs tagad ieģērbtas jau daudzu populāru Latvijas zīmolu pārtikas preces – ar kompāniju sadarbojušies Dobeles Dzirnavnieks, Laima, Spilva, Apsara, Baltais, Rāmkalni, Top Foods, Trikāta, Cesvaines Piens u. c. Plašākā mērogā IMMER Group sadarbības ģeogrāfija stiepjas no Ukrainas līdz Lielbritānijai, no Francijas līdz Alžīrai.

Pēc izglītības jūs, Irina, esat matemātiķe, tātad analītiska prāta cilvēks. Vai tieši tas jums palīdz sekmīgā biznesā?

Sāksim ar to, ka jaunībā es sapņoju kļūt par kibernētiķi (Kibernētika jeb elektroniskā skaitļošana bija mūsdienu datorzinātņu priekštece. – Red.) un ne par kādu biznesu nedomāju. Padomju Savienībā tā vienkārši nebija. Ja šī valsts nesabruktu, es droši vien tā arī kļūtu par zinātnieci. Patiesībā matemātisks prāts biznesā – tāpat kā dzīvē – tikai traucē, un šajā ziņā man nācās pārmācīties. Matemātiķiem galvā viss salikts stingri pa plauktiņiem, bet pasaules aina ir ievērojami sarežģītāka un neparedzamāka.

Mans vīrs bija inženieris un fiziķis, un tās bija viņa priekšrocības – viņš bija brīvs no stingriem rāmjiem, domāja plašāk. Protams, bez analītikas biznesā neiztikt, tomēr darba radošā daļa man nav mazāk svarīga. Radām taču skaistumu – iesaiņojums padara pasauli košāku, stilīgāku, pievilcīgāku. Mūsdienu iepakojums ir augstās ķīmijas, daudzu rūpniecības nozaru tehnoloģisko zināšanu, IT un dizaina simbioze.

Taču tieši iepakojumu bieži vaino apkārtējās vides piesārņošanā. Atkritumu salas okeānā, ko redzam aerofotogrāfijās, ir visai bēdīga aina…

Jā, neracionāla preču iesaiņojuma izmantošana ir problēma. Īpaši tas attiecas uz vienreiz lietojamajiem maisiņiem, traukiem utt., un ES direktīvas jau ir pielikušas punktu šim jautājumam Eiropā. Taču lielāko kaitējumu videi nodara nevis iesaiņojums, bet pašas pārtikas atlikumi. Trešā daļa pasaulē saražotās pārtikas nonāk atkritumu tvertnēs. Naudas izteiksmē tas ir aptuveni triljons dolāru gadā, un tas notiek laikā, kad trešdaļa cilvēces cieš badu…

Mūsu kompānija ir pievienojusies iniciatīvai Save Food, kura 2011. gadā sāka darboties ANO paspārnē, un aktīvi meklē jaunus tehniskos risinājumus pārtikas produktu taupīšanai. Elastīgs iesaiņojums, optimāls tā izmērs un forma, aizsargbarjera, iespēja atvērt un aizvērt atkārtoti – tas viss palīdz samazināt pārtikas atkritumu daudzumu pat vairākkārt. Turklāt tā sauktais gudrais iepakojums ir pilnībā pārstrādājams, bet no biodegradējošiem materiāliem ražotais pats sadalās organiskās vielās. Mūsdienās tā ir galvenā tendence – ražot ekoloģisku, videi draudzīgu iepakojumu. Mēs nodarbojamies tieši ar to.  

Un kādas ir iesaiņojuma dizaina tendences?

Dažādās valstīs dažādas. Piemēram, Skandināvijā un Baltijā cieņā ir minimālisms, citās zemēs – spilgtāks un rotaļīgāks dizains. Itālijā un Francijā joprojām priekšroku dod klasikai, Krievijā pēdējā laikā aizrāvušies ar veco padomju laiku stilistiku. Mūsdienu iepakojums ir aprīkots ar dažādiem dekoratīviem un taktiliem efektiem, izmanto interaktīvās iespējas – pircējs var tieši komunicēt ar ražotāju.

Piemēram, uz bērnu salvešu iesaiņojuma var uzdrukāt krāsainu bildīti, un jūs, to nofotografējuši ar viedtālruni, noskatīsieties izglītojošu multenīti. Izmantojot iepakojuma iespējas, var saņemt informāciju par to, vai produkts ir īsts, nevis viltots, vai nav beidzies tā derīguma termiņš, vai iesaiņojums nav bijis atvērts, un daudz ko citu. Vārdu sakot, iepakojums iet vienā solī ar laiku.

Kura sava darba daļa jums patīk vislabāk, kura – vismazāk?

Man patīk darīt kaut ko jaunu, izdomāt projektus, izstrādāt stratēģiju. Darbus, kas jāveic pieņemto lēmumu ietvaros, deleģēju konkrēto virzienu vadītājiem. Taču reiz es sāku tieši ar to, ka daudz darīju pati savām rociņām – 20 biznesā pavadītos gados apguvu absolūti visu, no ražošanas niansēm līdz juridiskajām. Kad sarunājos ar darbiniekiem, mani precīzie jautājumi mēdz viņus izbrīnīt – kad pats, kā saka, zini tēmu, ir vieglāk no malas saskatīt reālo problēmu.

Man vienkārši diez ko nepatīk rutīna. Šā iemesla dēļ nepatīk arī monotonas nodarbības sporta zālē – citādi esmu diezgan sportiska, dievinu tenisu, slēpošanu, šaušanu, dejas... Bet savā darbā man vēl patīk iespēja kontaktēties ar cilvēkiem – no dažādām nozarēm, dažādām valstīm, dažādos līmeņos. Pēc dabas esmu tipiska ekstraverte, komunikācija man sagādā milzu baudu.  

Lielais bizness, jo īpaši postpadomju telpā, vienmēr ir bijis vīriešu ziņā – pat ja aiz viņiem stāvējuši spēcīgi sieviešu kolektīvi. Kā jūs jūtaties šajā vīriešu pasaulē?

Normāli. Mēs taču sākām biznesu kopā – es un vīrs. Mans dzīvesbiedrs bija galva, es – viņa kakls. Traģiskas apstākļu sakritības rezultātā (2013. gadā Irinas vīrs gāja bojā autokatastrofā. – Red.) man nācās pilnībā uzņemties kompānijas vadību, un tas lika man būtiski mainīties. 

Pārvērsties par biznesa haizivi?  

Iemācīties strādāt, kad blakus vairs nav cilvēka, ar kuru var apspriesties un kolektīvi pieņemt lēmumus. Nākas visu atbildību uzņemties pašai. Jebkura kļūme kompānijas darbībā taču ir mana personiskā kļūme: vai nu esmu nepareizi izvēlējusies personālu, vai arī nepareizi izstrādājusi darba procesu. Par to haizivi…

Biznesā tu nevari būt laba. Jābūt taisnīgai – tas ir cits jautājums. Bet, lūk, labsirdīga, žēlojoša – nekādā gadījumā. Bieži vien tas izraisa nelabas sekas – arī tam cilvēkam, kuram tu savu labo sirdi izrādi. Manā dzīvē ir bijuši vairāki šādi gadījumi. Vairāk tādu nebūs. Taču ir ļoti grūti šo īpašību sevī atslēgt. Ja esi piedzimusi par sievieti, tevī ir ielikts mātišķums, vēlme aprūpēt, aizsargāt. Bet biznesā tas ir kategoriski nepieļaujami. Jāteic, ka dzīvē arī.

Cik agrā vecumā sāka izpausties jūsu organizatores un līderes spējas?

Droši vien jau bērnudārzā. Skolā vienmēr biju pirmā – sākumā vadīju oktobrēnu zvaigznīti, tad pionieru vienību, pēc tam komjaunatnes komiteju (Visas padomju skolēnu ideoloģiskās organizācijas. – Red.). Tiesa, komjaunatnē iestājos pati pēdējā. Ukrainā bija šausmīga skolēnu forma, un es kategoriski atteicos to valkāt. Arhīvā atradu Izglītības ministrijas lēmumu par to, ka skolas forma ir vienkārši svārki un blūze vai kleita ar baltu apkaklīti.

Un mierīgi valkāju skaistu gaišzilu kleitu, ko pati arī biju šuvusi. Skolā pret to izturējās lojāli, bet tad, kad devos iestāties komjaunatnē, man teica: “Mēs laikam lūgsim, lai tavi vecāki nopērk tev skolas formu.” Uz ko es atbildēju: “Nu, tad jūs vēl arī lūgsiet, lai es stājos komjaunatnē.” Aizcirtu durvis un aizgāju. Pēc diviem gadiem mani patiešām lūdza iestāties šajā organizācijā...

Saprotams, ka es neticēju nekādiem ļeņiniskajiem ideāliem, tāpat kā visi tajos laikos, smējos par sociālistiskās sistēmas absurdu. Taču komjaunatne bija vienīgā iespēja kaut kā izpausties, īstenot interesantus projektus: mēs braucām ekskursijās, uzvedām teātra izrādes. Biju sapratusi, ka tad, ja es to visu neorganizēšu, tas nemaz nenotiks.

Rodas iespaids, ka jums viss dzīvē padevies viegli.

Tā nav. Liktenis man ne reizi vien ir skarbi paskaidrojis, ka neesmu šajā pasaulē galvenā. Taču es vienmēr esmu centusies no tā kaut ko mācīties. Universitātes trešajā kursā man gadījās lielā mīla, tiku atskaitīta no augstskolas par lekciju neapmeklēšanu.

Tā kā tobrīd man jau bija tā dēvētā nepabeigtā augstākā izglītība, mani pieņēma darbā par inženieri skaitļošanas centrā. Kad nākamajā gadā atgriezos universitātē, zināju vairāk nekā daži no maniem pasniedzējiem. Manā dzīvē nekad nav bijis vieglu uzvaru, neesmu saņēmusi likteņa dāvanas. Lielākais, ko esmu varējusi vienkārši vinnēt, ir pati niecīgākā balva loterijā vai SPA dāvanu karte. Viss cits bija jānopelna ar savu darbu.

Vai biznesā izmantojat tīri sievišķīgas viltības?

Protams. Esmu taču skaista, un visi vīrieši – nav būtiski, kāda ir viņu orientācija, – mīl skaistas un stilīgas sievietes. Turklāt dažiem no viņiem šķiet – ja reiz esi sieviete, tātad esi arī daudz dumjāka. Un tas ir lieliski, to vajag izmantot! Tāpēc savu sievietes harizmu es lieku lietā pēc pilnas programmas. Tikai biznesā, redz, ar harizmu vien tālu netiksi – vajag arī smadzenes un zināšanas.

Vai jums ir nācies saskarties ar seksisma izpausmēm no vīriešu puses?

Reālām – praktiski ne. Taču – ko saprotam ar vārdu seksisms? Ja vīrietis man pasniedz mēteli vai atver mašīnas durvis, mani tas nebūt nepazemo.  Pat pretēji. Ja viņš to nedara, es ierobežošu mūsu saskarsmi līdz minimāli nepieciešamajai. Reiz Kijevā notika biznesa konference, kurā piedalījās daudzas veiksmīgas sievietes – politiķes, uzņēmējas, izdevējas. Un kāds amerikāņu žurnālists mūs neatlaidīgi tirdīja – lūdzu, pastāstiet  par seksisma izpausmēm Ukrainā! Mums nebija ko viņam atbildēt. Nu, nav mums tāda! Mūsu vīrieši labprāt izrāda sievietēm uzmanību. Uzdāvināt sievietei ziedus, palīdzēt nest smagu somu – tā nav nekāda uzmācība.

Visjokainākais ir tas, ka agresīvs, kareivīgs feminisms vērojams tajās valstīs, kur ar sieviešu tiesībām viss jau ir kārtībā. Taču tur parādās problēma. Vīrieši un sievietes kļuvuši tik vienlīdzīgi, ka viņus ir grūti atšķirt pat ārēji. Jā, arābu un austrumu zemēs sievieti patiešām neatzīst par vīrietim līdztiesīgu. Kad braucu uz lietišķu tikšanos Apvienotajos Arābu Emirātos, obligāti ņemu līdzi kolēģi vīrieti. Viņš runā par darījumiem, es vienkārši sēžu blakus.  

Vai vīriešu un sieviešu pieeja biznesam ir atšķirīga?

Protams. Vīrieši ātrāk pieņem lēmumus, viņiem ir lielāka slieksme riskēt. Pat tad, ja pieļauj kļūdu, viņi to neanalizē, bet uzreiz sev visu piedod. Savukārt sievietes ilgi gatavo bāzi, apsver visus  par un pret. Tas mūsos ielikts no dabas: esam pavarda sargātājas, mūsu rokās ir bērni, tāpēc esam atbildīgākas un piesardzīgākas. 

Vai varat sevi nosaukt par karjeristi?

Absolūti ne. Nekad neesmu nodarbojusies ar karjeru. Kad pie mums uz darba pārrunām nāk jauni puiši un meitenes, es viņiem vienmēr saku tā:  “Tavām attiecībām ar darbu ir jābūt seksuālām. Ja tev ar darbu nav seksa, tātad tur kaut kas jāmaina.” Man pašai ar savu darbu vienmēr ir bijis sekss. Turklāt izcils!

Vai tas netraucēja ģimenes attiecībām?

Man bija laimīga laulība. Tāda mīlestība ir reti sastopama. Biju kopā ar vīru 24 stundas dienā, septiņas dienas nedēļā 25 gadus. Mums ir divas burvīgas dvīnes, vīrs meitas dievināja un ļoti daudz darbojās ar viņām kopā. Tagad viņām ir 22 gadi, abas jau beidz maģistrantūru labā universitātē un vienlaikus strādā.

Jūsu dzīvē nekad nav iestājies izvēles brīdis – darbs vai ģimene?

Nē. Es vispār uzskatu, ka strādāt vajadzētu katrai sievietei. Man acu priekšā bijuši neskaitāmi piemēri, kad ģimenes izjukušas tieši tādēļ, ka sieviete nestrādā. Vīrietis aug, bet sieviete savā attīstībā apstājas. Izaugsmei taču jānotiek ne tikai SPA, sporta zālē vai jogas studijā.

Tev jāvirzās uz priekšu profesionālā ziņā. Kad piedzima manas meitas, dažus mēnešus nosēdēju mājās. Jāpiebilst, ka nevienu dienu nepārtraucu strādāt attālināti. Līdz vienā jaukā brīdī sajutu, ka esmu kļuvusi ne sevišķi interesanta vīram. Tad es visu ātri mainīju un devos uz darbu birojā.

Un ko tad, ja jūsu mīļotais vīrietis uzstātu, lai jūs sēžat mājās?

Tad viņš nebūtu mīļotais vīrietis.

Runā, ka Ukraina ir mīlas un viltus pilns apvidus. Zinu vairākus gadījumus, kad ģimenes izjukušas, jo vīram sākušies regulāri darba braucieni uz Ukrainu. Meitenes tur esot ļoti skaistas un aktīvas, vīriešiem grūti nepadoties…   

Nu, tas var notikt jebkur. Ja vīrs brauc strādāt uz citu valsti, bet tu gribi saglabāt ģimeni – esi viņam līdzās. Attālināta mīlestība nav iespējama. Nesen pati par to pārliecinājos. Vai nu jūs esat kopā, vai arī attiecībām beigas. Bet par ukrainietēm… Nu, jā, tā ir – viņas ir skaistas, viņas ir seksīgas. Taču es gan zinu, ka tur, kur esmu es, manam vīrietim citas sievietes neeksistē! (Smejas.)

Kad manam vīram centās piebraukt kāda cita un es to uzzināju, viņš mani lūdza: “Ira, tu tikai viņu nesadedzini dzīvu!” Jā, esmu greizsirdīga. Mans ir mans… Pēc vīra nāves man traki gribējās iziet pie vīra, gribējās atkal tikpat stipru ģimeni, tikpat tuvas un atklātas attiecības, jo es vienkārši nepratu dzīvot citādāk. Taču vēlāk sapratu, ka man to pilnīgi nemaz nevajag. Es visnotaļ izbaudu to, ka esmu pati sev saimniece, un pat tad, ja kāds mani aicinās kļūt par sievu, es jau nez vai piekritīšu. Lai arī… Nekad nesaki nekad.  

Vai ir gadījies tā, ka biznesa attiecību modeli pārceļat uz ģimenes attiecībām?

Gadījās, taču es sevi no tā atradināju. Komandēt biznesā ir normāli. Privātajās attiecībās tas var izraisīt iznīcinošas sekas. Ar vīru, ar bērniem jums jābūt vienlīdzīgās pozīcijās, tur jābūt cieņai un mīlestībai. Reizēm tas ir sarežģīti: esi pārnākusi no darba nogurusi, bet bērni pieprasa maigu jūtu izpausmes un ir ļoti sašutuši, kad nepievērs viņiem uzmanību. Taču es pārkārtojos… Arī bērni pārkārtojās. Mēs saprotamies.  

Kas jums kā sievietei ir visbūtiskākais?

Mans dvēseles līdzsvars. Un to var sasniegt, mīlot sevi – ne tikai savu iekšējo pasauli, bet arī savu ķermeni, ārieni, savu tēlu. Nesaprotu sievietes, kuras saka: “Es labāk vēl nedaudz pastrādāšu, nevis iešu pie kosmetoloģes.” Man tas ir kategoriski nepieļaujami. Protams, vajag arī kaut kur smelties iedvesmu. Man to dod grāmatas, mūzika, dejas, jauni cilvēki, jaunas valstis, jaunas pilsētas.  

Cik svarīgs jums ir jūsu personiskais iesaiņojums?

Man vienmēr ir patikušas skaistas drēbes, simtiem reižu esmu eksperimentējusi ar matu krāsu. Mans stils ir mainījies līdz ar gadiem: esmu valkājusi superseksīgos Azedina Alaijas tērpus, tad pārgājusi uz botām un uniseksa apģērba, tagad atkal atgriežos pie kleitām un augstpapēžu kurpēm. Tendences man nav svarīgas, taču vienmēr gribas kaut ko jaunu… Dievinu Brunello Cucinelli, La Perla. Dior piedāvājumā mani interesē tikai klasika. Ļoti patīk jaunie, vēl mazpazīstamie dizaineri – amerikāņi, francūži, briti. Dievinu arī Latvijas zīmolu Amoralle! Tam viss ir tik maigs, izsmalcināts – viena vienīga sievišķība.

Kādas ir jūsu aizraušanās ēdiena ziņā?

Jebkurā pasaules valstī es pirmām kārtām dodos uz vislabāko restorānu, uzskatu, ka gastronomija ir daļa no vietējās kultūras. Taču es to neuztveru kā ēdienu – drīzāk kā mākslas darbu. Vispār esmu veselīga uztura piekritēja. Gaļu neēdu – man vienkārši nepatīk. Manas ēdienkartes pamatā ir jogurti, dārzeņi, augļi, reizēm zivis. Neesmu vegāne, taču kādu laiku ēdu tikai zaļumus – vienkārši jutu, ka tā organismam būs labāk. Man ir viena vājība – šokolāde. Man – nezinu, diemžēl vai par laimi – pret to ir alerģija, taču Rīgā ir tik fantastiskas pašu taisītas šokolādes konfektes, ka nevaru atturēties.

No kā jums ir bail?

Ne no kā. Agrāk baidījos, ka maniem tuviniekiem var notikt kas slikts. Tā kā briesmīgākais, kas var notikt, manā dzīvē jau ir noticis, vairāk man nav no kā bīties.

Kādu talantu jūs sev vēlētos?

Vēl labāk saprast cilvēkus, vēl labāk prast pārraidīt viņiem informāciju. Tieši to es mācos no darba brīvajā laikā. Viss pārējais man jau ir.