Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Zīda tautastērpi. Atpūta, 17.06.1938. (Foto: periodika.lv)

Viņa "Rīgas Auduma" skatlogs 30. gados diktēja modi valstī. Kas bija Latvijas zīda karalis Roberts Hiršs

Mode
2018. gada 27. augustā 06:30 2018. gada 27. augustā 06:30
  Inita Saulīte-Zandere | Pastaiga
Pirms 80 gadiem Latvija gatavojās IX Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem un uz iecienītā žurnāla Atpūta pēdējā vāka parādījās neparasta krāsainā fotogrāfija – trīs meitenes zīda tautastērpos. Tos bija radījis pašmāju uzņēmums Rīgas Audums, kura izveidotājs Roberts Hiršs 30. gados bija lielākais privātais nodokļu maksātājs valstij un tika dēvēts par Latvijas zīda karali.

Robertam Hiršam bija triju klašu izglītība, bet tālredzīga rūpnieka talants, un 1938. gadā viņa uzņēmumā Rīgas Audums, kas bija galvenais mākslīgā zīda ražotājs Latvijā, bet ražoja arī dabiskā zīda, puszīda audumus un vatelīnu, strādāja jau 1602 darbinieki. Turklāt tam bija filiāle Kauņā (Kauno Audiniai), nopirkta fabrika Norvēģijā un ieceres uzcelt līdzīgus uzņēmumus Somijā un Zviedrijā. Bet amatnieka ģimenē Vējavas pagastā Madonas apriņķī dzimušais Hiršs visu bija sācis no nulles. Autodidakts, kurš, pateicoties savai apķērībai un neatlaidībai, pašmācības ceļā apguvis inženiera-mehāniķa māku un zināšanas papildinājis pasaules līmenī.

Pirmā pasaules kara laikā viņš no parasta strādnieka Tambovas guberņā Krievijā bija uzkalpojies par kvalificētu ražošanas vadītāju, 1920. gadā atgriezās Rīgā, gadu nodienēja obligātajā karadienestā, bet 1921. gadā sāka strādāt vilnas vērptuvē. 1925. gadā, ieguldot savus uzkrājumus, nelielās pagrabtelpās Krasta ielā viņš nodibina savu uzņēmumu, kura vienīgie darbinieki sākumā ir viņš pats un sieva Alma, kura arī turpmāk vienmēr būs liels atbalsts darba dzīvē, nodarbosies ar tirdzniecības jautājumiem un gādību par darbiniekiem. Hiršs sāk ar vatelīna ražošanu un, kad viņam ir trīs stelles, pieņem darbā pirmo strādnieku.

"Rīgas Audums" īpašnieki Roberts un Alma Hirši ar dēliem. Atpūta, 01.01.1937. (Foto: periodika.lv)

Uzņēmuma attīstība izklausās pēc īsta veiksmes stāsta. 1927. gadā pie Hirša Jumāras ielā (tag. E. Birznieka-Upīša) strādā jau 200 darbinieku, 1932. gadā – 580. Bet sākums bijis grūts: Latvijas Banka atteica kredītu, Hiršam ir nācies pat apskraidīt tirgotājus, kas pārdod fabrikas ražojumus, lai savāktu darbinieku algām nepieciešamo naudu, bet kādos Ziemassvētkos, lai pēc algu izmaksas pašiem nebūtu jāsēž pie tukša galda, viņš ieķīlājis lombardā sievas vijoli. Hiršam piemitusi vulkāniska enerģija un ģeniālas darbaspējas, arī ass prāts un laba intuīcija. 1932. gadā viņš nopērk bijušās metālapstrādes fabrikas Salamandra ēkas Juglā, un sākas straujš uzņēmuma attīstības periods.

30. gadu otrajā pusē tieši Rīgas Auduma skatlogs Kr. Barona un Dzirnavu ielas stūrī lielā mērā diktēja Latvijas modi – tur tika izstādīti uzņēmuma jaunāko audumu paraugi – un tas nozīmēja, ka tieši tos savām klientēm piedāvās modistes, šuvējas un drēbnieki. Laikrakstos parādījās lakoniskas reklāmas “Pēdējie jaunumi mūsu skatlogos. Rīgas Audums”, bet pēc tam redzēto sīki un smalki aprakstīja žurnālisti. “Spoža modes pirmizrāde!” raksta laikraksts Rīts 1937. gada septembrī. “Mēs esam redzējuši pirmizrādes teātros un ekrānos, arī pirmo sezonas mākslas izstādi, bet visnepacietīgāk gaidītais notikums katru rudeni ir Rīgas Auduma premjera, A. Rozenšteina dekoratīvā ietērpā, ar spožiem un blāviem, mīkstiem un stīviem, caurspīdīgiem un blīviem, vienkrāsainiem un divtonīgiem, vijīgiem un smagiem, nopietniem un rotaļīgiem zīdiem galvenajās lomās.”

Tieši šajā skatlogā 1938. gada maijā tika izstādīti no speciāli austiem zīdiem pagatavotie dažādu novadu tautastērpu paraugi, lai mudinātu dāmas saprast, ka latvisks reizē var būt arī laikmetīgs.

Foto: periodika.lv

30. gadu otrajā pusē Rīgas Audums aktīvi sadarbojas ar modistēm (īpaši ar Lidiju Lamberti, A. Rozenbergu, A. un J. Kronbergiem) un piedalās daudzās modes skatēs Virsnieku klubā, Amatnieku biedrībā, Rīgas hipodromā, arī provincē, kur tiek izrādīti no viņu audumiem radīti tērpi. Pēc kādas skates 1936. gada novembrī laikraksts Rīts raksta, ka visvairāk aplausu izpelnījušās krāšņās vakara un balles kleitas, tāpēc ka “ tur Rīgas Auduma zīdi atdzimuši karaliskā elegancē”. “Nav brīnums, ja vairums dāmu līdz preses ballei sapņos par šifonu Rapsodija, brīnišķo Zilo stundu un jo īpaši par melno pana Domino ar majestātisku sermuliņa apmetni.”

Man roku neskūpstīt!

Salīdzinot, piemēram, ar Antonu Benjamiņu, kurš tika dēvēts par Latvijas preses karali, un viņa kundzi Emīliju, Roberts un Alma Hirši bija citādāks pāris, kaut arī piederēja bagātnieku aprindām. Benjamiņiem bija svarīgi izrādīties un būt sabiedrības uzmanības centrā, grezns miteklis (30. gados viņi dzīvo bijušajā Pfābu pilī pretim Vērmaņdārzam), kur tika rīkotas smalkas mājas viesības, kur grozījās dāmas lepnos tērpos un tika ietekmēta politika, katru gadu viņi atpūtās slavenos ārzemju kūrortos, bet ar labdarību un kultūras atbalstīšanu neaizrāvās, tāpēc nebija diez ko ieredzēti.

Turpretim Hirši sabiedrības krējuma pasākumus neapmeklēja. “Neejam arī nekad uz pirmizrādēm, tomēr teātrus un operu bieži apciemojam,” intervijā laikrakstam Rīts 1936. gadā saka Alma Hiršs. “Mums arī nekad nav bijis skaista dzīvokļa un dārgu mēbeļu. Nav bijis laika par to domāt, nav bijis arī lielas vajadzības, un laimīgi esam arī tā – redzot, ka mūsu dzīves darbs aug augumā, un vienmēr strādājot, jo vēl tik daudz jāpadara.” Kad noguruši, Hirši labāk aizbraucot uz mežu vai pabraukājoties ar auto, kurā vieniem no retajiem valstī ierīkots radio. “Četras stundas saulītē uz lielceļa, baudot mūziku un dabu, deva tādu prieku, ko nekad nespēj sagādāt sabiedriskā dzīve,” Alma atceras izbraucienu Lieldienās uz Ieriķiem.

Foto: periodika.lv

Hiršs esot staigājis vienkāršā žaketē un saviem skolas vecuma dēliem licis fabrikas darbos pašiem nopelnīt divriteni vai slēpes. Savukārt Hirša kundzes rokas nekad neesot greznojusi cita rota kā tikai gluds laulības gredzens. Par Almas attieksmi pret smalku iznešanos liecina arī 1937. gada jūlijā vairākās avīzēs publicētais paziņojums: “Ar šo griežos atklātībā ar laipnu un noteiktu lūgumu pie visām tām personām, ar kurām man nākas sastapties kā darbā, tā ārpus tā, sasveicinoties un atsveicinoties man roku neskūpstīt. Alma Hiršs, a/s Rīgas Audums valdes priekšsēd. b-re.”

Hirša kundzes jaunības dienu mīlestība bijusi mūzika, tāpēc nav brīnums, ka Rīgas Audumam bija varens koris, kuru diriģēja sākumā Jānis Kalniņš, bet vēlāk Teodors Reiters. Starp citu, par godu 1938. gada Dziesmu svētkiem koristiem uzšuva tautastērpus pēc mākslinieku Niklāva Strunkes un Reinholda Kasparsona metiem. Arī mājās Hirši muzicējuši. “Pirms sešiem gadiem Hirša kundze pieņēmusi ļoti apdāvinātu audžumeitu, kas šogad beigs konservatoriju un brauks uz Prāgu papildināties vijolnieku meistarklasē,” stāsta Rīta žurnālists. “Mīlestību uz mūziku Hirša kundze ieaudzinājusi arī saviem brašajiem dēliem – Laimonim un Ivaram – un arī septiņus mēnešus vecais Andris pierod pie mūzikas, jo brāļi izmanto katru gadījumu, lai mājās sarīkotu koncertu, kam nedēļām ilgi gatavojas.”

Foto: periodika.lv

Koris nav vienīgais, kas pieejams Rīgas Auduma strādniekiem. Šaha, vingrošanas, volejbola un novusa spēles pulciņi, valodu un rokdarbu kursi, Mātes skola strādniecēm, internāts ar lielu bibliotēku, arodskola, iespēja pavadīt atvaļinājumus Hiršu iekārtotajā Ratnieku saimniecībā Līgatnes pagastā (tā bija viena no Latvijas lauku paraugsaimniecībām ar vismodernāko tā laika ražošanu), kur notiek arī kopīga Jāņu svinēšana; svētdienās dota iespēja ar firmas automobiļiem apceļot Latviju; talantīgākie darbinieki tiek sūtīti uz ārzemēm mācībās un praksē.

 “Jo mazāk ikdienas raizes un rūpes nospiež darbiniekus, jo mierīgāka ir viņa ģimenes dzīve, pilnvērtīgāki viņa atpūtas brīži un bagātākas viņa garīgās rosmes, jo sekmīgāks kļūst viņa darbs,” uzskatīja Roberts Hiršs.

Foto: periodika.lv

Ārzemnieki Rīgas Audumu esot dēvējuši par ziedošo fabriku, jo tās apkārtne bija apstādīta ar kokiem, košumkrūmiem un puķēm. Pie fabrikas bija arī trīs siltumnīcas, kur audzēja gan gurķus un tomātus (pat vīnogas svētku reizēm!), gan ziedus fabrikas telpu izdaiļošanai. Turklāt, kad saimnieciskās krīzes gados daudzi uzņēmumi pazemināja savu darbinieku atalgojumu, Hiršs to nedarīja, izpelnīdamies pat aizrādījumu no Kārļa Ulmaņa par to, ka te bojā cilvēkus, maksājot pārāk lielas algas. Citu fabriku strādnieki Rīgas Auduma kolēģus dēvējuši par buržujiem un kungiem, bet nav brīnums, ka šeit nenotika neviens strādnieku streiks, kas bija bieža parādība starpkaru Latvijā. 

Foto: periodika.lv

Hirši nodarbojās arī ar labdarību. Piemēram, ziedojuši Vējavas skolai klavieres, bet, kad tās turp aizvestas, sapratuši, ka skola ir pussabrukušā stāvoklī, un ķērušies pie kapitālā remonta darbiem, vēlāk dāvājuši tai arī grāmatas un gleznas, – ieguldītie 28 000 latu bija lielākais Draudzīgā aicinājuma ziedojums 1936. gadā. 1935. gadā Roberts Hiršs apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni, bet 1936. gadā – arī Alma.

...

Sākoties Otrajam pasaules karam, Hiršu ģimene jau 1939. gadā emigrēja uz ASV, tur izveidoja uzņēmumu Robert Hiršs Company un atkal veiksmīgi darbojās tekstilnozarē, finansiāli atbalstot arī emigrācijas latviešu pasākumus. 1971. gadā Hirši ģimenes testamentā fabriku Rīgas Audums Salamandras ielā un Ratnieku saimniecību novēlēja Latvijas Universitātei. Roberts Hiršs aizgāja mūžībā 1972. gadā, Alma – 1984. gadā. Pēc neatkarības atjaunošanas LU šo mantojumu saņēma, šobrīd Ratniekos darbojas labi iekārtots atpūtas un konferenču komplekss, kurā citu pasākumu starpā notiek arī ikvasaras festivāls Laba daba. Hiršs ir otrs lielākais LU mecenāts pēc Kristapa Morberga.

Vēl portālā

"Pēdējos gados neesmu saaukstējies, un tas mani biedē!" - Dr. Tereško par tējām un brīnumlīdzekli, kas būtu jālieto katram 3
Gribēja bērnu pulciņu, bet nebija neviena... Kāda patiesībā bija leģendārā Anna Brigadere 1
"Paciente, kura bija gatava aiziešanai, pēc pusgada bija vesela!" - atklāta intervija ar ciguna guru Kudrjavcevu
Pievienot komentāru