Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Jānis Mitrēvics: "Mums viss ir, bet trūkst ambīciju. Ģenētiski te viss labais tiek nofrizēts"
"Divas lietas. Pirmā un vienkāršākā – iet uz gultu un taisīt bērnus. Tas vispār ir pamata atrisinājums jebkurai problēmai. Otrā – ņemt un darīt pat tad, ja liekas, ka ir bezceris un nav jēgas," saka Jānis Mitrēvics. (Foto: Oļegs Zernovs)

Jānis Mitrēvics: "Mums viss ir, bet trūkst ambīciju. Ģenētiski te viss labais tiek nofrizēts"

Cilvēki
2018. gada 8. augustā 11:38 2018. gada 8. augustā 11:38
  Inita Saulīte-Zandere | Pastaiga
“Mūsdienīgam muzejam ir jāspēj konkurēt ar lielveikalu,” saka Jānis Mitrēvics, mākslinieku vidē pazīstams kā Džons, viens no 90. gadu slavenās Maigo svārstību grupas, arī gleznotājas Ievas Iltneres vīrs. Nu jau gandrīz divdesmit gadus viņa radošo izpausmju veids ir muzeju ekspozīciju un izstāžu veidošana.

Viņa vadītās Dd Studio padarītā listē ir godalgoti projekti gan Balvos, gan Azerbaidžānā, kopumā vairāk nekā 70 darbi visur pasaulē. Optimists, apolitisks, egoists – tā Jānis Mitrēvics raksturo sevi pats, atzīst, ka strādā par daudz, un gaida brīdi, kad varēs vairāk laika veltīt savām piecām mazmeitām.

80. gados jūs bijāt jaunie karstie. Kādu tagad atceraties to laiku?

Bija forši. Sliktās lietas taču aizmirstas. Tikai, kad aizbrauc kaut kur austrumu virzienā, reanimējas arī tās atmiņas. Pirms kāda mēneša biju Pēterburgā, atpazinu dažas lietas, ko savulaik esam piedzīvojuši un kas bija piemirstas. Tad ir tā jocīgi.

Piemēram?

Tādas klasiskās. Attieksme bufetē. Komunikācijas veids.

Ko darījāt Pēterburgā?

Mani uzaicināja Krievijas muzeju pārstāvjiem pastāstīt par jauno mediju izmantošanu muzeju ekspozīcijās, savu pieredzi. Izrādījās, ka ir Krievijas muzeji un pieci svarīgie muzeji. Tiem pieciem ir valsts finansējums, bet pārējos ir tas, kas saglabājies no manas bērnības laika.

Un tomēr – kas labs palicis atmiņā par tiem astoņdesmitajiem?

Jaunība. Mēģinu iedomāties bildi, un man nez kāpēc tā rādās saulaina. Tā bufete tomēr nespēj sabojāt sajūtu par labo.

Ja godīgi, manā galvā nav tādas kārtības, lai es tagad saprastu, kas bija tieši 80. gados. Nu, jā, biju pabeidzis Mākslas akadēmiju, un mēs, draugu grupa, darbojāmies. (Mākslinieku grupa, kas piedalījās arī slavenajā izstādē Maigās svārstības 1990. gadā – Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Aija Zariņa, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks un Edgars Vērpe. – Red.) Kaut ko gribējās izdarīt.

Gribējās sevi pierādīt, mainīt pasauli?

Skaidrs, ka gribējās. Nu, jā, sevi pierādīt. Jaunībā tev nav pārliecības par sevi. Nevis kādam citam, sev gribi pierādīt, ka tu vari, ka tu esi pipars. Un tad ņemies, ka traks.

Man vispār ir tāds raksturs. Arī šobrīd es varētu nedarīt kādu trešdaļu no lietām, ko daru. Bet tad paanalizē un saproti, ka paradokss ir tajā, ka tieši no tādām lietām, ko varētu arī nedarīt – kas īsti nav vajadzīgs, kam it kā nav nekādas jēgas –, no tām nevajadzīgajām lietām brīžiem izšķiļas kas labs, ko tu domādams neizdomāsi. Tas ir attaisnojums, kāpēc daru to, ko varētu nedarīt.

Jā, bet jaunības laikus neesmu sācis apdomāt. Vēl neesmu to sakārtojis, salicis pa plauktiņiem.

Foto: Oļegs Zernovs

Memuāri netop?

Ne. Man nekad nav bijis interesanti skatīties atpakaļ. Vienmēr tikai uz priekšu.

Kāpēc jūs beidzāt gleznot?

Ir garais stāsts un īsais.

Garo, lūdzu!

Stāsts ir par to, kas vispār ir radošā doma. Māksla ir veids, ar kuru tu vari sevi pierādīt un citiem parādīt. Tā sastāv no divām lietām – pamatā ir doma, un tad ir kaut kāds izpausmes veids, pilnīgi vienalga – kāds. Jā, es sāku ar gleznošanu, bet jau kopš akadēmijas laikiem darīju vēl daudz ko citu. Kad akadēmijā pabeidzu monumentālās glezniecības nodaļu, mēs taisījām fresku, kas jau ir pilnīgi cita lieta nekā eļļas glezniecība.

Sākumā, lai vari sevi profesionāli izpaust, lai vari izteikt savu domu, vispirms ir jāiemācās arods. Tad ar laiku nāca klāt dažādi izteiksmes veidi, priekšplānā izvirzījās citas lietas. Ja esmu kaut ko apguvis, man gribas kaut ko jaunu. Tāpēc nepaliku pie gleznošanas. Bet savā domāšanā, pieejā lietām neesmu mainījies. Visu laiku esmu darījis to, ko gribējis, vienkārši nomainījās medijs.

Un tad kādā brīdī sākāt nodarboties ar izstādēm...

Bet atkal... Ar izstādēm esmu nodarbojies visu laiku. Nav liela starpība, vai tu taisi savu izstādi vai citiem. Padomju laikā, ja bija tematiskā izstāde, bija dota tēma, par kuru tev jāuztaisa izstāde. Šobrīd es daru to pašu. Man ir iedots materiāls, no kā man ir jāuztaisa izstāde. Vai arī pats vācu materiālu un to uztaisu. Pēc būtības tas pats. Ņem tēmu, risini domu, prāto, kā tas viss izskatīsies, un gala rezultātā to materializē. 

Pirmais bija Ventspils muzejs, par kuru saņēmāt Spīdolas balvu 2001. gadā.

Jā. Bet principā tā bija nejaušība. Tur sakrita vairākas lietas. Tajā laikā Vērpe mani bija uzaicinājis uz rozentāļiem. Viņš taisīja jauno rozentāļu skolu, un es mūsu paaudzē biju viens no tiem retajiem, kas, tā teikt, bija apsēdies pie datora. Tajā laikā vēl valdīja uzskats, ka tā ir mašīna un tas ir slikti, ka māksla ir kaut kas pilnīgi cits. Bet es nekad neesmu meinstrīmā, nepaļaujos uz to, ko saka citi. Lai es pateiktu, ka dators nekas nav, man vispirms vajadzēja saprast, kas tas tāds vispār ir. Apsēdos pie tā, un man radās par to priekšstats.

Tāpēc arī Vērpe mani uzaicināja, skaitījos tur direktora vietnieks. Vecajā skolā bija tikai zīmēšana un gleznošana, jaunajā mēs salikām datorus, uztaisījām video, foto un citas klases. Un tad parādījās Ventspils muzejs, kur bija ambīcijas izmantot visādas jaunās tehnoloģijas. Savukārt mums bija ambīcijas, ka to varam izdarīt. Sakrītot divām ambīcijām, tika izdarīts kaut kas tam laikam labs. Tā tas iesākās.

Brīnišķīgi, ja sakrīt ambīcijas.

Jā, protams.

Ambīcijas vispār ir vajadzīgas. Tieši tas, kā mums trūkst. Mums viss ir, bet trūkst ambīciju un prāta. Intelekta trūkst. Bet to tā vienā dienā nevar dabūt gatavu. Tas ir jāaudzina, un tas arī aug. To tikai nevar tā ātri. Ja visu laiku, gadu desmitiem intelekts bijis nofrizēts... Es pat brīnos, kā te vispār ir palicis kāds ar smadzenēm, jo ģenētiski visu laiku te viss labais ir nofrizēts. Bet daba ir visu varena, tā ar laiku sakārto visas lietas. Tur nekāds caurums nepaliek. Dabā viss ir kārtībā.

Foto: Oļegs Zernovs

Tad viss būs labi, mati ataugs?

Ir labi. Ataug. Izņemot tiem, kam neaug.

Kas jums pašam no jūsu projektiem šķiet tāds īpašāks, kas vairāk paticis, interesējis?

Tāda nav. Kā kādreiz jautāja: kurš ir tavs mīļākais mākslinieks? Mani katru brīdi interesē kaut kas cits. Īstenībā, kad esi izdarījis, uztaisījis, par to zūd interese. Un pašam jau patīk jaunais projekts.

Varat uztaisīt jebkādu muzeju vai izstādi?

Jā. Tā ir profesionalitāte.

Vēl viens faktors. Problēma bija profesionāli strādāt mākslas medijā, jo arī tajā nevari eksistēt viens pats. Nav 19. gadsimts, kad bija trakais gleznotājs, kurš mālēja no rīta līdz vakaram, acis pārgriezis. Citi laiki. Mākslinieks ir mūsu sabiedrības sastāvdaļa, māksla ir specifiska struktūra, tu tajā neesi viens pats.

Kaut vai tas, kā darbojas pasaules mākslas sistēma. Tā ir diezgan noslēgta, un tu nevari tajā iesoļot viens pats bāleliņš ar maisiņu pār plecu. Jābūt lokālai sistēmai. Tā jāaudzē. Tev jāmācās, jāizaug, jāsaprot, kā attīstās paaudzes, jābūt klasesbiedriem, kursabiedriem, ar kuriem tu komunicē, kas ir tavs loks. Ļoti labi, ja mācīšanās notiek lielā pilsētā, labi, ka jauniešiem ir iespējas braukāt pa visu pasauli. Tāpēc šobrīd darbošanās ir pārstājusi būt lokāla, tā ir globāla. Informācija nonāk visur. Kaut kādā mērā nav vairs tādas provinces un centra. Nevienu vairs neinteresē lokāla izstāde. Balvu muzejam ir jāsacenšas ar Ņujorkas muzeju, jo apmeklētājam ir informācija par visu pasauli. Tu nevari viņam iesmērēt  uzrakstu uz planšetes “Mēs mīlam šo vietu”. (Dd Studio veidotā Balvu novada muzeja digitālā ekspozīcija 2015. gadā ieguva Latvijas Muzeju biedrības balvu. – Red.)

Jums ir bijuši projekti visur pasaulē – no Azerbaidžānas līdz Amerikai. Kā atšķiras darbs tur un tur?

(Par Gobustānas petroglifu muzeju Azerbaidžānā Dd Studio 2013. gadā saņēma Eiropas Gada muzeju speciālbalvu. – Red.)

Kultūra atšķiras. Bet, ja mēs taisām izstādi, tai ir jābūt līmenī gan tur, gan tur.  Saturs atšķiras, taču formai jābūt līdzvērtīgai. Mūsu pieeja ir viena un tā pati, vai tā ir Azerbaidžāna, Hjūstona vai Londona.

Pasūtītāju ambīcijas vai attieksme atšķiras?

Nu, ja ir ambīcijas, tad ir. Ja nav, nav.

Ar Azerbaidžānu ir interesanti. Kā zināms, tā ir valsts, kas izaugusi, pateicoties naftai. Mazā Dubaija kaut kādā mērā. Un tad nokritās naftas cenas. Pietiekami ilgu laiku tavu acu priekšā norisinājās attīstība – un tad pēkšņi, klakts, tas viss apstājās, kā jau pasaulē mēdz notikt. Vienā brīdī redzi, kā tie cilvēki izmainās. Pasaulē šādi procesi notiek lēnām, tur tas notika kā filmas paātrinājumā: puķe atveras un novīst.

Kādu brīdi tur bija klusums, bet tagad atkal taisām vienu izstādi Azerbaidžānā, Baku. Šogad jābūt.

Vērojat, ko jūsu lauciņā dara citi?

Kā jebkurā lietā, tev ir jāredz un jāzina viss, kas notiek. Jābraukā un jāskatās. Jābūt lietas kursā. Citādi nevari būt līmenī. Turklāt jāskatās ne tikai viss labais, bet arī sliktais. Ja redzi kaut ko galīgi garām, tātad tev ir piemērs tam, ko nevajag darīt. Tāpēc jāskatās gan labas, gan sliktas izstādes.

Ir kas tāds, kas šobrīd šķiet īpaši redzēšanas vērts?

Labā ir ļoti daudz. Var teikt, ka sācies muzeju bums. Es nedalu pasauli digitālajā un reālajā. Pasaule ir viena, atšķiras komunikācijas veids. Tomēr digitālais veids acīmredzot rada nepieciešamību pēc autentiskuma, pēc smaržas, garšas, redzes. Ir jau labi, ka vari visu kaut ko paskatīties virtuāli, piemēram, ērgli ligzdā. Tas ir interesanti, bet, tā kā tu esi fiziska būtne, tev ir vajadzīgs arī fiziskais kontakts. Tāpēc arī muzeji un izstādes ir tik aktuāli.

Otra lieta, ka moderns muzejs ir arī alternatīva lielveikalam, cilvēka brīvā laika pavadīšanas vieta. Lielveikalā tagad ir kino, nodarbes bērniem, veciem cilvēkiem, fitnesa klubi un kas tik vēl ne... Bet arī moderns muzejs ir kompleksa sistēma, kur ir restorāns, kafejnīca, veikals, kinozāle, lekciju, bērnu nodarbību telpa utt. Turklāt muzejam ir pievienotā vērtība – ekspozīcija, desmit, divdesmit, trīsdesmit procenti autentiskā. Tas arī atšķir to no lielveikala. Un muzejam ir jākonkurē ar lielveikalu. Cik tu vari pirkt un mest laukā?

Pēc Mākslas muzeja paplašināšanas redzi tur cilvēkus, kuri muzejā principā nekad nav bijuši. Agrāk bija kaut kāds noteikts kontingents, tāda lokāla sistēma. Bet tagad cilvēki iet uz turieni atpūsties. Tātad šāda konkurence ir iespējama, bet tajā ir jāiegulda. Nevari vienkārši attaisīt vaļā skapi – nāciet un skatieties!

Arī Motormuzejs un Birža – tikko uztaisi kādu lietu līmenī, tā ir konkurētspējīga.

Paša izkapts muzejā

Kas jums šobrīd top?

Šausmīgi daudz kas. Diemžēl ir 2018. gads, un nezin kāpēc daudziem ir ienācis prātā, ka tieši šajā gadā kaut kas ir jāuztaisa. Tā nav baigi prātīga doma, jo daudzas arī labas lietas nemaz nevari paspēt apskatīt.

Liepājas muzejā taisām ekspozīciju par 1918. – 1920. gadu. Pats interesantākais, ka, strādājot pie tā, esi spiests iedziļināties un pētīt. Tā tikai šķiet, ka apmēram jau zini kaut ko par visu ko, bet tur tādi brīnumi nāk laukā par to posmu... No šā viedokļa 2018. gads ir labs, tiks sataisītas, sakārtotas daudzas lietas, kaut kas paliks arī pēc tam, tas nebūs tikai salūts.

1918. – 1920. gads ir neiedomājami interesants, bet arī sarežģīts laiks...

Jā, un sarežģīts ir arī uzdevums izstāstīt par to ārprātīgo karuseli, lai uzskatāmā veidā būtu saprotami, kas un kā tur notika. Mēs, piemēram, taisām kuģi Saratov. Pats fakts, ka valdība dzīvo uz kuģa, jau vien ir ko vērts!

Iedziļinoties visā tajā, redzi, ka mēs nenovērtējam to, kas mums ir dots. Tas, protams, ir cilvēciski. Tikai tad, kad tev kaut ko atņem, tad saproti, ka... Apstākļu kopums, kā mēs tikām līdz savai valstij, tas viss ir tik interesanti. 1918. gadā Nacionālajā teātrī jau bija ballīte. Bet – kā līdz tam nonāca. Kā tas viss sakārtojās.

Tad saproti, ka no padomju izglītības paaudzes taču neviens to vēsturi nezina. Nezinu, kādā līmenī pasniedz vēsturi šodien, bet mēs tiešām ne vella nezinām. Visi gudri runā, bet faktiski... To vajadzētu dažnedažādos veidos taisīt un rādīt. Nemaz nerunājot par senvēsturi. 

Savukārt Rīgas Mākslas telpā būs tradicionālā Tautas lietišķās mākslas izstāde, kas parasti notiek Dziesmu svētku laikā, kad tiek savestas visas tās segas, spilveni un brunči. Uzzināju, ka tiešām visur, visos novados stāv stelles un ir cilvēki, kas auž, kaļ, pin, strādā ar koku... Citur tās lietas iet mazumā, citur vairumā. Projekts Katram savu tautastērpu, protams, arī ir veicinošs faktors. Mēs gan mazliet sarūgtinājām tos cilvēkus, jo nebūs kā gadatirgū, kur katrs sataisa to savu labāko, atved, izliek un radiem parāda. Mēs paņēmām citādāk. Ja ir sega, tad parādīsim to no senseniem laikiem – no kurienes tā cēlusies, lai būtu sajūtama pagātne, tagadne un nākotne, lai būtu izstāstīts vēsturiskais stāsts.

Vai – kas ir grābeklis un kas ir izkapts. Bija interesanti, kad sākām meklēt izkapti. Muzeju krājumos tās nav, bet arī laukos vairs nav, visiem ir trimmeri. Sapratu, ka šis ir brīdis, kad rodas izkapts vēsture. Vēsture rodas tad, kad kaut kas ir pagājis un pazudis. Šajā brīdī koka grābeklis un izkapts ir problēma, jo lietošanā tie ir beigušies, bet vēl nav iegājuši muzeju krājumos. Tāpēc mēs to izliksim izstādē. Jaunieši droši vien pat nezina, kas izkapts ir. Līdzīgi kā īsts koka grābeklis ar koka zariem. Izkapti atradu savos laukos. Savulaik biju nopircis tai jaunu kātu, kaimiņš man to sataisīja… un tad sākās trimmera ēra, biju to uzkarinājis zem pakša. Tā izstādīšu savu izkapti.

Pats vēl prastu ar izkapti pļaut?

Ar šīm lietām arī interesanti... Bērnībā daudz dzīvojos pa laukiem. Varēju iejūgt zirgu ratos un daudz ko citu. Kad nopirkām lauku māju, šķiet, 1989. gadā, no lielceļa līdz mūsu mājai vēl īsti nebija ceļa. Bija atvestas kaut kādas mantas, kā lai tās dabū pāri pļavai. Kaimiņš saka – paņem zirgu un ved! Tad es paņēmu zirgu, iejūdzu un aizvedu. Tas nav tik vienkārši, kā varbūt šķiet... Zirgs pat neizjūdzās no ratiem, aizvedu arī atpakaļ – par brīnumu saviem kursabiedriem un draugiem. Vai es tagad varētu iejūgt, nezinu.

Pļaut varētu. Biščiņ jāpapļauj, gan aizietu. Tas ir līdzīgi, kā braukt ar automātisko kārbu vai manuālo. Nesen aizdzinu savu mašīnu uz servisu, paņēmu no dēla, viņam ir mehāniskā kārba. Nebiju braucis ar to daudzus gadus. Sāc domāt, kā ar tiem pedāļiem, bet paiet dažas minūtes – un organisms atceras, process notiek, tu vairs nedomā. Gan ar pļaušanu arī brīdi pačammātos, un tad jau droši vien organisms atcerētos.

Izstādes sakarā mani tiešām izbrīna, kā ir reanimētas tik smalkas lietas no vēstures. Brīnos arī par tautastērpiem. Reiz agrāk meklēju materiālus, un bija tikai viena grāmata par tautastērpiem. Tagad skaties – visi taisa tos kreklus, šuj un knipelē, tādi brīnumi! Tāds smalkums! Kā filmās rāda karaļu apģērbu, kas nezin kā izšūts.

Šis tomēr ir viens no padomju laika ieguvumiem. Padomijā amatniecība saglabājās ilgāk, tāpēc mums ir tādas priekšrocības. Mēs dzīvojam Rietumu nogrieznī, bet mums tradīcija ir tuvāk. Ja to gudri izmanto, tā ir baigā potence, kas var attīstīties.

Kas vēl top?

Uz priekšu negribas stāstīt.

Vispār man visu laiku ir gribējies izdomāt kaut ko, lai nekas nebūtu jādara. Rezultātā sāc strādāt arvien vairāk un vairāk. Nekad neesmu gribējis tik daudz strādāt, cik šobrīd. Ir par daudz. Bet ceru, ka beigsies 2018. gads un kaut kas mainīsies.

Kam gribētos veltīt vairāk laika? Grāmatas lasīt? Saulītē gulēt?

It kā gribētos, taču skaidri zinu, ka noguļu vienu dienu saulītē un man tas sen jau ir apnicis, gribas kaut ko darīt. Bet, kā jau parasti, – gribas to, kas nav dots.

Un kā jums tīk priekšlikums, ka cilvēkiem pēc 40 būtu jāstrādā trīs vai četras dienas nedēļā?

Man arī šķiet, ka tas būtu pilnīgi normāli.

Darbs jums ir darbs vai dzīvesveids?

Riktīgs darbs. Nav rutīnas darbs, tas gan. Tieši šodien runājām, ka mūsu darbā katra diena atšķiras. Tas, kas nepatīk, ir daudzums. Kaut gan, kā zināms, ir tikai divu tipu cilvēki – kuriem ir par daudz un kuriem nav darba.

Parasti ir arī tukšie periodi, bet nu bijām spiesti atteikties no daudziem projektiem, jo nereāli uztaisīt laikā. Nevaram taisīt kā ķīniešu rūpnīcā, un nav arī vajadzīgs. Varējām izvēlēties, ko gribam un ko negribam. Tiesa, no tā, ko negribētos vai kas sagādā grūtības, var izšķilties lietas, ko vieglākā un patīkamā veidā nekad nedabūtu laukā.

Nekas uz šīs pasaules, sākot ar bērna piedzimšanu, bez grūtībām nerodas. Kāds šo principu ir izdomājis. Tāpēc ir tas joks, ka mākslinieku vajag turēt badā, citādi nekas nesanāk. Pie mums gan mākslinieki nevar sūdzēties par badu.

Kā raugāties uz šābrīža situāciju Latvijas mākslas laukā?

Kad uztaisīja Mākslas muzeju, šķita, ka procesi saistībā ar mākslu ir iekustējušies. Bet tagad ar tām bankām, fondiem, laikmetīgās mākslas muzeju ir sajūta, ka vizuālā māksla vēl vienu reizi ir apmetusi kūleni.

Bet tas nozīmē, ka atkal var priecāties. Kā baseinā – nolaidies zemē un atsperies. Nevar bezgalīgi grimt. Kādā brīdī nonāc līdz tai gruntei, un sākas kustība pretējā virzienā.

Mums ir pusotra galerija un pusotrs kolekcionārs, kas sabiedrībai, sistēmas veidošanai, protams, ir nepietiekami. Jābūt perēklim, kur dzimst tie putnēni. Īstenībā jābrīnās... Talantīgie cilvēki ir vienmēr.  Viņi rodas no nekurienes. Lai kā tu viņus bendētu. Bet, lai māksla varētu nopietni attīstīties, lai būtu konkurētspēja utt., tā nevar balstīties uz atsevišķu cilvēku entuziasmu.

Tā ka – gaidām atdzimšanu.

Foto: Oļegs Zernovs

Ej uz gultu un taisi bērnus!

Kas jūs uztrauc?

Stulbums.

Kaut gan īstenībā tas ir normāli. Stulbo un gudro cilvēku proporcija visur pasaulē ir vienāda. Bet ir kaut kādi faktori, kuri veicina pozitīvā attīstību vai kas uzlej ūdeni stulbuma veicināšanai. Ja kaut kas tajā lielā jautājuma uzstādījumā nav pareizi, tas veicina tās muļķības, kas te pie mums notiek.

Eiropas vērtības, demokrātija – tas viss ir brīnišķīgi. Bet, ja godīgi, Rietumu civilizācija noriet, tātad mēs, jauna valsts, ejam virzienā, kas iet uz leju. Cenšamies iet kalnā, bet patiesībā ejam lejā. Nesaku, ka mums vajadzētu iet austrumu virzienā. Gudrība būtu izmantot visu labo, kas ir Rietumu civilizācijā, bet muļķības notiek tāpēc, ka ir nepareizi nodefinēts virziens, kurā mums būtu jādodas.

Vēl viena problēma ir tas ambīciju trūkums. Tas ir vēsturiski, un tas būtu jāpārvar. Nevis meklēt darbu, bet radīt darbu. Ja tev nedod pensiju, pats sakrāj pensiju. Jebkuru problēmu vari atrisināt pats, nevis gaidi, kad to kāds risinās tavā vietā.

Kas jums šķiet būtiskākās muļķības?

Piemēram, birokrātija. Mēs visu laiku cīnāmies ar sekām, nevis meklējam ieganstu un atrisinām problēmu.

Demokrātiskās vērtības, protams, ir vienīgais, uz ko varam censties, bet tās diemžēl vairs nestrādā, jo tās apčakarē visi visvisādos veidos. Sistēma ir deformēta. Vēlēšanas... Ko vajag ievēlēt, to var ievēlēt. Bet mēs visu laiku ceram uz kaut kādu brīnumu. Visādas tādas lietas.

Diemžēl gudro cilvēku ir maz, un pie urnām viņu arī ir maz. Tāpēc rezultāts ir adekvāts.

Bet no otras puses, kaut runāju negatīvās lietas, es esmu optimists, un man šķiet, ka viss ir forši. Mēs dzīvojam labi. Piekrītu tam, ka nekad neesam dzīvojuši tik labi, kā tagad.

Pretarguments – bet mums taču ir tik daudzi nabadzīgie, nespējīgie cilvēki... Tā ir, tas ir objektīvi. Bet kas viņi ir? Vecie, pensijas vecuma cilvēki. Tās savukārt ir fundamentālās lietas, kas ir jāsakārto. Tas ir ģimenes jautājums. Tavā dzīvē ir periods, kad tu esi spējīgs pelnīt, ražot bērnus, viņus audzināt un barot un rūpēties arī par vecajiem cilvēkiem.

Vai Stambulas konvencija. Nevajag ļaut vīrietim sist sievieti. Bet kas tā par muļķību? Vīrietis ir domāts tam, lai aizsargātu sievieti. Kāpēc runājam par blaknēm un tās vispārinām? Jārunā par to, ka vīrietis ir tas, kas aizsargā sievieti. Nevis vīrietis ir tas, kas sit sievieti. Mēs visu laiku cīnāmies, nevis atrisinām saknē fundamentālas lietas. Sakārtojam sistēmu, un nebūs vajadzīgas nekādas konvencijas. Bet mēs taisām vienu konvenciju pēc otras. Tas ir bezgalīgi, ja nesaved kārtībā pamatsistēmu.

Strādājot austrumu virzienā, vērojot musulmaņu ģimenes, viņu tradīcijas, redzu, ka tajā uzstādījumā ir daudz pozitīvā. Parasti redzam tikai musulmanisma radikālo šķautni, to, kas griež. Bet būtībā ir loģisks pamats, kāpēc tas ir tik spēcīgs, kāpēc tam ir atdeve, kāpēc tas tā attīstās un tam ir spēks. Jā, tur nav veco ļaužu pansionātu.

Jums pašam tagad ir piecas mazmeitas...

Jā. Un prātā vēl dažas.

Visai mūsu paaudzei bija puikas. Mums – divi, visiem draugiem, paziņām arī puikas. Tagad man bērni ir meitenes. Forši. Ar mazbērniem ir pavisam labi – prieks tas pats un atbildības nekādas, tam ir domāti vecāki.

Diemžēl darba daudzums traucē ar viņām nodarboties. Tagad remontēju lauku māju, gribu savest kārtībā. Man liekas, ka bērniem to vajag – viņus laukos izlaist pļavā. Tajā ir kaut kas labs. Palaid bērnu no rīta laukā, un vakarā viņš laimīgs ienāk iekšā. Netīrs, slapjš vai vēl kaut kāds, bet laimīgs. Viņam tur nav garlaicīgi. Ceru, ka būs laiks, kad varēšu vairāk nodarboties ar mazbērniem.

Nav bail par to, kādā pasaulē mazbērni dzīvos?

Nē. Varam baidīties visu laiku. Pasaule ir nežēlīga, jā... Vai jautājumā bija zemteksts, ka pasaule kļūst sliktāka? Bet tā nav. Pasaule mainās. Labāka nekļūst, bet arī sliktāka ne. Pasaule mainās, un tā tas ir bijis vienmēr. Ledus laikmeti un zudušās civilizācijas...

Tāpēc, domājot par to, kādā pasaulē dzīvos mūsu mazbērni, tas, protams, ir atkarīgs no mums. Nevis jātaisa kārtējā latviešu revolūcija, uz ko mēs esam tik labi spējīgi, bet jādara katru dienu. Vispār tas ir interesants fakts, ka latvieši ir mobilizējami uz revolūcijām – Piektā gada, Ļeņinu sargāt vai dziesmotā – tikko ir svilpiens, visi ir uz Baltijas ceļa. Bet ilgtermiņā – čuš. Gaida, kad iedos darbu. Tas ir jāapzinās un jādara.

Divas lietas. Pirmā un vienkāršākā – iet uz gultu un taisīt bērnus. Tas vispār ir pamata atrisinājums jebkurai problēmai. Otrā – ņemt un darīt pat tad, ja liekas, ka ir bezceris un nav jēgas. Jebkurš cilvēks, kurš savā mūžā dara kaut ko labu, var milzīgi daudz ko izdarīt. Un vajag jau tikai dažus. Vajag vienu Alvi Hermani vai Vestardu Šimkus, vai Sigvardu Kļavu. Viens cilvēks kaut ko dara, kamēr izdara. Personība, kas konsekventi realizē savu lietu. Protams, ir jābūt arī veiksmei. Vari visu to veicināt, bet ir jāsakrīt daudzām lietām, lai kaut kas notiktu.

Tāpēc neesmu pesimists. Tāpēc arī kacinu, ka pie varas ir tik daudz muļķu. Jāgrib noticēt un apdomāt, lai būtu īstie cilvēki īstajās vietās, un viss notiks. Protams, tas ir tā vienkāršoti, jo mēs esam lielās pasaules sastāvdaļa. Esam maziņi, un lielie spēlētāji var visādi izdarīties. Bet ir arī teiciens: “Mazs cinītis gāž lielu vezumu.”

Saistītās ziņas

Modes dizainere Žanete Auziņa: "Ja latvieši apvienotos, mēs kopā varētu radīt jaunu "Zaru""
Arhitekte Rasa Kleina: "Skumjākais, ka Latvijā nauda parasti ir oligarhiem. Tad jautājums, vai tu gribi tajā piedalīties"
Modes dizainere Viktorija Joniene par latviešu gaumi: "Mūsu ļautiņi ir tik konservatīvi, ka tas jau robežojas ar puritānismu"

Pašam nav gribējies iesaistīties politikā?

Runa ir par profesionālismu. Es neesmu politiķis. Pilnīgi apolitiska persona. Turklāt esmu vienīgais bērns ģimenē. Egoists. Neprotu runāties, sadarboties ar cilvēkiem. Arī mans darba kolektīvs brīžiem no tā cieš. Tāpēc man iesaistīties būtu muļķīgi. Nevajag mūziķiem un aktieriem nodarboties ar politiku. Jādara profesionāļiem, tad arī būs rezultāts.

...Man šķiet, ka mēs pārāk daudz par nopietno runājām...

Labi, tad stāstiet tagad anekdotes!

Ehh.. Es neatceros vārdus, skaitļus un anekdotes. Bet atceros visam jēgu. Tāpēc es neesmu runātājs.

Tikai ne uz kruīza kuģa!

Kas ir pats trakākais, ko esat dzīvē darījis?

Briesmīgi daudz kas bijis. Man nekad nav piemitis apdomīgums, esmu darījis visvisādas muļķības.

Izskatās gan pretēji...

Nu, jā... Tā ir ārējā forma.

Man tiešām patīk eksperimentēt ar visu. Esmu gatavs visam. Neesmu konservatīvs. Kādas tik muļķības nav darītas. Esmu izmēģinājis gan vindsērfingu, gan karatē, tenisu... Katrā laika posmā ir nākušas klāt jaunas lietas.

Vispār jau viss padomju laiks bija viena liela avantūra, ar kuru visi nodarbojās. Piemēram, ar vasaras riepām braucām visu ziemu, jo tolaik citu riepu nebija.

Azerbaidžāna bija atgādinājums par to. Aizbraucu pirms astoņiem gadiem, straujā attīstība un būvniecība. Skaties uz stalažām. Redzi, kur būvē rietumnieki un kur – vietējie. Rietumniekiem kā pie mums – stalažas, trepes, žodziņi, vēl plēve un tīkls apkārt. Bet tad skaties, ka 12. stāvā ir tikai statņi, kuriem pāri pārmests dēlis, un divi veči uz tā strādā. To visu mēs savā laikā darījām. Tas šķita normāli.

Bet dzēra tolaik daudz?

Šausmīgi daudz. Brīnos, ka tik daudzi ir izdzīvojuši pēc tā daudzuma, kas tika izdzerts.

Un taču draņķus...

Viskritiskākais laiks bija, kad 80. gadu beigās parādījās spirti. Tādas ģiftis...

Jā, dzērām, pīpējām. Visu nepareizo darījām. Treknu ēdām.

Tagad veselīgais dzīvesveids?

Nav jau izvēles. Vispār es esmu slinks cilvēks. Taču, ja tev jaunībā izskats tiek tāpat, tad tagad tas ir jānopelna.

Kad laukos sabeidzu muguru, sāku peldēt. Tagad peldu divas reizes nedēļā. Dzīve piespiež kustēties.

Kas tik nav bijis. Viss bija jāizmēģina. Tagad mana doma ir tāda, ka vajag ēst visu, jo... Ja tu pieņem kādu ticību, nav nekādas garantijas, ka tā ir vienīgā pareizā. Vari ēst ekoloģiskās auzas, bet pēkšņi izrādīsies, ka tur ir kāds viens kaitīgs komponents. Tā mēs, it kā labu gribot, mēdzam iekulties vēl lielākos sūdos. Tāpēc vis-ēšana ir visforšākais, jo tad gan labo, gan indes tu dabū mazās devās. Sviests bija briesmīgi slikts, margarīns briesmīgi labs, tagad atkal otrādi. No grāvja grāvī. Bet ēd gan to, gan to – un mazo indes devu varēs pārstrādāt.

Es nepīpēju cigaretes, bet ballītēs uzpīpēju cigāru. Tiešām nespēju pīpēt cigaretes, nesaprotu, kā var visu laiku skatīties uz tiem baisajiem attēliem uz paciņām. Ja paciņa stāv uz galda, mani tas traumē. Toties cigāriem nav nekas virsū uzzīmēts.

Ja cigārs, tad konjaks?

Drīzāk viskijs. Vai vīns. Protams, ir forši konjaki, es novērtēju, bet, ja man ir izvēle, tad labs viskijs. Arī labs šņabis ir laba lieta. Visur piebilde – labs.

Strādājot Azerbaidžānā, nav baigi daudz ar viņiem jāsadzer?

Viņu galvenā ballīte ir Naftas diena, kur sapulcējas visi bagātie puiši. Oficiāli ir vīns, bet pēc brīža redzi, ka visi tur rokā konjaka glāzes. Tā ir padomju laika paaudze, kam tuvāki stiprie dzērieni. Celtniekiem – šņabis.

Tur vēl nesen vīna nebija, bet viņi sastādīja, sapirka visādus franču, spāņu un amerikāņu vīna gudriniekus, un tagad viņiem ir labi vīni. Kā Nobeļi savā laikā. Kāpēc Azerbaidžānā tā nafta? Tāpēc, ka brāļi Nobeļi 19. gadsimta beigās pārpirka uz turieni Amerikas inženierus. Tāpēc tik strauji – pirmais tankkuģis, pirmais cauruļvads, cisternas uz dzelzceļa. Pirms revolūcijas naftas ieguves ziņā viņi pārspēja Ameriku. Tad bija krahs, viss beidzās.

Viena lieta, ko mēs vizinājām pa pasauli, ir tieši izstāde par brāļiem Nobeļiem, kas attīstīja visu to naftas sistēmu līdz revolūcijai. Neviens nezina, ka Nobeļa prēmija, Zviedrijas lepnums, īstenībā ir Azerbaidžānas naftas nauda.

Kādas būtu jūsu ideālās vecumdienas?

...

Par agru jautāts?

Nē, viss ir skaidrs. Mazāk strādāt. Diez vai nedarīt neko. Samazināt tempu.

Makšķerēt?

Makšķerēšana man ne pārāk. Nevaļas dēļ pat esmu salauzis tradīciju ar Vērpi reizi gadā braukt makšķerēt... Vairāk par vienu reizi gadā man arī nevajag.

Darbi garāžā vai kas cits?

Patiesībā man patīk braukāt apkārt. Kaut ko jaunu redzēt, kaut ko jaunu ēst, dzert. Neesmu konservatīvs. Esmu gatavs pagaršot visu, kas nekustas. Mani tas interesē. Pabraukāt, jā.

Faktiski ar darbu braukāt man ir interesantāk nekā ar tūrisma grupu, jo vari tieši komunicēt ar vietējo sabiedrību, vai tas būtu krējums, vai cilvēks parastais. Tā iespējams ātrākā laikā dabūt tuvāk un saprotamāk to valsti un cilvēkus. Esmu par slinku, lai pats sev plānotu maršrutus, bet, jā, ceļošana mani interesē. Tas jau arī ir viens no pensionāru dzīves veidiem. Tikai – ne uz kruīza kuģa!

Vēl portālā

"Šī slepenā dzīve man bijusi jau ilgu laiku" - bezkaunīga klienta nokaitināts, Dāvids laimi nu rod grandiozā dārzā
Jaunie Covid-19 saslimšanas gadījumi reģistrēti četrās Latvijas vietās
Viens pārāk ilgi dzīvo pie mammas, otrs nebrauc lasīt ābolus. Vecāki un pieaugušie bērni uz nažiem 1

Стала известна истинная стоимость публичного выступления принца Гарри и герцогини Меган

Шепелев признался, что Пугачева прямо в лицо заявила ему, что он - любовник Галкина