Gadsimts Mērijas acīm: kā tapa jaunā latviešu filma "Mērijas ceļojums"
Latvijas simtgades filmu programmā pirmizrādi piedzīvojusi Kristīnes Želves "Mērijas ceļojums" – vēsturiskos faktos balstīts stāsts par muzeja darbinieci Mēriju Grīnbergu, kura Otrā pasaules kara laikā izglāba lielu daļu Latvijas muzeju kolekciju. Kopā ar filmas mākslinieci Ievu Stūri palūkojāmies uz dažām epizodēm no filmas tapšanas.
“Stāsts ir par jaunu, skaistu sievieti no inteliģentas un turīgas latviešu ģimenes, kura Otrā pasaules kara laikā nonāk ekstremālos apstākļos un izdara ārkārtīgi nesavtīgu un altruistisku izvēli, kas viņai pašai kļūst liktenīga,” Ieva ievibrē filmas pamatstīgu.
Mērija Grīnberga piedzima 1909. gadā Pēterburgā, Krievijas latviešu luterāņu draudžu bīskapa Jāņa Grīnberga un Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka Frīdriha Grosvalda meitas Mērijas ģimenē. Viņas vectēvs bija ļoti nozīmīga persona tā laika Latvijas kultūras dzīvē, un šo līniju turpināja arī viņa bērni.
Mātes brālis Jāzeps Grosvalds kļuva par gleznotāju un klasiskā modernisma aizsācēju latviešu mākslā, otrs brālis Oļģerds darbojās kā diplomāts un Latvijas sūtnis Francijā, savukārt Mērijas māte bija latviešu tautas daiļamatniecības pētniece un tautastērpu popularizētāja, kura pēc vīra nāves 20. gadu sākumā, kopā ar bērniem atgriezusies Latvijā, zem Grosvaldu dzimtas dzīvokļa Aspazijas bulvārī 20 atvēra pirmo latviešu tautastērpu salonu.
Vairākus gadus Mērija palīdzēja mātei veikalā, līdz 1936. gadā sāka strādāt Valsts vēsturiskā muzeja Etnogrāfijas nodaļā.
Kara laikā daudzi Rīgas muzeji nonāca Vācijas armijas pārvaldībā. 1944. gadā, vācu armijai atkāpjoties, tika nolemts muzeju eksponātus izvest uz vācu teritoriju – it kā lai pasargātu no bombardēšanas un ugunsgrēkiem. Mērija un vēl vairāki muzeju darbinieki devās līdzi septiņsimt kastēs sapakotām Rīgas pilsētas mākslas muzeja, Valsts vēsturiskā muzeja un tā filiāles Doma muzeja, kā arī vairāku arhīvu vērtībām, kas ceļoja uz Sudetiju.
Karam beidzoties, mākslas kravu pārņēma Sarkanās armijas pārstāvji. Visi to pavadījušie muzeju darbinieki lūdza patvērumu rietumu zonā. Izņemot Mēriju, kas vienīgā palika uzraudzīt vērtīgos muzeju krājumus atceļā uz mājām. Piedzīvojot vairākkārtēju apzagšanu, 1946. gadā viņa ar septiņiem vagoniem muzeju dārgumu pārradās Rīgā.
Par godu atgūtajiem mākslas priekšmetiem un vecmeistaru mākslas kolekcijām tika sarīkota izstāde. Bet Mērijai paldies neviens neteica, toties iztaujāja un pratināja, līdz nepareizo radurakstu dēļ atlaida no darba. Vairākus gadus viņa nostrādāja rūpnīcā, jo citur darbā neņēma. Tikai pēc Staļina nāves, režīmam atmaigstot, Mērija dabūja bibliotekāres vietu Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā (tagadējā LNMM), kur nostrādāja līdz savai nāves dienai.
Mākslinieka sapnis
Filmas stāsts sākas 1904. gadā ar Mērijas vecāku iepazīšanos. Un noslēdzas 1973. gadā ar Mērijas mātes nāvi, divus gadus pirms Mērijas pašas aiziešanas mūžībā. Ieva Stūre teic, ka parādīt filmā trīs ceturtdaļas pārvērtībām bagāta gadsimta varētu būt katra mākslinieka sapnis.
“Filma ir tik ietilpīga! Vispirms vasarnīca Jūrmalā, Edinburgā (tagadējos Dzintaros) ar meiteņu baltajām kleitām, lampioniem dārzā un gadsimta sākuma bērnu rotaļām. Tad krāšņā jūgendstilā ieturētais Grosvaldu salons. Pēc tam Pirmais pasaules karš un latviešu bēgļi Pēterburgā, kur Mērijas tēvs uzņemas par viņiem gādību – te ienāk krieviskais un kara kontrasti. Pa vidu visam dziesmu svētki un tautiskā līnija. Un tad jau Otrā pasaules kara izpostītā Eiropa un Mērija šinelī un armijas zābakos, kas filmā kļuva par svarīgu simbolu. Visbeidzot pēckara atgriešanās padomju laika komunālajā dzīvoklī. Kur vēl plašāku diapazonu mākslinieka darbībai!”
Lai arī dramatiskākie notikumi risinās Otrā pasaules karā laikā, filmā ir daudz atkāpju laikā pirms Mērijas nozīmīgā ceļojuma. Liela uzmanība veltīta slavenajai Grosvaldu dzimtai un 20. gadsimta sākuma noskaņai, kad valdīja izsmalcināta estētika un formējās latviešu nacionālās vērtības.
Režisorei bija būtiski ne vien izstāstīt Mērijas dzīvesstāstu, bet uztaustīt arī atbildes, kāpēc viņa tā rīkojās – kāpēc nepalika rietumos kā citi, bet nolēma glābt no pazušanas Latvijas muzeju krājumus un arhīvu dokumentus, atvedot tos atpakaļ uz Latviju. Protams, īsto iemeslu zina vienīgi Mērija pati, taču ļoti ticams, ka tieši no dzimtas mantotā un ieaudzinātā cieņa pret kultūras un mākslas vērtībām bija tā, kas viņai neļāva tās pamest likteņa varā.
No krāšņuma līdz postam
Par darbietilpīgāko un krāšņāko posmu, strādājot pie filmas, Ieva atzīst Grosvaldu salona izveidi. Lai arī no ārpuses Aspazijas bulvāra nams joprojām izskatās gandrīz tāpat kā pagājušā gadsimta sākumā, Grosvaldu ģimenes deviņu istabu dzīvoklis, kurā bieži viesojās latviešu un ārvalstu inteliģences pārstāvji, jau sen zaudējis savu daili un pārveidots līdz nepazīšanai. Tāpēc filmas vajadzībām Grosvaldu salona interjeru konstruēja no jauna, balstoties uz fotogrāfa Jāņa Rieksta fiksētu Mērijas mātes kāzu dienas bildi. Par galveno filmēšanas vietu tika izvēlēta šobrīd tukšā Vāgnera zāle. Tā palīdzēja gan ar savu auru, gan jau gatavām praktiskām detaļām – parketu, lustrām, skaistām krāsnīm un kolonām.
“Nams būvēts 19. gadsimta beigās, taču fotogrāfijā redzams, ka Grosvaldi gājuši līdzi laikam. Interjerā redzamas izteiktas 20. gadsimta sākuma stila iezīmes. Piemēram, ir tam laikam ļoti modernas jūgendstila tapetes. Pētīju tās ar lupu un pārzīmēju, lai varam nodrukāt filmēšanas vajadzībām. Tolaik katrā namā bija flīģelis, jo mūzikai sabiedrības dzīvē bija liela nozīme – visi augstākās sabiedrības pārstāvji mācēja spēlēt klavieres.
Pie sienām redzamas gleznas, daudzas no tām Jaņa Rozentāla: Uz laipām, Ganu meitas dziesma, Arkādija. Protams, filmēšanai gleznu oriģinālus no muzeja nedeponējām, bet ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atbalstu tikām pie tā laika gleznu rāmjiem un kvalitatīvām gleznu digitālajām fotogrāfijām kopiju izgatavošanai. Savukārt Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā bija saglabājušās dažas Grosvaldu dzīvokļa mēbeles – vairāki krēsli un sekretērs. Līdz ar to filmēšanā piedalījās arī daži autentiski Grosvaldu priekšmeti,” Ieva priecājas. Salons izdevies tik skaists, ka pēc pabeigta darba aktieriem un filmas veidotājiem gribējies vēl tajā padzīvoties un pafotografēties.
Liela daļa filmas notikumu risinās komunālajā dzīvoklī, par kādu plašais Grosvaldu dzīvoklis pārtapa pēc krievu armijas ienākšanas. Lai rekonstruētu šos apstākļus, kā galvenais informācijas avots izmantota Mērijas mātes dienasgrāmata, kurā tam veltīti spilgti apraksti. Pēc kara salons bija kļuvis par pielūžņotu, aizkrautu un notecinātu koplietošanas telpu, kur mētājas cigarešu gali un starp lustras kristāliem karājas zeķes. Turpat mucā skābēti kāposti, bet kastē turēti cāļi.
“Vissāpīgākais brīdis manā mākslinieka darbā bija, kad skaistais interjers, ko bijām izveidojuši kā Grosvaldu salonu, nākamās dienas filmēšanai bija jāsabojā, jāapķēza, jānotecina ar ūdeni, jāpiegrūž ar pudelēm, jānokrauj ar kastēm, neizpalika arī cāļi un žurka. Kopā ar dekorāciju puišiem ar lielām sirdssāpēm to visu darījām. Vienā brīdī teicu, ka nu jau pietiek, bet režisore nerimās – vajagot vēl. Beigās to visu novedām līdz pēckara un padomju laika īstenībai,” Ieva atceras.
Mērija ar māti padomju gadus nodzīvoja šā paša dzīvokļa divās citās istabās, kas bija pārpārēm piekrautas ar visu, ko viņas bija varējušas savākt no agrāko laiku godības – gleznām, notīm, grāmatām, klavierēm, mēbelēm. Filmā komunālās istabas interjerā kā atsauce uz krāšņo Grosvaldu dzīvokli izmantots Jūlija Madernieka veidots sienu ornaments, kas ar lielu rūpību tika izzīmēts uz filmēšanas telpas sienām. Tas noskatīts vēl vienā Mērijas mātes kāzu dienas fotogrāfijā, kas arī uzņemta kādā no Grosvaldu dzīvokļa istabām. Fakti liecina, ka no 1902. līdz 1905. gadam Madernieks patiesi veidojis interjerus un mēbeles turīgām Rīgas ģimenēm – ārstiem, advokātiem, tostarp arī Kristapam Bergam un Grosvaldiem.
Vienkāršības dziļumi
Par ceļojumu Mērija Grīnberga nevienam neko daudz nestāstīja. Taču arī nesūrojās par likteni. Raksturojot Mēriju laikā, kad viņa jau strādāja muzeja bibliotēkā, līdzcilvēki minējuši, ka viņai piemita ļoti liela vienkāršība. Ieva to tulko vairākos slāņos: “Vecāka sieviete brūnā kostīmā un vīrišķīgās kurpēs sēž uz trepēm un pīpē kā skurstenis. Bet tā ir aisberga redzamā daļa. Dziļumā ir neredzamais spēks – tautiskais, aristokrātiskais, reliģiskais un kultūras mantojums, kas veidojis viņas personību.”
P. S. 2019. gadā ar Grosvaldu dzimtu atkal varēs tikties izstādē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē. *
