Labs vīns nevar maksāt lēti. Viena diena Toskānas vīna darītavā
Kad draugiem teicu, ka braucu uz Toskānu, visi kā viens svētlaimīgi nopūtās. O, jā, Toskāna... Priekšstats par šo reģionu mums veidojas no romāniem un filmām, taču patiesībā dzīve tur, Toskānas laukos, nav rozēm kaisīta.
Uz Toskānu mani aizveda interese par vīnu. Kādā vīna degustācijā Rīgā iepazinos ar latviešu meiteni Elīzu Pintu Kauci, kura nu jau vairāk nekā divus gadus strādā vīna darītavā, kas pieder slavenā fotogrāfa Olivjēro Toskāni ģimenei.
Jā, jā, tā paša, kurš ar savām United Colors of Benetton provokatīvajām kampaņām savulaik izraisīja īstu revolūciju reklāmas industrijā (interviju ar pašu Toskāni varēs izlasīt žurnāla Pastaiga augusta numurā). Tā kā fotogrāfs ir slavens visā pasaulē, vīna darītava nes sava saimnieka vārdu un tā arī saucas - Oliviero Toscani.
Izmantojot šo pazīšanos, pieteicāmies ciemos. Un te nu mēs esam – vīnogulāju un olīvkoku ieskautajā īpašumā, kur ganās zirgi, dzied putni un lidinās Olivjēro dēla Roko īpaši apmācītie pasta baloži. Pinta un Roko tad arī vada šo 160 hektāru lielo saimniecību ar 7200 vīnogulājiem, 4200 olīvkokiem, 55 American Quarter Horse šķirnes zirgiem, 150 Toskānas melnajām cūkām, 10 suņiem un un Pintas mīluli gaili, kuram dots cēls vārds – King Arthur.
Kad mēs veikalā iegādājamies vīna pudeli, nez vai aizdomājamies par to, kāds darbs aiz tās stāv. Vīnogulāji Oliviero Toscani vīna darītavas laukā iestādīti 2001.gadā, un bija jāpaiet pieciem gadiem, līdz no tiem varēja ievākt pirmo ražu. Un vēl trim gadiem, līdz pirmais vīns nonāca veikala plauktā. Katrs stādiņš gadā neskaitāmas reizes tiek ar cilvēka rokām apčubināts.
Janvārī, kad kociņi aizmieg, tie tiek potēti, pavasarī apgriezti un vasaras sākumā tiek novākta tā sauktā zaļā raža. Tas viss ietekmē to, cik ķekaru būs uz viena stāda, kāda būs ogu kvalitāte un kāda būs raža. Šobrīd, kad kociņiem ir tāds kā pusaudžu vecums, tie spēj dot kvalitātes un kvantitātes maksimumu. Šis ir arī tas brīdis, kad var saprast zemes un stādu potenciālu.
Tā kā ķimikālijas šeit faktiski neizmanto, visas nezāles tiek apgrieztas ar traktoru, lai veģetācija būtu dabīga un vesela. Kaitēkļiem izmanto feromona difuzorus, kas izdala hormonus un traucē to vairošanās procesam. Kas attiecas uz vīnogām, tas arī faktiski ir viss, ko var ietekmēt cilvēks. Pārējais atkarīgs no laika apstākļiem.
Sabalansētu vīnu var iegūt tad, ja laika apstākļi ir ideāli, kas Itālijas kontekstā ir lēna pavasara iestāšanās, bez salnām maijā, silta un gara vasara, lai ogas var vienmērīgi nogatavoties. Pēdējais tāds gads Toskānā bija 2015., izcili esot bijuši arī 2011. un 2013.gads. Tas nozīmē, ka vīnu no šā reģiona, datētu ar šiem gadiem, var pirkt droši, jo vīns būs “enerģisks, skaists un viegls”, kā saka Pinta, “ar krampi”.
Taču, ja vasara ir pārāk karsta un ogas pārgatavojas, tad glāzē vairāk jūtams alkohols un vīnu raksturo žāvētu ogu aromāts. Savukārt lietainas un aukstas vasaras ietekmē vīns būs gaišāks, ar lielāku skābumu, vieglāku struktūru, mazāk jūtamu alkoholu.
Tas, kāda vīnogu šķirne tiks stādīta konkrētā vietā, ir atkarīgs no augsnes, vīna dārza pozīcijas, ūdens pieejamības. Toskāni īpašumā zeme ir auglīga, ļoti mālaina, ar augstu dzelzs saturu, tādēļ šeit audzē Syrah, Cabernet Franc un Teroldego šķirnes vīnogas. Starp citu, vīna dārza projekta autors ir pazīstamais vīndaris Andželo Gaja (Angelo Gaja). Viņš izšķīrās par labu nevis tipiskam Toskānas vīna dārzam, kad vīnogulāji tiek stādīti līnijās no augstākās vietas uz zemāko, bet terasēs, pēc labākajām Pjemontas tradīcijām, kur atrodas Gaja vīna lauki.
Dažādos tehniskos jautājumos, piemēram, kad ir īstais brīdis vīnogu novākšanai, Pinta sadarbojas ar pazīstamo Itālijas vīndari Atīlio Paļji (Attilio Pagli), kura vārds iekļauts vīna vērtēšanas izdevuma Decanter labāko mūsu laika vīndaru TOP 100.
“Ja šodien radi produktu, kurš būs jādzer pēc pieciem, desmit vai piecpadsmit gadiem, no tehniskās puses ir būtiski saprast kas jādara, lai vīnam būtu potenciāls. Varu Atīlio uzdot jebkādu jautājumu, krist uz nerviem par jebkādām problēmām, vienmēr saņemšu kompetentu risinājumu. Tas ļauj iegūt tādu produktu, kādu esam iecerējuši,” stāsta Pinta. Arī viņai pašai ir maģistra grāds vīna biznesā, un viņa ir pirmā latviete, kas jebkad uzņemta Itālijas vīna asociācijā.
Lai arī kvalitatīvas ogas ir laba vīna pamats, būtiska ir vīna uzglabāšana, pildīšana, korķa izvēle utt. Tas viss par paildzināt vai samazināt vīna mūžu. Par vīna korķa un pudeles izvēli Pintai ir tik daudz sakāmā, ka tikai šajā brīdī es tā pa īstam sāku apzināties cik smags, sarežģīts un laikietilpīgs ir vīna ceļš no lauka līdz pudeles. Ja vēl piesummē klāt transportēšanu, nodokļus un tirgotāja uzcenojumu, kļūst skaidrs, ka labu vīnu zem sešiem eiro nav iespējams iegādāties.
Pinta neslēpj, ka netrūkstot negodprātīgu tirgus dalībnieku, kas vīnu gatavo, piemēram, no gataviem pulverveida koncentrātiem.
Tomēr kopumā uz šo sarežģīto biznesu viņa raugās ar smaidu: “Vīns tiek darīts, lai nestu cilvēkiem prieku, lai mēs pasmaidītu, aizmirstu problēmas, mazliet uzdzīvotu. Pret to jāizturas brīvi, jo vienīgais nopietnais, kas ir pasaulē, tā ir vīna cena,” saka Pinta.
Protams, ne vienmēr dārgāks vīns būs labāks. Kā jebkurā citā biznesā, vārdam ir nozīme, bet vārds ne vienmēr nozīmē kvalitāti. It sevišķi tas attiecas uz lielajām vīna darītavām, kurām primārs ir biznesa un peļņas aspekts, kas ne vienmēr nāk par labu kvalitātei. Olivjēro Toskāni vīna darītava, kas gadā spēj saražot līdz 100 000 pudelēm, skaitās salīdzinoši maza, taču pateicoties Pintai, tās ražotie vīni ir pieejami arī pie mums.
Saimniecības lepnums ir činta seneze (cinta senese) šķirnes cūkas, kuras 18 mēnešus dzīvo 60 ha plašā meža teritorijā. Šīs patiešām ir laimīgas cūkas, jo var baudīt dzīvi brīvā dabā, našķoties ar ozolzīlēm un vārtīties dubļu SPA. Tās tiek nokautas cik nu vien tas ir iespējams humāni, bez lieka stresa un šādā veidā tiek iegūts perfekts prošuto, kas tiek gatavots iberiko stilā, kad tauki sasūcas liesā, un tas burtiski izkūst uz mēles.
Zirgi bija šīs zemnieku saimniecības pirmsākums. Olivjēro Toskāni bija pirmais Eiropā, kas atveda no Amerikas dābolaino Apaloosa šķirni. Šie zilacainie zirgi tiek trenēti reiningam, kas ir kas līdzīgs rodeo – ar kovboju cepurēm, un zābakiem ar piešiem.
Māja Toskānā ir skaists sapnis. Taču dzīvot šeit, pēc Pintas vārdiem, var “vai nu brīvdienās, vai ja esi ļoti bagāts,” jo aiz skaistās ārienes slēpjas ļoti smags darbs.