No ulmaņbiksēm līdz naivajam "Āboļdārzam": saruna ar tā rīkotāju Kārli Ulmani
12. maijā, laikā, kad ābeles raisīja pumpurus, Kārlis Ulmanis savā ābeļdārzā organizēja jau otro Naivo brīvdabas mūzikas festivālu Āboļdārzs. Sarunā ar "Pastaigu" pirms šā festivāla Kārlis stāsta par to, kā nonācis līdz festivāla idejai.
Kārlis Ulmanis savu pieeju dzīvei raksturo vienā vārdā: progress. “Jau Rainis teica, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies. Progress var notikt tikai tad, ja mainies līdzi notikumiem. Nav vienas pieejas, kā dzīvot, galvenais ir saprast, ka mēs esam šeit un tagad, un ir jāizmanto iespējas, ko dzīve sniedz šeit un tagad. Nekad iepriekš cilvēkiem dzīvē nav bijis tik daudz iespēju kā šodien.”
Iespējams, ka atpazīstat Kārli Ulmani kā zīmola Ulmann seju, jo vēl pirms dažiem gadiem viņš demonstrēja ulmaņbikses – jaunveidojumus, kas tapa, pārstrādājot gatavus apģērbus. Tā bija viņa dzīvesbiedres Rutas Garklāvas ideja un aizraušanās, kurā Kārlis viņu atbalstīja. Kādā brīdī abu vīzijas par zīmola attīstību pašķīrās, tāpēc Ulmann uz nenoteiktu laiku nolikts garāžā. Iespējams, arī tāpēc, ka ģimene nonāca starp āboliem.
Pirms četriem gadiem Kārlis nopirka Vecumnieku novada Bārbeles pagasta Gaismas, lai brīvdienās un vasaras atvaļinājumā būtu, kurp izrauties no Rīgas. “Gribējās vietiņu, kur vari aizbraukt, atvērt durvis un palaist bērnus pašus paganīties. Lai viņi var iet un meklēt sniegpulkstenītes, gliemežus, vardes un darīt visu pārējo.”
Neilgi pēc tam Kārļa ģimenei bija jāatbrīvo par draugu cenu īrētais dzīvoklis Āgenskalnā, bet citu šai rajonā par līdzvērtīgu summu atrast neizdevās. Secināja, ka Rīgas dzīve ģimenei ar diviem bērniem un diviem kaķiem ir par dārgu, lētāk būtu dzīvot Gaismās un braukāt uz Rīgu.
Trijos gados ģimene ar lauku dzīvi jau apradusi. Kā visvairāk pietrūkst no pilsētas ikdienas? Vietas, kur padzert kvalitatīvu kafiju un apēst kraukšķīgu smalkmaizīti. Pēc tiem jābrauc uz 40 kilometru attālo Baldoni, pa diezgan sliktu ceļu uz Bausku vai uz Rīgu. Vai – jācep pašiem.
“Ar to laikam atšķiramies no lauku cilvēkiem, ka esam pieraduši komfortu saņemt, samaksājot par pakalpojumu, maizīti nopirkt, nevis izcept.” Kārlis atzīst, ka mazliet vīlies sevī. Viņš bija cerējis, ka līdz ar vides maiņu pamodīsies gēns rušināties pa dārzu, audzēt, gatavot un darīt pašam. Bet nemostas. Dārziņš ar burkāniem, bietēm, avenēm un zemenēm, ko bērniem paknābāt, gan esot. Parasti mazliet aizaudzis, jo tikai ar vienu aci pieskatīts.
Galvenie virzieni, kuros Kārlis darbojas šobrīd, ir trīs. Viļņveidīgi un bez noteiktas regularitātes viņš joprojām izpilda klientu pasūtījumus kā grafiskais dizainers. To viņš darīja arī, strādājot Rīgā. Pārceļoties uz laukiem, cerēja attālināties no datordarba, kas jau bija radījis zināmas veselības problēmas. “Man bija utopiska iecere darīt kaut ko laukos un ar to pelnīt. Pagaidām tas vēl ir iestrāžu līmenī, neiet tik ātri, kā biju iedomājies.”
Gaismās Kārļa rūpals ir uzņēmums Ābolis – sezonas laikā tiek spiesta ābolu sula. Rudenī darba pietiek, bet, kā aizpildīt pārējo sezonu, šobrīd vēl jāmeklē. Šis tas ir atrasts. Pavasarī var tecināt kļavu un bērzu sulas, tiek ražots ābolu pulveris un viltotā bišu maize no ābolu un žāvētu augļu maisījuma. Bet meklējumi turpinās.
Trešais Kārļa aramlauks ir publisku pasākumu rīkošana senajā ābeļdārzā. Kaimiņam piederošajam ābeļdārzam patiesībā bija ļoti būtiska loma, kāpēc Kārlis Gaismas vispār izvēlējās. Lai saglabātu ainavisko skatu, viņš nolēma dārzu īrēt. Kad sāka birt āboli, bija skaidrs, ka ar tiem kaut kas jādara – tas ir stāsts par Āboli.
Bet vienlaikus dzima neprātīga doma sarīkot publisku koncertu, lai savāktu naudu ābeļdārza iegādei. “Gribēju plakātā ierakstīt, ka spēlēs Prāta vētra, taču nevis mūziku, bet ķerenes,” Kārlis atstāsta dullo ideju. Grupas menedžments atteica, arī citi uzrunātie mūziķi neizrādīja atsaucību mazpazīstamajam Kārlim Ulmanim. Togad koncerts pačākstēja.
Taču jau pērn, kad ābeles briedināja pumpurus, pirmais Naivais brīvdabas mūzikas festivāls Āboļdārzs notika. Kārlim palīdzēja LU Botāniskā dārza mūzikas pasākumu menedžere Ginta Ernštreite. Plānots kā akustisks koncerts ar minimālām investīcijām, tas izauga par itin brangu notikumu ar kārtīgu apskaņošanu.
Kāpēc naivais festivāls? “Nē, ne tāpēc, ka mūzika naiva, drīzāk tāpēc, ka pati ideja, vide un, būsim godīgi, tas, kā mēs to darām, ir pietiekami naivi.”
Septembrī ābeļdārzā notika ar Vecumnieku novada domes un Tautas nama atbalstu rīkots kinovakars ar čellista Mareka Radzēviča uzstāšanos. Kārlis priecājas, ka uz to sabrauca daudzi novadnieki, un, lai arī apmēros mazāks, tas sapulcēja vairāk apmeklētāju.
Kad "Pastaiga" tikās ar Kārli Ulmani, uz sliekšņa bija otrais festivāls. Kā programmas smagsvaru var minēt postfolka grupu Iļģi, dalībnieku sarakstā - arī kantrī duets Čipsis & Dullais, popfolka grupa Audra, ģitārists Reinis Jaunais un citi.
Šogad uzrunātie mūziķi jau bijuši atsaucīgāki, daži pat uzmeklējuši Kārli paši. Palīdzējušas arī Ulmaņa naivās komunikācijas prasmes un personīgās pazīšanās. Piemēram, ar DJ Ninu Elektricku Kārlis iepazinās šamanisma apmācībās. “Tas bija laiks, kad mācījos manipulēt ar savu apziņu. Izgāju neirolingvistiskās programmēšanas un eneagrammas kursus. Tad sāku plūst pa straumi, ņēmu visu, ko dzīve piedāvā. Tā nonācu arī līdz šamanismam un daudz kam citam. Laba pieredze, kas deva izpratni par to, kā būvēta pasaule un kā es pats. Tas ļāva piedzīvot interesantus apziņas stāvokļus, kad sajūti taustāmajai realitātei paralēlu dimensiju.” Kārlim kā filozofiskam cilvēkam patīk uzdot jautājumus – kāpēc.
