Reinis Suhanovs: "Man teātris ir tajā, kad tu aiz ruļļa, riepas vai zobu bakstāmā ieraugi ko vairāk"

Tagad Reinis taisa scenogrāfijas Andreja Žagara operām pasaulē un deju svētku lielkoncertiem Latvijā, var spēlēties ar akmeņiem vai uzburt teātra brīnumu vispār no it kā nekā. Teātris taču ir mānīšanās un spēlēšanās, viņš saka un mēģina nepateikt visu priekšā. Kālab? Lai vērtu vaļā mūsu iztēli. 

Tev šobrīd traks periods, ja vienīgais brīdis, kad varēji tikties, ir svētdienas rīts...
Jā, oktobris un novembris sanāca tāds ekstrēms. Sakrita čupā izstādes, izrādes, koncerti... Bet pēdējie gadi vispār tādi ir bijuši.

Mēģināju saskaitīt visu tavu veikumu, bet tas nav iespējams, tik daudz visa kā.
Nevajag. Nedrīkst skaitīt. Tagad gan sāku padarīto piefiksēt, jo dažkārt pajautā – ko tad tu dari, kur var apskatīties? –, bet man nav ne bilžu, nekā. Katru reizi sāku no nulles. Kad jāsūta CV, man kauns, jo ir četras piecas lapas ar darbiem. Citiem trīs, man divpadsmit. Nezinu, vai tas ir labi, ka ir tik daudz darbu. 

Kādas pārdomas tev ir pēc Spēlmaņu nakts? (Reiņa iestudētā izrāde Pazudušais dēls Valmieras teātrī šogad bija visvairāk nominētā – 9 kategorijās. Pats Reinis par to bija nominēts kā gada režisors, bet par izrādi Trīne Nacionālajā teātrī – kā scenogrāfs. – Red.)
Svarīgākais, ka mēs, nozares cilvēki, esam kopā. Ka teātra lauks ir aktīvs. Jebkura balva – sporta, kino vai teātra – palīdz uzturēt interesi par nozari. O, mums taču kaut kas tur notiek! Mūsu komunikācijas sabiedrībā tas ir būtiski. Skatītājam psiholoģiski liekas: ja tur ir sacensības un kāds ir labāks, tad tur notiek attīstība. Un latvieši jau mīl teātri.

Skaidrs, ka jebkura balva ir subjektīvs noteikta cilvēku daudzuma vērtējums.

Katram iesaistītajam, protams, tur ir savi pārdzīvojumi. Man arī. Bijis gan pietiekami daudz nomināciju dažādās kategorijās, esmu saņēmis dažādus apbalvojumus, un tad jau ir tā mierīgāk. (Vēl būdams students, 2007. gadā Reinis saņēma Prāgas scenogrāfijas kvadrinnāles balvu kā daudzsološākais jaunais scenogrāfijas talants pasaulē. 2010. gadā saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada scenogrāfs par izrādi Tils Pūcesspieģelis Dailes teātrī. – Red.) Iedomājos, ka ir lēvenis labu mākslinieku, kas balvas nesaņem, kaut kas ir par īsu. 

Scenogrāfijas nozarē izteikts vidējās paaudzes līderis domāšanas ziņā un arī pasaules kontekstā ir Monika Pormale. Viņa ir Latvijas scenogrāfijas avangardā, katrs darbs tiešām ir emocionāli pārsāpēts un unikāls, tam reti ir atrodami līdzīgi darbi citos teātros rietumos vai austrumos. Bet Monika ir viens no tiem, kas konsekventi paliek bez novērtējuma. Ne reizi nav dabūjusi balvu par scenogrāfiju. Laiks gan tāpat pasaka visu. Gadi iet, bet Garā dzīve paliek, Peldošie-ceļojošie, Ciniķi paliks. Daudz kas cits nepaliek. 

Tu esi no Kandavas, beidzis Rīgas 1. ģimnāziju. Kā nokļuvi Mākslas akadēmijā?
Vispār mēs daudzi no Kandavas esam teātrī, mākslas vidē... Kandavā bija ļoti sakārtota vide, intensīva interešu izglītība. Znotiņi Kaspars un Jānis, es, Madara Botmane, Kārlis Lācis... Tagad taisījām Kurzemes gredzenu, bijām trīs kurzemnieki no Kandavas. 

Vairāk nekā 20 gadu esmu dejojis, respektīvi, bijis uz skatuves. Un man vienkārši paveicās, ka vidusskolas pēdējās klasēs Jānis Znotiņš, kura brālis Kaspars jau tad strādāja Jaunajā Rīgas teātrī, uzaicināja mani turp. Strādājām garderobē, un visi tur sapazināmies, un Jānis, tāpat Jēkabs Nīmanis joprojām ir mani tuvākie draugi.

Tas bija fantastisks laiks arī no teātra izglītības viedokļa – daudzas reizes skatījāmies labāko, kas Latvijas teātrī tobrīd bija. Tālāk, Garā dzīve, Latviešu stāsti, Latviešu mīlestība, Revidents – visus tā perioda darbus esmu redzējis 15 – 20 reizes. Būtībā – grezna teātra izglītība. Varēju redzēt, kā top labs un ļoti jaudīgs teātris, kas tieši tajā brīdī kļuva atzīts arī pasaulē. Tā bija būšana tuvumā. 

Tā kā mācījos matemātikas skolā, man īsti nebija sajūtas, uz kuru pusi doties, iestājos RTU uz metālizstrādājumu inženieriem, bet, lai arī skolā nekāds baigais teicamnieks nebiju, sapratu, ka visu to augstāko matemātiku jau tā kā zinu. Kandavā biju fakultatīvi mācījies arī mākslas skolā, tāpēc izdomāju, ka varētu izvēlēties lielāku izaicinājumu, un stājos Mākslas akadēmijā.

Tiku, kaut iestājeksāmenos par mani smējās, gleznošanā gāja vienkārši traki. Paralēli iestājos arī arhitektos RTU, jo pirms gada tur netiku un bija niknums iestāties, taču biju jau izlēmis iet uz akadēmiju. Un tur bija Andris Freibergs, augstas raudzes mākslinieks, kura vadībā mācīties. Strādājot teātrī, jau biju iemīlējis viņa scenogrāfiju. Studējot akadēmijā, intuitīvi zināju, ka pēc tam studēšu arī režiju. Bet vispirms gribēju uzaudzēt savu kultūras slāni caur vizuālo mākslu. 

Biji jau itin pazīstams scenogrāfs, kad stājies režisoros...
Centos bremzēt savu straujo skrējienu. Man paveicās, ka sākām strādāt ar Viesturu Meikšānu, sanāca tiešām forši vairāki pirmie darbi Valmieras teātrī: Vīns un nezāles, Straumēni, Zelta zirgs. Savā laikā pamanāmi un vajadzīgi.

Sapratu – ja tā turpināšu, man pietrūks iekšējo rezervju, lai tajā ceļā ilgtermiņā ietu dziļumā, jutu, ka vajag bagātināt savu pieredzi. Es tiešām mīlu teātri, dažreiz vairāk nekā vajadzētu.

Apzināti iestājos bakalauru programmā, mani mēģināja atrunāt, ka man droši vien nebūs laika, ka varētu stāties maģistros. Bet es par katru cenu gribēju bakalauros, lai apgūtu visus pamatus, izietu cauri aktiermeistarībai – visa žonglēšana, skatuves kustības, viss. Tas palīdzēja atvērt un saprast teātri daudz plašāk. 

Kā tagad tevī sadzīvo scenogrāfs un režisors? Nestrīdas?
Nē, nav problēmu. Ja taisu scenogrāfiju, saprotu, ka iestudējums ir kolēģa darbs un man pa visām varēm jāpalīdz režisoram. Ja jūtu, ka ir kāda problēma, mēģinu padomāt no režisora skatupunkta, saprast, kur es esmu izdarījis ko nepareizu. Nemēģinu jaukties iekšā režijā, piedalos tikai ar telpiskiem piedāvājumiem. 

Atvērt iztēli 

Kas tev izrādes tapšanas procesā sagādā lielāko baudu? 
Man ārkārtīgi patīk idejas dzimšanas brīži, tie man ir mīļākie un visorganiskākie. Tad ir vislielākais potenciāls. Pēc tam idejas potenciālu sāk ierobežot. Pirmkārt jau paša spējas to realizēt. Vai kolēģi to ir uztvēruši. Visādas praktiskās lietas. Un ideja apcērpas. 

Skatoties izrādi Persiešu valodas stundas Lipkes muzejā, tieši pieķēru sevi domājot, kā gan radās ideja par tiem paklājiņiem-rullīšiem. It kā tik vienkārši, bet tik jēgpilni, daudznozīmīgi.
Par šo darbu man tiešām ir prieks. Režisors (Genādijs Ostrovskis. – Red.) pateica, ka vajag cirku. Saproti, ko gribi, ar to “starij, strannij, strašnij cirk” (“vecs, savāds, šaušalīgs cirks” – kr. val.).

Vēl bija vietas konteksts, kur arhitektūra pati spēlē, semiotiskā vide, pats stāsts... Ar cirku var saprast trapeces, žonglēšanu un tamlīdzīgi. Vai – ka tas ir kaut kāds triks, kad tu no nekā tukšumā radi asociatīvo telpu.

Man visvairāk patīk nepateikt visu priekšā, lai cilvēkam, nonākot asociatīvajā vidē, pašam viss saslēdzas. Tā kā stāsta pamats ir par persiešu grāmatām, man atnāca tas Toras rullītis. Teātrī funkcionāli izcili. Uzliec – un pēkšņi ir siena, sarullē un nav vairs. Nogāz, tas ir līķis. Paņem rokā, un tā ir grāmata. Tas moments, kas ver vaļā iztēli. Tajā pašā laikā riska zona vienmēr ir tā, vai skatītājs to nolasīs. Kaut kur dzirdēju komentāru: “Kāds scenogrāfs? Tur taču vispār nav scenogrāfijas, kaut kādi pelēki ruļļi.” Man teātris ir tajā, kad tu aiz ruļļa, riepas vai zobu bakstāmā ieraugi ko vairāk. Teātra brīnums rodas no it kā nekā. Man tas ir tas interesantākais...

Man šis atgādināja to, ko pirms pāris gadiem Satori video intervijā sacīji par izrādi Bērns vārdā Rainis, kur notiek darbības ar akmeņiem. Par to, ka bērnam akmens var būt jebkas: suns, telefons vai kūka. 
Tas viennozīmīgi ir liekams vienā rindā. No visvienkāršākās lietas dzimst visplašākās asociācijas. 
Visa apkārtējā vide ir tik pilna ar konkrētiem tēliem, ar kuriem cenšamies dot signālu skatītājam. Kaut kādā ziņā taču visi sociālo tīklu lietotāji ir režisori stāstam par sevi. Nesen tieši tādā kontekstā vēroju instagramu. Rullē pāri, un veidojas stāsts par cilvēku. Viens rāda, ka ir ļoti sportisks, ar vingru ķermeni, cits, ka ikdienas vidē redz visādas poētiskas lietas, smukas gaismas, atspīdumus, vēl kāds, ka puķes interesē. Katrs cilvēks tā pasaulē laiž savu stāstu. Un katrs šis stāsts ir ļoti konkrēts. 

Interesanti, ka, strādājot pie izstādes Luters, kas skatāma Nacionālajā bibliotēkā, attapu, kā laiks ir apmetis cilpu. Pirms reformācijas galveno vēsti raidīja ar attēlu. Iegāji baznīcā, un tev caur attēliem izstāstīja, cik labs ir Jēzus, cik daudz viņš ir cietis un cik liels grēcinieks esi tu, cik skaista dzīve ir debesu valstībā, cik briesmīga ellē. Ja tu dzīvosi labi, būs tā un tā... Tu visu vēsti saņēmi ar attēlu. Pēc Reformācijas svarīgākais kļuva teksts.

Dieva vēsti uztvēra no teksta, un tev pašam bija iespējams veikt par to kādas iekšējas refleksijas. Attēls uz ilgu laiku nokļuva otrajā plānā. Tagad ar instagramu attēls atkal ir iznācis pirmajā vietā. Savu stāstu mēs komunicējam caur to.

Bet tu pats neesi sociālajos tīklos.
Nē. Apzināti. Īsti nesaprotu, kāpēc man tas būtu vajadzīgs. Bet to, ka es nelietoju sociālos tīklus, nestādu ne augstāk, ne zemāk. Pieļauju, ka baidos no riska, ka varētu tam veltīt ļoti daudz laika. 
Ja godīgi, domāju, ka mūsu bērni smiesies par mums, viņi būs šokā, ka mēs tik daudz lietojām sociālos tīklus. 

Tiešām? 
Tiešām tā domāju. Viņi būs jēdzīgāki. Un lietas jau iet uz riņķi. Protams, tehnoloģijas attīstās un nav nekāda iemesla, lai tās apstātos. Taču vēsturē ir zināmi notikumi, kad attīstītas civilizācijas ar akvaduktiem un ko tik vēl ne pēkšņi sabrukušas.

Bet es domāju, ka cilvēkam var apriebties informācija. Cilvēks pēkšņi var saprast, ka patiesībā informācija ir nevajadzīga lieta. Ko tas dod, ka tev ir tā mežonīgā informētība? Tas tevi ne padara laimīgāku, ne dziļāku, neko. Tev varbūt šķiet, ka tas tevi glābj no vientulības, bet kaut kādā ziņā tas iegrūž vēl lielākā vientulībā. 

Mana sešgadīgā meita, piemēram, mums ar sievu saka: “Nu, padarbosimies mājās, bet nevis tā, ka es istabā spēlējos, bet jūs skatāties telefonā, bet kaut ko kopā.” Nezinu, kurā brīdī tas var nostrādāt. Bet es tiešām ticu, ka tas ir tikai laika jautājums. Tā taču visu laiku notiek vēsturē. Bija paaudze, kas domāja, ka visi dzīvos Kosmosā. Gagarins bija supervaronis, un šķita, ka desmit gadu laikā notiks Mēness kolonizācija. Bet tas taču nav interesanti!

Tu pats sev bremzē informācijas plūsmu?
Cenšos. Es, protams, zinu to mānīgo sajūtu, kad vakarā, atnākot mājās, lai atpūstos, vajag paskatīties kaut kādu trash informāciju portālos. Aizraujies. Iegrimsti tajā. Priecīgs par to neesmu. Cenšos ievērot gavēņa laiku bez ziņām internetā. Tikai grāmatas vai drukātā prese. Tāds informācijas gavēnis.

Pagājušajā gadā tas līdz galam nenostrādāja, aizpagājušajā nostrādāja, pat ilgāk par gavēni noturējos. Tad gan sāka parādīties problēmas darba dēļ. Negribu, ka mani pārprot. Man tāpat ir telefons ar (skārienjutīgo) ekrānu, bet cenšos to izmantot tiešām minimāli un atrast veidu, kā tas kalpo man, nevis kalpot viņam. 

Mana nodarbošanās ir dzīvais kontakts starp cilvēkiem. Es strādāju ar dzīvo cilvēku, nevis digitālajā vidē. Man jādomā par to dzīvo ķermeni, kurš atnāk uz izrādi. Kā viņš ienāks, kā skatīsies to izrādi. Vai izstādi – kā viņš ies pa izstādi, ko redzēs, kā pagriezīsies, kāda gaisma viņam kritīs virsū. Tie ir telpiski jautājumi. Tā ir vispār cita lieta. 

Tev ir izrādes bērniem, jauniešiem, pieaugušajiem, izstādes, opera... Tātad esi visēdājs?
Man patīk taisīt izrādes gan būdiņās, gan stadionos. Notikuma telpiskajam izmēram tiešām nav nozīmes. Visu nosaka mērogs, proporcija. Piemēram, taisot stadionā deju svētkus, varētu sajukt prātā, domājot: 20 tūkstoši dejotāju, pieci tūkstoši skatītāju. Bet, taisot maketu proporcijā viens pret simts, tas ir tāds saprotams lielums, nedomā par tiem tūkstošiem.

Galvenais jau ir māksla, kas tur veidojas. Tāpēc man ļoti patīk, ka ir gan stadions un opera, gan var būt Romeo un Džuljeta no divām cukura paciņām (Reinis izspēlē etīdi ar pirkstiem un paciņām. – Red.). Tādā veidā tas teātris top. 

Tu pats arī joprojām spēlē...
Jā, man ir izrāde bērniem galerijas Istaba telpās Teātris ir visur. Tā balstās uz pavisam vienkāršu lietu – spēlēšanos. Teātris taču ir mānīšanās, spēlēšana un strādāšana. 

Man ir jautājuši, kāpēc es spēlēju. Dari vienu lietu! Bet es jau arī daru vienu lietu. Es esmu teātra mākslinieks, ar to saprotot ne tikai vizuālo. Tā spēlēšanās. Bērni taču arī dara visu. Paņem lego un taisa salātus, rīko koncertu, kaut neprot spēlēt klavieres.

Bet mēs kļūstam vecāki un mēģinām sevi ierobežot. Lai par tevi beigās sanāktu laba dzīves grāmata ar skaistām bildēm. Man nav nekādas vēlmes pēc labas grāmatas par sevi. Pilnīgi neinteresē. Man patīk attiecības. Un teātris ir veids, kā ar cilvēkiem satikties un veidot attiecības.

Ārpus komforta zonas

Kā tas sanāca, ka tik daudz esi strādājis Valmierā?
Tā jau dzīvē notiek – satiecies ar kādiem cilvēkiem, kāda kompānija uz laiku ir ļoti radoša un tevi ievelk. Pirms vairāk nekā astoņiem gadiem Viesturs Meikšāns mani uzaicināja aizbraukt līdz Valmierai un varbūt kaut ko kopā uztaisīt. No rīta Rīgā paņēmu riteni, pa ceļam Limbažos nosvinēju draugam dzimšanas dienu un aizbraucu.

Pēc tam astoņi gadi bija cieši saistīti ar Valmieras teātri. Tas bija ļoti ērti. Rīgā studēju, tad aizbraucu uz Valmieru un tajās darba dienās fokusējos tikai uz to. Tikai tā varēja izturēt to ritmu. Protams, arī pateicoties tam, ka bija diezgan daudz darbu ārzemēs, kas palīdzēja materiāli izvilkt. Man vienmēr bijis liels prieks strādāt arī ārpus Latvijas. 

Kā tas notika?
Mans profesors Andris Freibergs daudz strādāja kopā ar Andreju Žagaru. Vienā reizē viņam vajadzēja būvēt izrādi Austrijā, bet viņš vairs negribēja braukt un ieteica mani. Tā mēs kopā ar Andreja komandu sākām taisīt operas. Nu jau esam uztaisījuši astoņas, sanākuši dzīvi un brīnišķīgi darbi. Par pēdējo – operu Manona Maskavā – visai komandai tika Zelta maskas nominācijas.

Vēl man tuvs bija darbs pie Štrausa Salomes Honkongā, būvējām intensīvās darba nedēļās. Scenogrāfiju izgatavojām Latvijā, tādu māju, ko sauc par smart house, kurā tie cilvēki, kas tur dzīvo, kaut kādā ziņā ir sevi iesprostojuši. Interesanti, ka nesen intervijā arī Zaiga Gaile teica, ka gudrās mājas īstenībā ir dumjās mājas. Mums bija līdzīga doma. Ar automātiskajām žalūzijām u. tml. lietām it kā esi sev iekārtojis brīvības vietu, bet tas ļoti atgādina arī cietumu. Iestudējums sanāca ļoti emocionāls.

Viļņā un Bratislavā iestudējām Vāgnera Loengrīnu, tas man ilglaicīgi ir palicis kā ļoti radošs piedzīvojums. Tad iepazināmies arī ar gaismu mākslinieku Kevinu Vin-Džonsu, kas man kopš tiem laikiem ir tuvs radošās savienības draugs. Kopā esam uzbūvējuši pāri par desmit iestudējumiem. Pierunāju viņu būt arī kompānijā ar Viesturu Meikšānu, kad taisījām Makbetu Latvijas operā.

Tagad Tallinā kopā ar režisoru Elmo Niganenu top Čehova Ķiršu dārzs. Pirmo reizi strādāju ar Čehovu. Apzināti esmu centies no viņa izvairīties. Bet man ļoti patīk, kā domā un strādā konkrētais režisors. Tā ir liela bauda, kā viņš analizē materiālu, kā redz katru dialogu redz plašā kontekstā.

Kādi jautājumi tevi pēdējā laikā īpaši nodarbina?
Kā mēs attēlojam pasauli. Scenogrāfija un teātris vispār ir par pasaules izgudrošanu no vienas puses, bet no otras puses – par pasaules attēlošanu citādākā veidā. Kas gan ir trīsdimensiju attēls? Tas man tāds teātrī iekšējais jautājums. Otrs – dzīves ritms un laiks. Laiks attiecībā pret to, ko es daru. Kam es veltu laiku. Kas ir kvalitatīvais laiks, kas ir kvantitatīvais. Braukšana mašīnā – kas tas ir? 

Man ir paveicies, man tiešām patīk tas, ko daru. Man patīk veids, kā dzīvoju. Tā nepavisam nav komforta zona, galīgi ne. Bet es izbaudu, kā tas ir. Saprotu, ka man tas ir organiskākais.

Visu laiku esi uz adatām: sanāks, nesanāks, aizies, neaizies, patiks, nepatiks. Visu laiku tev ir jāizdomā ideja. Visu laiku. Tāds jocīgs darbs. Tas nav tā, ka vienu darbu strādā ilgtermiņā. Man nav pat darba vietas. Nav vieni un tie paši cilvēki, ko satieku.

Tas ir intensīvi. Vienu dienu strādāju ar Nacionālās bibliotēkas komandu, otrā jau Lipkes memoriālā, pēc tam braucu uz Tallinu. Specifika ir tāda, ka šobrīd jau veidoju darbus, kas būs skatāmi pēc diviem gadiem, ik pa laikam ir tikšanās vai darbošanās par tiem. Tas nozīmē, ka it kā taisi paralēli. Bet tas man nerada nekādas problēmas smadzenēm. Brīvi pieslēdzos un atslēdzos.

Es to saucu par kvantitatīvo un kvalitatīvo laiku. Saprotu, ka tagad man šim darbam ir jāvelta kvalitatīvais laiks. Tas nozīmē, ka tās ir darbīgās rīta stundas, kad vienkārši fiziski celies, aizved bērnus uz bērnudārzu un ķeries klāt. Tas ir laiks, kad jāattīsta ideja. Un tad ir tādi darbi, kur jau zinu, kā tas izskatīsies, vienkārši jābūt klāt, jākontrolē, rupji runājot, līnijas taisnums izstādes iekārtošanā. Tad velti tam kvantitatīvo laiku. Esi tur klāt, bet tas neprasa visu laiku risinājumu, risinājumu, risinājumu. 

Lutera izstāde gāja jau divas nedēļas, bet man bija nemiers, nevarēju ciest tās naglas, ko mēs tur iesitām. Izskatījās eleganti, bet jutu, ka tās līdz galam nenostrādā kā zīme. Man patika doma, ka jājūt saskaņa ar to, ka Luters pienagloja savas tēzes pie baznīcas durvīm. Braucu nomainīt. Visi par mani smējās.

Atvainojos meistariem, lūdzu izvilkt tās naglas un iesist garākas. It kā sīkums, un nav nozīmes, ja kāds saka, ka to neviens nepamanīs. Īstenībā pamana. Informāciju uztver tēlaini. Tev izveidojas vai neizveidojas kāda asociācija. Ja ir tā raupji piesists, tad raupji. Ja glīti pienaglots, tas ir cits stāsts.

Tevi pašu interesē vēsture?
Jā, ļoti. Nekas nepalīdz saprast šodienu labāk par vēstures zināšanām vai vismaz izpratni. Nekas. Man nav ļoti padziļinātu zināšanu, bet jēdzīga izpratne par gandrīz visiem periodiem vēsturē ir. Mums patīk domāt, ka pasaules attīstība iet uz augšu un mēs esam tajā brīnišķīgajā spicītē. (Apsmejas.) Ka mēs esam izredzēti ar to, kur un kad esam piedzimuši. Protams, katram cilvēkam savs laiks ir visskaistākais. 

Vēsture iedod iespēju domāt un saskatīt lietas plašākās sistematizētās kategorijās. To pašu palīdz darīt arī matemātika. Mēs šeit neesam ne pirmie, ne pēdējie, un kaut kādas lietas mūsos saglabājas no seniem laikiem. Viss iet pa apli. Arī ķermeņa kults nav nekas jauns. Bija antīkajā pasaulē, renesansē, pēc tam tas aizpeld prom. Tagad atkal uzpeldējis. Tas nav ne labi, ne slikti. Tā vienkārši ir. 

Kā pusaudži protestē, runā pretī vecākiem. Ja tu esi baņķieris, pastāv liela iespēja, ka bērns pret tevi dumposies, izdurs visus iespējamos caurumus, notetovēsies un paziņos, ka viņš ir vegāns, antikapitālists un brauc uz Ziemeļkoreju. Tas, ka paaudze protestē pret paaudzi, dzen uz priekšu. Tāpēc saku, ka mūsu bērni var noprotestēt sociālos tīklus. Tas var notikt. Kas nāks vietā, tas ir cits jautājums. Kaut kas vēl interesantāks. 

Uz to pašu Luteru var skatīties kā uz kaut kādu dīvainu vīriņu sendienās, bet ir vērtīgi saprast, ka latviešu rakstītā valoda veidojās, pateicoties reformācijai. Būtībā viņš ir cilvēks, kas pilnībā izmainīja pasauli. Precīzāk, cilvēks, caur kuru notika pasaules maiņa. Tāpat kā Stīvs Džobss, Osama bin Ladens, vēl neskaitāmi. 

Teātris –­ tas ir ekskluzīvi

Kas tevi spēj sakaitināt?
Taisnprātība. Uzskats, ka redz un zina, kā ir patiesībā. Augstprātība. Lietas, ar kurām pats cīnies, atpazīsti citos, tāpēc jau arī spēj sakaitināt. Pats cīnies, atpazīsti un uzvirsti. 

Ārprātīgi nokaitina, ja kāds sāk aprakstīt savas fantāzijas par manu vai kolēģu darbu. Vai kritiķis raksta, kā viņam liekas, kā būtu vajadzējis darīt. Ņem un dari! Kritiķiem ir ļoti grūta profesija. Darbs, kas balstīts uz to, cik tu interesanti reflektē par citu cilvēku darbu. Interpretējot lugu, mēs tik ilgi ar to strādājam, mēģinām, un man nav pārliecības, vai nedaru pāri autoram. Šodien gan laikmets tāds, ka autors mazsvarīgs, galvenais, ko es tur redzu, manas fantāzijas. 

Vai skatītājs, kurš izsaka viedokli “tu esi duraks”, bet patiesībā nav sapratis kādu lietu. Vai gleznotājam vajag skaidrot savu darbu, ja kāds nāk ar pilnīgi noraidošu attieksmi? Vai vispār ir jāpaskaidro, kāpēc viņš tā dara, ko viņš redz, kas tas ir?

Tā ir baigā dilemma. Arī teātrī dažkārt dzirdi kritiku un saproti, ka vajadzētu atbildēt: “Skaties tā!” – un varbūt tad viss sakārtotos. Bet negribas to darīt. Patiesībā tā tad ir mana problēma, tātad es nezinu, kā tik precīzi uzkodēt, lai skatītājs tā skatītos. Protams, kā jau jebkuram māksliniekam, gribas, lai skatītājs ir iejūtīgs pret tavu darbu, lai uztver, lai saprot, lai tic, ka tur ir ielikts dziļums. Bet skaidrs, ka nokaitina ne jau pats fakts, ka nesaprot, bet tas, ka neesmu spējis pārliecināt. Ja tas ir tā naidīgi, tad var uztaisīt biezu ādu un – iesper!

Kas tev interesē ārpus teātra? 
Dzīve. Mani vispār interesē dzīve. Nevaru tā nodalīt. Mani vienmēr ir mulsinājis uzstādījums “brīvais laiks”... 

Nu, es skrienu. Eju uz izstādēm, koncertiem... Mans darbošanās profils ir tik plašs, ka nezinu, vai ir kāda nozare, kurā neesmu. Medicīnā laikam. Bet vai man amatieru līmenī būtu jāinteresējas par medicīnu?

Vēl es spēlēju ģitāru grupā Sūdi. Grupai ir 11 gadu, spēlējam tādu sociālu aktīvu pankroku, kur galvenā vērtība ir dzīvā enerģija uz skatuves. Šī mūzika nav paredzēta klausīties ierakstos, un diez vai kāds to spētu izturēt. Svarīgākā lieta tiešām ir dzīvā enerģija un konkrētās tēmas apmaiņa. Tas, par ko ir rokenrols. Ja man un tev sāp, tad kliedzam par to skaļi, vēlams, ritmā un ar kaut kādu elementāru melodisku pavadījumu.

Mums ir viens hits, kas saucas Tamburīns, šogad tam bija desmit gadu jubileja, 8. martā uztaisījām koncertu Nabā. Bijām uz Positivus. Cenšamies pārāk bieži nespēlēt, lai saglabātu to enerģiju.

Pirms pieciem sešiem gadiem bija aktīvāks periods. Bet tas nogurdina. Būt rokmūziķim ir baisi nogurdinošs darbs. Cilvēki, kas strādā rokmūzikā, ir īsti varoņi. Iedvesmot cilvēkus, atdot savu enerģiju divdesmittūkšgalvainam pūlim, kā lielajos koncertos, nozīmē ārprātīgi sevi iztērēt. Brīnums, ka viņi neizdeg vēl ātrāk, kā bieži vien izdeg. Neprātīgs darbs. Varu tikai iztēloties, jo drusciņ esmu tam pieskāries.

Kas tev pēdējā laikā ir sagādājis īpašu pārsteigumu, baudījumu?
Es beidzu klausīties Radiohead. Kādus piecpadsmit gadus no populārās mūzikas klausījos tikai šo vienu grupu. Domāju, ka esmu cilvēks, kurš visvairāk ir dzirdējis albumu In Rainbows, vairāk nekā 500 reižu gadā. Klausījos nepārtraukti. Vienīgā mūzika, ar kuru labi jutos arī darba vidē. Bet šogad ar sievu un draugiem bijām uz koncertu Polijā, un notika lūzums. Tas dzīvais kontakts bija tik nekāds… Kopš tā laika vairs neesmu klausījies.

Ko tagad?
Tagad ir daudz klusuma. Neesmu oriģināls, ikdienā klausos radio Klasika, jo tas ir vienīgais, kur nav nekādas liekas informācijas. 
Man žēl, ka nebiju uz The xx koncertu Siguldā. No populārās enerģētiskās mūzikas tā ir grupa, pret kuru izturējos aizdomīgi, bet pa pakšiem jutu, ka bijis labs koncerts. 

Tā kā pats stājos arhitektos un sieva ir arhitekte, manu interešu lokā vienmēr ir bijusi arhitektūra. Brīnišķīgi izbraucām pa Alvara Ālto mājām. Fascinējošs klasiskais modernisms. Viņa paša māja ir izcila pēc formas, izpildījuma, kompozīcijas. Ne tā kā šodien bieži vien aizmālējam acis ar minimālismu: pelēka siena un viena balta strīpa. Bet tā, ka tiešām tam cilvēkam kā māksliniekam, arhitektam ir nepieciešamība komunicēt šādā formā, kas pakļaujas sava laika domāšanai un estētiskajiem uzskatiem. 

Sportisti. Vienkārši brīnišķīga, daudzveidīga US Open Anastasijas Sevastovas spēle ar Mariju Šarapovu. Ļoti skaista, ļoti bagātīgs teniss. Nekautrējos, ka arī es piederu pie tiem, kas caur Aļonu Ostapenko un Sevastovu ir piegājis tenisam. Tas ir normāli, ka panākumi kaut kādā lietā iedveš interesi. Forši, ka ir tādas lietas, kas mūs savieno un interesē. Tāpat atsevišķas basketbola izlases spēles, protams, ar Lietuvu. Tas ir tāds prieks, ka ir labs basketbols.

Ko mēs vēl par tevi nezinām? Iesaistīties politikā esi domājis?
Nē. Esmu pārāk uzliesmojošs, kaut kādās lietās taisnprātīgs un kaut kādos momentos ideālists. Nediplomātisks. Politikā tādi cilvēki neder.

Vai teātrim ir jārunā par politiku?
Viss jau ir drusciņ par politiku. Bet es par politiku runāju grupā Sūdi. Tas izsaka manu attieksmi. 

Teātris priekš manis tomēr ir kas cits. Tā ir zona, kur cilvēki satiekas ar cilvēkiem, un šodien cilvēciskais kontakts ir tik svarīgs. Notiek saruna. Tu atnāc, un dzīvs cilvēks tev velta laiku.

Jā, tu to nopērc, samaksā ar biļeti. Bet tu nopērc sarunu ar dzīvu cilvēku. Šodien tas ir ekskluzīvi.  Drīz jau arī augstskolas būs skaipā, tālmācība un tā... 

No kā tev ir bail?
Man diezgan daudzas bailes beidzās. 
Nosmakt ir bail. Bērnībā divreiz esmu slīcis un labi iztēlojos, ka nosmakt nebūtu patīkami. Bet tās nav bailes no nāves, vien sajūta, ka tas varētu būt nepatīkams modelis, un to var labi fiziski iztēloties.

Bailes vispār nav laba lieta. Nav jābūt pārdrošam, bet bailes taču nogalina. Bailes nogalina vēlmi un spēju rīkoties. Ja tev ir bail, tad tev ir bail, tad tu nedari. Nevajag baidīties. Vajag būt drošam. 
Runājām ar Jēkabu Nīmani par mūziku. Viņš teica, ka komponisti baidās nebūt pašam. 

Tev par to nav bail? 
Ka būšu neīsts? 

Nu, jā. Vai – ka esi ietekmējies, nošpikojis...
Ietekmes? Nesen par vienu mūsu darbu ar Elmāru Seņkovu kāds tieši teica: eu, paskaties, viņi tur to ir nošpikojuši. Nu... (Nopūšas.) Es apzināti nešpikoju. Arī man nereti ir gadījies teātrī ieraudzīt savu ideju. Nedomāju, ka tas cilvēks to ir darījis apzināti. Vai tad mēs viens no otra špikojam, ja staigājam džinsos un tēkreklā? Par ko mēs runājam? 

Es sev nepiešķiru tik lielu nozīmi, lai par to satrauktos. Tas atkal ir jautājums, vai tu raksti par sevi to skaisto grāmatu. Ja tu domā, ka savu dzīvi veido, lai atstātu par sevi kādu stāstu, tad par daudz ko ir bail. Par skeletiem skapjos, par reputāciju, par visu pēc kārtas.

Bail, ka tavs darbs neiekļausies, nebūs tik izdevies kā iepriekšējais, ka nākamajam darbam jābūt labākam vai vēl kaut kādam... Es ceru, ka nekoķetēju ar sevi, mani interesē, ko es šajā brīdī jaunu, interesantu atrodu kopā ar kolēģiem. Kāpēc tas, ko es daru, šobrīd ir vajadzīgs teātrī, ko tas dos skatītājiem, kā ierakstīsies Latvijas teātra kontekstā vai vispār teātra kontekstā.

Kāpēc tā? Kāpēc ne? 
Tā bija ar Trīni. Kāpēc tā? Bet kāpēc ne? Cilvēku noteikti var nokaitināt, ja nav tādas tradīcijas. Tas atkal par to vēstures nezināšanu. Bet jau Smiļģis Dailes teātrī pirmajā Latvijā Blaumani ir iestudējis formas ziņā ārkārtīgi interesanti. Tas ir mūsu, teātrī strādājošu mākslinieku, pienākums – ja kopjam klasiķus, tad viņi jāuztur dzīvi, atceroties arī no citām pusēm. Hei, viņš jau ne tikai staigāja uzvalkā, viņam patika uzvilkt arī tēkreklu ar uzrakstu Fuck off. Kaut kas tāds. Tādā veidā mēs kļūstam dzīvāki. Kā saka Kaspars Znotiņš: ja ir viena patiesība, tad jau iestājas baznīca.