Uz Parmu pēc vintedža! Reportāža no slavenā Itālijas gadatirgus

Taču ir tirgus, kas jums noteikti jāapmeklē, ja esat īstens senlietu pazinējs, mākslas un sadzīves vēstures mīļotājs, – gadatirgus Mercanteinfiera Parmas pilsētā. No tā vēl neviens nav aizgājis tukšā.

Kāds kravas mašīnā aizved par sešiem tūkstošiem iegādātu bronzas zirgu dabīgā lielumā, cits maigi spiež pie krūts rūpīgi iesaiņotu porcelāna tasīti par 20 eiro… Pirkuma izmēram nav nozīmes, galvenais ir gandarījums par to – bet, ja neko pirkt nekārojat, būsiet vismaz pieskārušies dzīvām vēstures liecībām.

Laika mašīnā

Gadatirgu Parmā – Emīlija-Romanjas provinces sirdī, Verdi un Toskanīni, Parmidžanīno un Koredžo pilsētā – rīko divreiz gadā, pavasarī un rudenī. Pirmsākumos, pirms gadiem 30, pārdevēju bija daži desmiti. Tagad – ap tūkstoti, bet apmeklētāju – savi 50 000.

Tas ir Eiropā apjomīgākais antikvāru un kolekcionēšanai domātu lietu gadatirgus, taču kopš nesena laika te pārstāvēta arī laikmetīgā māksla (sākot no nākamā gada būs arī fotogrāfija).

Četru milzu paviljonu kopējā platība – 45 000 kvadrātmetru – sola, ka šeit var pavadīt ne vienu vien dienu. Taču vārdos neizteicamu baudījumu var gūt arī tad, ja Mercanteinfiera iegriežas tikai uz dažām stundām.

Rokoko mēbeles, Murāno stikla lustra, marmora strūklaka, 60. gadu radiola, nez cik sena kariete, leoparda izbāznis, trauki, somiņas, bižutērija – tādu iespaidu kaleidoskopu nekur citur neatrast! Pa laikam gadās eksponāti, kas aizkustina līdz asarām, – pirmskara frizierkrēsls, veca, ar kāju darbināma urbjmašīna, simtgadīgs bērnu šūpuļzirdziņš, leļļu drēbju komplekts… Kādas dzīves lauskas, kāda mūža liecinieki.

Mercanteinfiera nepiemīt nedz muzejiska pietāte pret lietām, nedz nesātīgs tirgošanās gars – te valda dzīvīgums bez pārmērīgas rosības, labvēlība bez brāļošanās. Un abolūts atslābums – Itālija taču, nav steigas!

Runīgie pārdevēji gatavi nolasīt jums veselu lekciju par mākslas vēsturi – itāliski, protams, citādi nāksies samierināties ar saraksti par cenām uz papīra strēmelītes. Ekstravaganti tērpti mākslas dīleri un galeristi dzer espresso un nepārtraukti runā pa mobilajiem telefoniem.

Daudz ārzemnieku – itāļi gadsimtiem ilgi iegādājušies mākslas priekšmetus citās Eiropas zemēs, tagad franči, spāņi un briti tos pērk, lai vestu atpakaļ uz dzimteni. Arī Āzijas mākslasmīļi sastopami ik uz soļa. Pašiem itāļiem patīk šurp nākt veselām ģimenēm un dzimtām – ar bērniem ratiņos, vecmāmiņām ratiņkrēslos un suņiem pie pavadas.

Krāmenes apmeklējums viņiem ir ierasta lieta – bet šāds krāmu tirgus – ar omulīgām kafejnīcām, prošuto bāru, grāmatu letēm – tas vairs nav šopings, tas ir sabiedrisks pasākums augstā līmenī.   

Pārsteidzoši atklājumi

Par prāvāko tirgu Eiropā Mercanteinfiera atzīst, nevis spriežot pēc preču kopējās vērtības, bet – pēc to daudzveidības. Te ir gan praktiski un noderīgi priekšmeti, kas rotās jūsu māju vai pikanti papildinās garderobi, gan pavisam neparastas mantiņas, ar ko pārsteigt apdāvināmus draugus.

Pasākuma  priekšrocība ir tā demokrātiskums – katrs te atradīs ko sirdij tīkamu par pieejamu cenu. Taču nepārspīlējiet savas cerības – šajās dāsnajās lietu kaudzēs uzrakt šedevru par pāris grašiem neizdosies. Lietas šajā tirgū nonāk nevis tieši no bēniņiem un pagrabiņiem, bet rūpīgi atsijātas – tās tiek īpaši sameklētas, klasificētas, iekļautas noteiktā koordināšu sistēmā.

Tātad nopirkt teju simtgadīgu Chanel brošu par 30 eiro, kā sīkā Itālijas ciematiņā reiz paveicās manai paziņai, Parmā jums neizdosies. Viss maksā tieši tik, cik diktē mūsdienu tirgus. Tiesa, kaulēties nav aizliegts…

Praktisks un svarīgs jautājums – vai, izvedot senlietas, nevar rasties problēmas robežpunktos? Var – ja senlietas ir vairāk nekā 50 gadu vecas. Itālijas noteikumi šajā nozarē ir stingri, un tad ir nepieciešama īpaša atļauja. Taču šis gadatirgus lielā mērā ir orientēts uz speciālistiem – arhitektiem, dizaineriem, dīleriem –, tāpēc šādus jautājumus parasti atrisina tepat uz vietas.

Pārmēru muzejiskas, unikālas senlietas te arī nepārdod, un izvešanas atļauju var saņemt ar īpaša valsts dienesta darbinieku gādību. Arī transportēšana nokārtojama ātri un vienkārši – servisi ir vairāki, tikai izvēlieties, un jūsu bronzas zirgu aizvedīs līdz galapunktam bez liekiem piedzīvojumiem!

Vintedžs kā ģimenes lieta

Pēdējos gados īpaši nostiprinājies Mercanteinfiera modes segments – vintedža apģērba, rotaslietu un aksesuāru kļuvis stipri vairāk. Šajā jomā itāļi, tāpat kā francūži un angļi, ir lieli eksperti. Lūk, piemēram, sinjora Klareta Žakasi, Milānas vintedža butika Vintage Delirium līdzīpašniece. Pēc profesijas bibliotekāre, arī viņas vīrs Franko (tagad Itālijas vintedža karalis, tikpat leģendāra personība kā londoniete Anna Šteinberga vai parīzietis Didjē Lido) sāka ar vecu grāmatu tirdzniecību.

Pamazām pievērsās apģērbam, ievilka lietā sievu, vēlāk arī dēlu. Vintedžs, tāpat kā mode vispār, itāļiem ir ģimenes lieta. Mantas viņi iepērk visur – daļu no privātpersonām, šo to izsolēs. Džakasi kolekcijai tik tikko pietiek vietas trīsstāvu veikalā Milānas centrā.

Tajā mēdzot  iegriezties īsteni modes spīdekļi, piemēram, Frīda Džanīni un Nikolā Geskjērs. Bet ierindas stilistiem, dekoratoriem un vienkāršajiem progresīvi-modīgajiem pircējiem te nav skaita, un šīs publikas interesi neietekmē nekādas ekonomiskās krīzes. Cilvēku, kuri ir noguruši no masu produktiem un ilgojas pēc pamatīgi, ar mīlestību un uz mūžiem taisītām lietām, pasaulē kļūst arvien vairāk.

Pašu Franko Žakasi mēs Mercanteinfiera nesatikām – tobrīd vienā no Milānas viesnīcām notika viņa arhīva materiālu izstādes atklāšana, par kuras ekspozīcijas naglu bija jākļūst Džanni Versačes 1991. gada kleitai, kas izšūta pēc Endija Vorhola darbu motīviem. To redzēt mums nebija lemts, toties priecējām acis ar citu Žakasi kolekcijas pērli – itāļu dizaineres Milas Šēnas kleitu par 6000 eiro. Jā, cenas nav sevišķi draudzīgas – Chanel žaketei nav ko tuvoties bez tūkstoša kabatā, Dior somiņas velk jau uz 1500 – 2000 eiro…

Šeit vietā būs izprast, kas ir vintedža lietas un kā tās atšķiramas no parastā komisijas vai otro roku veikalā nopērkamajām drēbēm un citām modes precēm. Ne vienmēr svarīgs ir skaļš vārds – vintedža kolekcijā var būt arī bezvārda kleita, ko sašuvusi talantīga, taču nezināma šuvēja.

Sašuvusi tā, ka elpa aizrausies pat piegriešanas un šūšanas profesionāļiem. Tomēr parasti runa ir par slaveniem zīmoliem. Un mode nemitīgi mainās: šobrīd uz intereses viļņa ir 80. un 90. gadi, tāpēc visi medī Tjerī Muglēra un Džanni Versačes darinājumus. Deviņdesmitie ir arī robežšķirtne, kas atdala vintedžu no mūsdienu modes.

Vai tas nozīmētu, ka vēl pēc desmit gadiem vintedža modes kategorijā pāries, piemēram, milēniuma grandžs? Speciālisti lēš, ka ne. Kāpēc? Deviņdesmitie bija pēdējā dekāde, kad modē vēl notika revolucionāri atklājumi. Tālāk – tikai pagātnes rimeiki, tikai vēsturisko stilu variācijas, tikai postmodernisms.

Mūžīgās vērtības

Tāpat kā “lielajā”, arī vintedža modē lielāko peļņu nodrošina nevis drēbes, bet aksesuāri. Pirmkārt somas. Veikalā Gioielleria Vintage (tam ir pa nodaļai Romā un Milānā) visus klientus iedala vintage-adicted un brand-adicted kategorijās.

Pirmie ir lietpratēji, kuri lieliski orientējas tā vai cita stila īpatnībās, pazīst visus slaveno zīmolu modeļus un prasmīgi iekļauj vintedžu savā (vai svešā – ja runā ir par stilistu darbu) garderobē.

Otrie vienkārši medī lielos brendus. No sērijas: “Šanele? Iesaiņojiet piecas!” Bez jokiem. Veikala īpašnieki teic, ka pircēji no Āzijas šādi mēdz tērēt par zīmolu somiņām astronomiskas summas – viņiem tas ir statusa jautājums.

Vintedžs ir izcils kapitālieguldījums. Senu modes priekšmetu cena ar laiku tikai augs – atšķirībā no visjaunākās kolekcijas lietām, kuru cena pēc gada būs kritusies par 90 procentiem. Sinjors Džanfranko no Florences veikala Street Doing, starp kura pastāvīgajiem klientiem ir, piemēram, Aleksandrs Vasiļjevs, mums parādīja Pucci zīda lakatiņu no sešdesmitajiem. Tā cena bija gandrīz divkārt lielāka nekā jaunam, zīmola butikā nopērkamam.

“Bet mēs varam pakaulēties,” viltīgi piebilda sinjors Džanfranko. Tāpēc ir zināma jēga šādu mantu medībās doties uz gadatirgiem – preču daudzums un konkurence cenas padara elastīgākas.

Par mūsu gidu modes vintedža pasaulē kļuva apburošais Andrea Bruno – eksperts, kolekcionārs un populārā bloga Quello Sbagliato (nosaukums tulkojams kā “ne tas”, “kaut kas citādāks”) autors. Viņa kolorītais ietērps – viens vienīgs vintedžs, džinsu bikses izņemot, – varētu kalpot par izcilu reklāmu gadatirgum Mercanteinfiera.

Kad mums no eksponātu pārpilnības jau sāka reibt galva un parādījās pirmās Stendāla sindroma (saindēšanās ar skaistumu) pazīmes, Andrea ņēma lietu savās rokās un sāka mūs mērķtiecīgi vest no punkta uz punktu, fokusējot uzmanību tikai uz intereses vērtām lietām. Garām Louis Vuitton čemodāniem un Birkinas somiņām, kas tāpat krita acīs.

Toties uzejot, piemēram, unikālo Miriam Haskell bižutēriju. Šis amerikāņu brends, kura mūžs ildzis no 1914. gada līdz septiņdesmitajiem, ir īsta leģenda modes pasaulē, un izskatās, ka itāļi ir pamanījušies nopirkt teju visu zīmola mantojumu. Brīnišķīgas, vienreizējas lietas!

Mūsu uzmanību šai un citai bižutērijai Andrea pievērsa ne velti. Kad iestājas grūti laiki (un vairumam eiropiešu krīze vēl nav beigusies), ļaudis cenšas taupīt. Laba, kvalitatīva bižutērija šobrīd ir daudz vairāk pieprasīta nekā īsti dārgmetāli un dārgakmeņi. Ja lietai turklāt ir gan vēsture, gan īpatnējs dizains, uzskatiet, ka esat investējuši pareizi. Tādas rotaslietas var nodot no paaudzes paaudzē. Vai arī… antikvariātā. Lietu cirkulācija dabā ir likumsakarīgs un ļoti derīgs process.

***
Visbeidzot – vēl viens padoms. Ja reiz izlemsiet doties uz Mercanteinfiera, būtu grēks palaist garām gastronomiskās un muzikālās izklaides, ko piedāvā Parma. Pilsētiņa ir neliela, taču vēsturiski un kultūras ziņā nozīmīga. Vietējais teātris, kas nes Parmas apkaimē dzimušā Džuzepes Verdi vārdu, jau izsenis cīnās ar Milānas La Scala par labākās Itālijas operskatuves godu. Un, kamēr La Scala speciālisti uzskata par visai popsīgu (lai ko tas viņuprāt nozīmētu!), Teatro Regio di Parma slavē par žanra tīrību un progresivitāti. Savukārt gastronomiskos iespaidus nevajag pat reklamēt – jebkura vietējā gaļas vai siera bodīte teju lūst no delikatešu kalniem. Sieru vārdā parmezāns un Parmas šķiņķi taču, visticamāk, izgudroja tieši te!

www.mercanteinfiera.it