Laumai Spridzānei ceļošana ir meditācijas forma, kas ļauj būt klusumā un sajust dzīvību

Arī Lauma priecājas par iespēju strādāt starp un ar iedvesmojošiem cilvēkiem, lai nodotu tālāk viņu īpašos stāstus. “Ir ļoti skaisti, ka tā iedvesma lidinās apkārt un ir iespēja ar viņiem ik pa laikam satikties,” viņa saka.

Šogad iznāca tavas mammas sarakstītā grāmata par jūsu dzimtu – Ceturtais bauslis. Tāds jaudīgs pasākums. Kādas pašai ir sajūtas?
Grāmata ir milzīgs darbs, un tur ir ļoti interesanti stāsti. Ne velti tās otrais nosaukums ir Stāsti par 100 gadiem Latvijā. Tā tiešām nav tikai par vienu dzimtu, patiesībā tas ir par Latvijas simts gadiem, tikai izstāstīts caur vienas dzimtas prizmu. Parāda reizē Latvijas traģēdiju un spēku, to, ka mums ir bijušas epizodes, kur brālis pret brāli, bet blakus ir spēcīgi stāsti par to, kā var ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot ļoti grūtos apstākļos, visu pārvarēt un turpināties.

Kā grāmata tapa?
Tas ir garš stāsts. Vienā brīdī atklājās, ka tāda doma ilgāku laiku dzīvojusi galvās vairākiem nesaistītiem cilvēkiem dzimtā. Pēdējos gados tas formulējās līdz galam un iznāca grāmatā.
Es lepojos ar savu dzimtu, ar šiem cilvēkiem. Viņi ir brīnišķīgi.

Tādas netveramas sajūtas, ko tavi cilvēki tev dod, pat ja viņus personiski nemaz tik tuvu nepazīsti. Fons, kas mūs veido un kas dod spēku brīžos, kad ikdiena ir stiprāka un šķiet, ka tā tevi uzvar. Tie ir ļoti spēcīgi cilvēki. Bet to sajūtu jau nevar izstāstīt. Tas ir līdzīgi, kā nevari kādam citam līdz galam izskaidrot, kāda ir sajūta, kad aizbrauc un pastaigā pa tēva mežu.

Kur ir tēva mežs?
Nagļos starp Viļāniem un Varakļāniem. Kārtīga Latgale. Taču runa nav par īpašumu, bet par to īpašo sajūtu.

Dzimtas koks arī uzzīmēts?
Koks ir. Pamatīgs. Var izlikt pa visu sienu. Jau uzkārušās visas iespējamās IT programmas, kas tam paredzētas.

Kādi pašai bija interesantākie atklājumi?
Ticamākā leģenda par to, kā Spridzāni ienākuši Latgalē. Ar to sākas arī grāmata – par četriem brāļiem Spridzāniem, kas 18. gadsimta beigās nonākuši Latgalē, Bikovas muižā. Tas ir tik interesanti, – kā vispār tu nokļūsti līdz kaut kādam reģionam, kā tur izaudz un veidojies. Protams, būtu interesanti aizrakties līdz lielajai tautu staigāšanai, taču vienā brīdī gan zūd avoti.

Stāsts par kādu īpašu cilvēku?
Mare. Mana tēva māsīca. Stāsts grāmatā saucas Mares ekonomika. Mare tiešām ir īpašs cilvēks. Mēs viņu saucam par ciltsmāti, viņai šobrīd ir astoņdesmit. Daudz ko savā dzīvē piedzīvojusi. Ļoti gudra, apņēmīga un spilgta, ar milzīgu personības šarmu. Viens no tiem stiprajiem cilvēkiem, kas burtiski no nekā pamazām izveidojusi lielu saimniecību, sākot ar to, ka izkaroja gabaliņu zemes, tiešām pati izraka mājai pamatus...

Pārdzīvojusi visas iespējamās krīzes, sākot ar padomju gadiem un beidzot ar tagadējām. Visam tam izgājusi cauri, tikusi pāri un vienalga stalti stāv un smaida. Tāds iekšējais spēks! Šādu cilvēku dēļ man ir grūti pieņemt stāstus par Latgali kā Latvijas bārenīti vai pamesto vietu. Šādi cilvēki man personificē Latgali. Mare ir mana Latgale.

Esat skaitījuši, cik vispār dzimtā kopumā esat?
Oi, tiešām ne. Bet mums katru otro gadu katru reizi citā vietā Latgalē notiek salidojumi, un ar katru reizi sanāk mazliet vairāk radu. Tā ziņa izskan, aiziet no mutes mutē, rodas interese. Visdažādākie cilvēki. Pētot dzimtas koku, sapratu, ka mūsu dzimtā ir pilnīgi viss, – zemnieki, lauksaimnieki, juristi, mūziķi, mākslinieki...

Pati bērnību pavadīji Latgalē?
Nē. Es arī slikti runāju latgaliski. Mazliet kauns. Ja pāris dienu tur padzīvoju, tad drusciņ varu. Pagaidām man Latgalē ir tikai ciemošanās reizes. Padomju laiki tur daudz ko izpostīja, tēva māju arī vairs nav.

Pēc izglītības esi vēsturniece. Kāpēc izvēlējies šo nozari? Abi vecāki taču ir žurnālisti, mamma, re, raksta arī grāmatas.
Manuprāt, ir muļķīgi studēt to, kas tevi neinteresē. Ikdienas darbs jau var būt visāds. Cilvēks nonāk tur, kur viņam jānonāk. Viens visu mūžu pavadīs profesijā, uz kuru konstanti gājis no bērnības, cits lēkās no vienas puses uz otru. Tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši notiek. Mēs katrs aizejam tur, kur mums jāaiziet.

Bet vēsturnieki... Man tas šķita ļoti interesanti, un es nepievīlos. Laba izglītība, rada interesi par lietām un cilvēkiem. Varbūt būtu vairāk gribējusi filozofiju, tagad domāju, ka varētu to pastudēt. Varbūt skaļi teikts, bet šīs studijas iemāca domāt. Pēc tam pārējo apgūsti praksē, saproti, kuras lietas tev ir vajadzīgas, kuras ne. Studiju laikā apkārt bija brīnišķīgi cilvēki, lieliski pasniedzēji.

Kas bija tava mīļākā tēma, kurš laikmets?
Tad man šķita, ka jaunākā vēsture, pēdējie 50 gadi – diplomātija, politika, lielie 20. gadsimta notikumi. Tagad esmu sapratusi, ka ne tikai.

Mani saista arī 19. gadsimts, vēl senāks laiks, un pavisam no cita skatpunkta. Interesantākais ir cilvēka vēsture, tās izpausmes visdažādākajos veidos – ne tikai politiskās intrigas, bet arī māksla, kultūra, sadzīve, apstākļi, kas ietekmēja un veidoja tā laika cilvēkus, viņu paradumus un sapņus. Vēstures studijas dod to brīnišķīgo iespēju – mēģināt iejusties tajā visā, saprast laikmetu un izsekot pavisam cita laika cilvēku domāšanas veidam.

Kā nokļuvi žurnālistikā?
Aizgāju strādāt uz ziņu aģentūru BNS. Tas bija labs pamats. Joprojām domāju, ka visiem, kas grib būt labi žurnālisti, ar to vajadzētu sākt. Manuprāt, žurnālistikas teorija var palīdzēt tad, kad tu jau esi praksē, kad tev ir skaidrs, ko tas nozīmē. Nesaku, ka žurnālistikas studijas ir liekas, bet tās tev dod kaut ko tad, kad tu jau zini, par ko runā.

Darbs ziņu aģentūrā iemāca visus pamatus, sākot ar to, kas vispār ir ziņa, un beidzot ar ļoti praktiskām lietām – kur meklēt informāciju, kā to dabūt, kā pārvarēt kautrību, zvanot lieliem priekšniekiem. Arī – noķert to nervu, ka esi trāpījis īstajā brīdī un vietā, kas žurnālistikā nav mazsvarīgi.

Darbs ziņu aģentūrā ir arī tāda laika ķeršana aiz astes – kurš pirmais uzrakstīs... Tev patika?
Tas tiešām ir smags darbs, žurnālistikā visgrūtākais. Labs sākums, laba pieredze, bet to nevar darīt ilgi, jo režīma ziņā tas ir traki. Tas nozīmē 24 stundas būt „uz telefona” un gatavību skriet, kad un kur jāskrien, prasa nepārtrauktu koncentrēšanos.
Nākamais solis tev bija televīzija.

Jā, arī laba, pavisam citādāka pieredze. Strādāju ziņu dienestā, veidoju sižetus raidījumam De facto un Panorāmai. Noķēru to televīzijas kaifu – salikt kopā tekstu, bildi un skaņu. Tas ir interesants process, īpaši, kad esi jau sastrādājies ar operatoriem, videoinženieriem. Plus iemācījos pateikt būtisko ļoti koncentrētā veidā. Tagad, strādājot SestDienā, smejos, ka spēju noīsināt jebko. Tolaik bija gana grūti saspiesties tajās dažās minūtēs.

Tad nāca piedāvājums vadīt Dienas portālu. Izlēmu tam par labu lielā mērā tāpēc, ka no izmeklējošās jeb rokošās žurnālistikas ļoti nogurst. Vienā brīdī sapratu, ka man ir grūti. Tas nav par to, ka nevari izdarīt to darbu, bet pieķer sevi pie domas, ka negribi tiesāt cilvēkus. Ziņu žurnālistikā ir citādi – tu mēģini pēc iespējas objektīvāk izstāstīt visu pušu viedokļus, bet rokošajā caur tevi nemitīgi iet cauri negatīvā plūsma. No tās nevari izvairīties, no tā ļoti nogurst. Jo nopietnāka lieta, jo vairāk būs negatīvās puses. Pat, ja tev izdodas brīnišķīgs un ļoti objektīvs sižets, kur tev neko nevar pārmest, ja esi to izlaidis caur sevi, ir smagi.

Arī SestDienā rakstām par nopietnām un smagām tēmām, bet tajā ir līdzsvars un es pati to varu regulēt. Tas man ir svarīgi. Man vajag gūt iedvesmu no darba. Lai darba process, stāsti, kurus veido un nodod tālāk, arī man kaut ko dotu, lai es ar to varu arī sevi bagātināt.

Kuras ir tavas mīļākās tēmas?
Ļoti dažādas. Sākot veidot žurnālu, pati vienā brīdī biju par to pārsteigta. Pats pamats laikam ir cilvēks. Galu galā jebkura kultūras vai cita tēma, jebkuri fokusi vienmēr taču ir par cilvēkiem. Tāpat kā vēsturē – vienmēr ir tā personība, kas aizsāk kaut kādus procesus. Ja viņa nebūtu tajā laikā un vietā, tad no tā nekas varbūt nebūtu.

Tā manas mīļās tēmas attīstās. Tas var būt kino, mūzika, uzņēmējdarbība. Kā kuro reizi. Dažkārt paskaties uz tiem uzņēmēju stāstiem – tur ir tāda māksla, ka jebkurš teātra festivāls blakus nobāl! Citreiz paskaties, ko var izdarīt uz skatuves vai skaņā, un saproti, ka vari tikai paklusēt un pastāvēt malā, īstenībā tev pat komentāru nav.

Svarīgākais – lai tas viss veicinātu domāšanas procesu, gan dotu iedvesmu, gan palīdzētu pasauli padarīt par skaistāku vietu. Par līdzsvaru, kas katram ir vajadzīgs. Vajag arī galējības, bez tām nekur nenokļūsim, bet lai starp tām varam atrast savu centru.

Vai ir kāda tēma, kas tev galīgi neinteresē?
Tādas tēmas ir, bet to jau nedrīkst teikt. (Smejas.) Bet atkal... Man ne reizi vien ir bijis tā, ka it kā pati sev pārkāpju – ar domu, ka tas īstenībā ir svarīgi, ka par to vajag rakstīt. Tad kopā ar autoru izdomājam fokusu, un beigās lasi gala materiālu un saproti, ka nē – tā nav tēma, kas mani neinteresē, tā ir pat ļoti laba tēma! Tas jau ir arī par elementāru skatleņķa paplašināšanu.

Tāpēc man laikam negribas kategoriski teikt, ka „šitas man galīgi ne”. Vienmēr būs kāda šķautne vai pagrieziens, vai pats cilvēks trāpīsies ļoti interesants, ka sapratīsi: nē, labi, ņemu savus vārdus atpakaļ, viss patiesībā ir pat ļoti interesanti.

Vai tev ir kādas autoritātes?
Ar autoritātēm man ir problēma. Bet patiesībā domāju, ka žurnālistikā tā arī jābūt. Man ir bijusi situācija, kad autors pasaka – nē, ar šo cilvēku es nevaru uzņemties interviju, man bail viņam zvanīt, viņš man ir tāda autoritāte! Tāpēc laikam labi, ka man tādas problēmas nav. Cita lieta, ka ir aizvien vairāk, it sevišķi pēdējos gados, cilvēku dažādās jomās, kurus es ļoti cienu.

Viens no pēdējiem piemēriem, – scenogrāfs Andris Freibergs, tikko bija pirmizrāde filmai par viņu. Tas, kā viņš strādā, viņa personība ir tāda, ka, protams, viņš iedvesmo. Kad viņš runā, sēdi, klausies un smaidi. Un tādi cilvēki ir visās jomās. Tas ir ļoti skaisti, ka tā iedvesma lidinās apkārt un žurnālista darbs dod iespēju ik pa laikam satikties ar tādiem cilvēkiem, īpašām personībām.

Kā darbs žurnālistikā ir mainījis tevi pašu?
Darbs noteikti ir norūdījis. Uzaudzējis biezāku ādu. Sevišķi televīzijas posms – ja esi ziņu žurnālists, labs tu nebūsi nekad nevienam. Vieni tevi lamās par to, ka esi nepietiekami uzsvēris labo pusi, otri par to, ka par maz kritikas, ka kaut ko līdz galam neesi pamanījis. Otra lieta ir komandas sajūta – esmu sapratusi, ka darbā man tā ir ļoti svarīga.

Tagad kritiku uztver vieglāk?
Es vairāk ieklausos kritikā un tiešām mēģinu tajā atrast to, kam piekrītu, kam nepiekrītu, lai pati augtu. Protams, ne vienmēr sanāk, mēdz būt arī emocionāli brīži, kad uzbango emocijas un nenoturos... Kritika ir vajadzīga. Tas palīdz iet uz priekšu. Taču tā var būt arī nogalinoša. Reti kurš prot kritizēt, vienlaikus neaizvainojot, tomēr norādot uz kļūdām vai nepilnībām. Tā ir liela prasme. Nezinu, kā man tas izdodas. Bet es cenšos. Visi mēs te mākslinieki, tas nav viegli. (Smaida)

Nedēļas režīms netraucē pašai paskatīties no malas uz to, kas notiek?
Jā, ziņu gūzma, informācijas apjoms, kas ir jāsagremo ikdienā, un ātrums, kādā tas ir jāizdara, sit laukā no līdzsvara. Tāpēc man ir vajadzīgs ļoti daudz vienatnes, kad vari apstāties un apzināti visu nolikt malā. Pēc tam atkal var skriet.

Esmu, piemēram, sapratusi, ka man nav vērts ņemt nedēļu ilgu atvaļinājumu. Tad vienalga vēl dzīvoju domās par to, kas ir iekavējies vai ko vajadzēs paspēt uzreiz pēc tam, nevaru iziet no tā režīma... Ja brīvais laiks ir ilgāks, tad parasti ceļoju. Tālāk vai tuvāk, vienalga, taču tas ļauj būt ārpus ierastās vides, prom no tuvajiem cilvēkiem, apzināti nolikt sevi ārpus ērtā ikdienas burbuļa.

Piedzīvot epizodes, kas liek pasmieties par sevi, atgādina, ka viss nebūt nav tik nopietni, kā pirmajā brīdī šķiet, fiziski sajust dabas varenību, ievilkt svaigu gaisu visādās nozīmēs. Laikam varu teikt, ka ceļošana ir mana meditācijas forma, kas ļauj vienlaikus būt klusumā un sajust dzīvību.

Ja par mazākām lietām, – tā ir kultūra, laba grāmata, koncerts, filma. Savulaik, Arsenāla pēdējos gados, mums bija rituāls – ar draugiem sapirkāmies biļetes, un tad, kā no rīta aizej ar termosiņu, tā tur kino pasaulēs arī dzīvojies.

Pa vidu paspēj pat aizskriet uz lekciju vai darbu, bet tas viss ir absolūti fonā, tu esi citā realitātē. Tas palīdz, izrauj tevi laukā. Liek arī aizdomāties par kādām citām lietām, atstāj pēcgaršu.

Kuri bijuši tavi lielākie pēdējā laika piedzīvojumi? Ko iesaki?
Septembris – tas, protams, bija par kino. Riga IFF. Pirmā nāk prātā Kristas Burānes filma par Andri Freibergu Pasaka par tukšo telpu. Ļoti laba. Latviešiem dokumentālās filmas vispār ir labas, bet sen nebija bijis tā, ka pilnīgi noķer to sajūtu uz ekrāna, šķiet, ka nolasi to cilvēku. Vienlaikus ir runāts par visām viņa dzīves šķautnēm, lietas nav noklusētas, bet tas viss ir izdarīts smalki, ļoti korekti, cieņpilni un vienlaikus ļoti precīzi. Ar to pēcgaršu dzīvoju ilgi.

Teātra sezona sākusies, bet vēl neesmu paspējusi līdz tam tikt. No pagājušās sezonas man īpaši palikušas atmiņā Nastavševa Asinskāzas – skaties un nesaproti, kā kaut ko tādu var uzburt un ietilpināt telpā un laikā. Tas ir par to sajūtu, kad tu izej laukā no tās tumšās zāles un nesaproti, kur atrodies.

Tu taču esi arī grāmatu tārps, vai ne?
Man patīk tā grāmatu plaukta sajūta. Absolūti nenoliedzot tehnoloģiju lielās iespējas un mūsdienu realitāti, ar kuru ir jāsadzīvo, man mazliet ir problēmas ar virtuālo vidi, jo ir taču skaisti turēt rokās grāmatu. Iesējums, papīrs, smarža... Līdzīgi kā ar teātri – tā ir milzīga atšķirība, vai skaties to ekrānā vai dzīvajā redzi aktieru sviedrus un elpu. Tas ir par pavisam citām maņām. Varbūt mazliet sentimentāli, bet tā ir.

No grāmatām man pēdējais spēcīgākais šķita Jevgeņija Vodolazkina Aviators, arī viņa Laurus. Brīnišķīgi darbi. Bet īstenībā man ir grūti nosaukt mīļākās grāmatas, līdzīgi kā mūziku. Tās vienmēr atnāk īstajā brīdī. Man ir bijušas tādas grāmatas, ko nopērku, bet nevaru ielasīties, visi apkārt jūsmo, bet es pacilāju, pacilāju, nolieku. Tad paiet pieci, septiņi gadi, paņem, izrauj cauri, un saproti, ka tas bija tas, kas šajā brīdī tev bija jāizlasa. Tas pats ar mūziku. Ir kaut kādi izpildītāji, komponisti, pie kuriem ik pa laikam atgriezies, ir tādi, kas tevi vienā brīdī ierauj ar kaut ko un kādu periodu ar to sajūtu dzīvo. Tad atkal seko nākamais posms.

Kas ir neparastākais, ko esi darījusi vispār dzīvē?
Mēs ar labu draugu kaisījām Āfrikas zemi Latvijas piejūras smiltīs. Tas ir pirmais, kas nāk prātā. Varētu, protams, nosaukt arī lēkšanu ar izpletni, gājienu līdz ledājam vai gregorisko dziedājumu klausīšanos tukšā baznīcā naktī, bet vai tas ir neparastāk? Nezinu. Katram mirklim savs skaistums.

Ir kaut kas tāds, ko tev vairs negribētos darīt?
Diez vai. Tā iemesla dēļ, ka tie vienalga būtu citi apstākļi. Ir lietas, par kurām tev pirms kāda laika ir bijusi sajūta, ka nekad, nekad, bet pienāk brīdis un tu saproti, ka, lūk, tā, ne tikai otru reizi, bet trešo un ceturto tu to dari.

Un kas tāds, ko ļoti gribētos izdarīt?
Daudz tādu lietu, bet tās mainās. Līdzīgi kā bērnībā, kad meklē pieclapu ceriņu ziedus – ko tik tur visu neiedomājies.

Tagad vairs laimes ceriņus nemeklē?
Tagad taču ir pildītie ceriņi, tos vari ēst un ēst, nekādas jēgas.
Bet sapņus vajag. Bez tiem dzīve kļūtu neinteresanta. Ja nav vēlmju, ja nav zvaigžņu, uz ko tiekties, tas nav labs stāvoklis.

Gribētos apbraukāt visu pasauli, ceļot vairākus gadus no vietas. Aizbraukt līdz abiem poliem, pāris mēnešus iet cauri tuksnesim vai kuģot okeānā. Bet  var jau būt, ka pirmo gadu noceļotos un prasītos mājās. Gribētos mācīties fiziku, izzināt melno caurumu noslēpumus.

Tu sēņo?
Latvieša gēni liek meklēt sēni. (Smejas.) Man garšo sēnes. Neesmu kaislīgākais sēņotājs, bet tas ir foršs process. Tā jau tāda sena latviešu meditācija – staigā pa mežu un piesauc bekas. Kad bērnībā braucām sēņot ar visu ģimeni, tad vienmēr ar visagrāko vilcienu – vēl tumsiņa, apaujies zābakus, ej pa pilsētu līdz stacijai. Tad mežā jau ir rīts, staigā tās stundas, kamēr viss pamostas. Skaisti. Agri rīti, kad beidzas nakts un sākas diena, vispār ir īpašs laiks.

Kas rakstīts tetovējumā tev uz rokas?
Dzejolis. Par laika relativitāti, par sapņiem un cilvēkiem, un ļoti īpašiem mirkļiem, kurus gribas atcerēties un kuru varbūt nemaz nav bijis.