Maija Doveika: "Es tiešām varu naktī ēst kondensēto pienu un uzreiz iet gulēt"

Hiperjūtīga un vērīga, kritizēta un apbrīnota, viņa iet savu ceļu, cenšoties noturēties patiesuma ietvaros un rēķinoties ar to, ka vienmēr kādu kaitinās. Pati salīdzinās tikai ar saviem iekšējiem ideāliem, turklāt lūkojas uz sevi ar atbruņojošu ironiju un aicina tā darīt arī mūs – citādi viņas teikto neesot iespējams saprast.

Kāds ir tavs ideālais atvaļinājums?
Atvaļinājumā ir jābūt nelielam garlaicības koeficientam. Tikai tad tas skaitās atvaļinājums. Ja tu piepampušām kājām skrien Romā ar karti rokā no punkta A uz punktu B, tas nav atvaļinājums, drīzāk ģeogrāfijas sports. Ir jābūt dirnēšanas elementam. Kaut nedaudz. Kad tu jūti, ka neviens tevi nestumda, negrūsta, nerausta, tu vienkārši sēdi. Nekur nekavē. Tev nekas nav obligāts. Vari apstāties un padomāt. Vaau! Kāda atļaušanās.

Apsēsties un padomāt. Luksuss. Pāri taviem līdzekļiem.
Piemēram, domāju par savu mammu, viņa ir zobārste, viņai ir fiziski grūts darbs, gadiem sēž stundām vienā šķībā pozīcijā, ar pilnīgi sasprindzinātu redzi un dara mikrodarbu ar milzīgu atbildību. Kas turklāt ir saistīts ar cilvēka bailēm un sāpēm. Tas ir mega grūti.

Bet viņa pēc tāda darba atvaļinājumā, būdama cilvēks ar zaļajiem īkšķīšiem, metas mūsu Lapmežciema lauku mājas pavasara, vasaras, rudens, ziemas jebkādos darbos un elsdama, pūzdama stāda te tulpes, te baziliku, te augļu kokus un cīnās ar pelējumu mājā, kā jau pie jūras... Var jau teikt, ka tu tā atpūties, bet atvaļinājums tomēr nav bijis. Gandrīz vai vajadzētu sasiet rokas un ielikt lidmašīnā uz kādu tālāku vietu.

Pašai šovasar sanāca atpūsties?
Šī vasara man bija tāda ar špičkas pie dibena sajūtu. Miera nebija. Apzinājos, ka 8. augustā man sākas darbs, pirmais ir Ingas Ābeles Klūgu mūks, būros cauri grāmatai, jo kaut kādiem secinājumiem jau bija jābūt gataviem. Bet vēl jūlija beigās man nebija. Tas radīja nemieru un saspringumu. Bet no saspringuma vispār nekas nerodas. Tāds apburtais loks.

Man šausmīgi sāpēja zobi arī tāpēc, ka bija skaidrs, ka būs ļoti intensīvs grafiks, jo 14. septembrī pirmizrāde, bet bērnam 1. septembrī pirmā skolas diena. Un es esmu galvenā atbildīgā par viņa skolas gaitu sākumu. Tā ir mana iekšējā vajadzība numur viens, un man bija mazliet bail, vai spēšu visu izdarīt.

Manī ieslēdzās lauvenes sadaļa: tas ir mans bērns, viņam vajag uzsākt labi, es gribu palīdzēt, cik varu, lai viņš pēc tam skolā justos komfortabli. Tiesa gan, es jau biju viņu atvilkusi kā bultu līdz pēdējam, viņš būs vecākais klasē. Tā bija mana izvēle, vai viņš būs jaunākais vai vecākais. Viņš ir tāds pacifists, pacietīgs, prātīgs un ļoti sirsnīgs, kā bērnudārzā teica: labā vārda nozīmē lēnīgs.

Emocionāli grūts laiks. Just, ka iekšēji jābūt vienos notikumos, bet paralēli ar lielu atbildību jādara vēl kas cits. Iestudē Indra Roga, un viņas būtība izsauc dabīgu azartu. Viņa ir zažigateļnaja, kā tāds mūžīgi burbuļojošs avotiņš. Vai šampanietis. Man var būt augšā vai lejā, bet par viņu ir sajūta, ka ir tikai augšā. Es bieži vien neprotu pastarpināt lietas. Man ir, kā tajā brīdī ir, esmu tāda, kāda esmu. Tas ir drausmīgi. Nesimpātiski. No malas skatoties, man riebjas tāda īpašība. Bet man tāda piemīt.

Ir cilvēki, kuri ir apveltīti ar skaistu neuzmanību. Viņi bieži vien ir kā lācēni, kuri kāpj tev uz kājām un nejūt teritoriju. Bet viņi nejūt un neapvainojas arī uz citiem lācēniem, kas mīņājas pa viņu kurpju purngaliem. Ai, tas nekas! Tas ir viņu skaistums un posts. Un tad ir tādi superjūtīgi cilvēki, kuriem diemžēl piederu es.

Mums ir savs spožums un posts – ļoti smalki jutekļi. Tu ļoti smalki redzi, dzirdi, uztver, nojaut, saproti, bet tai pašā laikā tik ļoti uztver arī zemūdens akmeņus un visādas tādas nepatīkamas vai noslēpt mēģinātas lietas, ko labprāt neredzētu un nezinātu. Tad tev būtu miers. Tik daudzas lietas spēj laupīt tev mieru, ka saproti, ka, lūk, tas ir posts. Hiperjūtīguma posts. Ar to esi laimīgs un nelaimīgs reizē.

Ko tu dari, ja esi lejā?
Vai nu spēlēju teātri arī brīvajā laikā, vai ļaujos būt vāja. Pinkšķu vai dusmojos, vai mēģinu izcīnīt taisnību. Vai sabožos. Viena no šīm ārkārtīgi skaistajām lietām, kas cilvēku padara tik pievilcīgu un neaizmirstamu. (Smejas.)

Ai, ko es te runāju. Man par to visu nāk smiekli, bet nevaru arī to noliegt. Vispār ir tā, ja, lasot manas intervijas uz papīra, cilvēks uz to visu neskatās ar milzīgu ironiju, viņš nemaz nevar saprast, kas tur ir rakstīts, viņam veidojas pilnīgi ačgārns priekšstats par to, ko esmu mēģinājusi pateikt. Tas visu laiku ir jātulko kā google translate caur ironiju.

Pieklājīgi cilvēki tā nedara

Kas tev šķiet aizraujošs?
Cilvēki. Nevis masa – tā ir garlaicīga, tur nav nekā interesanta, to var tikai distancēti vērot. Man patīk vai nu būt tā kā svešai – un tad vērot, vai būt tā kārtīgi iekšā. Nekas pa vidu man nav pieņemams. Tāpēc man īsti nav draugu, jo man tam nav laika. Man ir tikai ģimene un kolēģi, kuru vidū varu atrast domubiedrus vai sev radniecīgus cilvēkus.

Laiku pavadu tikai mājās vai darbā. Tas ir mans nogrieznis, kurā visu laiku kustos. Līdz ar to īstas attiecības man var izveidoties tikai ar vienu vai otru šo grupu. Pārējais ir standarta jautājumi, standarta atbildes, kas izbeidzas četru minūšu laikā. Man tādas nepatīk. Tad notiek kaut kas līdzīgs kā tad, ja mēģinājumā pēkšņi kāds ienāk paskatīties.

Mēģinājums ir domāts tam, lai tu kļūdoties kaut ko atrastu. Tikko ienāk kāds no malas, saproti, ka tev kaut kas ir jāparāda, jo tas būs viņa vienīgais iespaids. Un neviens negrib, lai par viņu domā slikti vai izdara pāragrus secinājums. Tev ir tieši tik daudz laika, cik viņš tajā brīdī ir klāt, un tev ir jāizspiež no sevis kaut kāds rezultāts. Tas pats notiek paviršās sarunās saskrienoties vai prezentācijās. Kā tu sevi parādīsi tā, lai patiktu citiem, lai tevi ievērotu, atcerētos, lai tu izsistos no pelēkās masas.

Tāpēc man vieni no smieklīgākajiem pasākumiem šķiet skolas salidojumi, kad katrs izšauj, ko var. Savā ziņā man ir labi, jo par mani visi jau it kā visu zina, man nekas vairs nav jāizšauj.

Skatos, kā pārējie nouguņo. Katrs liek savas stiprās kārtis – liela ģimene, superīga karjera, vai viņš tagad ir baigi foršais... Tas ir tik eleganti. Tad vakara gaitā korekcijas ievieš alkohols, un maskas krīt, un sejas sāk deformēties. Tas ir interesantākais, ka, pateicoties šai patiesības dzirai, viss faktiski nostājas tajās vietās, kur bija pirms tiem gadiem, kad bijāt kopā un zinājāt viens otru. Bet tas pieteikums pirms tam – tur bija viss, ko viņš pats gribētu par sevi domāt.

Mani relaksē apziņa, ka visi par mani visu zina. Pat to, ko es pati nezinu. Līdz ar to man nav ko pierādīt. Tas ļauj smaidīt un skatīties. Tā man vispār ir mīļākā nodarbe – vērot cilvēkus.
Vērot tā profesionāli, lai noder lomām?

Es vēroju kopš četru gadu vecuma, mammai un brālim bija kauns. Stāvējām pieturā, es pilnīgi nekautrīgi piegāju klāt cilvēkam, man bija izgāzts vēders un līkas kājas, piegāju, cik tuvu vien var un vienkārši skatījos uz viņu ar vaļā muti. Kā viņš saģērbies, kā uzvedas, ko dara.

Mamma un brālis mēģināja man iestāstīt, ka tā pieklājīgi cilvēki nedara. Protams, esmu iemācījusies to mazliet maskēt, bet tik tā ik pa laikam pieķeru sevi, ka blenžu uz cilvēkiem. Reizēm ir ļoti interesanti, jo apmainies acu skatieniem ar kādu un saproti, ka viņš redz, ko es redzu, un es redzu, ko viņš redz. Tu redzi, ka viņš tevī redz tavu izlikšanos, un tu viņā redzi viņa. Uz tā bāzes, ka abi to redzam, mēs viens otram to piedodam. Tas ir tik mīlīgi.

Bet bieži tā negadās?
Nē. Tie arī ir tādi ļoti jūtīgi, vērīgi cilvēki, kas mīl līst otrā iekšā. Tas ir kā aiziet pie sveša cilvēka ciemos, un tu nevari atturēties, nepasmaržojot visas viņa smaržu pudelītes. Es nevaru to sev aizliegt. Mani tas ļoti interesē. Turpmāk, ja kāds grib uzaicināt Maiju ciemos, lai rēķinās ar to, ka es tā daru, nevaru atturēties. Godīgi pasaku. Ar smaržām vai nu tu piešķir sev kādu mesidžu, ko citādi nevari pasaulei pateikt, vai harmoniski ar viņām savienojies. Tas man šķiet ļoti interesanti.

Kādas ir tevis pašas attiecības ar smaržām – slēpies, pieliec klāt vēsti?
Ļoti dažādi. Vispār es saģērbjos ar smaržām. Bet man ir tik daudz smaržu, ka tur sen vairs nav nekādu likumsakarību. Es tīksminos ap smaržām. Bet ir vesela kategorija smaržu, kas man ir tā garlaicīgi, garlaicīgi, garlaicīgi... Savukārt ir tādas, kurās ir kaut kāda pusgarīga dimensija, kaut kas tāds, kas tavu prātu saista ilgāk, nekā varbūt pati gribētu. Kaut kas maģisks ir cilvēkos, kuri saprot labas smaržas un prot tās pareizi lietot.

Drīzāk tā – var paiet garām Chanel Madame Mademoiselle, un atskatīšanās uz to ir kā uz jauku džemperi, ko ieraugi skatlogā, bet tik populārā veikalu tīklā, ka zini, ka tāds būs mugurā visiem. Izteiksmīgs standarts. Bet tad ir tādas smaržas – kad paiet garām sieviete, varbūt viņa nav nekāda super īpaša personība, bet kaut kas interesants viņas domāšanā tiešām ir. Kā tie franču dārzi, kur kopā aug ļoti īpatnējas puķes, nezinu – peonijas un lavandas. Tajā ir kaut kāda skaista, īpatnēja vienaldzība – tas ir mans dārzs, un es tā gribēju. Nevis, kā tam dārzam vajadzētu izskatīties, kā nu bez rozēm...

Vasarā tev bija sarkano nagu periods.
Jā, beidzot varēju nolakot visus nagus sarkanus. Iedomājies, cik drausmīga ir aktrises dzīve... Cilvēkiem liekas, ka tas nozīmē visu laiku staigāt skaistās drēbēs ar sarkaniem nagiem, ondulāciju un augstpapēžu kurpēs. Bet darbs ir tāds, ka tev nereti jāvārtās pa grīdu.

Reizēm, ja kāds atskrien satikties teātrī uzreiz pēc mēģinājuma beigām, var atrast tevi ar savēlušos džemperi, kurā ir sadūrušās skatuves skabargas, un netīrām rokām, jo esi ņēmies pa zemi.

Pilnīgi bez meikapa, jo vakarā tev uzkrāmēs tādu grima devu, ka no rīta neko par to negribi zināt. Un bez nagu lakas, jo šovakar tev ir jāspēlē latviešu sērdienīte, kur nedrīkst pat būt spīduma uz nagiem. Tas būtu patiesi. Tāpēc vasarā man vajag magoņu sarkanus nagus. Vai arī melnus. Man jāpaspēj viss, ko ziemā nevaru. Visu vasaru – slapjiem matiem, bez fēna, neuzkrāsojusies.

Forši.
Līdz tam brīdim, kad kāds tev pakratīs ar pirkstu: ak Dievs, tu taču aktrise, sabiedrībā atpazīstama persona, kā tu tā? Vai ieliks dzeltenajā laikrakstā un vēl ar bultiņām norādīs, ka tev ir maisiņi zem acīm, – vai tad tā drīkst? Tad jautājums, vai tu izturēsi šo sitienu un turpināsi darīt, kā tev patīk, vai noskumsi par to, kā tevi apceļ, un sāksi attiecīgi pucēties viņu prasībām.

Tev daudz ir nācies ar to saskarties?
Tā kā Lindai Leen ne. Man viņas ir neizsakāmi žēl. Tas ir necilvēcīgi, ko pret viņu atļaujas žurnālisti. Necilvēcīgi. Cik burvīgi būtu, ja tos cilvēkus, kuri viņu tā izvelk, pašus noliktu blakus. Varu derēt, ka katru reizi, kad šie cilvēki ir kritizējuši Lindu, viņi blakus viņai izskatītos nožēlojami.

Man tas šķiet ļoti netaisnīgi, bet tā ir garoza, kas ir Lindas maizei un manai arī. Mani drausmīgi kritizēja par to, ka esmu pārāk tieva. Lai es beidzot savas anorektiķes gaitas un sākot beidzot ēst. Esmu bijusi par to ļoti nelaimīga. Mūsu ģimenē, kā ārsti man ir skaidrojuši, pastāv šāda ģenētiska īpatnība – līdz gadiem 40 mēs esam un būsim tādi kaulainie cilvēki, kuri var ēst neadekvāti daudz un nepieņemties svarā. Es tiešām varu naktī ēst kondensēto pienu un uzreiz iet gulēt, man tas nekur neparādās. Vēl stress dara savu un notērē to, ko nedrīksti tērēt no neesošā tauku mētelīša.

Savulaik esmu sista arī par to, ka esmu bumbulis. Līdz kādiem divdesmit gadiem mūsu ģimenē savukārt esam ar tendenci uz pufīgumu. Mani burtiski spieda nomest svaru, nevarēju filmēties, jo biju mīkstiem vaigiem un diviem dubultzodiņiem. Brīnišķīgais feisbuks: sieviete nekrāsojas – pelēka pele, krāsojas – pāršpaktelēta, apaļa – resnā, tieva – nav, kur ieķerties. Vienmēr dabūsi pa galvu. Tad vai nu tev ir jāizdabā, vai jāiet savs ceļš un jārēķinās, ka regulāri kādu kaitināsi.

Bet tas vairāk bija tajā laikā, kad filmējos Ugunsgrēkā. Masveida popularitāte rada arī masveida negācijas. Arī manai privātajai dzīvei tieši tajā laikā pievērsa lielu uzmanību. Tu pēkšņi kļūsti par katras normālas latviešu ģimenes mājas viesi. Kad astoņos vakarā viņi sēžas pie galda ēst zupu, tu pie viņiem ierodies televīzijas ekrānā.

Viņi par tevi pārdzīvo, baidās vai dusmojas uz tevi. Inta Gorodecka man toreiz teica: “Maija, beigsies seriāls, arī tas viss pakāpeniski beigsies.” Lielā mērā, jā, no manis tas ir atstājies. Turklāt esmu iegājusi tajā neinteresantajā sadaļā “ilgstošas attiecības” un “tas pats vīrietis”. Vairs neesmu interesanta apžļembāšanai.

Ļoti neveiksmīga mele

Par ko tu mēdz raudāt?
Kopš bērnības – par netaisnību. Nevaru to sagremot. Pret sevi un citiem. Vairāk gan pret citiem. Kāds man reiz teica: “Maija, mēs esam tie, kas paši sevi neprot aizstāvēt, bet par citiem vari mesties ar atvāztu žokli un aizstāvēt līdz asinīm.” Es bieži vien ļoti attaisnoju cilvēkus. Lai cik es būtu dusmīga un sāpināta, turpinu viņus attaisnot, attaisnot… Un neatzīt patiesību. Vienmēr gan ir arī tas: kā tu vari tiesāt citu, ja pati esi tāda un tāda... Jā, bet par kādu citu es varu traka palikt. Arī par sevi varu, bet tad ir ilgi pilināts. Tad gan varu vienā mirklī uzliesmot un tā, ka labāk negadīties ceļā.

Varbūt tā ir muļķības pazīme. Tā teikt, gudri un diplomātiski cilvēki tā nedara. Viņi māk pastarpināt lietas. Izgriezt, uztaisīt montāžu. Kaut ko izņemt pa vidu ārā un ielikt kaut ko citu. Es tā nedaru. Es vai nu neko nesaku, vai tad saku. Un, kad saku, tad to, ko domāju. Montāžu netaisu. Cilvēki, kuri mani kaut nedaudz zina, redz šo manu iekšējo procesu no nekā neteikšanas uz kaut kā teikšanu. Tas ir labi redzams. Es vispār neko neslēpju, nemāku slēpt. Esmu ļoti neveiksmīga mele.

Samelo un pati apsmejies?
Pati skatos kā no malas uz tiem meliem un visu laiku sevi pieķeru, un tad jau pašai ir kauns. Tad sāku izlocīties nevis otra, bet pati savā priekšā, mēģinot sevi piemānīt, ka es jau nemaz tā kā nemeloju – tu taču redzi, Maija, tas taču ir ļoti patiesi... Finālā pati sev zaudēju šo cīņu. Izgāžos.

Bet netaisnība ir milzīgs jēdziens. Cilvēka taisnība ir tas, kā tevi ir mācījuši, kāda ir tava pieredze par to, kā vajadzētu darīt, kā sabiedrība prasa, kā tava un vispārējā tikumība to prasa. Kā es pareizi daru un kā tu, lūk, nedari tā, kā es daru utt. Tas viss no bērnības ir vecāku, skolotāju, dzīves, žurnālu utt. veidots.

Kā tad atpazīt, kad ir patiesā netaisnība?
Hmm. Cilvēkam taču liekas, ka viņam visu laiku ir taisnība. Dzīvē ļoti maz notiek tā, ka tu savu uzskatu vai pārliecību pretstatā citam uzskatam vai pārliecībai atrodi par mazu, niecīgu, nespējīgu turēt dzīves kritiku, atver to un pieņem pa jaunam, nākamajā līmenī. Pārsvarā mēs nepārtraukti nosodām visus citus un domājam: “es gan zinu” vai “kā tu nesaproti?”. Tā ir patiesība par mums. Tikai mēs esam tik ātri un pavirši, ka mums nav laika to par sevi secināt. Mēs neiedziļināmies. Pat, ja nosmaržo pēc savas paštaisnības, vienkārši ejam jau tālāk.

Ko nu?
Nu, neko. Tad bieži vien dzīvē notiek tā, ka tu skrien un skrien, nespēj apstāties. Un tad kāds paņem tevi kā ar lielām, neredzamām rokām un apstādina. Parasti tas ir kaut kas bēdīgs. Izņēmums ir bērna piedzimšana, kas šādi izceļ tevi no darba un skriešanām, viss pārējais ir kaut kas cilvēkam nepatīkams. Bet ne vienmēr slikts. Viņam nepatīkams, nesaprotams, bēdīgs, negatīvi pārsteidzošs, bet vērtīgs.

Tev ir bijušas šādas pieredzes?
Es pati sevi reiz izņēmu no skriešanas un aizvedu uz Argentīnu. Te jau bija tāds amoks, neprāta skrējiens. Nācās vienkārši apstāties. Pašai. Man šķiet, ka visi cilvēki dziļi pakausī jūt, ka viņiem tuvojas tāds laiks, kad viņus apstādinās, kaut kā noliks mierā. Jautājums – vai tu pats to varētu izdarīt? Tas būs salīdzinoši nesāpīgi. Vai tu skriesi, kamēr tevi apstādinās? Toreiz es apstājos un mainīju virzienu.

Argentīnā man bija ļoti svētīgs laiks. Varēju domāt. Daudzas lietas, ko tur izdomāju, gan bija šķērsas, bet virziens bija labs. Šodien daudzas no tām patiesībām garīgajā telpā, kuras meklēju, kuru dēļ aizbraucu, nav izturējušas kritiku, bet tās vienalga bija jau soli tālāk. Mani meklējumi nav beigušies. Un nevar beigties. Tādā ziņā esmu priecīga, ka man ir tāda Antigone, ka man ir loma, kas visu laiku brīvprātīgi piespiež mani veikt iekšēju revīziju. Tas nav par aktieriski sportisko formu, tas jau pretendē uz cilvēka iekšējās būtības rediģēšanu.

Daudz vairāk nekā vienkārši darbs. Nu, Maija, nostājies aci pret aci ar sevi! Šī izrāde to prasa. Nevaru iedomāties, kā es bez tā varētu spēlēt Antigoni. Antīkā literatūra taču runā par cilvēkiem varoņiem, par cilvēkiem, kuri neredzamās lietas pasaules kārtībā vērtē augstāk nekā redzamās un taustāmās. Tas vienmēr nozīmē, ka ar lielo masu viņi būs konfliktā, ka viņus, protams, mēģinās apklusināt.

Jo viena cilvēka iekšējā revīzija, gribi vai negribi, izaicina arī apkārtējo cilvēku iekšējo revīziju. Ja viens sāk par sevi izturēties godīgi, tas arī pārējos vismaz radīs jautājumus par šīm pašām tēmām. Tas par to, ka mazs ugunskurs aizdedzina lielu mežu.

Kas ir tie jautājumi, ko tu sev šajā revīzijā uzdod?
Tā vienmēr ir salīdzināšanās ar saviem ideāliem. Katram savs. Vieniem būs tas, kas sabiedrībā pieņemts. Tā mēs te mūsu sādžā N darām. Un tā mēs nedarām. Kaut kādas dogmas. Bet katrā ir arī sava – ieaudzināta vai iegūta – taisnības mēraukla.

Plus manā gadījumā tie ir kristietības pamatprincipi. Man tie ir tik svarīgi, ka mani var grozīt tā vai šitā, bet beigās cilvēki var nonākt tikai pie viena secinājuma: tā ir viena spītīga un nepāraudzināma būtne. Es mācos tikai tā, kā es mācos, mani diži pārskolot vairs nevar. Varu klusēt, klausīties, mēģināt saprast, bet es nemainu savus uzskatus. Jābūt būtiskam notikumu kopumam – un ne bez dievišķas dzirksts, lai es ietu apmainīt veco pret jaunu.

Kas parāda, ka šie bija meli, Maija. Bet es vairs neticu tādām kopīgām dzīves patiesībām kā sādžas N tantuku nopūtas pilni secinājumi pie galda jubilejā “tā tai dzīvē iet” vai “tā vi’š ir”. Man ar to nepietiek. Man visu laiku interesē, kas lācītim vēderā – kāpēc tā? Katrs gadījums ir tik individuāls, ka nevar tam iedot kopīgu formulējumu. Un nonāc pie tā, ka jautājums tiek risināts dziļi, dziļi cilvēka sirdī tajā neredzamajā sadaļā, kas ir starp viņu un Dievu.

Visu jau tā neredzamo kārtību cilvēka sirdī vēl vairāk nojauc tas, ka Dievs ir žēlastības pilns un ciešas ar cilvēkiem. Viņš vēl izgaida, vēl dod iespējas, laiku. Bet mēs to uztveram tā, ka ar mums viss ir kārtībā. Ā, nekas slikts nenotiek, tātad viss ir labi. Cilvēks saprastu, ja būtu tā: kā es kaut ko sliktu izdaru, tā man – bums pa galvu! Kā bērni – ja bāz pirkstus rozetē, dabū pa pirkstiem. Tad saprot. Cilvēki parasti nesaprot žēlastības sadaļu. To, ka Kāds ir pacietīgs.

Kā sieviešu cīņā nezaudēt pašcieņu

Ko tu uzskati par lielākajām dāvanām savā dzīvē?
Ģimeni. Tā ir mana vislielākā bagātība. Ģimene! Mēs dzīvojam valstī, kur viss darbojas uz to, lai ģimenes kā tādas neeksistētu. Viss – gan politika, gan mode. Kur nu vēl mēs paši ar to, ko mums kārojas, ko gribam, kas mūs interesē.

Pag, kāpēc mode?
Mode vispār ir nemitīga uzmanības piesaistīšana. Cilvēks jau tā ir pilns ar kairinājumiem un tendēts uz tiem atbildēt. Ja viņam noliek acu priekšā vēl reiz simts šos kairinājumus, viņš sāk zaudēt cīņā ar tiem, sāk tiem atbildēt. Mode it kā ir ļoti skaista, bet tajā ir arī ellišķīga dzirksts. Cilvēkam vajag vēl un vēl. Vairāk un vairāk. Gribu vēl. Zālamans teica: “Nekad nav gana cilvēka acīm redzētā.” Nevar nepiekrist. Viņš bija gudrākais vīrs. Cilvēka domāšana ir neuzticības pilna.

Līdzīgi ar ģimeni. Apkārtējie nemitīgi tevi kairina. Pašam jau arī patīk, ka tā, jo tas izsauc dzīvas emocijas. Tu taču gribi būt visskaistākā, visdārgākā, vienīgā... Tas ir traki. Un atstāj kaudzi sāpinātu cilvēku. Latvijā sievietes ir ļoti negantas. Es teiktu, ka nepašpārliecinātības dēļ. Es to ieraudzīju, tikai dzīvojot Argentīnā, ilgu laiku prom esot. Tur kristīgajā skolā mēs daudz runājām par nāciju atšķirībām, par vēstures ietekmi uz tautas izveidi u. tml. Tad attapu, ka tas, ka latviešu sievietei ir jābūt labākajai un jāiztur baigā slodze, ir izveidojies vēsturiski.

Pie mums ir maz vīriešu. Vēsturiski – labākie kadri tika apslaktēti, tie, kuriem bija mugurkauls, nostāja, kuri cīnījās. Palika pāri lielākoties tie, kuri locījās un nekur nepiedalījās, vai laimes krekliņos dzimušie. Sievietes – kaudze, vīriešu maz. Tad sākās nevis tēviņu cīņa par mātīti, bet mātīšu cīņa par tēviņu. Ja tu kā sieviete gribi sev ne tikai vīrieti, bet labu vīrieti, tev jābūt nevis labai, bet vislabākajai.

Tev jābūt foršai pavārei, jāgatavo tā, ka vīrietis negrib vazāties pa restorāniem. Tev jābūt brīnišķīgai mammai, par kuru bērni ir sajūsmā. Tev jābūt ļoti skaistai, tas ir pilnīgi obligāti. Tev jābūt gudrai, tādai, kas vīrieti neapkaunos sabiedrībā. Tev jābūt tādai, kas arī vīrietim iedveš vēlmi būt labākam.

Bet negantums no kurienes?
Tev tas viss ir jādabū gatavs, un citas mēģina dabūt gatavu to pašu. Tev ir jāpierāda, ka tu esi labākā no šīm labākajām. Un tad tu ņem rokās vai nu labus, vai sliktus ieročus. Nenormāla centība, mēģinājumi sevi maksimāli izkopt gan arī noved pie falšuma, jo mēs ne tuvu neesam ideāli. Vai arī štruntīgie ieroči: pateikt, ka tā otra nemaz nav tik laba, jo viņa dara to vai nedara šito. Vai – paskaties, kā viņa izskatās. Vai – tā runā, ka...

Kas Argentīnā savādāk?
Sievietes ir relaksētākas. Šķiet, Lenijs Krevics bija pastaigājies pa Rīgas ielām un teicis, ka viņam izskatās, it kā visas sievietes darba dienas vidū ietu uz kāzām. Vai izlaidumu. Ja tu esi pārspīlēti perfekta, nav tā foršā relaksa. Argentīnas sievietēm būtu lieli brīnumi, redzot, cik pārspīlēti skaistas Latvijā staigā sievietes. Tur spalvas, kā dabā, spodrina tēviņi.

Es tagad it kā kritizēju, bet gribu uzsvērt, ka diemžēl tā mums ir. Nevis jums, bet mums. Jautājums, kā visā šajā nezaudēt pašcieņu. Arī tādā nozīmē, ka, ieskatoties sevī, saproti, kā tu melo. Mēģināt dzīvot tajā pieļaujamajā melu koeficientā, lai tas būtu nosacīti patiesi. Tā būtu ikdienišķā revīzija. Bet mana Antigones revīzija – tur par šo nav runa, tur jāplēš ārā dziļākas lietas.

Sasmējos, jo atcerējos, cik fantastiski pateica Kaspars Znotiņš. Filmējām Aika Karapetjana Pirmdzimto – septembra beigās pirmizrāde, man jau sirsniņa dreb... Tiekoties abi ar Kasparu jau domājam, kā saglabāt pašcieņas pilnu sejas izteiksmi pirmizrādē. Ja nu vienīgi pirms tam varēsim filmu noskatīties un sagatavoties, kurā brīdī kādu seju rādīt. Mēs taču esam aktieri.

Filmējoties bija moments, kad entās stundas sēdējām kopā mašīnā, kas uzlikta uz treilera, ko velk, lai nofilmētu braukšanu. Sēdējām un aizrunājāmies par to, kāda dzīve ir latviešu sievietēm. Un Kaspars saka: “Baigi grūti jums, sievietēm, jums jābūt tādām, ka nav kur piesieties nevienā jomā. Tāda nenormāla sacensība par titulu “vienīgā”. A kas vīrietim: nogriež kājām nagus un – skaistulis!” Viņš mani ar šo nokautēja. (Smejas.)

Tev patika filmēties? Vai teātrī jūties labāk?
Seriālā Ugunsgrēks filmējos daudz un ilgi, bet tas tomēr nav kino, drīzāk televīzijas iestudējums, vairāk kā teātris, tikai nofilmēts. Bet kino ir kā spēlēt epizodisku lomu lielā iestudējumā – tu gaidi divus cēlienus savu iznācienu un tad tev ir dotas divdesmit sekundes, lai tu neaizmirstami uzmirdzētu.

Tulkojumā – tas ir drausmīgi. Holivudā aktieriem ir kouči, kas sadala lomu pa mazām daļiņām un izstudē ar tevi visu cauri kā teātrī, kā tēla daudzveidību parādīt katrā mazā epizodē. Bet Latvijā tu vienkārši ej kadrā, pirms tam ar režisoru mazliet parunājis. Vai – intuitīvi strādājot. Tā ir baigā lieta. Man ir ļoti bail par to, kas tur beigās sanācis.

Turklāt vēl ir montāža, tāda selekcija no taviem daudzajiem piedāvājumiem, no kuriem pats varbūt kādu pusotru uzskati par labu esam, bet, iespējams, paņems to, kas tāds, tavuprāt, nav, jo tur bija slikta gaisma vai otrs aktieris tik labi nenospēlēja, vai tur redz vadu... Un tu zini tikai vienu, ka tu nezini, kāda un par ko beigās būs filma.

Gribēsi vēl kino?
Gribēt gribu. Man tas šķiet ārkārtīgi interesanti. Bet vietā teikts, ka jūtos tur kā muļķe. Vari tikai smaidīt un atvainoties. Un saprast, ka tiešām neesi gudrāks ne par vienu. Tāda pazemības skola.

Kā bija ar Aiku strādāt?
Man ļoti patika. Aiks ir (Maija turpina, atdarinot viņa akcentu. – Red.) “vīrietis un armēnis”. Tas mūs atšķir, bet cilvēciski esam ļoti līdzīgi. Viņš ir ļoti uzmanīgs, jūtīgs un intuitīvs. Viņš mani pielauza filmēties, es tik ļoti negribēju.

Kāpēc negribēji?
Mani biedēja scenārijs, daudz vardarbības. Tajā laikā tikko bija iestudēta Antigone, nāca Mežapīle, un tā visa ir čerņa. Sapratu, ka vairāk ne, ka vajag kaut ko citu.

Kā tad viņš tevi pierunāja?
Nu, viņš ir armēnis un vīrietis. Haha... Viņš bija tik pārliecināts, ka vajag tieši mani, turklāt tieši tāpat domājot arī Kaspars Znotiņš, ar kuru nekad nebiju strādājusi kopā. Tas mani izbrīnīja. Šajā nezināmajā bija arī vilinājums un egoistisks kārdinājums – cik jauki, ka aktieris no Jaunā Rīgas teātra, kuru tu uzskati par guru un titānu, pēkšņi tevi redz partnerībā ar sevi.

Tāda biki godkāre pamodās. Viņi pielauza mani nofilmēties tīzerī un teica, ka naudu tāpat nedabūsim. Kaut nedaudz paspēlēt kopā ar tādiem kolēģiem man ļoti gribējās. Tā viegli un forši nofilmējām tīzeri. Kādu dienu gludināju veļu un dzirdu, ka televīzijā runā par to, ka sadalīta kino nauda, ka šogad iedota Jāņa Norda filmai un...

Lūru ap stūri, varbūt man šis kauss ies secen... Bet redzu, ka rāda jau mūsu tīzeri. Burtiski nākamajā dienā sēžu Osīrisā, kad iekšā nāk Kaspars Znotiņš un ar tādu viltīgu smaidiņu saka: “Nu, un ko tu tagad darīsi?” Mana sievišķīgā spirināšanās bija beigusies.

Tā bija fantastiska kino pieredze. Nezinu, kas tam Aikam notiek galvā, šķiet, viņš tiešām domā kadros. Un tajā žanrā – aizdomas un negaidītība, pēkšņums un baisums, viņam ir gaumes izjūta. Hičkokisms – tas ir viņa žanrs, viņš tajā labi darbojas. Vēl mums bija Jānis Eglītis pie kameras, tik mierīgs un harmonisks cilvēks. Tādam operatoram jābučo rociņas par to, cik viņš ir jauks, cik maigi un forši dara savu lietu. Nejutu viņā operatora egoismu, ka pāri visam ir skaists kadrs. Mums, aktieriem, tas ir būtiski, jo var gadīties, ka kadrs bijis ļoti skaists, bet slikti nospēlēta epizode. Tā mēs to visi kopā paveicām.

Kas tev pēdējā laikā ir sniedzis lielāko gandarījumu?
Bērni. Manas ģimenes jaunākās atvases. Kad aizbraucu uz Lapmežciemu, tur ir tāds pamatīgs tabors, tāds ņigu ņegu, tāds ārprāts. Visi runā reizē un tomēr viens otru dzird. Tas ir sasniedzis jau to frekvenci, kas normālam cilvēkam var būt pilnīgi neizturami. Raudāšana, smiešanās, kliegšana, pa vidu normāla saruna, ēšana.

Man ir milzīgs prieks, ka mūsu ģimene paplašinās. Tas ir jaudīgi. Bet ģimene tikai tāpēc, ka tajā ir daudz bērnu, kopā neturas. Lai ģimenē neienāktu rūgtums, dusmas, aizvainojums, šķiršanās, jābūt kaut kādām neredzamām, vērtīgām vērtībām, kaut kādiem likumiem, kas ir lielāki par jums pašiem, pēc kuriem tiekties, ar kuriem samēroties. Par to esmu pilnīgi pārliecināta.

Mans tēvs mums visiem un sev ļoti atgādina par to, kas mēs esam un kāpēc. Lai kāds no mums nesāk domāt, ka es esmu kaut kas īpašs, tāpēc viss ir tik labi, ka es te kaut ko radu, ka, pateicoties manām spējām, talantiem kaut kas notiek. Mēs ģimenē esam tik dažādi, kādi esam, bet esam nonākuši pie tā, ka patiešām ir vērtības, pret kurām citas vērtības sašķīst. Mēs zinām, ka viss notiek, pateicoties tam, ka ir Dievs, kurš dod dzīvību, spējas, veselību, laiku, bērnus, maizi... Šī bāze nav tik viegli izdauzāma.