Virtuozais Mārcis Auziņš pirms koncerttūres atzīst: ģitāras viņam ir arī fetiša lieta
Virtuozais ģitārists Mārcis Auziņš dodas koncerttūrē Viens, kurā skanēs gan viņa solo albumā iekļautās Raimonda Paula dziesmu aranžijas, gan paša rakstītie skaņdarbi, arī džeza improvizācijas un citu autoru dziesmu aranžijas ģitārai.
“Solo albums un solo koncertēšana ir milzīgs izaicinājums,” atzīst Mārcis. Pēc pirmās tūres pavasarī viņš esot sapratis, ka mūziķim tie ir pilnīgi citi kaujas apstākļi. “Tas prasa daudz vairāk darba, jo katrs aranžējums jāpārdomā tā, lai būtu interesants arī tikai vienam instrumentam. Turklāt tu esi viens uz skatuves, kā uz paplātes, mazākā kļūda uzreiz ir dzirdama. Milzīga atbildība.” Mārcis jau tāpat ikdienā regulāri un daudz trenējas, bet pirms koncerttūres darot to vēl pamatīgāk, nereti pat sešas stundas dienā.
Koncertprogrammai pa vasaru sarakstīti visādi pārsteigumi. Arī pavisam jauna mūzika, ar iespaidiem no nesenajiem ceļojumiem uz Uzbekistānu un Ameriku. Uzbekistānā ar akustisko ģitāru trio, kurā spēlē arī Aivars Hermanis un Kaspars Zemītis, un dziedātāju Aiju Vītoliņu viesojušies džeza festivālā. Savukārt uz Ameriku ar Daumanta Kalniņa džeza kvintetu Mārcis brauca uz latviešu dziesmu svētkiem Baltimorā, bet apaudzēja šo pasākumu ar trīs nedēļu ceļojumu pa ASV. Kā jau džeza dzimtenē, meklēja arī īpašās džeza vietas. Piemēram, viens no spilgtākajiem iespaidiem – džeza klubs Preservation Hall Ņūorleānā, kas nemainīgā izskatā pastāv kopš 1961. gada. “Tur bija sajūta kā nokļuvušam laika mašīnā. Viņi gan izturas, gan spēlē tādu vecišķu džezu, kā džeza pirmsākumos.” Otra galējība sastapta Ņujorkā, kas ir modernā džeza scēna un kur var dzirdēt šābrīža pasaules labākos džeza mūziķus. “Spilgts, uz visu mūžu paliekošs iespaids. Tas dod plašuma sajūtu un sparu. Saproti, ka ir, kur augt. Labs grūdiens.” Vienlaikus Mārcis sapratis arī to, cik labi dzīvot un darboties Rīgā, jo Amerikā daudzi, to skaitā arī ļoti labi mūziķi, izdzīvot ar mūziku vien nevar.
Katram koncertturnejai izvēlētajam skaņdarbam Auziņam ir savs stāsts. Piemēram, Raimonda Paula blūzs, ko Mārcis spēlējis savā pirmajā braucienā kopā ar Laimu Vaikuli uz Maskavu. “Man bija kādi 24 gadi. Lielā koncertzāle Rossija. Atceros, kā man trīcēja kājas, kad atvērās priekškars – un tur sēž tik nenormāli daudz cilvēku! Tās man ir ļoti spilgtas atmiņas, tāpēc paņēmu šo skaņdarbu un noaranžēju.” Savukārt šūpuļdziesma Spjat ustalije igruški ir nostalģija par bērnību. “Man ik pa laikam nāk atmiņā kādas tēmas no bērnības. Imanta Kalniņa Miedziņš, maģiskā titultēma no seriāla Tvinpīka, Grīga svīta Kalnu karaļa alā (Baletam Pērs Gints. – Red.).
Tādi mazi, muzikāli skečiņi, ko atceros, sameklēju un ķeros klāt aranžēt. Spjat ustalije igruški man ir ļoti mīļa melodija, ārkārtīgi skaista, turklāt oriģinālversijā to ieskaņojuši izcili mūziķi.” Nesen tapusi arī Auziņa versija Leonarda Koena dziesmai Hallelujah, kas skatāma jūtubē un jau guvusi lielu atsaucību.
Bet visam sākums bija Madonas mūzikas skola, kur Mārcis pabeidza klavierklasi. Protams, bijuši gadi, kad to nepavisam nav gribējies darīt, bet vēlāk viņš sapratis, cik ļoti tas noder tālākajā dzīvē. Sākot ar darba disciplīnu. “Ģitāru sāku spēlēt diezgan vēlu. Tēvam mājās gan bija vecā krievu akustiskā ģitāra, biju to ņēmis rokās, bet uzreiz baigās vilkmes nebija.” Interese uzradās pēc mūzikas skolas beigšanas, un Mārcis devās uz Rīgas 100. vidusskolu – tobrīd vienīgo vietu, kur varēja mācīties spēlēt ģitāru.
Tagad Mārcis priecājas, ka var atļauties būt pilna laika mūziķis. “Man ir palaimējies no pašiem pirmsākumiem, ka ģitāra ir mana profesija, maizes darbs, hobijs, lielā dzīves mīlestība. Faktiski jau uzreiz pēc vidusskolas sāku koncertēt kopā ar Gunāru Kalniņu, Jāni Stībeli.”
Tagad projektu ir tik daudz, ka spēj tik uzskaitīt. Ar Daumanta Kalniņa kvintetu top jauns albums, kam rudenī būs pirmizrāde. Mārcis sadarbojas arī ar Jāni Lūsēnu un viņa elektroniskās mūzikas grandu grupu Zodiaks. Kopā ar vijolnieku Raimondu Ozolu vasarā bija koncerts Dzintaru koncertzālē, bet vairāk braukāts pa Krieviju, kur Zodiaku labi atceras. Tur savulaik pārdoti 16 miljoni albumu! Oktobra beigās būšot arī neliela koncertu sērija kopā ar Raimondu Paulu un viņa jaunajām dziesmām, kur piedalīsies Kristīne Prauliņa. Savukārt decembra projekts Auziņam ir koncertiestudējumi Cabaret, kuriem viņš veido muzikālo noformējumu. “Nav problēmu visu saplānot. Ja esi profesionāls mūziķis un mīli savu darbu, tad uztver to nopietni. Mūsdienās šajā profesijā pa mākoņiem nelidinās. Tie laiki, kad mākslinieki varēja dzīvot bohēmā un iereibuši kāpt uz skatuves, ir pagājuši. Manā paziņu lokā tādu mūziķu nav.” Plānos ir vēl vairāki Auziņa soloalbumi, bet lielais mērķis esot sarakstīt ģitārmūziku kādai teātra izrādei.
Kad atpūšas no ģitāras, Mārcis lasa grāmatas. Nesen pabeidzis Lato Lapsas Zem Muhameda bārdas, priekšā esot Viļa Vītola grāmata Pārdomas par Krieviju. Vai – aiziet pasportot. Sācis, jo sapratis, ka parādījušās profesionālās kaites, piemēram, ģitāras siksna nospiež sprandu. “Sāpes bija tādas, ka nevar paspēlēt. Sapratu: paga, paga, čalīt, jāsāk kaut ko darīt. Fizioterapeits izstrādāja speciālu programmu.”
Starp citu, Mārcim pieder astoņas ģitāras. “Katrai ir sava skaņa. Katram stilam ir sava vajadzība. Arī, sadarbojoties ar dažādiem māksliniekiem, katram ir savas muzikālās prasības.” Mārcis gan atzīst, ka ģitāras viņam ir arī fetiša lieta. “Daži instrumenti ir nopirkti tāpēc, ka vienkārši patīk, nevis tāpēc, ka vajag.” Esot vēl dažas sapņu ģitāras, ko gribētos iegūt savā īpašumā. Ja ieraudzītu par labu cenu, Auziņš ņemtu.
