Nagu laku karalis Andžejs Stenclavs: "Mums tā nav tikai krāsa pudelītē, bet vesels stāsts"

Ar labāko lakas pudelīti pasaulē

Pēc profesijas esi mūziķis, esi nodarbojies ar programmēšanu, aizrāvies ar elektroniku, strādājis degvielas un vīna nozarēs, bet šobrīd ieguldi savus spēkus skaistumkopšanas biznesā. Kā vīrietis jūtas tik sievišķīgā nišā kā nagu un roku kopšana?
Nekad neesmu domājis šādās kategorijās. Kad domāju par produktiem, stratēģiju vai to, kā varam būt labāki par citiem, raugos no izaicinājuma skatu punkta.

Tas nebija mērķtiecīgs vai apzināts solis – viss sākās tīrās sagadīšanās pēc. Meklējot jaunas biznesa iespējas, saņēmu piedāvājumu tirgot mākslīgos plastmasas nagus. Atcerieties – tolaik  aktuāli bija briesmīgi neglīti, gari, bezgaumīgi, kvadrātaini akrila un želejas nagi.

Raudzījos uz to nevis kā uz sieviešu skaistumkopšanas elementu, bet iespēju. Okei – ir produkts, kāda Latvijā nav, piedāvāsim to veikaliem. Trāpījām īstajā brīdī, un sākās sniega bumbas efekts, viens notikums noteica nākamo. Tā bija iespēja sākt importu un mācīties darot. Man piemīt vēlme vienmēr visu izzināt līdz detaļām, visu izdarīt maksimāli, varbūt pat pārmērīgi labi. Es neatstāju neatbildētus jautājumus. Līdz ar to nav svarīgi, vai tas ir skaistumkopšanas bizness vai IT nozare, kas bija mana pirmā darba vieta, es vienmēr mēģinu aizrakties dziļumā. Izaicinājums – tas ir ļoti aizraujoši.

Vai vēlme iedziļināties detaļās netraucē pieņemt stratēģiskus lēmumus?
Man ļoti patīk šis iedziļināšanās process, un nepārtraukti urda nemiers izzināt visdažādākās lietas. Arī tas ir izaicinājums – atraut sevi no detaļām un mācīties skatīties stratēģiski. Visvieglāk to izdarīt, braucot komandējumā, jo lidmašīnā es sāku domāt lielākās kategorijās un garākos laika nogriežņos, ar plašāku skatījumu. Labākās idejas kā biznesā, tā privātajā dzīvē rodas tad, kad esmu ārpus ikdienas rutīnas.

Intuīcijai ir nozīme?
Agrāk, pat pieņemot pietiekami vienkāršus, sadzīviskus lēmumus, rakstīju plusus un mīnusus, bet tik un tā beigās rīkojos tā, kā bija teikusi sākotnējā sajūta. Prāts ir tik viltīgs, saģenerēs plusus un atstās mazāk vietas mīnusu ailē nevis tāpēc, ka tas ir objektīvi, bet tāpēc, ka to tik un tā noteiks sajūtas vai intuīcija, vienalga, kā to sauc. Tāpēc es to atmetu. Sevi neapmānīsi.

Biznesā intuīciju ņemu talkā, piemēram, komandas izveidē. Viss it kā kārtībā, bet tīri cilvēciski jūtu, ka tomēr kaut kas neklapē. To racionāli ir grūti pamatot, bet šādos brīžos man vienmēr izrādās taisnība. Ja īstās sajūtas nav, agri vai vēlu izlien slēptie īleni.

Diemžēl es gāju pret savu intuīciju, izvēloties biznesa partneri Kinetics izveides laikā. Tās kļūdas, kuras esmu atkārtojis no reizes uz reizi, ir līdz galam neizrunātas attiecības biznesā.

Emociju iedvesmots, esmu gatavs skriet uz priekšu un ignorēt formālās lietas. Ir reizes, kad tas ir sāpīgi atspēlējies, un šobrīd mēs ar šo partneri šķiramies.

Radies iespaids, ka zem tava goda ir tirgot produktu tikai peļņas nolūkos. No kurienes tāda biznesmeņiem neraksturīga godprātība?
Pēc rakstura esmu spītīgs, un man ir ļoti grūti darīt kaut ko pret savu pārliecību. Ja kaut ko daru, man pašam ir būtiski to izdarīt maksimāli pareizi – tā, kā es to uzskatu, kam ticu. Piemēram, man patīk skaisti dizaina izstrādājumi un ir sava izpratne par to, kas ir labs dizains. Tāpēc arī Kinetics produktu dizainam tika veltīts ļoti ilgs laiks. Tas nebija biznesa lēmums, jo patiesībā aizkavēja produktu palaišanas procesu.

Šī stratēģija tomēr atmaksājas?
Pēc 14 darba gadiem šobrīd esam savas veiksmes sākumā. Mūsu preču cenas un kvalitātes attiecība tirgū ir unikāla, tā ir galvenā konkurences priekšrocība.
Vienmēr var uztaisīt vienkāršāk. Ja es būtu cits cilvēks, tad noteikti tā arī darītu – gan jau pārdod varētu! Bet es taisu produktu tik labu, cik iespējams. Lai nebūtu jāmeklē kompromiss pašam ar sevi.

Atzinies, ka, veidojot zīmolu, esi kopējis labāko, kas tolaik tirgū bijis pieejams. Ne katrs, sasniedzot zināmus panākumus, atzītu, ka to pamatā ir citur noskatītas idejas.
Nevis vienkārši kopēju, bet mēģināju kopējot izdarīt labāk. Ķīnā arī visi kopē, bet sliktāk, un tad nekas nesanāk. Kad sākām biznesu, ļoti daudziem vājā vieta bija tieši iepakojums. Skatos – nu, nav forši!

Varam uztaisīt labāk. Nagu zīmolu produkti šajā ziņā lielākoties izskatās kā domāti masu tirgum, kamēr smaržu un dekoratīvās kosmētikas segmentā ir daudz ļoti pārdomāta dizaina. Man gribējās pašu labāko no kosmētikas biznesa ieviest nagu nozarē. Piemēram, lai mūsējās atšķirtos no standarta nagu lakām, nolēmām taisīt savu pudelīti. Tam tika veltīts vesels gads! Tas nav normāli, neviens to nedara. Es darīju, jo man bija svarīgi līdz galam noticēt, ka tas ir labākais, ko var izdarīt. Tas ir atmaksājies. Uzskatu, ka mums ir labākā nagu lakas pudelīte pasaulē.

Atņemt tirgu premium zīmoliem

Vai jau Kinetics izveides pirmsākumos tev bija pasaules līmeņa ambīcijas?
Nē, varu godīgi atzīties: bija mērķis kopēt pasaulē labāko, uztaisot vēl labāk. Tātad netiešā veidā it kā bija šāda ambīcija, bet pats sev es to tā nebiju noformulējis. Bija sapnis, ka būsim tikpat labi kā viņi.

Kā Kinetics nonāca līdz lēmumam sākt ražot savu produkciju paši, turklāt Latvijā?
Līdz 2010. gadam ņēmām saturu no lielajiem ražotājiem un pildījām pudelēs. Respektīvi – darījām to pašu, ko citi. Taisījām labu dizainu un mēģinājām no ražotājiem dabūt labāko produkciju. Vienā brīdī sapratu, ka izmaksas sāk kļūt pārāk lielas. Tad kāpēc nemēģināt pašiem? Sākām ar roku krēmu.

Vispirms testējām tolaik tirgū pieejamos, bet ne ar vienu nebiju apmierināts, jo man nepatīk tā roku taukainības sajūta. Otra lieta – aromāts. Visi sintētiski!

Sapratu, ka tādu kosmētiku neražosim, jo es to negribētu smērēt sev uz rokām. Atradām Francijas parfīmu ražotāju, kas strādā ar selektīvajiem smaržu zīmoliem, un viņi radīja aromātus tieši mums. Katram roku losjonam pēc mūsu uzdevuma tika izveidota smarža, kurā var sajust bāzes, sirds un virsnoti.

Protams, sintētiskās smaržas būtu četras reizes lētākas, bet es to nevēlējos. Tieši tāpat notika ar želejlaku. Eksperimentējot sākām taisīt savu formulu, bet plānotā pusgada vietā tas ilga divus gadus un izmaksāja ap 300 tūkstošiem. Tagad 95% Kinetics produkcijas tiek saražota Latvijā, ar ko es lepojos, jo mīlu šo valsti. Gribu dzīvot Latvijā un darīt to, kas man patīk, tieši šeit. Tagad esam apjautuši konkurences līmeni un sapratuši, ka varam spēkoties ar premium segmenta zīmoliem un ņemt nost viņiem tirgu. Šobrīd esam pārstāvēti aptuveni 30 valstīs, bet ejam uz vismaz simtu. Ir, kur augt.

Kā top jaunās Kinetics nagu laku kolekcijas? Ietekmējaties no pasaules tendencēm vai radāt tās paši?
Radām paši.  Mēs nevaram paņemt to, kas ir uz pasaules modes skatuvēm un pārnest nagu lakā. Modes krāsas ir tendenču noteicējas, kas nosaka virzienu, bet tās ir jāpielāgo, lai būtu pieņemamas lietotājam. Tā arī ir grūtākā darba sadaļa – atrast pareizāko pielāgojumu. Impulss ir pirmā prezentācija, ko sagatavo cilvēks, kurš vada un ierosina jauno nagu laku kolekciju izstrādi.

Viņš prezentē savu redzējumu – parasti tie ir trīs vai četri koncepti – radošajai komandai. No šā piedāvājuma izvēlamies to, kas šķiet mūsu vērtībām piemērotākais. Tālāk strādā krāsu ķīmiķi, kuri rada vidēji 100 toņus. Tad radošā procesā kopīgiem spēkiem izvēlamies astoņus piemērotākos – tas ir tilts starp modes pasauli un to, ko lietos gala patērētājs. Liekam kopā gaumes sajūtu ar savu atklājēja garu un modes tendencēm. Tieši tāpēc Kinetics kolekcijas ir unikālas.

Kas darba procesā rada lielāko prieku?
Lielāko gandarījumu sagādā brīdis, kad gala produkts atbilst manām vēlmēm un cerībām. Šobrīd esmu ļoti gandarīts par to, kāda ir jaunā rudens nagu laku kolekcija. Koncepta nosaukums ir Hedoniste, tas ir stāsts par  sievieti, kura bauda savu laiku un gadalaiku un secina, ka nekas nav beidzies, ka dzīve ir skaista. Mums tā nav tikai krāsa pudelītē, bet vesels stāsts katrai krāsai. Vēl prieku rada gandarījums, ka esam galvastiesu pārāki par pārējiem.

Vai tu būtu gatavs kādā brīdī savu uzņēmumu pārdot?
Šobrīd noteikti ne. Man ir piecu gadu vīzija, kā mēs augsim un turpināsim attīstīties. Kas būs vēlāk, negribu spekulēt. Protams, mana dzīve ir pakārtota uzņēmumam, un vienā brīdī varbūt gribēšu vairāk laika veltīt sev, ģimenei, hobijiem. Tajā pašā laikā ceru, ka to iespējams izdarīt, nepārdodot uzņēmumu. Ja tavs uzņēmums aug un nes pietiekamu peļņu, ja vari nodrošināt savas ikdienas vajadzības, nav vajadzības to pārdot.

Kādas ir tavas attiecības ar naudu? Kur to vislabprātāk tērē?  
Šobrīd to tērēju uzņēmuma izpirkšanai no partnera un attīstībai. Kopumā man nauda ir ļoti svarīga. Apzinos, ka esmu naudas gūsteknis, jo man ir bail palikt bez tās. Tas laikam ir saistīts ar diezgan pieticīgo bērnību un jaunību, tas zināmā mērā ir iebaidījis. Saprotu, ka nevajadzētu no tā baidīties, jo ir pietiekami daudz instrumentu un zināšanu, lai bez naudas nepaliktu, tomēr šīs neracionālās bailes pastāv. Gribētos aiz sevis atstāt māju, kuras man šobrīd nav, stabilu ienākumu avotu bērniem. Tās ir prioritātes. Pārējais – ikdienas vajadzībām un ceļojumiem.

Un kā vīrietis, kurš strādā skaistumkopšanas biznesā, kopj sevi?
Šajā ziņā es nedaru pilnīgi neko. Nepievēršu tam īpašu uzmanību, arī nagiem ne. Reizi mēnesī eju pie friziera. Mana vienīgā skaistumkopšana ir pirts, kas man ārkārtīgi patīk un ir neatņemams dzīves rituāls.

Ar seju pret bailēm

Cik lielu uzmanību tu pievērs savam ārējam veidolam – stilam, apģērbam, biznesa etiķetei?
Ar katru gadu arvien mazāk, par ko ļoti priecājos. Man tas ir tāds personīgs briedums. Nenoliedzu, ka reizēm jāuzvelk uzvalks, izrādot cieņu apkārtējiem. Taču esmu nonācis pie atziņas, ka stāsts ir par tevi kā par cilvēku, nevis to, kas tev ir mugurā. Viena lieta, pie kuras pieturos pedantiski un ko man iemācīja mans mūzikas pasniedzējs Jānis Erenštreits, – apģērbam nav jābūt dārgam, bet tīram un kārtīgam, jo tā ir cieņa pret sevi. Taču kopumā galvenais, lai es apģērbā justos ērti un komfortabli. Man nav būtiski, ko par manu apģērbu domā citi un vai tas atbilst kādiem noteiktiem pieņēmumiem. Pirms 20 gadiem man tas bija daudz svarīgāk.

Biznesa vidē, kur apgrozās liela nauda, vīriešiem ir dažādas ekskluzīvas aizaušanās. Kāda ir tava attieksme pret luksusa gadžetiem – pulksteņiem, transportlīdzekļiem, dārgiem hobijiem?
Divējāda. Nevaru teikt, ka nekad negribētu dārgu pulksteni. Bet nevaru arī apgalvot, ka no tā iegūšu kādu īpašu gandarījumu vai sajūsmu. Ar prātu saprotu, ka tā būtu savas nepārliecības maskēšana. Savas fasādes uzpulēšana, ko cilvēki parasti mēdz darīt, ja nav satura.

Savukārt automašīnai ir jābūt jaunai, jo mani tracina tehnisku jautājumu risināšana, kad galvā ir 30 citas, daudz būtiskākas problēmas. Vēlos, lai manas attiecības ar mašīnu ir pilnībā rūpju brīvas. Nekas negrab, neklab, nav pavirši nostrādātu detaļu.

Vai tev interesē gurmē pasaule, vīni?
Tā kā vienu laiku man bija ar vīniem saistīts bizness, es tajos orientējos. Man garšo vīns, bet vienlīdz labi arī alus. Mīlu pats gatavot, un to labi dara arī mana sieva, tāpēc mums ir grūti aiziet uz restorānu. Skaidrs, ka pat labā restorānā ir diezgan pagrūti pagatavot ēdienu tieši tā, kā es to vēlos. Uz restorānu dodos tikai tad, kad turp jāved biznesa partneri vai kolēģi. Ar ģimeni mums vislabāk patīk gatavot un baudīt ēdienu mājās. Tā ir īpaša bauda – pašam izdomāt, doties uz veikalu vai Centrāltirgu un pēc tam gatavot.

Izdodas atrast laiku tam visam un citām ģimenes darīšanām?
Šobrīd tas ir diezgan problemātiski un pamatā notiek brīvdienās. Gribētos vairāk laika veltīt bērnam, viņam šobrīd ir četri gadi. Taču arī paspēts ir daudz. Kopā izbraukāti un izstaigāti Dolomīti, Krēta, Sardīnija, tā ka, savelkot bilanci, tā ir pozitīva.

Kas ir tavi enerģijas avoti, kas dod spēku katru rītu celties, iet un darīt?
Darba tikums un izpratne par to, ka ir vienkārši jādara. Man nav universāla enerģijas avota. Sākumā daru tāpēc, ka ir jādara, pēc tam tas nes gandarījumu un mudina doties tālāk. Iespējams, dzinulis ir mans lielais mērķis un vīzija par šo uzņēmumu kā atzītu vārdu starptautiskajā arēnā.

Zinu, ka nodarbojies ar alpīnismu. Kas tevi aizrauj kalnos?
Kalni ir augstums, alpīnisms – cīņa ar savu nevarēšanu un savām bailēm. Tā ir tikai un vienīgi cīņa ar sevi. Manuprāt, kalni ir brīnišķīgs veids, kā ar sevi strādāt kā fiziskā, tā morālā plāksnē. Tas ved uz progresu. Protams, ir gandarījums, ka ar katru reizi vari vairāk, nekā varēji iepriekš.

Mēs, cilvēki, vispār esam aizgājuši no dabas, kļuvuši par biroja žurkām. Cilvēks ir radīts dabai, lai ietu, skrietu, sajustu, izbaudītu. Mēs baidāmies no lietus un sniega, bet ir taču tik daudz iespēju pareizi apģērbties, nevis par to kurnēt. Mums ir dots ierobežots laiks baudīt dzīvi, dienu katram ir tik, cik ir. Ja visu dienu kurnam, tad esam šo laiku nometuši zemē. Kalnos mācos sadzīvot ar grūtībām un izbaudīt tās. Agrāk nevarēju iedomāties, ka varēšu nedēļu pavadīt teltī bez jebkāda komforta. Tā ir tik brīnišķīga sajūta, ka tu spēj tam tikt pāri, spēj iemācīties sadzīvot ar dabu. Tas ļauj atvērt acis un novērtēt to ārkārtīgo skaistumu, ko dzīve piedāvā. Aksels Munte ir teicis, ka visskaistākās lietas mums dievi dod bez maksas un tikai par tām lietām, kuras nav vajadzīgas, ir jāmaksā.

Kalni ir izaicinājums – ir jāpārvar sevi, jāpārvar bailes no augstuma, no kļūdām, no nezināmā. Kad bailēm pagriez muguru, tās aug augumā un tevi aprij. Vienīgais pareizais veids ir nostāties pret tām ar seju un iet pretim, tad bailes kļūst mazākas.

Vai tev nešķiet, ka cilvēki sevi mēdz ielikt noteiktos rāmjos tieši baiļu dēļ?
Tā ir nenormāla problēma, jo cilvēki tic klišejām. Taču klišejas nogalina. Viņi domā, ka saņems bakalaura grādu, dabūs labu darbu – un pēc tam aplaužas. Cilvēki tik ļoti grib drošību, bet tās nebūs. Katram pašam jāuzņemas atbildība par to, ko viņš dara, katram pašam jāmeklē atbildes uz jautājumiem. Nevajag to gaidīt no kāda cita. Tikai tu un neviens cits šajā pasaulē ir atbildīgs par tavu dzīvi. Ričards Bahs savā grāmatā Ilūzijas ir brīnišķīgi pateicis – tev dzīvē nekad netiek dota vēlme, reizē nedodot iespēju to īstenot, taču nāksies pie tā nedaudz piestrādāt. Tātad patiesībā tev nāksies ļoti daudz piestrādāt, jo alus ar dīvānu un televizoru nepalīdzēs. Ja ir vēlēšanās, ir jāceļas un jādodas. Tas arī mani dzen un motivē.