"kim?" radītāja Zane Čulkstēna: "Nekad negribu būt gudrākais cilvēks istabā"

Kim? šogad nosvinēja astoņu gadu jubileju un šobrīd šķiet pašsaprotama vienība Latvijas mākslas laukā. Bet kā tas īsti sākās?
Tā bija dažādu apstākļu sakritība. Tā laika kultūras ministre Helēna Demakova mani ilgāku laiku aicināja pievienoties viņu komandai. Teica – ko tu tur tajā reklāmā sēdi? Tolaik paralēli organizēju īsfilmu festivālus Future Shorts, viņa zināja, ka man tā lieta patīk. Vienā brīdī man izteica neatvairāmu piedāvājumu – vadīt topošā Laikmetīgās mākslas muzeja projektu. Piekritu, sākām aktīvi strādāt.

Bijām nobrieduši idejai, ka nevaram gaidīt piecus gadus, kas tolaik bija optimistiskākais scenārijs, kad uzbūvēs muzeju, jo jaunajiem māksliniekiem nav kur izstādīties. Ja nav kur izstādīties, viņi nerada darbus. Un, ja nerada darbus, tad nākotnes muzejam nav, ar ko papildināt savu kolekciju. Tad vēl nebija komerciālo un nekomerciālo galeriju, kas specializētos uz laikmetīgo mākslu, nebija Zuzāna kunga un paralēlo ABLV aktivitāšu.

Veicām priekšdarbus, lai atvērtu muzeja pilotprojektu, bet pāris mēnešu pirms atklāšanas viss sāka jukt un brukt, sākās krīze, drīz tika atņemts gandrīz viss finansējums. Tajā brīdī mierīgi tam varēja pielikt punktu. Mēs sakodām zobus, izlēmām, ka atdalīsimies no muzeja idejas un kļūsim par neatkarīgu institūciju, kas nodarbojas ar naudas piesaisti, tostarp no privātajiem un korporatīvajiem filantropiem, un tā attīstīsim šo mākslas institūciju.

Kims man tiešām nozīmē ļoti daudz. Ļāvis man attīstīt interesi par mākslu un kultūru, pavēris ļoti daudzas durvis un savedis kopā ar daudziem cilvēkiem visā pasaulē. Kims ir mana aizraušanās, dārgākais hobijs, kā es saku. Bet manā dzīvē vienmēr ir divas paralēlās frontes – arī analītiskā, racionālā, un tā ir saistīta ar cilvēku izzināšanu un dažāda veida komunikācijas stratēģiju izveidi. Tā es nonācu pie uzņēmējdarbības sākšanas.

Un kur tam aug kājas?
Savu pirmo stratēģiju – pensiju otrā līmeņa komunikācijas stratēģiju prezentēju Hansabankas valdei 19 gadu vecumā. Paralēli studijām zviedros (Stokholmas Ekonomikas augstskola Rīgā. – Red.) strādāju reklāmas aģentūrā DDB, sēdēju vienā kabinetā ar Andri Rubīnu un Danielu Pavļutu. Tie bija mani pirmsākumi. DDB nostrādāju daudzus gadus, pēc tam TBWA.

Un visu šo gadu laikā reklāmdevējiem vai uzņēmējiem vienmēr teicu: “Tas, ko laidīsim uz āru, ir lieliski, bet kas jums ir ar darbiniekiem?” Pirmo darba devēja tēla komunikācijas stratēģiju uztaisīju Swedbank vēl pirms krīzes 2007. gadā. Viņi bija pirmie, kas par tādām lietām domāja un strādāja. Tā šī tēma lēnā garā paralēli attīstījās, līdz 2014. gadā Amrop, kas ir vadošais personālatlases uzņēmums, paspārnē uztaisīju lielāku pētījumu par darba devēju tēla novērtējumu starp 100 lielākajiem uzņēmumiem trijās Baltijas valstīs.

Bija septiņi ar pusi tūkstoši respondentu, ļoti interesants pētījums. Un pēc tā publiskošanas mani sāka uzmeklēt un piedāvāt tieši izstrādāt uzņēmumiem darba devēja tēla stratēģijas. Pirms gada pieteicām oficiāli jaunu uzņēmumu, ko nosaucām par Erdu.

Kāpēc Erda?
Erda ir tēls Vāgnera operā Nībelungu gredzens. Viņa tur parādās tikai divas reizes, kopumā uz pāris minūtēm, bet ir ļoti svarīga. Man tā šķita diezgan ironiska atsauce par konsultanta darbu. Viņš jau arī tajā uzņēmumā parādās epizodiski, bet jācer, ka ar būtisku pievienoto vērtību. Tā mēs tagad palīdzam lielajiem uzņēmumiem izstrādāt darba devēju tēlu, piesaistīt un noturēt darbiniekus.

Paralēli tam esam uzsākuši arī jaunu stārtapu UpMatched, kas izmanto mūsdienu tehnoloģijas jauniešu kā darbinieku piesaistei. Izstrādājam uzņēmumiem čatbotus – datora programmas, kas feisbukā, un ne tikai, atrod jauniešus. Un tad robots sāk ar viņiem sarakstes, piemēram, mesendžerī.

Strādājot ar darba devēju tēlu stratēģijām, sapratām, ka šobrīd darba devējiem Latvijā, kur jau tā ir par maz cilvēku un grūti atrast darbiniekus, jo īpaši grūti ir piesaistīt jauniešus. Viņu ir vēl mazāk, turklāt viņi ir citādāki – mēdz neierasties uz interviju vai necelt telefonu, piemēram. Vai vispār nepieteikties. Daudzi darba devēji prasīja padomu, ko ar viņiem iesākt, kā viņus uzrunāt, kā ar viņiem strādāt. Stārtaps dzima kā atbilde uz reālo situāciju.

Bet kim? joprojām aktīvi iesaisties?
Vadu valdi. Mums ir lieliska komanda, kas kimu pilnīgi pārvalda un vada, bet tik un tā mēs sazināmies katru pārdienu, jo ir ļoti daudz visādu stratēģisko jautājumu, administratīvās lietas, naudas piesaistes jautājumi. Tās tiek risinātas kopīgi, jo nav vienkāršas.

Kas tevi pašu visvairāk interesē kim? sakarā?
Man patīk domāt par ilgtermiņa attīstību. Kurp mēs ejam? Ko vajag Latvijas vai Eiropas kontekstā? Tas taču mainās. Latvijā rodas jaunas mākslas institūcijas, jāapsver visas iespējas, ar ko mēs varam atšķirties, kā mēs sevi pasniedzam sabiedrībai, mākslinieku kopienai, vietējai, starptautiskai... Tas man ļoti patīk.

Arī sadaļa, kas saistās ar starptautisko pusi, jaunas sadarbības ar institūcijām. Un trešais – darbs ar māksliniekiem un auditoriju. Man gan tas mazāk ir darbs, vairāk prieks. Ej uz izstāžu atklāšanām, satiec māksliniekus un pēc tam redzi, kā konkrētās izstādes un darbi ir mainījuši viņu darbības virzienu vai pavēruši jaunus apvāršņus.

Auditorijas ziņā – man gribas ticēt, ka esam izaudzinājuši jaunu laikmetīgās mākslas mīlētāju paaudzi. Tas arī iedvesmo, kad redzi jaunieti, kas pirms pieciem gadiem bija pie mums kā praktikants no rozīšiem, bet tagad mācās urbāno dizainu Strelkas institūtā Maskavā – vai kur nu kurais. Prieks, ka viņi iet tajā virzienā un kims viņiem ir kaut ko mainījis dzīvē. Jācer, ka tas nesaistās ar bada nāvi.

Jums gan pašiem kim? ir diezgan skarbi gājis...
Mums visu laiku ir gājis skarbi. Bet kima iekšējās kultūras specifika ir tāda, ka mēs nečīkstam. Man pašai personiski šausmīgi nepatīk, ka sūdzas. Otrs – ļoti augstas prasības profesionalitātes ziņā. Vienkārši ir jākapā. Ja kaut kas nav labi, jākapā vēl. To man iemācīja zviedros – strādāt, kapāt, turēt slodzi. Visiem, kas nākuši no zviedriem – un manu darbinieku vidū ir daudzi no turienes –, neatkarīgi no interesēm, piemīt augsta darba kultūra. Man tas ir svarīgi.

Latvijā gan nav filantropu un tu vari kapāt, cik gribi, naudas nav... Tik un tā populārs ir pieņēmums, ka mums iet ļoti labi, ka peldamies naudā, mūs gāž riņķī. Bet mūsu ārzemju partneri nespēj noticēt, ka spējam izdzīvot ar tām finansēm un ar to cilvēku skaitu, ar ko mēs strādājam, un vēl uztaisīt kaut ko tādu, ko uztaisām. Jā, nu, realitāte ir ikdienas izdzīvošanas jautājums. Mums ir izcila komanda. Komandai ir milzīga nozīme.

Tevi personīgi māksla ir satricinājusi, izmainījusi dzīvē?
Tā vizuālā māksla, kas mani interesē, respektīvi, konceptuālā laikmetīgā māksla, man vairāk ir kā cietais rieksts, es to uztveru kā regulāru iespēju pastaipīt savas smadzenes, nevis jūtas vai būtisku izpratni par pasauli. Primāri es to redzu kā prāta treniņu par lietām, par kurām ikdienā neaizdomātos, bet par ko ir interesanti domāt. Paskatīties uz pasauli savādāk.

Emocionālus satricinājumus vairāk esmu piedzīvojusi mūzikas un teātra pasaulē. Piemēram, iepazīšanās ar Vāgneru man bija būtisks pagrieziens. Latvijas Nacionālā opera Andreja Žagara vadībā uzveda visu Nībelungu gredzenu, un Valkīras iestudējumā vienā brīdī man šķita, ka es vairs nevaru ne pakustēties, ne paelpot. Koventgārdenā tādā apzinātā vecumā – man bija 26 vai 27 gadi – pirmo reizi dzirdēju un redzēju Tristanu un Izoldi, tas atstāja milzīgu iespaidu.

Ko tu meklē mākslā? Jaunas sajūtas, izklaidi?
Tā vienmēr ir kombinācija. Viens aspekts ir intelektuālais – aizdomāties par lietām, par kurām ikdienā nedomā. Kaut ko saprast, bet nevis tādā līmenī kā izlasīt aforismu feisbukā, bet citā līmenī – ar muguras smadzenēm, ar visu savu būtību pēkšņi apzinies savu mirstību, piemēram. Pilnīgi noteikti meklēju kaut ko katarses veidīgu, kas ir emocionāls satricinājums un līdzpārdzīvojums, ko varbūt nevari vai negribi panākt profesionālājā vai privātajā dzīvē.

Kaut kāda attīrīšanās. Bet nav ko noliegt, tā noteikti ir arī izklaide. Braucot uz kādu Baltijas Muzikālo sezonu simfoniskās mūzikas koncertu Dzintaros, tu taču nesagaidi perfektu akustiku. Tas nav ideāls arī noskaņas ziņā, bet tik un tā sagādā baudu.

Nevar jau visu tikai pavisam nopietni. Vispār ir sajūta, ka tu esi šausmīgi nopietna...
Nevar, nevar!
Arī attiecībā uz laikmetīgo mākslu. Viena no problēmām, ar ko mēs saskaramies, ir tas, ka cilvēki asociē laikmetīgo mākslu ar kaut ko nesaprotamu, aukstu, svešu un pat aizskarošu. Viņiem šķiet, ka mēģina pasniegt sūdu kā kaut ko labu un liek vēl justies slikti, ja tu nesaproti. Cilvēki ļoti iespringst, ieņem aizsargpozīcijas, pat pāriet klajā uzbrukumā. Klasiskie argumenti “Mans bērns varētu šo uzzīmēt”, “Kas tas tāds ir? Izbāzts zirgs pie sienas. Kas tā par mākslu?” utt..

Es sevi galīgi neuzskatu par laikmetīgās mākslas ekspertu. Esmu studējusi mākslas filozofiju Kolumbijas Universitātē, bet neesmu mākslas vēsturniece, un simts gadus varētu lasīt, skatīties un tāpat nepietuvināties dziļai izpratnei, bet ar visu to es vienmēr saku, lai cilvēki atslābst.

Tev nav visam jāpatīk un nav jādomā par to, vai tā ir laba vai slikta māksla. Vienkārši ir jāpieņem, ka viss, kas ir izstādīts profesionālās izstāžu zālēs, ir māksla. Tev tā var neinteresēt, var nepatikt. Māksla – tas ir tik subjektīvi. Svarīgi, kādā tu esi noskaņojumā. Par ko tu tajā brīdī domā. Kas tevi interesē. Ko tu esi spējīgs no tā visa paņemt. Bet, ja kaut viena lieta ļauj uzsākt dialogu ar šo objektu vai sevi – viss, tas ir brīnišķīgi!

Ko tev deva Ņujorka?
Tie divi gadi Kolumbijas Universitātē Ņujorkā man bija nozīmīgs posms. Tā ir viena no pasaules labākajām universitātēm. Pēc zviedriem man šķita, ka vairāk mācīties nav iespējams, bet izrādījās, ka var – daudz vairāk. To divu gadu laikā man nebija pat iespējas satikties ar draugiem, kas bija atbraukuši no Rīgas ciemos, citādi, kā vienīgi turpat kampusā iziet uz stundu kafijas pauzē. Jo tas bija vienīgais laiks, kas man ir.

Es tiešām pa 14 stundām sēdēju bibliotēkā. Viena lieta, kas amerikāņiem ir ļoti raksturīgi, bet Latvijā mazāk izteikti – viņi ļoti audzina spēju domāt un izteikties par kādu jautājumu. Viņus mazāk interesē tavas spējas precīzi atreferēt pēc iespējas plašāku avotu daudzumu vai destilēt kvalitatīvu informāciju no nekvalitatīvas. Vairāk – tavas spējas noformulēt savu viedokli par konkrēto jautājumu.
Plus tam visam, protams, atrašanās Ņujorkā ar visām institūcijām, cilvēkiem, kas tur ir uzauguši.

Atpakaļ negribas?
Pēc atgriešanās no Amerikas man šķita, ka Latvijā nekas nenotiek, viss te ir provinciāli, nav ar ko parunāt. Bet viss jau ir tavā galvā. Mani Ņujorkas draugi gaužas par to, ko nozīmē dzīve Ņujorkā, cik tā ir fragmentarizēta, bezpersoniska, brutāla utt. Draugiem Londonā ir citas variācijas par šo tēmu. Visiem šķiet, ka kaut kur citur ir labāk. Tā tāda mūsdienu slimība.

Man liels pagrieziena punkts bija tas, ka sapratu, ka pirmkārt ir jānofokusējas uz to, kur tu esi un ko tu dari, un tad tiešām jādara labākais, ko tu spēj. Kad sāc tā darīt, pēkšņi kaut kā saproti, ka te ir visas iespējas. Nav nekādu iemeslu domāt, ka tu, atrodoties Latvijā, nevari kaut ko sasniegt biznesa, izglītības, mākslas vai citās jomās. Skaidrs, ka kaut kas ir sarežģītāks, kaut vai braukāšana. Bet vispār man jau ilgāku laiku ir tāds superpozitīvais posms. Man šķiet, ka Latvijā ir visas iespējas. Kad to pieņem, sāc savādāk strādāt, nevis visu laiku īdi vai kaut ko atliec, vai domā, ka vienīgais iemesls, kāpēc kaut kas nenotiek, ir tas, ka nu, jā, es taču esmu Latvijā...

Kā tev šķiet – vai ir kādas atšķirības starp sievietēm līderēm un vīriešiem līderiem Latvijas kontekstā?
Šai sakarā varu pastāstīt pāris stāstus. Pirmais. Pagājušā gadā mani uzaicināja piedalīties konferencē Sieviete Biznesā, kas faktiski ir vienīgā konference Latvijā par attiecīgo tēmu. Tā kā tēma ir būtiska, daudz nedomājot, piekritu piedalīties un jautāju, par ko tieši organizatori gribētu, lai es runāju. Atbilde bija skaidra un tūlītēja – par “small talk”! Gandrīz aizrijos un nogāzos no krēsla – tik liels bija mans pārsteigums un neizpratne par piedāvātās tēmas saistību ar biznesu, mani un jelko uzstāšanās vērtu.

Taču organizatori bija sagatavojušies un mierīgi paskaidroja, ka tā esot Latvijas sievietēm aktuāla tēma, un es pirms gada esot uzstājusies TEDx ar runu par “meaningful networking”. Kategoriski atteicos runāt par piedāvāto tēmu, un mēs beigās vienojāmies, ka izklāstīšu savus uzskatus par empātijas nozīmi biznesā. Bet ar to stāsts nebeidzās. Nedaudz vēlāk papētīju pārējo konferences saturu un atklāju, ka visa cita starpā konferencē paredzētas uzstāšanās par tādām tēmām kā “Praktiskā astroloģija biznesa sievietes ikdienai” vai “Kā saglabāt sievišķību vīriešu biznesa vidē?”. Atceros, uzreiz zvanīju organizatoriem un dziļā sašutumā mēģināju viņus pārliecināt, ka šādā veidā tiek gan apstiprināti, gan tālāk popularizēti visprimitīvākie dzimuma stereotipi un ka tas panāk pretējo efektu, proti, mazina sieviešu spējas un iespējas biznesā. Uz ko man savukārt tika atbildēts, ka ik gadu tiek veikta aptauja, kurā sievietēm lūdz ierosināt tēmas nākamā gada konferencei, un šīs tad ir tās tēmas, kas sievietes interesē. Tāds, lūk, apburtais loks!

Otrs stāsts saistās ar manu tikšanos ar Latvijas vadošā IT uzņēmuma Accenture valdi pirms aptuveni diviem gadiem. Prezentēju vērienīgu pētījumu par Baltijas lielāko darba devēju tēlu, un šajā kontekstā aizrunājamies par IT speciālistu trūkumu un konkrētāk par bēdīgi mazo sieviešu – IT speciālistu īpatsvara jautājumu. Teicu, ka neesmu šajā jautājumā iedziļinājusies, lai varētu pārliecinoši norādīt uz iemesliem un vainīgajiem, uz ko Accenture asprātīgais vadītājs Maksims Jegorovs atbildēja, ka viņš gan zina, kas ir vainīgs. “Kimas Kardašjanas pakaļa,” viņš izsaucās! Paturpinot savu domu, Maksims spļaudījās par kropļojošo masu un sociālo mediju, slavenību kulta ietekmi uz jaunu sieviešu pašvērtējumu, vērtībām, mācību un tālākās profesijas izvēli. Nevarēju nepiekrist.

Ko es gribu pateikt ar šiem stāstiem? Viss ir galvā! Sievietes var būt vienlīdz labas un atsevišķās jomās pat labākas uzņēmējas, vadītājas, programmētājas un kas tik vēl ne. Ir jāatbrīvojas no visprimitīvākajiem dzimumu stereotipiem, jābeidz sekot trulām Instagram un masu mediju zvaigznēm komplektā ar viņu popularizētajām patēriņa un izklaides vērtībām un, kas pats svarīgākais, – ir jānotic savām spējām un iespējām.

Mēs dzīvojam brīnišķīgā laikā – nekad cilvēces vēsturē sievietēm nav bijis tik daudz tiesību un iespēju, vajag tās izmantot, kamēr vēl var. Man pašai biznesā vēl daudz kas priekšā, bet tiktāl varu droši apgalvot, ka Baltijas biznesa vidē nekad neesmu saskārusies ne ar kādiem vecuma vai dzimuma ierobežojumiem. Bāzes likumi un nepieciešamās spējas biznesā sievietēm un vīriešiem neatšķiras – zināšanas, pieredze, smags darbs, spītība, enerģija, komunikācijas spējas un pozitīva attieksme.

Kas ir tava motivācija? Kas tevi kustina?
Izaicinājums. Man patīk mest sevi iekšā jomās, kur es sāku no nulles. Agrāk man bija divu gadu cikls, tagad jūtu, ka tas ir izaudzis par piecu gadu ciklu. Strādā, strādā, tad pēkšņi aizbrauc uz Kolumbijas Universitāti. Neaizbraucu taču divdesmit gadu vecumā. Uz ceļiem, un lēnā garā sāc. Tāpat uzsākot savu biznesu.

Man nav dabas dots biznesa talants. Es neesmu uzņēmēja pēc būtības. Vairāk esmu vērsta uz došanu, ar to otru pusi man iet grūtāk. Bet man tas ir interesanti, turpmākos gadus gribu būt biznesā. Sāc atkal no nulles, skaties, cik tālu tiksi. Tas arī ļoti saistīts ar iespēju būt kopā ar talantīgiem cilvēkiem. Kā saka amerikāņi vai atgādina Arnis Rītups: ja tu esi gudrākais cilvēks istabā, tu atrodies nepareizajā istabā. Visu mūžu gribu mācīties, attīstīties, nekad negribu būt gudrākais cilvēks istabā.

Tagad, pēc bērna piedzimšanas, neapstāsies?
Nē, nē. Man jau pusotru mēnesi pēc dzemdībām vienas dienas laikā ir jāuzstājas divās konferencēs. Tas, protams, tikai tad, ja mazajai nebūs iebildumi. Prioritātēm jābūt. Vēl oktobra pirmajā nedēļā brauksim ar kim? un patroniem uz Londonu. Tur ir gadskārtējais mākslas tirgus Freeze, bet mums, kā parasti, būs plašāka programma.  

Es jau sen izdomāju, ka gribu mūža beigās teikt, ka esmu kaut ko izdarījusi četrās jomās. Viena ir akadēmiskā. Ideālajā gadījumā pie iegūtās labās izglītības neapstāšos, iešu vēl tālāk. Otra – gribu kaut ko izdarīt biznesa jomā. Trešā – sabiedriskā. Šobrīd tas ir kim?, nākotnē potenciāli vēl kaut kas vairāk. Ceturtā – personīgā dzīve... Kopā tas sanāk diezgan daudz.