Indra Roga: "Pat dēlu dzemdēju, lai nestātos aktieros"

Darbs Indrai tagad ir vistiešākajā nozīmē attālināts: no Rīgas līdz Valmierai ir 100 kilometri. “Tuvu,” viņa saka – īpaši tad, ja pie stūres neskatās apkārt, bet domā. Pārbraucot Valmieras robežai, uzreiz jūtot ritma maiņu. Te nebrauc ne ar 50, ne 60 km/h, kā galvaspilsētā, bet ar 40. Nav kur steigties. Neliela pilsēta, kopta un klusa. Lai izrāde kļūtu par notikumu, aktieriem zālē jāsūta trīs reizes vairāk enerģijas nekā Rīgā.

Kad četrpadsmitgadīgā Indra iestājās kinoaktieru studijā, viņa mētājās no pilsētas uz pilsētu tāpat kā tagad – no Jelgavas uz Rīgu un atpakaļ. Mājās bija mājīgi un mierīgi, neviens nemēģināja traucēt viņas vienatni, varēja laiski gulēt zālītē un skatīties mākoņos, uzkāpt milzīgajā ozolā palasīt grāmatiņu vai no paša rīta ķerties pie zīmēšanas. Bet kinoaktieru studijā viss kūsāja un mutuļoja. “Pirmos divus gadus vispār nesapratu, ko no manis grib. Biju tik sasaistīta, no matu galiņiem līdz papēžiem. Bet tad vienā brīdī – klikšķis! Pēkšņi uz skatuves sajutos kā zivs ūdenī. Un man tas viss tā iepatikās... Bet pēc tam atkal bija kļūdas, atkal sajūta, ka neko neprotu...”

Vajadzēja virzīties tālāk, bet Indra nekādi nespēja izlemt – būt vai nebūt aktrisei. “ Es negribēju. Pat dēlu dzemdēju, manuprāt, tāpēc – lai nestātos aktieros. Man bija astoņpadsmit. Bet tomēr nespēju dzīvot normālu dzīvi, bez skatuves.” Un tad jau kā atvarā – Latvijas Valsts konservatorijas aktieru fakultāte, divas sezonas Daugavpils teātrī, tad uzaicinājums uz Nacionālo...

“Aktrise... Man nesen kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone teica, ka mēģinājumu laikā es esot neciešama. Ka esot kaprīza. Es tā izbrīnījos… Es – un kaprīza? Nevar būt. Nezinu. Jā, esmu spēlējusi labas lomas, īpaši pie Pētera Krilova un Mišas, un zināmā periodā, kad jau biju kļuvusi prātīgāka, kad jau bija nobriedusi mana attieksme pret profesiju, pat izvēlējos, ko spēlēt un ko ne. Bet tā ir privilēģija, ne vienmēr tā izdodas. Protams, man gribētos vēl nospēlēt kaut pāris Mišas izrādēs, bet tāpēc, ka esam vīrs un sieva, tas šķiet kaut kā... It kā taču varam sev pateikt: kāpēc ne? Pasūtīt visus tālāk – un izdarīt. Tikai kāpēc vairot nevajadzīgu negatīvo spriedzi ap sevi?”

Ar Mišu, Mihailu Gruzdovu, Indra iepazinās režijas maģistrantūras iestājeksāmenos. “Nebiju vēl redzējusi nevienu viņa izrādi. Bet baidījos, jo runāja, ka viņš esot stingrs. Prasīgs. Parādīju viņam etīdi, un viņš mani uzreiz atkoda. Pa sekundēm izstāstīja, kur es ko esmu darījusi un kā, kur man bija taisnība un kur gribēju viņu piemānīt. Sapratu, ka viņš redz man cauri. Un ka es gribu pie viņa mācīties.” Ar režisores būšanu atkārtojās tas pats stāsts, kas agrāk ceļā uz aktiermākslu, – nepārtrauktas šaubas. “Gribēju un negribēju vienlaikus. Bet, ja tavs ceļš tevi kaut kur ved, tad taču laikam ir tavs pienākums to iet. Ja apstāsies, tad viss. Kritīsi.”

Uzvest pirmo izrādi bija baisi. “Bet kur likties? Tilti sadedzināti, atpakaļceļa nav.” Spēlēt Ibsena Noru kādā no turpmākajām pašas uzvestajām izrādēm bija “vispār neiedomājami”. “Aktieris taču deg ar karstu liesmu. Bet režisoram jādeg ar aukstu. Par laimi, Noru pieskatīja Miša, par ko esmu viņam ļoti pateicīga. Manuprāt, katram režisoram ir nepieciešami cilvēki, kuriem viņš uzticas, kuri vēro viņa darbu un saka, ko domā. Pats taču, līdz matu galiņiem ielīdis darbā, pazaudē skatu no malas...”

Indras režisores karjeras sākums sakrita ar viņas un Mišas meitas Martas piedzimšanu. Vēl viena zīmīga sakritība – Mihails Gruzdovs ir dzimis Valmierā, pilsētā, ar kuru tagad savijusies pašas dzīve. Un vēl – Indra ir dzimusi 8. martā, Starptautiskajā sieviešu dienā, un Valmieras teātrī līdz ar viņas atnākšanu nostiprināsies sieviešu vara, jo teātra direktore ir lieliskā menedžere un dramaturģe Evita Sniedze. “Jā, divas sievietes! Droši vien būs grūti. Nāksies meklēt līdzsvaru. Bet mēs esam vienā laivā, domāju, ka mums izdosies.”

Pēdējo gadu Indra pavadījusi pārdomās. Un visbeidzot piekritusi Evitas priekšlikumam ar noteikumu, ka pati izaudzinās Valmieras teātrim jaunu aktieru kursu. “Teātris taču ir dzīvs organisms, mainās lēnām. Nemēdz notikt tā, ka viss pārvērstos kā pēc burvja mājiena. Protams, es uzreiz sāku sapņot, kādas būs izmaiņas, kādas izrādes... Taču vēlāk šīs muļķīgās iedomas atmetu. Nav iespējams regulēt visu. Dzīve nestāv uz vietas, bet es nevaru teātrī darīt to, kas nav saistīts ar dzīvi. Trupā ir jaunie, pēc četriem gadiem viņiem pievienosies nākamā paaudze, viņiem būs jārada šis teātris, tas būs nepieciešams viņu laikam.

Mana galvenā misija ir kļūt par tādu kā vecmāti šajā tapšanas procesā, neuzspiežot savu redzējumu un izpratni. Tāpēc gribu atrast režisorus, kuri ar aktieriem strādā daudz un labi. Gribu uztaustīt īsto repertuāru. Gribas, lai teātrī iedzīvotos prieks, nopietnība un līksmība. Tāda laba līksmība, patiesa, kvalitatīva.
Jā, adekvāti sevi uztverot, patiesībā neesmu jau nekāds ģēnijs. Droši vien kāda pilīte talanta man piemīt. Bet viss pārējais ir – darbs.”