Gopņiki: blokmāju stila uzvaras gājiens

Kas tas ir un no kurienes nāk?

1991. g. 26. decembrī Kremlī pēdējo reizi tika nolaists Padomju Savienības karogs, un bijušās padomju republikas tika iemestas politiska, kulturāla un ekonomiska haosa virpulī. Pamazām sākās patērētājkultūras orģijas: tagad jau neatkarīgās valstis, kuras ilgus gadus bija pavadījušas aiz dzelzs priekškara, pilnā sparā saskārās ar rietumu mūziku un modi, TV raidījumiem un kino. Jaunieši iepazinās ar makdonaldu un kokakolu, modes bībeli Vogue un mūzikas kanālu MTV…
Dizaineri Goša Rubčinskis, Demna Gvasalija un stiliste Lota Volkova, kuri pēdējos gados centīgi iepazīstina pasauli ar postpadomju laika vizuālo vārdnīcu, ir trīsdesmitgadnieki – dzimuši vēl PSRS, tās sabrukumu un 90. gadu pārmaiņu laiku pieredzējuši agrā bērnībā, tāpēc viņu atmiņas par to ir drīzāk romantiskas, nevis postošas. “Tā ir mūsu nostalģija. Un pieredze ir neizbēgama radošā darba sastāvdaļa,” sava un kolēģu rokraksta izcelsmi skaidro Rubčinskis.

“80. gadu nogalē un 90. gadu sākumā Krievijas iedzīvotāji dzīvoja nabadzībā, valsts bija sabrukusi, taču valdīja sajūta, ka gaidāms kas liels un pozitīvs. Teju tikko bija sākusies Mihaila Gorbačova ierosinātā valsts pārbūve jeb Perestroika. Un tad pēkšņi Rietumeiropas kultūras eksplozija!”
“Tas bija specifisks modes periods, mēs sākām saņemt apģērbu no ārpasaules un to pielāgot realitātei, ikdienas dzīvei,” apstiprina Krievijas Vogue modes redaktore Katerina Zolototrubova. Jaunieši beidzot tika pie pielūgtajiem Rietumeiropas zīmoliem, taču jaunās smalkās drēbes nācās valkāt kopā ar vecās padomju kultūras un masu ražošanas produktiem. Sākās hiphopa ērā, un modē nāca pārlielās bikses un jakas, futbola fani ieviesa logotipu māniju un sporta tērpa valkāšanu ikdienā, ko čakli pārņēma pusaudži un visu līmeņu bandīti. Apmierinot pircēju gaumi un prasības pēc rietumu modes, veikalnieki importēja apšaubāmas izcelsmes preces ar uzrakstiem lauzītā angļu valodā. Sevišķi apšaubāmas gaumes kokteiļa versija bija vērojama pilsētu nomalēs, kur tusēja sliktie zēni, tā sauktie gopņiki. Viņu stila pazīmes bija spilgti Adidas treniņtērpi, baltās zeķēs sabāzti bikšu gali, spīdīgi PVC apavi, kepkas, saulesbrilles un no cietuma manierēm aizgūta sēdēšanas poza – lecīgā puspietupienā (starp citu, šo pozu pēdējos gados ļoti iecienījusi Instagram paaudze).
Un tieši tas kļuva par iedvesmas avotu pēcpadomju dizaineru paaudzei, kuras saknes ir Austrumeiropā. Trīs galvenie stila komponenti: pārlieli apģērbu izmēri, grandžs un sporta apģērbs. 90. gadu jauniešu garderobe ar alkām pēc luksusa, bet ar vienu kāju postpadomju ielu kultūrā. “Kad slikta gaume satiekas ar labu estētiku,” tā to definē ASV Vogue. Neierasts un estēta acij pat neērts skaistums, kas top no prastām un izaicinošām lietām: tiek izmanotas mākslīgās kažokādas, lieli logotipi, spilgti 90. gadu treniņtērpi, PSRS simbolika. Provokācija, dumpīgums, subkultūru sajaukumi – tātad stāsts faktiski nemaz nav par skaisto. Tomēr Vetements radošais direktors Demna Gvasalija iebilst: “Manuprāt, skaistums ir atrodams visur. Klasiskais skaistums man šķiet pārāk vienkāršs, tas ir skaidrs visiem, un par to nav jādomā, tas nav jāanalizē.”

Rietumi jau ir pieredzējuši ne mazumu versiju, kā dažādi ielas stili sadzīvo ar elitāro modi, un tagad uzmanības centrā nokļuvis šis – postpadomijā dzimušais tautas stils. To raksturo vienkāršība, nesamākslotība, ērtas lietas, neprofesionāli modeļi un luksusa iespējas radīt modi no ikdienišķa kapučsvītera. “Vai mani draugi to valkātu?” tāds esot Demnas Gvasalijas radošā procesa pamatjautājums. Atbildi uz to daudzi dēvē par “modi nabagiem”. Protams, nosacīti nabagiem. Viens no gopņiku stila vaininiekiem, zīmola Sputnik 1985 dizainers Sergejs Pahotins, intervijās nenogurstoši atkārto, ka nodarbojas ar skeiteru tērpu dizainu bez augstās modes ambīcijām. Galvenais uzdevums esot praktiskums: ģērbties tā, lai var doties gan uz teātri, gan rāpties pāri žogam. (Bet kurš gan uzdrošināsies 200 eiro vērtā tēkreklā rāpties pāri žogam!?)
Iepazīstinot rietumu patērētājus ar viņiem līdz šim svešu vizuālo valodu, pēcpadomju mode paver iespēju logu arī citām mazpazīstamām kultūrām. Tās svešādums, neierastums (arī neērtums) ļauj modei spert jaunu evolūcijas soli. Jā, mums, austrumeiropiešiem, tas atgādina par smagiem un sarežģītiem laikiem, bet rietumiem šķiet aizraujoši eksotisks. Te ierakstās arī PSRS simboli, piemēram, sirpis un āmurs, kuri rotāja rekordātrumā izpirktos Gosha Rubchinskiy tēkreklus. “Tas ir tikai humors, vēlos cilvēkus provocēt,” viņš pats apgalvo. “Jaunieši šādu apģērbu pērk, jo šo simbolu nozīme ir zudusi – to izmantošana nenozīmē, ka mēs tiem ticam!” Savukārt  apdrukas kirilicā, iespējams, ir ironiska šodienas atbilde uz to, ka padomju jaunieši savulaik tik ļoti iekāroja importa izstrādājumus ar viņiem mazsaprotamiem saukļiem angļu valodā. Kirilicu tagad izmanto pat masu apģērbu zīmoli Urban Outfitters (sauklis Pавноправие – Līdztiesība ) un Heron Preston (Стиль) – nesaprotamo un svešo taču cilvēki iekāro visvairāk...
Pašiem vaininiekiem dizaineriem gan nepatīk tikt klasificētiem. Goša Rubčinskis pat apgalvo, ka termins pēcpadomju stils esot mediju izgudrota klišeja. Lai nu tā būtu, bet tas ir arī mēģinājums izskaidrot nekad neredzēto, apjaust kopainu un novērtēt būtisko. Rietumi no jauna ir iemīlējušies slāvu alfabētā, blokmājās un gopņiku stailingos, savukārt dizaineri steidz šo kaislību izmantot, lai pierādītu, ka jaunieši Piemaskavā, Kijevā vai Tbilisi ir tādi paši kā viņu vienaudži Ņujorkā, Parīzē, Londonā un citur. “Mediju cīņas, kurās tiekam sagrupēti “mūsējos” un “viņējos”, ir muļķīgas. Lai vecie turpina cīnīties par naudu, mēs izaugsim un mainīsim pasauli!” paziņo Goša. Šo zīmolu stila atslēga patiešām ir attieksme, to protests pret ierasto ģērbšanās un domāšanas veidu. Lai atceramies hipijus, pankus un rietumu grandža paaudzi – jauniešu stils vienmēr ir uzrunājis vīlušos maksimālistus, nihilistus, drosmīgos un pašpārliecinātos. Taču jaunā, urbānā paaudze, pateicoties internetam, jūtas nevis izstumta un pamesta, bet savstarpēji saistīta visas planētas mērogā! Un mode kļūst par viņu bruņām aktīvā cīņā pret merkantilo un naidīgo pieaugušo pasauli.

Galvenie varoņi

Gosha Rubchinskiy
Kad sabruka PSRS, 1984. gadā Maskavā dzimušais Goša Rubčinskis mācījās pirmajā klasē. Bērnībā viņš beidzis mākslas skolu, vēlāk strādājis par frizieri un stilistu, bet pēdējo astoņu gadu laikā kļuvis par vienu no pasaulē populārākajiem krievu dizaineriem. Pirmā kolekcija Ļaunuma impērija (iedvesmas avots – Gošas postpadomju bērnība) tika izrādīta 600 skatītājiem Sokoļņiku stadionā 2008. gadā – uz vienkāršām baikām un tēkrekliem rotājās divgalvainais ērglis ar automātiem un nikns lācis.

Viss bija ne tā, kā modes skatēs ierasts – neprofesionāli modeļi skeiteri, nostalģisks skaņu celiņš un ironiska koncepcija – fizkultūras stunda. Arī turpmāk skatēs Goša nekad nav izmantojis profesionālus modeļus, tikai savus paziņas un līdzīgi domājošos. Starp šiem jauniešiem Rubčinskis meklē jaunus personāžus un iedvesmojas no viņiem.
Jau 2009. gadā zīmola kolekcijām pievērsa uzmanību arī starptautiskā prese un modes iepircēji. “Daži to uzskatīja par treniņtērpu kolekciju, bet es jutos elektrizēts! Man tas bija neatšķaidīts, tīrs spēks,” atceras kultūras žurnāla un interneta mājas lapas 032c redaktors, berlīnietis Jergs Kohs. Un tad Gošu satika Adrians Jofe – Comme des Garçons prezidents, Rejas Kavakubo vīrs, Dover Street Market veikalu vadītājs, absolūts postpadomju kultūras fans. Jau 2010. gadā zīmola Gosha Rubchinskiy lietas sāka tirgot Dover Street Market, bet kopš 2012. gada zīmols ir Comme des Garçons paspārnē – Jofe atbild par ražošanu, pārdošanu un mārketingu, bet Goša, turēdamies Jofes izstrādātā plāna ietvaros, par radošo pusi – dizainu un kolekcijām. Kopš šīs sadarbības sākuma gigantiskos apmēros auguši tirdzniecības apjomi.

Agrāk Goša pārdeva desmit tēkreklus draugiem, 2016. g. ziemā tika notirgoti 50 000 krekliņu… Jofe uzskata, ka Gošas fenomens un popularitātes iemesls ir prasme dizainā iemiesot postpadomju Krievijas būtību, kas tagad rietumniekiem šķiet tikpat pievilcīgi eksotiska, cik Berlīnes mūra sabrukuma laikā. Gopņiku stils ļoti patīk pasaules zvaigznēm. Viens no zīmola faniem ir Kanje Vests. Un 90. gadu ielu modes popularitātes vilnis padara šo laiku par īsto, kad “runāt universālā valodā ar Krievijas akcentu”.
“Esmu šeit tāpēc, lai parādītu, ka krievi prot braukt ne tikai ar tankiem, bet arī skrituļdēļiem!” Goša Rubčinskis saka intervijā žurnālam Vogue.

Vetements un Demna Gvasalija
Modes industrijas dumpiniecisko pretindi – zīmolu Vetements veido dizaineru grupa, kuras līderi ir padomju Gruzijā dzimušais, tagad 35 gadus vecais Demna Gvasalija un krieviete stiliste Lota Volkova. Izveidots 2014. gadā, Vetements jau kļuvis par veiksmīgāko stāstu, kā iedzīvināt ielu modi luksusa veidolā, un ietekmīgāko modes zīmolu Parīzē pēdējos gados.

“Vetements nebija plānots kā komerciāls produkts. Mums tā bija iespēja radoši izpausties bez ierobežojumiem un darīt ko estētiski patīkamu. Mēs šuvām drēbes draugiem,” Demna stāsta. Atteicies no tradicionālajām luksusa modes iezīmēm, tomēr ieņemot savu vietu luksusa pasaulē, zīmols uzsver andergraunda kultūras ietekmi, sadursmi starp slikto un labo gaumi, apģērba funkcionalitāti, nevis modi kā sapņu radītāju.

Demna Gvasalija Vetements kolekcijās demonstrē savas nostalģiskās atmiņas, 90. gadu postpadomijas jauniešu modes izpratni un tās dīvainās kombinācijas. Līdz šim glamūrajā industrijā tās ir ienākušas kā svaigas modes vēsmas. “Saprotiet, es esmu uzaudzis deviņdesmitajos. Mums, bijušās PSRS nomaļu bērniem, nebija informācijas par to, kas notiek rietumos. ASV bija tik tālu un neaizsniedzama.

Pirmie apģērba gabali, ko ieveda no tālienes, bija Champion un Gap. Šie zīmoli ir ietekmējuši manu modes redzējumu un estētisko uztveri – tas ir tas, kas man patīk,” sporta modes ietekmes skaidro Vetements līderis. Tā kā jau tolaik lielāko daļu sporta tērpu patiesībā ieveda no Ķīnas un tās bija neveiksmīgas oriģinālu kopijas, arī Vetements aizraujas ar atpazīstamu zīmolu logotipu kopijām, asprātīgiem atvasinājumiem, to nosaukumu vārdu spēlēm.

Informācijas vakuums nozīmēja arī absurdas apģērbu kombinācijas un dažādas subkultūras viena tēla ietvaros. Labas gaumes jēdziena noliegšana ir ierakstīta zīmola DNS – Gvasalija piedāvā tīšām slikti piegulošus kostīmus, krāsainas žaketes ar masīvu plecu polsterējumu (90. gadu kriminālo autoritāšu simbols, valkājams ar bezpiedurkņu kreklu un zelta ķēdi ap kaklu), neprātīgi augstus sieviešu zābakus (pēc modes izslāpušu sieviešu ikdienas apavi), ziedu rakstiem rotātus tērpus, kas atgādina vecmāmiņas mājas aizkarus – strādājošas padomju sievietes lepnumu, un, protams, kirilicu (Vetements Paris (fr. Apģērbs Parīze) tulkojums ОДЕЖДА ПАРИЖ).

Citi vainīgie

Tigran Avetisyan
1988. gadā Sanktpēterburgā dzimušais armēņu atvase Tigrans Avetisjans ir viens no daudzsološākajiem jaunajiem Austrumeiropas dizaineriem. Absolvējis Londonas Sentmārtina koledžu (2012. g.), ieguvis luksusa konglomerāta LVHM finansiālo atbalstu un izpelnījies lieliskas recenzijas no Vogue Italia un Business of Fashion. Finansiālu apsvērumu dēļ zīmola mājvieta ir Maskava, bet tirdzniecības punkti gan visā plašajā pasaulē – Ņujorkas, Tokijas un Londonas Opening Ceremony, Tokijas Comme des Garçons, Milānas un Šanhajas 10 Corso Como, Honkongas Joyce.

Tigrans pret modes industriju izturas ar humoru un kritiski. Viņu vairāk par tērpu siluetiem interesē modes nozīme, interpretācijas iespējas un apģērbs kā komunikācijas metode. Šajos stāstos studentu dzīves pārdomas un problēmas (2014. g. pavasaris/vasara ar saukļiem Nekas nemainās, Nav darba, Beidz sapņot, Par daudz spiediena), modes satīra par gaumi (kolekcijā 2016. g. pavasara/vasaras Best Hits, kam iedvesmas avots ir Maskavas metro pasažieru sieviešu tērpi konfliktējošos dzīvnieku rakstos).

“Slikta gaume ir dabīga reakcija uz fizioloģiskām vai psiholoģiskām traumām. Tā ir deficīta izraisīta pārkompensācija. Un tas ir viens no iemesliem, kādēļ Krievijas sievietes ģērbjas pārāk seksapīli – mode PSRS laikā tikpat kā neeksistēja un atklātas sarunas par seksu bija nepieklājīgas,” skaidro dizainers, kurš ir noskaņots revolucionāri, taču par savu dizaina mērķi uzskata negatīvā pārvēršanu pozitīvajā.

“Gandrīz tikpat ļoti kā Krievijas politikas liekulība man riebjas tas, ka atlētu sportiskos sasniegumus aizēno viņu nagu lakas tonis, vai Stolichnaya vodkas boikots rietumos. Man kļūst slikti no Facebook aktīvistiem, kuri dalās ar saitēm, paraksta petīcijas vai nomaina profila fotogrāfijas pret karogiem. Ja cilvēki vēlas dumpoties, viņiem jāpamet savu istabu komforts. Revolūcija bez upuriem nav iespējama!”

Outlaw Moscow
2014. gadā izveidotais un Maskavā bāzētais ielu modes zīmols Outlaw Moscow ir eklektisks, tiecas būt multikulturāls un savu dizainu neierobežo ar dzimtenes vizuālajiem elementiem vien.

Taču apģērba kombinācijas, stailingi un fotogrāfijas rāda šo multikulturālās modes kokteili caur gopņiku estētikas prizmu – modeļi saspringuši pietupienā un izaicinoši vēro zīmola klientus. Rietumnieku vajadzībām treniņjaku lokālais stils ir pārradīts par luksusu ar ekspresīvām, ģeometriskām apģērbu aplikācijām ar dažādu toņu mākslīgām kažokādām. Outlaw Moscow sauc sevi par Krievijas cīnītājiem par brīvību un dažādību, Krievijas un PSRS simboli ir viņu stila valoda, nevis eksotisks triks.

“Krievija ir paradoksāla vieta. Mēs jūtamies kā daļa no nošķirtas, sabrukuma piemeklētas pasaules, kuru cenšamies salabot ar dažādiem stiliem, dažādiem personāžiem un iespēju izvēlēties dzīvesveidu. Lai arī vēlamies pārvarēt Krievijas izraisīto pašizolāciju, bez savas valsts smagās un unikālās vides mēs nebūtu tie, kas esam. Mums Outlaw – izstumtā – ir Krievija,” skaidro zīmola dizaineri Maksims Baškajevs un Diljara Minrahmanova, kuri aizraujas ar dažādu valstu un kultūru integrācijas idejām.

Yulia Yefimtchuk +
Kijevas Dekoratīvās un Lietišķās mākslas un dizaina institūta absolvente (2010. g.), ukrainiete Jūlija Jefimčuka kopš 2011. gada veido pilnībā Ukrainā ražotas sieviešu un uniseksa modes kolekcijas ierobežotā tirāžā.

Jūlijas gaume ir izsmalcinātāka. Viņai patīk atskatīties uz PSRS laika kultūru un tēva, plakātu mākslinieka, daiļradi. Par kolekciju ar atsauksmēm uz Krievijas 20. gadu konstruktīvismu, rotātu jaudīgiem retro saukļiem (С каждым днем все радостнее жить Труд, Миру Мир (Ik dienu dzīvojam jo priecīgāk, Darbs, Mieru pasaulei)), viņa ieguvusi goda balvu Starptautiskajā Jēras modes un fotogrāfijas festivālā (2014. g.). Jefimčukas rokraksts ir formastērpu stilizācijas – lineāras, minimālistiskas, klasiskas ar konstruktīvām detaļām.

Smeļoties pašas pieredzē, vēsturē un aktuālos politiskajos notikumos, viņa tiecas pārveidot kādreizējos PSRS simbolus mūsdienīgā, plašākai sabiedrībai saprotamā veidolā un deklarē, ka Yulia Yefimtchuk+ apģērba valkāšana ir protests pret veco sistēmu: “Jo politika ir visur. Mīlestība, mode un māksla ir politiska. Mode ir saistīta ar politiku, jo politika ietekmē sistēmu, kurā dzīvojam.”

ZDDZ
1985. gadā Sanktpēterburgā dzimusī Daša Seļjanova studējusi Krievijā, Britu mākslas un dizaina vidusskolā, gadu Londonas Sentmārtina koledžā. Pati jau no bērnības būdama dumpiniece, viņa šo sajūtu eksponē savā 2012. g. izveidotajā Londonā bāzētajā modes zīmolā ZDDZ.

Pēcpadomju jauniešu modes estētika ir dizaineres identitātes daļa: “Atskatoties pagātnē, saprotu, cik unikāls laiks bija pirmie gadi pēc dzelzs priekškara krišanas. Pirmās repa mūzikas kasetes, maksimāli zemu džinseņu valkāšana… To šodien neaptvert!” Viņas radītajā modē sajaucas gan reiva, gan repa, gan gotu modes stilistika, bet gopņiku valodas elementi manāmi dumpīgajā un izaicinošajā noskaņā.

Dizainerei ir būtiski modē paust politiskus vēstījumus, komentēt Krievijas vēl aizvien represīvo iekšpolitiku, runāt par “modernās sabiedrības slimībām” – korupciju, kukuļdošanu, prostitūciju, apsēstību ar ķermeni, nelegālu ieroču tirdzniecību, narkotiku kariem. 2016. gadā ZDDZ tēkreklus rotāja uzraksts Insecurity (Nedrošība): “Māksla barojas no apspiešanas. Krievija ir nedroša vieta. Ja tev iet labi, tevi var piespiest slēgt biznesu. Tu dzīvo vidē, kurā var notikt jebkas. Un radošiem cilvēkiem tas liek dumpoties.”

Sputnik 1985
Veci TV raidījumi, cietuma tetovējumi un PSRS bokseri, Krievijas jauniešu kultūra, atmiņas par 90. gadiem un mūsdienu jauniešu apsēstības ir galvenie iedvesmas avoti Sergeja Pahotina zīmolam Sputnik 1985 (Sputņiks – mākslīgais Zemes pavadonis – ir pasaulē labi pazīstams jēdziens, savukārt 1985. gadā dzimis pats dizainers).

Zīmols ir Krievijas ielu modes atvase ar vienkāršu apģērbu un izteiksmīgiem paziņojumiem – Esmu sliktāks par tevi, Bez iespējām vai Es vienmēr iebildīšu (frāze, kuru 80. gadu nogalē popularizēja Krievijas panku grupas Graždanskaja Oborona līderis Jegors Letovs), uzraksts 1991 ar dejojošām balerīnām – atsauce uz 1991. gada augustu, kad Maskavas ielās notika bruņotas sadursmes, bet PSRS TV kanāli “sabiedriskā miera labad” raidīja baletu Gulbju ezers. Tiesa, zīmola klientūra ir par jaunu, lai izprastu simbolus, taču viņus tie valdzina un intriģē. Un vēsturi mācīties nekad nav par vēlu!

“Vairs neesam pieredzējuši tik svarīgus globālus notikumus kā PSRS sabrukums un Gorbačova atkāpšanās. Tā nav nostalģija, tās ir atmiņas par nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem, par laiku, kurā varēja uzvarēt un varēja zaudēt. Notikumi nojauca PSRS robežas, bet to vietā jaunas dotas netika. Sputnik 1985 nav romantiska nostalģija, tas ir īstens panciskums, dusmas, agresivitāte un drosme!” paziņo dizainers.

ERROR 4Ø4
Pavisam jaunais Krievijas ielu modes zīmols ERROR 4Ø4 rada vienkāršas ielu stila lietas, papildinot tās ar ironiskiem vai pat apzināti muļķīgiem vēstījumiem kirilicā.

Zīmolu 2016. gadā izveidoja fotogrāfs Artjoms Bruhovs un ilustratore Ksenija Čeremnova no Santpēterburgas – “noguruši no saviem nopietnajiem darbiem un mūždien sliktajiem laika apstākļiem”, lai vienkārši pašizpaustos. Par saviem modes varoņiem viņi sauc Gošu Rubčinski un Vetements un savā mājaslapā deklarē, ka galvenais ir “nezaudēt bērnu sevī, jo pieaugušo pasaule patiešām sūkā”.

Pēdējā kolekcijā Es esmu krievu gopņiks izšuvumos un apdrukās bija daudz specifisku krievu vārdu un izteicienu. “Gopņiks ir ļoti spēcīgs vārds,” uzskata dizaineri. “Gopņiks ir bērns ar sadragātiem sapņiem Krievijas dīvainākajā laikā – pēc PSRS sabrukuma. Citi uzskata, ka katrs krievs ir nedaudz gopņiks, mēs tam piekrītam, bet vēlamies tajā atrast arī interesanto, nevis tikai negatīvo pusi.”