Modes priesteriene Rei Kavakubo: “Es gribētu būt vienkāršā, baltā krekla izgudrotāja”

Ja mode būtu kults, Rei Kavakubo, kura rudenī svinēs 75. dzimšanas dienu, būtu tā augstākā priesteriene.

Rei Kavakubo ir dzimusi 1942. gadā Tokijā. Viņai bija divi jaunāki brāļi, omulīgas mājas un mīļa ģimene. Māmiņa, pēc izglītības angļu valodas skolotāja, šuva mazajai Rei pirmos tērpus. Kad brāļi paaugušies, māte vēlējusies atgriezties darbā, taču konservatīvi noskaņotais tēvs, prestižās Kejo Universitātes administrators, stingri iebildis. Tolaik japānietēm vīra vārds bija likums, bet Rei māte izvēlējās pamest dzīvesbiedru, lai strādātu vidusskolā. Savukārt meitas pirmais dumpis izpaudās, atlokot skolas formas tērpa zeķes.

18 gadu vecumā Rei iestājās Kejo Universitātē, kur studēja gan Āzijas, gan Rietumu mākslu un ieguva maģistra grādu estētikas vēsturē. Tikmēr Japānā bija sācies ekonomiskā uzplaukuma laiks, un Rei vienaudži sev atklāja un slavināja 60. gadu Rietumu jauniešu subkultūru. Nesakot vecākiem, kurp dodas un ko darīs, 22 gadus vecā Rei pameta mājas un pārcēlās uz komunālo dzīvokli Tokijas austrumu daļā, Harajuku rajonā, kur kūsāja skaļa naktsklubu dzīve un mitinājas pīrsingiem rotājušies tīņi. Lai gan pati Kavakubo neesot bijusi revolucionāre un studiju laikā aizrāvusies arī ar luksusu un tradīcijām, viņu apbūris Harajuku bohēmiskais gars. Arī vēlāk Rei atzinusi, ka viņas personība būvēta no diviem pretmetiem – tās labā puse mīlot tradīcijas un vēsturi, bet kreisā tiecas pārkāpt noteikumus.

Tokijas brīvmāksliniece

Tobrīd Rei mērķis nebija modes karjera, un darbu viņa atrada tekstiluzņēmuma Ashai Kasei reklāmas nodaļā. Priekšnieki atbalstīja jaunās sievietes ambīcijas – atļāva nevalkāt biroja kostīmiņu un deva radošu brīvību arī fotosesiju vietu un apģērba izvēlē. Kad vajadzīgie tērpi nebija piemeklējami, viņa tos radīja pati. Trīs gadus vēlāk, 1967. gadā, viens no kolēģiem Acuko Kozasu (viņš vēlāk kļuva par ietekmīgu modes žurnālistu un rakstnieku, aktīvu Comme des Garçons popularizētāju) iedrošināja viņu sākt strādāt par stilisti brīvmākslinieci. “ Pirmais mērķis bija nopelnīt un būt neatkarīgai.” Viņai tas izdevās. 1969. gadā stilistes darbs jau finansiāli nodrošināja pēc Rei dizaina tapuša sporta apģērba ražošanu, un to tirgoja stilīgākajos Tokijas veikalos. Tajā pašā gadā viņa izveidoja savu zīmolu Comme des Garçons, noīrēja biroja telpu grafiķu studijā un pieņēma darbā pāris asistentu. Stilistes darba pieredze palīdzēja viņai izprast, cik būtiska ir saskaņota zīmola identitāte, dizaina filozofija un komandas sadarbība. Comme des Garçons gadījumā tas nozīmē teju kultam līdzīgu darbinieku pakļaušanos un sekošanu līderei. Dizaineres nevēlēšanās daudz un precīzi skaidrot savas ieceres liek grupas dalībniekiem (visbiežāk piegriezējiem) pēc autores iesniegtajiem ķeburiem “atklāt ko jaunu”, pārtulkojot materiālā tik mīklainas frāzes kā “uz kreiso pusi izvilkta spilvendrāna” un to vēstījumu izvēršot trīs dimensiju izstrādājumā.

“70. gadi bija ļoti interesants laiks, tā bija reakcija pret modes garlaicību,” atminoties zīmola starta brīdi, spriež dizainere. 1973. gadā tika atvērts Comme des Garçons pirmais veikals Tokijas Minami-Aojamas rajonā, un pretestības gars izpaudās arī tā oriģinālajā iekārtojumā. Butika skatlogi bija tukši, tajā nebija jaunākajos Comme des Garçons modeļos tērptu manekenu, un zīmola drēbes bija atrodamas tikai aizmugures telpā. Uzsverot ideju, ka drēbes ir jāiegādājas tādēļ, ka tās liek labi justies, nevis labi izskatās, veikalā nebija pat spoguļu! Izaicinošs bija arī zīmola nosaukums, kas franču valodā nozīmē “kā zēni” (Rei tīkamā frāze “comme les garçons et les filles de mon age” – “kā zēni un meitenes manā vecumā” – nākusi no dziedātājas Fransuāzas Ardī dziesmas un vēsta par tīni, kura, vērojot laimīgos rokās sadevušos pārīšus, fantazē, vai pienāks reiz diena, kad viņa sastaps kādu, kurš viņu mīlēs). Tādējādi Rei izaicināja tradicionālos sievišķības ideālus, un viņa labprāt identificēja savus uzskatus ar panku domāšanas veidu, kas nozīmēja autoritāšu noliegumu un vēlmi darīt ko nebijušu. “Vienmēr esmu pretojusies cilvēkiem, kuri teikuši, kas man būtu jādara. Tā izpaudās arī nevēlēšanās kļūt par daļu no kādas jau noformulētas idejas, grupas vai kustības. Ienīdu organizācijas. Grupā vienmēr ir līderis, kurš ierobežo pārējo organizācijas daļu. Anarhija ir brīvība. Un arī haoss.”

Bet Parīze nesaprata

Kad desmit gadus vēlāk Kavakubo pirmreiz prezentēja Comme des Garçons Parīzes Modes nedēļā, bija jau 1981. gads – laiks, kad modē uzvaroši ienāca seksapīls glamūrs ar Džanni Versači un Tjerī Muglēru priekšgalā, bet rietumu pasaulē populārākais TV seriāls bija Dinastija. Šajā power suits pasaulē Rei Kavakubo, kuru ne velti Japānas presē dēvēja par Karasu jeb Vārnu, demonstrēja ļoti dīvainu – melnu, asimetrisku un no saplēsta auduma veidotu – kolekciju Destroy (Iznīcināšana). Tai nebija nekā kopīga ar pavedinoši piegulošiem siluetiem, metāliski spožiem materiāliem un platplecu akcentiem, tās formas bija neierastas un tika izmantota izstumtā krāsa – dažādu melnā toņu palete ar pelnu pelēkiem akcentiem. “Kolekciju būvēju pēc sava prāta, nevis apmierinot laikmeta pieprasījumu pēc seksīga un ārišķīga apģērba,” aizstāvējās dizainere, kamēr Parīzes kritiķi viņas veikumu apsaukāja par “nodriskāto šiku”, “Hirosimas šiku” un modi “pēc atombumbas”.

“Kritiķi kļūdījās. Jā, es atceros pēckara gadu ekstremālo nabadzību un izmisumu, taču tas nav ietekmējis manu darbu. Uzaugšana pēckara Japānā ir padarījusi mani par tādu personību, kāda esmu, bet tas nav iemesls, kādēļ daru to, ko daru.” Tolaik Rei cēla gaismā pieticīgos materiālus, bet bagātīgos noniecināja un pat pazemoja: zīds tika cepts saulē, vilna vārīta, kokvilna balināta un plēsta. Tāda bija Comme des Garçons mežģīne. “Nebiju plānojusi sākt revolūciju. Parīzē ierados tālab, lai parādītu to, kas man šķita spēcīgs un skaists. Taču sagadījās tā, ka mans redzējums atšķīrās no pārējiem. Varbūt tas ir cilvēku vājums – baidīties no tā, kas līdz šim nav redzēts vai gaidīts? Daudziem netīk vērtības, kuras neatbilst pašu uzskatiem.”

Stingrs piegriezums, modernistu arhitektūras loģika un improvizācijas iespējas valkāšanā un pielietošanā – to visu Rei izmantoja savā darbā, ko salīdzināja ar vīriešu modi, uzsverot tās ideālo ērtumu un diskrētumu. Un, lai gan franču modes vecā gvarde Comme des Garçons nievāja, pārlielā apģērba (visi modeļi vienā universālā izmērā) provokatīvais, noslēpumainais un aizsargājošais raksturs zīmolu padarīja populāru valkātāju sieviešu vidū.

Dusmīgā līgava

1987. gadā Comme des Garçons modes namam pievienojās Adrians Jofe, kuram izdevās 1992. gada 4. jūlijā apprecēt Rei, tērpušos baltā kreklā un melnos svārkos. Iespējams, tā bija tikai sakritība un jaunās sievas statuss nebija dizaineres radošā pacēluma īstais iemesls, taču šajā laikā  sākās piecdesmitgadnieces Kavakubo aizraujošāko eksperimentu periods. Viņa teica, ka esot nogurusi no melnās krāsas (viņai apnīkot it viss, pat avangards, kurš jau kļuvis klišejisks), un sāka strādāt ar reiz nīstajiem greznajiem audumiem – brokātu, samtu mirdzošās un spilgtās krāsās – un radīja pat banāli caurspīdīgu apakšveļu. Komerciālu iemeslu dēļ ieviesa tērpu izmēru skalu un skates viesu sarakstus saīsināja līdz pāris pašai Rei tīkamiem žurnālu redaktoriem un modes iepircējiem.

Taču tāpēc vien nebija jādomā, ka dizainere ir kļuvusi saprotamāka un vienkāršāka, Rei turpināja uzbrukt publikai ar kārtējām šoka atombumbām, godīgi paziņojot: “Jo vairāk cilvēki baidās, redzot manas jaunās drēbes, jo laimīgāka es jūtos!” 1995. gadā rudens/ziemas vīriešu modes kolekcijas svītrainās pidžamas atgādināja Aušvicas koncentrācijas nometnes formas (kolekcijas prezentācija sakrita ar tās atbrīvošanas 50. gadadienu), divas sezonas vēlāk pavasara/vasaras kolekcijas tērpi tapa, iedvesmojoties no masu apģērbu veikala Gap skatlogiem, tas ir, dusmojoties par nu jau banālo melno apģērbu. Tie bija ārkārtīgi deformēti izstrādājumi, kuri uz ķermeņa šķita dzīvojam savu neatkarīgu dzīvi. “Tolaik dusmojos īpaši, taču – vairāk vai mazāk – dusmīga esmu vienmēr,” atzīst Rei. Iespējams, tieši niknumā meklējamas viņas radošās enerģijas saknes.

Comme des Garçons drosmīgo ideju mērķis nav tērpšanās citu priekam, pavedināšanai un pievilināšanai, šis apģērbs esot dāvana, kura jāpasniedz sev pašai vai pašam. Pretojoties stereotipiem par to, kā jāizskatās un jāģērbjas. “Tā ir savdabīga izdegšanas izpausme, ka mūsdienu cilvēki vēlas lētas un ātras drēbes. Un ir laimīgi, izskatoties kā visi pārējie!” Tādēļ Rei tā mīl galējības un to pārsteigumus, deformē valkātāja augumu ar dažādiem “izaugumiem” (1997. g. pavasaris/vasara) vai saplacina divās dimensijās (2012. g. rudens/ziema). No traģiskā līdz komiskajam, pazīstamas lietas izgriežot ar iekšu uz āru, apgriežot kājām gaisā vai saraustot gabalos. Taču šī dumpīgi agresīvā pieeja ir arī rūgteni salda. Sasmalcināti, plēsti un driskaini volāni, klamzīgas rišas, vecinātu toņu rozes no tilla, cilpiņas, krinolīns, izšuvums un punktiņu raksti. Kolekcija The Broken Bride (Lauztā līgava, 2005. g. rudens/ziema) iemiesoja melanholiju ar trausluma un spēka pretmetiem, kas sastopami ikvienas sievietes, tostarp arī pašas Rei dzīvē.

Bada sajūta attīsta

Dizainere nemēdz zīmēt skices, nepiemēra apģērbu uz modeļa auguma un jaunas kolekcijas ideju rada, kad iztukšojusi prātu, atmetot iepriekšējo pieredzi. “Lai nonāktu pie provizoriskās tēmas, galvā radu abstrakcijas, kurās izjaucu apģērbu un tā daļas savienoju tā, kā parasti tās nemēdz savienot.” Rei uzskata, ka nekas jauns nevar tapt totālā brīvībā, tādēļ cenšas pati sevi ierobežot un izaicināt. Piemēram, radīt kolekciju no viena ierobežota izmēra auduma gabala. Jaunradei viņa spējot nodoties tikai tad, kad ir zināmā mērā  nelaimīga un neapmierināta: “Saka, ka Japānā ir izbadējies gars un prāts, un tieši tas mums liek nepārtraukti attīstīties. Ne tikai radošajā pasaulē, arī sportā. Vislabāk veicas tiem sportistiem, kuriem ir gan izpratne par disciplīnu, gan bada sajūta.”

Kavakubo minimālistiskās, asimetriskās drēbes ir radošas dekonstrukcijas iemiesojums: neapstrādātas malas, nesavienojami audumi, rietumu šūšanas un piegriešanas kanonu izaicināšana. Kamēr daudzi dizaineri, eksperimentējot ar asimetrijas principiem, vienmēr saglabājuši līdzsvaru un apģērba centrālo asi – mugurkaulu, Rei rokās audums kļūst plastisks kā gumija, tā saskares punkti nekad nesakrīt. Un tikai tāpēc vien, ka cilvēkam ir divas rokas, viņa neredz iemeslu, kādēļ žaketei nevarētu būt trīs piedurknes vai neviena. Šos tērpus mutantus vēsturniece un izstāžu kuratore Valērija Stīla sauc par savdabīgu vardarbību pret apģērbu kā tādu: “Rei Kavakubo daiļrade pārējai modei liek izskatīties buržuāziskai un nekaitīgai. Rei avangards ir ieguvis pats savu individuālo virzienu.”

Parasti dizaineram, kam piemīt tik radikālas apģērba valkāšanas, vērtēšanas un pat iegādes idejas, jārēķinās ar nopietnu komerciālu risku. Rei Kavakubo ir veiksmīga uzņēmēja un nekautrējas to atzīt arī pati. Pēc 2015. gada datiem, Comme des Garçons ārpus Japānas ir bijušas 230 pārstāvniecības, trīs flagmaņa veikali Ņujorkā, Parīzē un Tokijā, līdzās četrām galvenajām līnijām (Comme des Garçons, Comme des Garçons Homme Plus, Junya Watanabe Comme des Garçons un Comme des Garçons Junya Watanabe Man) vēl 16 unikāli zīmoli, kopējais ikgadējais apgrozījums sasniedzis 250 miljonus ASV dolāru. Viņas uzticīgo fanu lokā ir prasīgākie no prasīgākajiem kolēģiem: Karls Lāgerfelds, Nikolā Geskjērs, Fēbe Filo un Rei vīriešu svārkus iemīļojušais Marks Džeikobss.

Bez ambīcijām pārņemt pasauli

Savu ietekmi Kavakubo ir spodrinājusi arī ar dažādiem sadarbības projektiem. Izauklējusi savus protežē un radījusi tiem individuālas līnijas (1992. g. pie tādas tika piegriezējs Junja Vatanabe, 2012. gadā – piegriezējs Kei Ninomija ar zīmolu Noir Kei Ninomiya), sadarbībā ar tehnoloģiju gigantu Apple 2009. g. radījusi somu kolekciju The Beatles Comme des Garçons. 2014. gadā Rei kopā ar mūziķi Farelu Viljamsu laidusi klajā smaržas Girl, piedalījusies projektos ar zīmoliem Louis Vuitton un Moncler, mūziķi Miku Džegeru, fotogrāfi Sindiju Šērmenu un mākslinieku Ai Veiveju. “Man nav svarīga slava, taču ir svarīgi, ka man neatsaka, kad piedāvāju savu sadarbību.” Viņa arī ir tā, kura kopā ar Future Systems arhitektiem 1998. gadā uzsākusi pēdējā dekādē tik populāro pop-up veikalu tendenci (vēl trīs gadus pirms Mjučas Pradas un arhitekta Rema Kolhāsa modes tempļa tapšanas). Visvērienīgākā Rei inovācija ir veikala galerijas, jauno modes vārdu obligātā galamērķa Dover Street Market izveide (tagad veikali ir Londonā, Ņujorkā, Pekinā un Tokijā): “Vēlējos luksusa modi rādīt veikalā, kurš atgādina ielas tirdziņu. Dover Street Market vienā atvērtā telpā pulcē dažādu veidu zīmolus, rosina radošumu un tā izaugsmi.”

Biznesa veiksmes noslēpums? 74 gadus vecā dizainere aizvien ir uzņēmuma vadībā, atsakās no kompromisiem un ārējām investīcijām. “Nav atšķirības starp radošu darbu un biznesu. Laba modes kolekcija vēl nenozīmē veiksmīgu uzņēmumu. Savukārt biznesam ir jābūt radošam, inovatīvam un mainīgam. Tie turpina viens otru un veido kopumu, kas turas ļoti trauslā līdzsvarā.” Spēju lieliski adaptēties Rei pierādīja 2009. gadā, kad pasaules finanšu krīzes laikā izveidoja līniju Black Comme des Garçons – šā “avārijas zīmola” izstrādājumi bija pieejami par 40% zemāku cenu. Vai nepārtrauktie radošie un uzņēmējdarbības meklējumi neapnīk? Rei atbild tieši: “Tevi nevar paverdzināt tevis paša izvēle. Man nebija ieceres nodibināt globāla mēroga uzņēmumu. Manuprāt, jo lielāks ir bizness, jo vairāk tam ierobežojumu. Galvenais mērķis bija radīt jaunas, interesantas lietas uzņēmumā, kur varu strādāt ārpus normām. Nākamais mērķis – radīt spēcīgu uzņēmumu galvenā mērķa sasniegšanai. Man nekad nav bijis ambīciju pārņemt pasauli.”

Sieviete – diktatore, sieviete – noslēpums

Jau kopš karjeras pirmajiem soļiem Rei Kavakubo nenogurstoši apgalvo, ka viņu var iepazīt, tikai iepazīstot viņas radītās drēbes. Pieklājības sarunas (nu jau – jebkuras sarunas) nav dizaineres sfēra, viņa reti sniedz intervijas un pozē fotogrāfiem, bet pirms pāris gadiem kā nevajadzīgu atmeta arī paklanīšanos skates beigās. Comme des Garçons darbinieki, tostarp arī vīrs (Comme des Garçons International prezidents) pret mākslinieci izturas ar bijību, cieņu pret viņas talantu un bailēm, ko iedveš Rei svārstīgais noskaņojums.

“Viņa spēj būt diktatoriska, un dažkārt es baidos, kā viņa izturēsies pret apkārtējiem,” skaidro Adrians Jofe, kurš ir kļuvis arī par vidutāju – savdabīgu tulku starp dizaineri un darbiniekiem, preses pārstāvjiem, iepircējiem.
“Negrasos neko teikt priekšā žurnālistiem, es viņiem nekad neļauju justies ērti. Es saku: radīt stāstu ir tavs darbs!” tā Rei. Tikpat kritiski un kategoriski viņa izturas arī pret sevi. “Darba rezultātu ietekmē ārpasaules un līdzcilvēku gaidas. Neuzskatu, ka esmu ko sasniegusi, vienmēr vēlos atcelt katru kolekcijas prezentāciju. Tās nav labas. Es neko neesmu sasniegusi.”

Tā domā Rei Kavakubo

Skatoties uz Comme des Garçons drēbēm, jūs domājat, ka neesmu normāla. Es tāda esmu. Vai tad racionāli domājošs cilvēks nevar darīt ko traku?

Kāpēc atsakos fotografēties, sniegt intervijas un skates beigās nenāku paklanīties? Es esmu tikai pazemīga amatniece. Apģērba radītāja.

Ticība nozīmē to, ka esi atkarīgs no kāda cita.

Nevēlos tikt klasificēta kā “viena no Japānas dizaineriem”. Nav viena raksturojuma, kas atbilstu visiem japāņu dizaineriem vienlaikus.

Īsta veiksme nozīmē izdabāt visiem.

Apģērba radīšanai neizmantoju intelektuālu pieeju. Mana pieeja ir vienkārša – domāju katra izstrādājuma tapšanas laikā. Un ir vienalga, vai es uzskatu, ka lieta ir spēcīga vai skaista, jo rezultātu izlemj skatītājs.

Pati vienkāršākā lieta ir vissarežģītākā, bet vienlaikus – visspēcīgākā.

Mans mērķis nav radīt mākslu. Bet arī biznesā ir vajadzīga radīšana un kaut kas jauns. Bez radīšanas nav progresa.
Nekad darba laikā neklausos mūziku. Un arī neeju uz koncertiem. Man patīk klusuma skaņa.

“Vai jums ir bērni?” Jā, 425. Viņi visi strādā Comme des Garçons.

Man vienmēr ir patikusi melnā krāsa. Lai vai kā, melnā ir kļuvusi tikpat ierasta kā džinss, tādēļ vēlos atrast citu, nākotnes melno.
Kritiķu teiktajam būtu lielāka vērtība, ja viņu pašu vērtības būtu dziļākas un dzīvesveids – nopietnāks.

Mode nav māksla. Modes un mākslas nolūki ir atšķirīgi, tādēļ nav nozīmes tās salīdzināt.

Varu saprast, ka dažas sievietes vēlas apprecēties ar bagātiem vīriešiem. Viņas vēlas visu atlikušo dzīvi būt laimīgas. Bet viņas nekad nebūs brīvas.

Cilvēku vajag iepazīt pēc viņa darbiem. Labākais veids, kā iepazīt mani, ir skatīties uz manām drēbēm.

Jau kopš paša sākuma vēlējos cilvēkus izaicināt, izraisīt viņu reakciju. Nav svarīgi, vai šī reakcija ir laba vai slikta.

Šķiet, vairs netieku kritizēta tik ļoti kā kādreiz. Slikti, jo tas varbūt nozīmē, ka vairs netop tik spēcīgas lietas. No otras puses, – labi, jo Comme des Garçons izaicinošais apģērbs tagad tiek akceptēts.

Medijiem ir jāuzņemas daļa atbildības par to, ka cilvēki ir kļuvuši konservatīvāki. Mediji ir radījuši situāciju, kurā var plaukt neinteresanta mode.

Es gribētu būt vienkāršā, baltā krekla izgudrotāja.
Katru dienu domāju par tirdzniecību, bet, kad radu kolekciju, vēlos tikai to, lai cilvēki jūt spēku.