Latvijas kostīmu karaliene Kristīne Pasternaka: par papīra leļļu kleitām un to, vai oranžs tiešām ir jaunais melnais

Viņa bieži saka – interesanti, un tas ir vērtējums. Ja reiz ir interesanti, tad ir vērts gan darīt, gan redzēt, gan piedalīties. Un darba apjoms nebiedē.

Kas ir pirmā teātra izrāde, ko pati redzējāt?
Skroderdienas Silmačos. Gāju mammai līdzi uz teātri, kad viņa mēģināja. (Kristīnes mamma bija Latvijas PSR Valsts Drāmas (tagad Nacionālā) teātra izcilā aktrise Lidija Freimane. – Red.) Dzīvojos pa garderobi vai sēdēju zālē. Aizkulisēs neļāva dzīvoties. Bija bailes no krāsns. Skumjas, ka mammai jāspēlē skumja loma.
Tagad teātrī tā vairs nav, bet tolaik, kad atvērās priekškars, pirmā bija pūdera un atgrima smarža. Un ģērbtuvēs jo īpaši.
Visi metri un korifeji. Saproti, ka esi kā bērns ar viņiem ticies un runājies.
Leļļu teātrī – Aladina burvju lampa, bet tā miglaini atceros.

Savu pirmo radīto tērpu atceraties?
Teātrī, patstāvīgi man pirmie tērpi bija izrādei Lauva ziemā.

Bet bērnībā lellēm kleitas šuvāt?
Bija, bija... Un vardēm bija kleitas.

?
Man ļoti patika vardes, arī tagad ļoti patīk...

Dzīvām vardēm kleitas?
Mēs dzīvojām Pārdaugavā, brīnišķīgā bijušā mērnieka mājā, vecāki tur īrēja dzīvokli. Dārzs bija milzīgs, kādu divu pilsētas kvartālu apmērā. Un tur bija vecs, izžuvis baseins, no kura pa visu dārzu migrēja vardes. Kāpa ārā un dzīvojās peļķītē dārza vidū. Man tās tiešām ļoti patika, šķita tik skaistas. Man bija lelles, un lellēm bija kleitas, tad arī vienreiz vardei kleitu uzvilku. Tagad nevaru iedomāties, kā man tas izdevās.
Protams, bērnībā bija arī papīra leļļu kleitas. Priecājos, ka arī tagad tādas parādās veikalos, meitenēm ir, ko darīt. Labi.

Jūs pašu bērnībā pucēja?
Pucēja. Vecākiem kā jau radošiem cilvēkiem patika oriģināli cilvēki, un viņi centās arī mums ar māsu Katrīnu sagādāt apģērbu, kas nav katram otram mugurā. Kad sāku iet skolā, tā jau bija problēma, – visi ir vairāk vai mazāk vienādi, bet tev ir kaut kas cits, un tad bija tā sajūta, ka tu neiederies. Mūsdienās ir gluži otrādi – nevienam vairs negribas atkārtot otru. Tas ir skaisti. Tolaik vecāki meklēja – kaut kur no ārzemju radu pakām, caur draugiem, kā jau tajā laikā, kad neko nevarēja dabūt. Bet bērns nenovērtē... Kad sāku iet Rozentāla skolā, saprāts atgriezās. Tur tomēr bija brīvdomīgāka vide. Tāpat jau visus kontrolēja un sūtīja pārģērbties, ja nebija skolas formas. Bet visi centās kaut kādā veidā izpausties.  

Kāpēc aizgājāt uz Rozentāla skolu?
Sākumā vecāki mani ielika Jurjāna mūzikas skolā. Mēs dzīvojām Pārdaugavā, un skola bija Pārdaugavā, tomēr loks uz skolu vienmēr sanāca caur centru, tas bija tik sarežģīti un nogurdinoši. Turklāt man uznāca lūziens, un vecāki izņēma mani ārā. Droši vien pareizi darīja. Kaut gan ir bijuši brīži, kad jau pieaugušā vecumā, ejot pa Vecrīgu uz Filharmonijas pusi, redzi priekšā kādu ar vijoli ejam uz mēģinājumu, un ir sajūta, ka varētu to vijoli nočiept.

Pati vēl spēlējat?
Nē. Sen jau ne. Pat nezinu, kāda skaņa nāktu laukā, ja tagad paņemtu vijoli. Skolā, kur mācījos, bija zīmēšanas pulciņš un aizrautīgs skolotājs, kas mani mudināja stāties rozentāļos. Iestājos. Dažādi gan gāja. Sākumā kā pa celmiem. Pamazām apguvu.
Tad aizgāju uz Mākslas akadēmiju, uz tekstilniekiem, jo tur nebija reālisma prasības. Tā bija radoši ļoti brīva nodaļa, kuru vadīja Rūdolfs Heimrāts, izcila personība, ārkārtīgi smalks, inteliģents un ārkārtīgi studentus cienošs. Vienmēr bija kauns, ja kaut ko neizdarīji.

Teātris nāca pēkšņi?
Vispirms padarbojos tekstilmākslā, audu gobelēnus dažām izstādēm. Bet, kā daudzreiz dzīvē notiek, nejauši mani uzaicināja... Scenogrāfs Gunārs Zemgals, zinot, ka esmu beigusi tekstilmāksliniekus, bija jautājis mammai, vai es varētu viņam palīdzēt, viņš taisīja Jūliju Cēzaru, gribēja tam laikam interesantākus audumus, faktūras. Kāpēc ne? Bija interesanti. Pēc tam Baiba Puzina mani pasauca par asistenti, un nākamā jau bija mana izrāde, tolaik Drāmas teātrī.

Nebija bail lēkt tādā pilnīgi citā pasaulē?
Tur man kaut kā nebija bail, šķita interesanti. Nobijos tad, kad Večella Varslavāne palūdza man palīdzēt viņai ar tērpiem Rolanda Kalniņa filmai Tapieris. Viņa paņēma pirmās gaļas tērpus, palūdza, lai es paņemu otru daļu. Viss bija labi līdz pirmajam masu skatam. Tad zvanīju Čellai un teicu – nē, šito es nevarēšu. Tur bija uzreiz jāapģērbj kādi 60 – 70 cilvēki. Man šķita, ka es to nespēšu izdarīt. Čella, kā jau Čella, burvīgā, ieturētā balsī teica: “Nu, pagaidi, nomierinies, atnāc, paskatīsies, nav jau tik traki...” Un saģērbām tos cilvēkus. “Nu, tu redzi?”
Kad man bija pirmā operas izrāde, teicu Čellai paldies par to pieredzi.

Tagad ne no kā vairs nav bail?
No darba apjoma nav bail. Tagad drīzāk ir bail par to, kā to izdarīt labi. Tas ir normāli, katram māksliniekam ir bažas un šaubas.

Jums ir kādas pašai mīļākās izrādes?
Ir gan. Pirmā – Lauva ziemā, kur spēlēja Lāsma Kugrēna, ko rādīja Drāmas teātra (Šobrīd Latvijas Nacionālais teātris. – Red.) pagrabā. Klīstošais holandietis. Pīķa dāma, viena no manām mīļākajām izrādēm. Alčīna. Kublinskim (Mihails Kublinskis, teātra režisors.  – Red.) bija Tenesija Viljamsa luga Piena upes sen jau izžuvušas par divām prīmām gados. Vienmēr gan ir jautājums – cik ilgi izrāde dzīvo un kad tā noveco un to vairs nevar skatīties. Mode mainās, skaistuma uztvere mainās, arī teātra mode mainās.
Tomēr, ja paskatās Vogue labāko foto grāmatas... Skatoties vecos žurnālus, kaut kas patīk, kaut kas nepatīk, kaut kas ir atgriezies modē, kaut kas vēl nav. Bet jubilejas izdevumos, kur ir labāko tērpu apkopojums, – tur viss ir perfekti – izcils izpildījums, pašpietiekama kvalitāte. Modes tēli ir nobeigti kā mākslas darbi un nenoveco. Interesanti. Vai filmas ar Marlēnu Dītrihu vai Grētu Garbo. Ir filmas, kas nešķiet vecs kino.

Miglas acu priekšā nav

Ar ko jums sākas izrāde?
Kad pieaicina pie izrādes strādāt, satiekamies un runājamies – tad faktiski arī izrāde sākas. Tad nāk visi praktiskie darbi, vajag sameklēt audumus, iepazīsti aktierus vai dziedātājus, vai tas sakrīt ar to, ko esi gaidījis, kas tev būs jāapģērbj. Sevišķi, ja strādā kaut kur ārpus Latvijas. Tagad gan ir vieglāk, var paskatīties mājas lapās vismaz vizuāli, bet arī tas mēdz būt mānīgi. Tad sākas patīkams blurstiķis – šūšana, laikošana. Un tad nāk drausmīgais moments – ģenerālmēģinājums kostīmos. Tas tiešām ir drausmīgi. Tad man viss riebjas.

Tas ir grūtākais brīdis izrādes tapšanas laikā?
Ai, pa vidu mēdz būt daudz grūtu brīžu. Izrāde no izrādes gan atšķiras.
Kā jau visas grūtības, tās gan droši vien ir salīdzinoši nosacītas. No malas cilvēkiem varbūt nāk smiekli, ka man tās šķiet grūtības. Bet tu pēkšņi nevari atrast audumu, kādu esi gribējis, un tas vienkārši tracina. Visbiežāk tas audums kaut kādā mistiskā kārtā tomēr atnāk. Tad ir kaut kādas darba ritma problēmas, kaut kas no pasūtītā ir pienācis vēlāk nekā paredzēts, pats nevari izšķirties, ko darīt, arī tas kavē darbu. Pēkšņi kaut kas jāpārtaisa. Normāls darba process.

Bet ir brīži, kad nenāk ārā? Vajag, bet nav ideju.
Nē, vienmēr kaut kā beigu beigās izdari... Tie gan laikam nav tie labākie darbi, kas nāk baigās mokās. Samocītību droši vien var just. Ir gan arī tā, ka mokies, mokies, sāc, un darbs aiziet. Ļoti dažādi.

Jums bijis tik daudz izrāžu. Rutīna neiestājas? Viss taču zināms, skaidrs...
Nē, neiestājas vis. Kādreiz pati domāju: “Oh, viss taču zināms no A līdz Z.” Jā, tu zini daudz, bet... Esmu runājusi ar kolēģiem, visi gaida to brīdi, kad ar gadiem nomierināsies. Bet ne vella, ir otrādi! Neuztraucies mazāk. Tādā ziņā rutīna neiestājas.
Protams, pati nevaru spriest, vai uz skatuves ir redzamas kādas rutīnas pazīmes, atkārtošanās un viskautkas tāds... Droši vien, ka kaut kas ir. Bet mani glābj un arī ļoti iepriecina tas, ka izrādes ir tik dažādas – gan vēsturiskie, gan mūsdienu kostīmi un tad kaut kādi starpstili. Tas viss ir tik ļoti interesanti. Tas atsvaidzina un iedvesmo. Un režijas ir dažādas. Vienam režisoram tas, otram kaut kas cits, un vienam un tam pašam režisoram ir dažādi piegājieni.
Neļauj ieslīgt rutīnā arī tas, ka tā ir kopdarbība. Kolēģi, kuriem uzticies, mierīgi var pateikt: “Ufff, ko tu dari?” Tas ir forši.

Ar kritiku labi sadzīvojat?
Hehe – ar to tur? Agrāk mēdzu pārdzīvot. Tagad izlasu, jā, mani interesē viedoklis, bet nav vairs tā, kā agrāk, kad kaut ko nelabu pateica un bija gals klāt.
Bet, strādājot kopā ar kolēģiem un draugiem, tas ir tikai labi un var ļoti palīdzēt – vaļā acis vienam uz otra darbu skatoties. Nav tā, ka migla acu priekšā un cik viss ir labi un skaisti, ko tu dari. Var arī skarbi pateikt. Uzticama kritika – tas man ir ļoti palīdzīgi.

Pēc kādiem kritērijiem pati vērtējat savus darbus?
Es pat nezinu. Vērtēt pēc tā, ar kādu kaifu esmu pie tā strādājusi, zīmējusi, domājusi? It kā jā. Bet vienmēr neglābjami ir viens tas moments, kad šķiet: ai, viss, nekas nesanāk! Ja varētu sagriezt, sagrieztu. Tiec tam pāri, saved sevi kārtībā.
Ir interesanti pēc kāda laika paskatīties izrādi. Dažreiz ir prieks, bet dažreiz nav tā prieka.

Interesantāk strādāt operā vai teātrī?
Katrā ir savs interesantums. Operā... Man ļoti patīk mūzika vispār. Tas ir viens no faktoriem, kas atraisa, dod iedvesmu, virzienu. Un man tiešām patīk tā lielā masa. Lielākais apjoms man bija 2016. gadā – Masnē operai Manona Maskavas Staņislavska teātrī bija kādi 374 vai 376 kostīmi.
Ļoti patīk ģērbt kori. Ar to var strādāt, tur ir, kur izpausties – krāsu, formu ziņā. Var pamatīgi izspēlēties. Katrs korists ir individualitāte. Un tad viss atkarīgs no tā, kāds ir režisora uzstādījums – vai tev jāatsedz katra individualitāte vai, gluži otrādi, jārada vienots koptēls.

Kā tik lielu apjomu var dabūt gatavu?
Pēc kārtas.

Cik izrādes gadā reāli varat paspēt?
Ļoti dažādi. Ir bijis daudz, īpaši agrāk, kad strādāju tikai teātros. Var paspēt diezgan daudz. Galvenais – ja ir ļoti interesants piedāvājums, ir grūti atteikties. Pāris reizes nācies, jo nav laika.

Bet kādreiz esat atteikusies tāpēc, ka kaut kas nepatīk?
Jā, vienreiz tā atteicos. Tas bija vēl pirms operas rekonstrukcijas. Tolaik strādāju teātrī, operā taisīja Jevgēņiju Oņeginu, šķiet, beigās projekts gan nenotika. Es domāju: “Man baigi nepatīk ampīra kleitas, nea!” Tolaik arī operas prestižs vēl nebija tāds, kāds izveidojās Andreja Žagara laikā. Pateicoties tam, diez vai kāds tagad atteiktos strādāt ar operu. Nezinu, vai es pati to darītu.

Ja ampīra kleitas jums nepatīk, tad kuri periodi tērpu vēsturē šķiet saistoši?
Daudzi. Baroks, rokoko – tie vienkārši ir bagāti visādām ierosmēm. It kā tur visa kā tik daudz – rišas, cakas -, bet tās jau var atmest, ja negribas. Vēsturiskais periods vistuvāk mūsdienām, kam faktiski ir vislielākās atsauces mūsdienās. Tas pats rokoko – tad otrais rokoko, tad 50. gadi, tad atkal atsauces uz otro rokoko – tā tas ceļo. Art deco man ļoti patīk, nav gan nācies ar to strādāt. Ļoti skaists. Jūgends. Tad ir tāds neliels laika posms no 1910. līdz kādam 1917. gadam – kad arī ir it kā ampīrs, bet apvienojumā ar jūgendu. Tik daudz kas skaists ir bijis!
Gleznās ļoti patīk renesanse, bet man nez kāpēc šķiet, ka tā vairāk piestāv kino, nevis teātrim.
Protams, grieķu togas – nea. Jābūt ģēnijam, lai tās uzliktu uz skatuves. Parasti vairāk par naftalīnu nesanāk. Bet atkal – Madame Gres 30. gados, viņai – jā, izdevās ļoti skaisti izmantot tās atsauces. Tā gan nebija skatuve.

Kuri no mūsdienu dizaineriem jums šķiet interesanti?
Diezgan daudzi. Pavisam jaunos gan īsti nezinu. Šodien taču ir tā – ja neseko līdzi no modes skates uz modes skati, tad ātri pazaudē aktuālo informāciju.
Protams, klasiķe Vivjena Vestvuda. Viņu es vienkārši apbrīnoju. Kaut vai sākumā – ļoti dumpīga jauna sieviete, viss tas Sex Pistol laiks, dumpošanās pret sabiedrisko iekārtu, bet vienlaicīgi tā ārkārtīgā perfekcija savā profesijā un piegriezuma stilu pārzināšana . Brīnišķīgs un apskaužams savienojums.
Man patīk Bernhards Vilhelms. Brīnišķīgi traks. Sākot ar zeķbiksēm ar krāniņiem un beidzot ar vissarežģītākajiem piegriezumiem. Garets Pjū – ļoti teatrāls. Daudz ir jauno mākslinieku, kurus vēl neesmu īsti iegrāmatojusi savos failos.
Es ļoti priecājos par visiem mūsu jaunajiem dizaineriem. MAREUNROL’S jau gandrīz ir klasiķi. One Wolf, Elīna Dobele, Inch2...

Pašai nekad nav gribējies taisīt valkājamo modi?
Kaut kādā brīdī tāda doma prātā ir ienākusi, bet tad atkal tiek piedāvāti teātri vai opera, un nav vairs laika. Dažkārt palīdzu uztaisīt kādu kāzu kleitu. Droši vien, ka tas ir apvienojams... Biežāk notiek tā, ka modes mākslinieki rada kostīmus izrādēm – MAREUNROL’S skaisti strādājuši teātros un operā, Keita, Natālija Jansone... Lakruā, Pjū, Gotjē... Kad bijām Austrālijā, aizgājām uz Gotjē izstādi, tajā brīdī tā bija tur, Eiropā nesanāca redzēt. Ļoti plaša, bija izstādīti arī daudz filmu un teātra kostīmu – ģeniāli! Pati izstāde arī bija brīnišķīgi iekārtota. uz manekeniem projicētas runājošas sejas, pašu Gotjē ieskaitot.

Negribas, ka cari atkal spēlētos

Kā jums pašai veidojas attiecības ar modi?
Pat nezinu. Braucienos, protams, ir arī veikalu tūre, kaut ko pielaikoju. Drīzāk neitrāli, lakoniski. Melnais. Tā jūtos labi. Ik pa laikam dažādi saukļi mēģina aicināt tikt vaļā no melnā: “Oranžais ir jaunais melnais!” Nu, nav tā. Apavi, protams, svarīgi.

Kādas dzīves kvalitātes jums būtiskas?
Pirmkārt, man svarīgi, lai visi man tuvie, mīļie cilvēki saprātīgās proporcijās ir sabalansējuši laimi ar uztraukumiem. Lai viņiem iet labi. Lai viņi ir iespējami laimīgi un veseli.
Miegs man nav svarīgs. Ir bijuši periodi, kad ilgstoši gulēts pa trim -  četrām stundām. Kad tā ieietas, tad brīžos, kad varētu pagulēt ilgāk, vairs pagulēt nevari. Varbūt esmu izgulējusi savu normu.
Man patīk garšīgi paēst. Bet es varu arī ļoti ilgi neēst. Kādreiz var kaut ko ātri iekost, bet labas maltītes man sagādā prieku. Patīk gatavot arī pašai un, ja kāds cits ir sagatavojis. Darba braucienos vai ceļojumos patīk pasēdēt restorānos. Katrā vietā ir cita atmosfēra. Tas arī ir interesanti.

Gribas autentisko virtuvi vai Michelin restorānus?
Mišelini gluži nav noteicošais. Autentiskais – Austrijā laikam ne... Itālijā, Francijā – jā. Mani vairāk vilina zivju ēdieni. Horvātijā bija burvīgi. Bijām ar izrādēm, paķērām klāt nedēļu – ja jau tik tālu tikts, būtu muļķīgi neizmantot. Budapeštā ir restorāns Menza – netālu no operas, kur mēs strādājām, tāpēc bieži tur pusdienojām. Ļoti garšīgs ēdiens, nebija dārgs, atmosfēra kā 60. gadu restorānā ar visām attiecīgajām tapetēm, logi no griestiem līdz grīdai, skaistā pilsēta apkārt. Tagad gan pa dažiem “veiksmīgas” saimniekošanas gadiem vairs tā neesot, pilsēta esot ārkārtīgi nekopta, arī cilvēki esot skumīgi. Žēl, pasakaina pilsēta.
Ceļot man patīk. Un darba dēļ daudz arī sanāk, parasti kopā ar tuvu draugu Andreju Žagaru. Plāns parasti ir saistīts ar konkrētiem darbiem, kultūras notikumiem, izrādēm, izstādēm. Un pārējais viss burvīgā kārtā nāk pats par sevi klāt.

Ir vietas, kur jūtaties vislabāk?
Piemēram, Provansā. Tur tiešām ir ļoti jauki. Operas festivāls Ēksanprovansā – tur var izbaudīt vienreizēju kvalitāti – ne tikai mūzikas, bet arī izrāžu, jo speciāli festivāla jauniestudējumiem pieaicina labus režisorus, scenogrāfus, kostīmu māksliniekus... Iespēja apstiprināt sevī, ka šīs vizuālās profesijas tomēr ir būtiskas. Jo mēdz būt, ka, redzot kaut ko nekvalitatīvu, man rodas šaubas par profesiju. Ēksas festivālā redzi, ka ir, uz ko tiekties.
Berlīne, kurā vienmēr ir ko redzēt, ir viena no mīļākajām pilsētām un ceļojumu galamērķiem.  

Kādi vēl jums bijuši kultūras piedzīvojumi, kas sagādājuši lielāko baudu, gandarījumu?
Pagājušās vasaras Arlas fotofestivāls. Ļoti skaistas izstādes un atklāšanas nedēļas nobeiguma koncerts. Tas tiešām bija skaisti.
Biju piemirsusi, cik Arla ir skaista. Pirms daudziem gadiem mēs tur bijām ar mūsu operas viesizrādēm. Atceros, ka toreiz man bija šoka pārdzīvojums – ieej centrālajā laukumā, tur baznīcas portāls. Sekundes simtdaļas sirreālā sajūta – es taču to jau kaut kur esmu redzējusi. Tāds taču bija mākslas vēstures grāmatā? Jā, tas ir tas pats portāls.
Diriģenta Andra Nelsona koncerti.
Ņujorkā Karnegī Holā klausījāmies Bēthovena trešo simfoniju, tagad Vīnē Musikvereins zālē – sesto. Ārkārtīgi skaistā interpretācijā.

Laikmetīgā māksla jūs interesē?
Interesē, bet, kā lai to saka... Ar laikmetīgo mākslu ir tā – vai nu tā uzreiz patīk, vai tev ir vienaldzīga. Ļoti svarīga ir kuratora loma. Diezgan daudz redzēts Venēcijas biennālēs, arī tur spektrs no iedarbīgas mākslas līdz vienaldzīgai ir plašs... Nevaru aizmirst ekspozīciju Baznīca Kristofa Šlingenzīfa piemiņai biennāles Vācijas paviljonā.
Es priecājos, ka pateicoties kuratoriem un mecenātiem, ir Purvīša balva un tās izstāde.
Mani gan brīžiem mulsina un rada pārdomas tas, cik vienkārši ir
kļuvis „radīt mākslu”, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām... Tēlaini runājot, grūti atšķirt Delakruā (Ežēns Delakruā, izcils figūrists, viens no jaudīgākajiem romantisma stila pārstāvjiem. – Red.) no muitnieka Ruso (Anrī Ruso, gleznošanu apguvis pašmācības ceļā, viens no spilgtākajiem naivisma pārstāvjiem. – Red.), lai gan – galvenais jebkurā gadījumā paliek ideja un tās raisītās emocijas vai intelektuālā rēbusa atrisināšana

Mūsdienu mūziku klausāties?
Pops, roks? Jā. Kā nu bez tā. Man patīk. Mūzika ir vai nu laba vai nē jebkurā žanrā. Vienu brīdi man bija pārrāvums populārās mūzikas izglītībā, kad nāca tehno, reps, diezgan daudz vienveidīgas mūzikas, bet tagad viss ir mainījies, mūzika atkal ir kļuvusi ļoti dažāda. Tas arī ir forši. Baigais eksperts neesmu, tagad tik ļoti nesekoju līdzi procesam, nevaru sīki analizēt, kādreiz gan varēju par visām grupām runāt.

Strādājot jums vajag klusumu vai mūziku?
Gan – gan. Vairāk mūziku. Bet tas nenozīmē – ja es zīmēju Faustu, klausos Faustu. Kaut gan – kad zīmēju Alčīnu, ļoti daudz Alčīnu klausījos. Un Donžuānu daudz klausījos, kad tas tapa, tā vispār ir viena no manām mīļākajām operām.

Kā jums šķiet, kāds ir mākslas uzdevums – tai jāizraisa jautājumi, jāsniedz atbildes?
Mākslai jāizraisa emocijas. Kaut vai ar patīk – nepatīk. Bieži taču ir tā, ka vari vienkārši stāvēt pie gleznas un priecāties, kā saspēlējas krāsas. Kā to var uzgleznot, tik skaisti.
Nedomāju, ka mākslai jābūt didaktiskai. Tas nav gluži tās uzdevums.

Vai mākslai jābūt politiskai?
Nesen uz filmas Atbrīvošanas diena (Latviešu dokumentālistu filma par grupas Laibach koncertu Ziemeļkorejā, kas nesen bija skatāma kinoteātros. – Red.) afišas redzēju saukļus: “jebkura māksla ir propaganda” un tam pretī “jebkura propaganda ir māksla”. Tā apsmējos. Nu, tiešām – kā to izmanto.
Nē, nedomāju, ka mākslas uzdevums ir būt politiskai. Ja kādam ir tāda pārliecība, tā ir cita lieta.

Kas jūs šobrīd uztrauc pasaulē?
Nebūšu oriģināla. Tas, ka nesaprotam, kas notiek ar Eiropu. Negribētos, lai zustu tas, ar ko esam audzināti, ar ko esam izauguši, pie kā esam pieraduši. Negribētos, ka iecietības vietā nāk neiecietība vai agresija – vienalga pret ko. Ar visiem trampiem, putiniem un pārējiem dīvainīšiem tas ir tik aktuāli. Ļoti ilgi ir bijis periods, kad cari savā starpā nav spēlējušies. Negribas, ka cari atkal spēlētos.
Negribētos, ka jauniešiem, kas ir izauguši bez uzmācīgām ideoloģijām – viņi tiešām ir burvīgi, viņiem ir cita, skaista, brīva un krietna dzīves uztvere, – nāktos atkal kaut kādā veidā ciest no tādām vai citādām dīvainībām politiķu dēļ. Negribētos, ka viņiem nāktos mēģināt pielāgoties, kas tāpat var neizdoties. Vakar bijām uz Vajdas pēdējo filmu Pēcattēls – pēckara notikumos balstīta, Staļina laiks un viss ar to saistītais. Cik tu kā radošs cilvēks esi godīgs pret sevi un kas no tā izriet. Absolūti negribētos, lai jebkad atkal nāktos piedzīvot šādus, atvainojos, sūdīgus kompromisus. Pilnīgi pietiek ar mazajiem sadzīves kompromisiem.
Protams, arī globālas dabas katastrofas negribētos piedzīvot, bet mums te, Latvijā, par laimi, tās nedraud. Negribētos arī, ka aizbraucot, piemēram, uz Parīzi, tevi uzrauj gaisā. To gan nevar paredzēt un nevar ietekmēt.

Par ko mēdzat raudāt?
Agrāk par viskautko. Bet tagad tāda baigā raudātāja neesmu. Kādreiz par filmām, agrāk arī lasīju un raudāju.

Ar gadiem kļūstam skarbāki, ciniskāki?
Ceru, ka ne. Dīvaini – reizēm raudu no skaistuma. Reizēm no aizvainojuma.
Bet tas gan ir fakts, ka par sīkām lietām agrāk pārdzīvoju vairāk nekā tagad. Kaut gan dažkārt tieši sīkās ir baigi pretīgas.

Kas jums ir visnepatīkamākais sadzīvē?
Man nepatīk teikt kaut ko nepatīkamu, kas jāsaka, bet nav tūlītējs konflikta rezultāts. Piemēram, kad jāpasaka, ka kāds kaut ko sliktu ir izdarījis darbā. Strīdus brīdī pateikt ko nepatīkamu ir tā dabiskāk. Arī uzklausīt kaut ko tādu nepatīk.
Ļoti agri celties nepatīk. Fotografēties nepatīk.
Nezinu, vai tas ir par nepatīk, bet man ir slikta īpašība – man ir grūti iesākt darbu. Piesēsties klāt. Velku garumā, un pati sev pārmetu. Pēc tam sev saku: nākamreiz tiešām sākšu laicīgāk. Bet tak nekā. Kaut gan no otras puses domāšana par konkrēto izrādi vai tēlu jau vienalga ir darbs. Galvā jau viss notiek.
 

Māksliniekam ir tiesības kļūdīties

Naktī sapņus redzat?
Jā.

Krāsainus?
Mani var uzreiz sūtīt uz trako māju – runā taču, ka krāsainus sapņus redz šizofrēniķi, bet man liekas, ka tā nav taisnība. Zinu gana daudzus cilvēkus, kuri tādus sapņo un galīgi nav šizofrēniķi.
Dažreiz sapņi ir ļoti reālistiski. Pamosties, un – bija vai nebija?

Ir arī kādi sižeti, kas atkārtojas?
Jā. Viens saistās ar ceļojumiem. Kādreiz sapņos braucu ar mašīnu pa ļoti garu ceļu pāri dīvainam, milzīgam ūdens klajumam. Kad pirmo reizi brauc uz Venēciju no Mestres puses – tā sajūta ir ļoti īpaša.

Kam jums visvairāk žēl izlietot laiku?
Sadzīviskām birokrātijām. Paldies Dievam, tās iet mazumā.
Tukšās runās. Bet dažkārt gan ir tā, ka ieslīgsti tajās tukšajās runās un nemaz nepamani. Tikai pēc tam ir tas – ak!
Bet man nav tā, ka būtu sajūta, ka esmu savu laiku izmantojusi tukši.
Nevaru arī iedomāties, ka es būtu darījusi kaut ko tādu, kas būtu pēc tam jānožēlo. Lielās līnijās tiešām ne.
Turklāt man šķiet, ka katram māksliniekam ir tiesības un varbūt pat pienākums kļūdīties. Tiesības pilnīgi noteikti. Man ļoti nepatīk tas – vispirms celt kādu baigi saulē un, kad pēkšņi kādam neizdara pēc gaumes vai patikšanas, – uzreiz viņš vairs pēkšņi nav nekas. Bet tas ir cilvēks, kurš tikko visu ir skaisti darījis. Un tūlīt atkal darīs skaisti. Tas, ka kādam nepatīk, ko viņš konkrētā brīdī ir izdarījis, nenozīmē, ka tas nav skaisti. Protams, subjektivitāte mākslas vērtēšanā nāk līdzi. Tas ir tikai normāli. Tāds tas process ir.

Ir kaut kas tāds, ko jums ļoti gribētos vēl izdarīt?
Gribētu, lai dzīve man dotu kādu vienreizēju pārsteigumu. Labu. Vienalga. Negaidītu, skaistu izrādi negaidīti skaistā vietā. Teiksim. Skaistu ceļojumu. Vienalga, kaut ko. Visforšākais taču ir tad, ja tevi pārsteidz.

Ko jums patīk darīt vienatnē?
Katram cilvēkam ir sava vientulība. Nepieciešama, lai tu kā cilvēks varētu funkcionēt. Visādā nozīmē. Tad var kaut vai sēdēt uz balkona un skatīties laukā. Reizēm nedarīt neko. Reizēm ļoti labi var sagatavoties kaut kādiem nākamajiem darbiem, pat neapjaušot, ka tiem gatavojies. Kaut vai izmantojot to pašu „dieva dāvanu” internetu un uz dullo sērfojot. Viena vieta aizved uz nākamo un nākamo. Tas gan, protams, paņem ārkārtīgi daudz laika. Beigu beigās izrādās, ka esi tur nosēdējis bezgalīgi ilgi. Bet tas ir interesanti. Katru dienu internetā nesēžu. Bet ir kaut kādi saiti, kas man ir ierasti un interesanti.
Kādreiz vienkārši kārto māju... Patiesībā ļoti laba meditācija. Vēl man patīk staigāt pa mežu, ogot un īpaši sēņot. Arī tā ir pilnīga meditācija. Ogošana gan noteikti lielāka...

Brr, brūklenes lasīt...
Agrāk man arī šķita, ka tas ir briesmīgi. Kad māsas bērni bija mazi, veikalos nekā nebija, lasījām viskautko – bija mērķis. Savukārt bērnībā mums bija ar ogošanu apsēsta auklīte, tad gan tas šķita briesmīgi – kāda vella pēc jācieš tās mokas un vēl jāceļas šausmīgi agri?
Jā, bet katra praktiska, nodarbība ar savu konkrētu ritmu arī ir sava veida meditācija.

Veselīgs dzīvesveids – tas ir par jums?
(Skaļi apsmejas un purina galvu...) Es nemeditēju un pareizi ēdu laikam tikai tāpēc, ka man tā garšo.

Labi gēni...
Jā, pateicoties tēvam un mammai.

Sportojat?
Nē. Mani gandrīz izslēdza no akadēmijas fizkultūras dēļ. Pasniedzēja bija kara veterāne, nabadzīte, ar visu atbildību... Tolaik bija DOSAAF normas, tādas stulbības... Tā ka gandrīz vecākus sauca. Smieklīgi. It kā Mākslas akadēmijā tā būtu svarīgākā lieta.
Bet man patīk skatīties dažus sporta veidus. Piemēram, tenisu. Māsas puika trenējas tenisā, un tas tiešām ir skaists sporta veids. Iespējams, tāpēc ka es beidzot to saprotu. Ja es saprastu... Nē, hokeju es pat negribētu saprast. Paukošanās man patīk. To es agrāk, saskatījusies Trīs musketierus, pati gribēju pamēģināt.
Ik pa pāris gadiem draugiem izdodas mani izvilkt slēpot. Šogad bija tā retā reize. Protams, mani sportiskie sasniegumi šajā jomā ir nožēlojami, bet tas vienalga bija skaisti. Līdz sarkanajām, kur nu vēl melnajām trasēm tikusi neesmu, bet ir labi tāpat.
Ziemu gan ne pārāk paciešu. Manis pēc vajadzētu tā – no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai – jo tas baltais Ziemassvētku laiks tomēr ir jauki. Un tad kā Itālijā – pavasaris.

Jums patīk pārdomāt savu dzīvi, atcerēties, analizēt?
Nea. Man tikai reizēm liekas – ah, toreiz vajadzēja darīt tā! Tas jā. Bet bez tādas īpašas analīzes.

Kas jums šobrīd aktuāls?
Andrejs Žagars taisa Traviatu, tur man būs kostīmi. Laura Groza-Ķibere uzaicināja mani uz Tenesija Viljamsa lugas Kaķis uz nokaitēta skārda jumta izrādi Dailes teātrī. (Pirmizrāde bija 25. maijā – Red.) Ļoti skaista luga. Latvijā, man šķiet, nav uzvesta, ir filma ar Elizabeti Teilori un Polu Ņūmenu. Tur tādas uhh! lomas. Ļoti pamatīgas visiem galvenajiem tēliem. Tāda ģimenes mazā šūniņa un viss, kas tajā notiek. Viljamsa izpildījumā traki.
Vēl ir plāni nākamajam gadam, par kuriem gan neesmu simtprocentīgi droša.