Zinātne apstiprina: vislabākā dziedniece patiesībā ir daba

Stipra lietus lāšu bungāšana pa jumtu vai logā parasti uzdzen miegainumu, jūras viļņu ritmiskā šalkšana nomierina, savukārt skaļa putnu čivināšana uzmundrina. Dabas skaņas ir tik pierastas, ka reti kuram ienāk prātā to dziedinošā nozīme. Turklāt to mainīgā amplitūda un frekvence parasti nekad nav kaitinoša ausij, protams, ar retiem izņēmumiem, kā kaimiņu suņa pastāvīgā riešana uz garāmgājējiem vai krauķu bara pacilātā ķērkšana, ierīkojot ligzdu koloniju.

Par to, ka mūsdienās šo dabisko skaņu pietrūkst cilvēkiem, liecina dabas skaņu ierakstu industrija, kas pēdējos gados izvērtusies ne pa jokam. Cilvēki, kas netiek pie dabas krūts tik bieži, cik gribētos, kompensē to, klausoties šos autentiskos ierakstus no visām pasaules malām. Vēl trakāk – ļoti daudzi pasākuši iemigt, tikai klausoties savu circenīša dziesmiņu, tas ir, iemidzinošu gabalu no dabas šūpuļdziesmu repertuāra.

Kā gan šis mehānisms darbojas – vai tā ir senču balss, nesaraujama saite ar māti dabu kopš neatminamiem laikiem? Varbūt arī taisnība, ka daba ir labākais dziednieks – nekas nespēj to aizstāt pat tagad?

Dabas skaņu konservi

Viena no smieklīgākajām epizodēm kulta seriālā Sekss un lielpilsēta – Kerijas pirmā nakts pie jaunā drauga. Šis ņujorkietis spēja aizmigt, tikai ieslēdzot savu skaņu aparātu, kurš izdeva ...apdullinošu tropu varžu kurkstēšanu. “Kāpēc vardes?” painteresējās pilsētas dāmiņa Kerija, kura vismazāk spētu fanot par brīvdienām kempingā. “Un kāpēc ne?” atteica jaunais draugs. “Pēc kāda laika tu nemaz tās vairs nedzirdēsi.” Kerijai par nepatiku, skaņu aparātu viņam bija uzdāvinājusi bijusī draudzene pēc terapeita ieteikuma.

Pirms gadiem desmit tāds aparāts varbūt bija tikai modes vai dizaina lieta, taču tagad dabas skaņu ieraksti ir vesela industrija, un tie pieejami ļoti plašā klāstā – tos var klausīties un skatīties video, ielādēt savos telefonos un datoros. Parādījušies pat dabas skaņu radio! Skaņu izvēles spektrs arī ir milzīgs, populārākie ieraksti ir tradicionāli: okeāna vai meža šalkšana, lietus un negaiss, upes čalošana, putnu dziedāšana; bet sastopami arī daudz specifiskāki, piemēram, purva skaņas saulrietā vai konkrētu sugu dzīvnieku izdotie trokšņi. Parasti šie autentiskie ieraksti ilgst stundām, iešūpojot klausītāju meditācijā vai ieaijājot miegā – kam arī tie lielākoties ir paredzēti.

Aizmirstiet aitu skaitīšanu, miljoniem cilvēku tagad klausās šādas iekonservētas dabas skaņas un gluži ātri sasniedz miega valstību  – vidēji 37 minūšu laikā, kā liecina kāda britu aptauja 2011. gadā. Saskaņā ar šo pētījumu vislabākās miega zāles britiem gan ir atvērta grāmata (45% aptaujāto), tomēr piektā daļa jeb 20% atzīst, ka iemieg, klausoties dabas skaņu ierakstu. Par visnomierinošāko aptaujātie uzskata viļņu šalkoņu, kas pārspēj pat relaksējošu mūziku; savukārt vēja skaņas, izrādās, ir iemidzinošākas par pulksteņa tikšķēšanu un klusi uzgrieztu nakts radiopārraidi. Kā populāras dabas šūpuļdziesmas britiem kalpo arī tropu mežu skaņu un putnu čivināšanas ieraksti.

Kad lietus un vējš sitas logā

Lietus un vētras fons, kas ir neiztrūkstošs katrā sevi cienoša dabas skaņu ierakstu izplatītāja piedāvājumā, jau sen zināms kā miegainuma veicinātājs ar teju simtprocentīgu garantiju. Iedarbojas gan lietus bungāšana pa jumtu, gan lāšu sišanās logā, bet lietusgāze ar stipru vēju gandrīz ikvienam rada nepārvaramu vēlmi ieritināties dīvānā zem silta pleda. Vārdu sakot, jo draņķīgāks laiks aiz loga, jo labāk nāk miegs.

Lietus miegainuma noslēpums ir atklāts: sākumā lietus skaņa rada tā saukto balto troksni – nepārtrauktu skaņas fonu, kas skan plašā spektrā un nomāc sajūtas. Cilvēks vairs nedzird citas apkārtējās skaņas – tas gandrīz līdzinās transam. Turklāt, ja ārā līst, parasti kļūst nomācies un tumšs, kas arī vedina domāt par gulēšanu. Sava loma ir arī gaisa mitrumam – gaiss kļūst smags un galva neskaidra. Lietus parasti ir ciklona pazīme, ciklona laikā visbiežāk pazeminās atmosfēras spiediens, un, kā liecina neseni pētījumi ar lidmašīnas pilotiem, zems atmosfēras spiediens nozīmē mazāk skābekļa gaisā un organismā, kas uzdzen snaudulību un nogurumu. Un ja vēl skatās no psiholoģiskā viedokļa: ūdens skaņa var atsaukt cilvēkam to drošības un siltuma sajūtu, ko tas baudīja mātes dzemdē; ne velti ir teiciens – guļ kā bērns!

Protams, ja ir vēlme izmantot dabas skaņas, lai atvieglotu iemigšanu, būs vien pašam jāpaeksperimentē, kas derēs labāk: lietus, vardes, baltais troksnis vai kas cits. Piemēram, ir arī indivīdi, kuros nokrišņi lietus izskatā izraisa pēkšņu izsalkumu, vajadzību apmeklēt tualeti (pēc asociācijas ar ūdens nolaišanu), vēlmi mīlēties vai sacerēt dzeju – tikai ne gulēt!

Jūra, jūra mani vilina!

Vēl viena tēma, kas dominē dabas skaņu ierakstos, – okeāna un jūras viļņi. Mēdz teikt, ka ir jūras un kalnu cilvēki. Tādā gadījumā jūras cilvēki noteikti ir tie, kas nespēj ilgi iztikt bez viļņu šalcošā trokšņa, kurš ritmiski plūst ne tikai uz krastu, bet, šķiet, arī cauri visam ķermenim. Jūras un okeāna skaņas fons ir tik pirmatnējs, ka cilvēks tajā it kā izšķīst, pazūd; tam ir milzu ietekme uz mūsu organismu.

Paradoksāli, bet acīm redzamā un neizprotamā saikne starp smadzenēm un okeānu ir ļoti maz pētīta – pirmā zinātniskā konference, veltīta šim jautājumam, notika tikai 2011. gadā. Zinātnieki to uzskata par daudz grūtāku un sarežģītāku tēmu nekā, piemēram, jūras bioloģija. “Ir skaidrs, ka mēs esam cēlušies no okeāna,” konferencē teica amerikāņu neirozinātnes goda profesors Maikls Merzeničs. “Septiņdesmit procenti no mana ķermeņa ir sālsūdens. Manas smadzenes apskalo sālsūdens.” Tādējādi profesors saskata jūras pievilkšanas spēka iemeslu evolūcijā.

Mūsu smadzenes izdala četru veidu smadzeņu viļņus, kam ir gan nomierinoša, gan aktivizējoša iedarbība uz smadzenēm. Beta viļņiem, kas saistīti ar domāšanu, prāta un ķermeņa aktivitāti, frekvence ir no 14 līdz 30 herciem. Savukārt mierīgas jūras viļņu skaņu frekvence var būt no 0,05 līdz 16 herciem. Tas nozīmē, ka mēs, iespējams, vibrējam tajā pašā frekvencē kā jūra.

Japānas zinātnieki ir atklājuši, ka ultraskaņa, kas ir daļa no krasta viļņu radītā trokšņa, atstāj pozitīvu efektu uz cilvēka smadzenēm. Citi pētījumi rāda, ka viļņu skaņas var nomierināt un samazināt stresu, stimulēt labu miegu, uzlabot spējas domāt un meditēt, veicināt problēmu risināšanu, kā arī palīdz apstrādāt zemapziņā noglabāto informāciju.

Katrā ziņā, kad mēs domājam par jūru, kad klausāmies tajā vai to vērojam, kad iebrienam jūrā, to sajūtam, saožam un sagaršojam – un jo sevišķi – kad to visu darām reizē, mēs sajūtamies kaut kā citādāk, vairākumā gadījumu – labāk, nekā pirms tam. Tāpēc jūru noteikti der baudīt komplektā, nevis tikai skaņas ierakstā.

Atšķirībā no saiknes ar smadzenēm jūras fiziskā ietekme uz ķermeni ir labi pētīta. Ir atklāta gan jūras specifiskā, kāpostiem līdzīgā smarža, ko nosaka dimetilsulfīds – fitoplanktona izdalītā gāze, visbagātākais bioloģiskā sēra savienojums, kas izdalās atmosfērā. Ir pētīts gaiss, kas bagāts ar veselīgajiem negatīvajiem joniem – uzlādētām daļiņām, kuras pārpārēm atrodamas jūras šļakatās un koncentrētas svaigā gaisā un veicina spēju neitralizēt brīvos radikāļus (pozitīvos jonus). Negatīvie joni arī palīdz līdzsvarot serotonīna (viela, kas nosaka garastāvokli) līmeni – tāpēc jūra gan vairo enerģiju, gan noņem stresu un nodrošina ciešu miegu. Vēl tur ir – saules stari un endorfīnu (atbild par labsajūtu) izdalīšanās, D vitamīna sintēze, jūras ūdens – dabisks terapeitisks baseins, un smiltis – lielisks skrubis un citi.

Koncerts putniem ar orķestri

Ar autentisku dabas ierakstu izplatīšanu vien cilvēce tomēr neaprobežojas, liekot lietā arī savu radošumu. Piemēram, ir sācies eksperimentāls mūzikas paveids, kurā tiek izmantotas skaņas, ko nav radījis cilvēks. Visvairāk izmantotais elements tā sauktajā biomūzikā ir putna dziesma. Par pirmo skaņdarbu, kurā ietverts šis paņēmiens, uzskata simfonisko poēmu Romas priedes (1924). Tās autors, itāļu komponists Otorīno Respīgi koncerta laikā trešajā daļā atskaņoja iepriekš skaņuplatē ierakstītu lakstīgalas dziesmu. Šāda fonogrammas izmantošana tajos laikos bija kaut kas nedzirdēts un izraisīja plašas diskusijas.

Lai nu kā, biomūzikas taciņa bija iemīta – sekoja slavenā franču komponista (un ornitologa!) Olivjē Mesiāna darbi ar putnu dziesmām piecdesmitajos gados, tostarp Putnu katalogs klavierēm ar 13 dažādu lidoņu balsīm. 1972. gadā mūzikas pasaulē furoru sacēla somu komponista Einojuhani Rautavāra Cantus Arcticus, ko iesauca par koncertu putniem ar orķestri. Skaņdarbā ietilpa putnu dziesmu ieraksti, kas veikti Somijā, pie ziemeļu polārloka.

No vairāk nekā 13 000 putnu sugām rietumu klasiskajā un citu žanru mūzikā tikai nepilni simts ir piedzīvojuši debiju, tā ka iespēju vēl daudz. Tiesa, mūsu gadsimta biomūziķi lielāku mākslu saskata vaļu dziesmās, jo tās attāli atgādina cilvēku dziedāšanu. Iespējams, viņu interese atgriezīsies pēc pagājušajā gadā veiktā japāņu zinātnieku sensacionālā atklājuma par putnu dziesmām, kas varētu izskaidrot – kāpēc mums tik ļoti patīk ieklausīties viņu vīterošanā, čirināšanā un pogošanā.

Kā teica daudz kritizētais klasiķis Čārlzs Darvins: “Putnu izdotās skaņas daudzējādā ziņā visvairāk līdzinās valodai”, pieļaujot domu, ka cilvēks vispirms no putniem iemācījās dziedāt un pēc tam attīstīja runu. Varētu vēl strīdēties, vai Darvinam bija putniņi galvā, kad viņš par mūsu senčiem nosauca pērtiķus, taču šajā gadījumā viss ir kārtībā – mūsdienu zinātne apstiprina Darvina teoriju. Proti, Tokijas universitātes pētnieki uzskata: cilvēku valoda noformējusies no putnu komplicētajām dziesmām un praktiskiem, informatīviem izteikumiem, ko lietojuši daudzi citi dzīvnieki. Kaut kādā brīdī – pirms 50 000 vai 80 000 gadu – cilvēki kombinēja abas šīs līdz tam eksistējošās sistēmas, atšķirīgas kā ābols un apelsīns, un nāca klajā ar mūsu unikālo, izteiksmīgo valodas formu.

Putnu dziesmai trūkst leksiskās struktūras, taču putni dzied zināmas melodijas – katrai no tām ir sava tēma – par pārošanos, teritoriju u. tml. Piemēram, Bengālijas žubīte dziedot var apmest loku un atgriezties pie iepriekšējo melodiju daļām, tā radot lielāku dažādību un komunikācijas iespējas, savukārt lakstīgala spēj noskandēt 100–200 dažādu dziesmu.

Zinātnieki arī piekrīt Darvinam, ka mēs vispirms esam komunicējuši dziedot (cik apburoši tam vajadzēja izskatīties!), pakāpeniski integrējot specifiskus leksikas elementus savās dziesmās, un tad no dziesmām ar vārdiem pārgājām uz runāšanu.

Un tagad mēs atkal čivinām – tviterī (twitter angļu valodā – čivināšana)!

No gregoriāņiem līdz baltajam troksnim

Skaņu labvēlīgajai ietekmei jeb terapijai tradicionālajā zinātnē viens no pirmajiem uzmanību pievērsa franču 20. gadsimta ausu, deguna un kakla ārsts Alfrēds Tomatiss, kurš ārstējis arī slavenos dziedoņus Mariju Kallasu un Stingu. Saskaņā ar viņa teoriju viena no auss funkcijām ir arī smadzeņu uzlādēšana ar elektrisko lādiņu, kas pēc tam enerģijas veidā izplatās pa visu ķermeni un dod mums spēku domāt, radīt un kustēties. Tieši caur iekšējo ausi, kur neirolādiņš apvienojas ar skaņu, organisms tiek uzlādēts kopumā par 90 procentiem. Tomatisa metode kā efektīvākās skaņas, kas vislabāk uzlādē ķermeni, terapijā izmantoja Mocarta mūziku, gregoriāņu dziedājumus un pacienta mātes balsi. To labvēlīgās iedarbības pamatā ir augstas frekvences skaņas, savukārt zemas frekvences skaņas, kas raksturīgas roka un repa mūzikai, Tomatiss atzina par kaitīgām, jo tās liek ķermenim kustēties līdz spēku izsīkumam, galu galā iztukšojot arī smadzeņu enerģiju.

No klasiskās mūzikas klausīšanās ātri vien attīstījās dažādi skaņu terapijas paveidi – gan konkrētu slimību ārstēšanai (depresija, epilepsija, migrēna, šizofrēnija u. c.), gan bērnu dzirdes attīstībai, gan prāta pašpilnveidošanai, bet īpaši populāra šī terapija kļuvusi kā relaksēšanās metode.

Pēdējā laikā aktuāli arī kļuvuši baltā trokšņa aparāti un aplikācijas, ko izmanto gan bērnu miegam, gan lai koncentrētos darbā, jo atklāts, ka šīs skaņas frekvences palīdz it kā izslēgt traucējošu fonu un fokusēties uz kādu mērķi. Jaunākie pētījumi gan liecina, ka baltā trokšņa aparāti var izrādīties kaitīgi zīdaiņu dzirdei, pat ja speciāli tiem radīti.

Vairāki speciālisti arī brīdina uzmanīties ar balto troksni tos, kas iecienījuši to klausīties austiņās vai kam ir jutīga dzirde, jo, iespējams, šī skaņa var bojāt dzirdes nervu. Kā vienu no labākajiem variantiem viņi iesaka interneta vietnes, kur piedāvājumā ir arī rozā un brūnais troksnis un kur iespējams regulēt trokšņa līmeni tā, lai ausij būti komfortabli, jo šo trokšņu panesamība ir individuāla.

Baltais troksnis nosedz visas frekvences un vislabāk noder lasīšanai, rakstīšanai, mācībām un visam citam, kas prasa koncentrēšanos. Rozā troksnis, kas ir augsto un zemo frekvenču sajaukums un rada hipnotiskam ūdenskritumam līdzīgu efektu, kalpo stresa noņemšanai, vienlaikus uzturot možumu un enerģiju. Brūnais troksnis izmanto zemās frekvences, radot dziļu, aptverošu dunoņu, kas palīdz iemigt, nomierina bērnus un mājas mīluļus un pat maskē tinnitus – izplatītu slimību, kam raksturīga džinkstoņa, trokšņi ausīs.

Skaņas ceļojums organismā

Modernā zinātne līdz galam nespēj izskaidrot, kā tieši skaņu vibrācijas iedarbojas, spēcinot imūnsistēmu vai dziedējot ķermeni, taču garīgās enerģijas meistari un alternatīvās medicīnas speciālisti izmantojuši skaņu terapiju jau kopš neatminamiem laikiem, faktiski tās pēdas atrodamas jau vēdu laikos. Viņu zināšanas balstās uz atziņu: tāpat kā skaņa rodas no lietu vibrēšanas, arī cilvēka šūnām un orgāniem – saskaņā ar fizikas likumiem – ir katram sava dabiskā vibrācija jeb skaņa, kad tie ir veseli. Ja dažas šūnas pārstāj vibrēt veselīgu skaņu un ja tās netiek noskaņotas atkal uz dabisko, harmonisko vibrāciju, tad slimība vai nedabisks stāvoklis saglabājas. Šo šūnu stāvokli atgriezt normālā var pēc rezonanses principa – ja šūnām atskaņo to dabisko skaņu.

Tā kā mūsu ķermeņi ir veidoti no enerģijas, tie reaģē uz skaņu enerģētiskā vai garīgā līmenī. Daudzi joprojām izmanto sensenos skaņas terapijas instrumentus – dziedošos traukus, toņdakšas, gongus, mantras, pūšamo instrumentu – didžeridu un citus. Citi instinktīvi atrod šīs skaņas dabā – daba tomēr IR labākais dziednieks – vai izlīdzas ar skaņu ierakstiem. Mūsu mērķis ir viens – palīdzēt līdzsvarot organismu un izvadīt negatīvās enerģijas, kas izraisa neveselīgumu. Mums katram ir savs unikālais tonis, kas veidojas no čakru, orgānu, šūnu un citu vibrējošajām enerģijām. Viss, kas ir vajadzīgs, – lai ķermenis noskaņotos atpakaļ uz savu ideālo dziesmu!

Inguna Mukāne, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: All Over Press, Shutterstock